Krievijas īstenotajai ilgajai un mērķtiecīgajai Sibīrijas iekarošanai bija ekonomisks pamatojums - zvērādas, kas bija zelta vērtē.
Latīņu valodā ir teiciens - casus belli. Tas nozīmē - iegansts karam. Iemeslu kara sākšanai cilvēkiem nekad nav trūcis: vieni grib svešas teritorijas, citiem vajag derīgos izrakteņus, vēl kādi kāro vienkārši palaupīt. Ir arī atbrīvošanas kari. Reizēm gadās kuriozi iegansti karam, kā Salvadoras un Hondurasas gadījumā, kad konflikts starp divām valstīm izcēlās futbola dēļ. Bet Trojas karš sākās vienas skaistas sievietes dēļ. Ir bijuši arī opija kari. Taču viens karš visā šajā sarakstā ir īpašs, jo sākās dzīvnieka dēļ. Tā latīniskais nosaukums ir Martes zibellina. Latviskais - sabulis. Šo karu sāka Krievija, un, lai gan tas bija asiņains un turpinājās 150 gadus, mūsdienās tas ir nepelnīti aizmirsts.
Mežā dzīvojošā valūta
Kāds nelabais Ivanu Bargo dīdīja organizēt karagājienu pāri Urāliem? Kam viņam Sibīrija, ja viņš knapi tika galā ar savu Maskaviju, ko apdraudēja tatāri dienvidos un zviedri ziemeļos? Bet Sibīrijai taču vispār ne gala, ne malas! Tikai viens piemērs - XVI gadsimta sākumā vojevoda no Maskavas uz savu jauno «darba vietu» Jakutskā brauca veselus trīs gadus!
Tradicionālais skaidrojums vēsta, ka tāda vienkārši bijusi Krievijas impēriskā politika - krieviem slinkums savest kārtībā jau esošo teritoriju, tādēļ vienkāršāk pievienot arvien jaunas un jaunas zemes. Taču jebkurā gadījumā vajadzēja būt kaut kādam iemeslam, lai triektu karaspēku uz kaut kādu nezināmu un mežonīgu zemi.
Iemesls atradās ātri, un vārds tam bija hans Kučums. Šis Sibīrijas valdnieks nogalināja cara sūtni, un ar to pašu casus belli bija kā uz paplātes pasniegts. Vietējās ciltis, kuru karotāji bija bruņoti ar šķēpiem un bultām, ātri novērtēja krievu lielgabalus un šautenes un piekrita pāriet cara pakļautībā. No tā brīža Ivans Bargais savam titulam, kas vēstīja, ka viņš ir visas Krievzemes, Vladimiras, Maskavas, Novgorodas, Kazaņas, Astrahaņas, Pleskavas un Smoļenskas valdnieks, varēja pievienot arī Sibīrijas monarha nosaukumu.
Tāda, lūk, oficiālā versija, kurā tomēr pietrūkst kādas būtiskas sastāvdaļas. Rodas loģisks jautājums - kādēļ gan dusmīgais hans nogalināja cara sūtni? Taču ne jau vienkārši tāpat, kaut kādam iemeslam taču vajadzēja būt! Te mums nākas atkāpties pāris soļu atpakaļ - līdz 1578. gadam, kad ekspedīcijā uz Sibīriju devās cara emisārs, vārdā Jermaks. Jakoba Reitenfelsa Teiksma par Maskaviju vēsta: «Agrāk par visiem Sibīriju atklāja kāds laupītājs, kurš bija ieslodzīts Maskavā un, lai izpelnītos brīvību un dzīvību, bija ar mieru vien 600 karavīru priekšgalā doties uz turieni. Nudien ir tikai jāpabrīnās, kā tāda ļaužu saujiņa iekaroja tādus plašumus!»
Agrāk par visiem Sibīriju atklāja kāds laupītājs, kurš bija ieslodzīts Maskavā un, lai izpelnītos brīvību un dzīvību, bija ar mieru vien 600 karavīru priekšgalā doties uz turieni. Nudien ir tikai jāpabrīnās, kā tāda ļaužu saujiņa iekaroja tādus plašumus!
Privātā militārā kompānija Jermaks zem saviem karogiem bija sapulcējusi internacionālu kolektīvu: te bija gan lietuvieši, gan vācu gūstekņi, gan tatāri, krievi un ukraiņi. Algotņi, bandīti un laupītāji. Augstākās proves avantūristi, kuriem pilnīgi vienalga, ko «atklāt» - Sibīriju vai Ameriku. Galvenais, lai būtu laupījums! Karagājiens bija riska pilns, jo drosminiekus pļāva ne tikai iezemiešu bultas, bet arī cinga, drudzis un citi tā laika «bakterioloģiskie ieroči». Taču visas šīs ciešanas bija ieguvuma vērtas. Martes zibellina jeb sabulis - mazs zvēriņš ar krāšņu kažoku, kas kļuva par tā lielāko sodību. Ar sabuļādām rotāties kāroja gan karaļi, gan karalienes, gan mazāka kalibra augstmaņi. Krievijā sabuļādas jau sen bija kļuvušas par vispārpieņemtu maksāšanas līdzekli. Sākumā tas bija ērti: ja ievajadzējās naudu, ieej mežā, nošauj pāris sabuļu, novelcādiņas un esi zirgā! Taču drīz vien brīvajām medībām pienāca gals, jo šo biznesu savās rokās pārņēma valsts, nelikumīgajiem medniekiem piedraudot ar nāvessodu. Sabuļādas kļuva par Krievijas galveno eksportpreci, tādēļ drīz vien bija izkauta visa Urālu šajā pusē dzīvojusī sabuļu populācija un nācās tos meklēt kaut kur tālāk. Ne jau zelts, sudrabs vai kokmateriāli interesēja pirmos Sibīrijas kolonizatorus - nē, viņi meklēja sabuļus. Sākumā maskavieši sabuļādas godīgi pirka no vietējiem vai arī bija gatavi piešķirt kādai iezemiešu ciltij aizsardzību pret agresīviem kaimiņiem apmaiņā pret ādiņām.
Dumpoties sāka arī ņenci, hanti, mansi un tatāri. Pretestības iemesls bija ne tikai pārāk augstās cara nodevas, bet arī krievu amatpersonu alkatība - uz Sibīriju atbraukušie vojevodas, djaki un citi priekšnieki un puspriekšnieki prasīja savu daļu, patvaļīgi paaugstinot nodevu apmērus.
Bet tad notika interesants pavērsiens, kas pieminēts jau citētajā Teiksmā par Maskaviju: «Pie cara atnāca sūtņi no Sibīrijas kņaza Edigera, kuri krita ceļos un lūdza, lai valdnieks viņu kņazu un visu Sibīrijas zemi ņemtu savā pakļautībā un aizsargātu no visām nepatikšanām.» Cars bija gatavs palīdzēt, taču ne par velti, jo pieprasīja par katru vienkāršo iedzīvotāju samaksāt pa sabulim un vāverei. Kopā vajadzēja saņemt samaksu par Sibīrijas zemēs dzīvojošiem 30 700 cilvēkiem, taču jaunie pavalstnieki atveda tikai 700 sabuļādas, aizbildinoties, ka esot uzbrucis naidīgs karaspēks un daudzus saņēmis gūstā.
Taču labi ļaudis caram pačukstēja arī citu trūcīgā ādu pieveduma iemeslu - patiesībā ādiņu savākts daudz vairāk, tikai skopais kņazs Edigers nav gribējis dalīties ar maskaviešiem. Piktais Ivans nosūtīja Edigeram aicinājumu «laboties», bet kā atbildi saņēma vien solījumu turpmāk uzvesties labāk... un nieka 1000 sabuļādas. Tādā garā sibīrieši caru apvārdoja arī turpmāk, līdz Edigera vietā nākušais hans Kučums, kurš bija zvērējis maksāt nodevas pašās labākajās sabuļādās, tautas valodā izsakoties, «uzmeta» caru, nogalinot viņa sūtīto sūtni, kurš bija paģērējis vairāk sabuļādu. Pēc tam Maskavā kļuva skaidrs, ka pa labam meslus ievākt Sibīrijā nesanāks un vajadzēs vien sūtīt karaspēku, lai tas ieved kārtību otrpus Urāliem. Iemesls bija labu labais - atriebība par sūtņa noslepkavošanu. Un tā Jermaka karadraudze devās ceļā.
«Zvērādu drudža» tehnoloģija
Nodevu ievācējiem nācās mērot tūkstošiem kilometru cauri mežonīgai taigai, purviem un pāri upēm. Vietējos vajadzēja iedzīt taigā, bet pašiem nocietināties ieņemtajā placdarmā. Šim nolūkam būvēja koka cietokšņus ar augstām sienām un torņiem, aiz kuriem izvietoja zvērādu noliktavas. Vienlaikus cietokšņi kalpoja kā militāras bāzes, no kurām karaspēka vienības vajadzības gadījumā devās soda ekspedīcijās pret iezemiešiem. Tos, kuri negribēja pakļauties, padzina vai nogalināja, savukārt pārējiem lika ik gadu nodot noteiktu skaitu zvērādu. Taču sabuļi pamazām vien no apdraudētajām teritorijām devās arvien dziļāk Sibīrijā, bet viņiem pa pēdām maršēja militārās ekspedīcijas, būvējot arvien jaunus atbalsta punktus, no kuriem īstenoja operācijas ņencu, tatāru, kalmiku un hantu pakļaušanai. Un tā soli pa solim virzījās arvien tālāk. Vēlāk šie cietokšņi kļūs par pilsētām - Toboļsku, Omsku, Tomsku, Surgutu, Tjumeņu. Starp citu, Tjumeņa ir tatāru vārds, ar ko apzīmē desmit tūkstošus. Tik daudz karavīru bija vietējam vadonim, kurš visiem spēkiem centās atvairīt nelūgtos atnācējus.
Jermaks un pārējie
«Krievu karaspēks ir spēcīgs. Kad viņi šauj no saviem lokiem, šķīst uguns, paceļas dūmi un dārd pērkons; bultas nav redzamas, taču tās nonāvē un rada ievainojumus; ne ar kādiem bruņukrekliem nav iespējams no tām pasargāties,» hanam ziņoja izlūki. Kučums raidīja pret Jermaku visus savus spēkus, par komandieri ieceļot savu radinieku Mametkulu. Taču pie Tobolas upes Mametkuls cieta sakāvi un krievi ieņēma hanistes galvaspilsētu Sibīriju. Pēc šīs uzvaras Jermaks nosūtīja uz Maskavu delegāciju ar vēsti par «Sibīrijas zemes iekarošanu» un vērtīgām dāvanām - vairākiem vezumiem ar kažokādām. Ivans Bargais piedeva Jermaka kazakiem visus agrākos noziegumus, bet pašam Jermakam uzdāvināja savu personīgo kažoku (tā skaitījās īpaša cariskās labvēlības izpausme), sudraba kausu un ar dārglietām rotātus ieročus. Līksmoja visa Maskava, atzīmējot jaunu teritoriju pievienošanu. Jermaku cars iecēla par Sibīrijas vietvaldi, bet iekaroto teritoriju iedzīvotājiem lika maksāt nodevas - gadā 200 000 sabuļādu, 10 000 lapsādu un 500 000 vāveru ādiņu.
Taču tie vēl bija tikai ziediņi, lielais «zvērādu drudzis» vēl bija priekšā. Lai cik daudzi vezumi, pildīti ar sabuļādām, ik gadu kursētu uz Maskavu, caram arvien bija par maz. Apetīte auga augumā, un, dzenoties pēc zvērādām, nākamo 100 gadu laikā krievu karotāji pārstaigās visu Sibīriju, ar uguni un zobenu ieviešot savu kārtību un piespiežot vietējās ciltis maksāt meslus. Tiks līdz pat Aleutu salām, bet no tām tālāk uz Aļasku.
Taču arī skarbā Sibīrija nepalika iekarotājiem atbildi parādā. Jermaka kazakus drīz vien sāka pļaut cinga. Kā raksta hronists: «Slimība, kas bija raksturīga aukstam un mitram klimatam, mežonīgām un mazapdzīvotām zemēm. Pirmie sāka vārguļot strēļi, bet pēc tam arī kazaki, daudzi zaudēja spēkus, daudzi arī dzīvību.» Sals un puteņi neļāva sagādāt iztiku ar medībām un zveju, tādēļ sākās bads. Arī iezemieši nedeva mieru kazakiem, laiku pa laikam sarīkojot negaidītus uzbrukumus. Vienā no tiem gūstā krita un tika nežēlīgi nomocīts Jermaka atamans Ņikita Pans. No slimības nomira cara sūtnis kņazs Bolhovskis. Jermaka karadraudze pamazām vien zaudēja kaujas garu un disciplīnu, ko izmantoja Kučuma ļaudis. Kādu nakti viņi piezagās krievu nometnei un uzbruka guļošajiem kazakiem. Tie nespēja izrādīt nopietnu pretošanos, bet pats Jermaks metās bēgt, taču tā arī netika līdz Irtišas upē noenkurotajiem kuģiem un noslīka. Viņa līķi vēlāk no upes izzvejoja iezemieši un izlika vispārējai apskatei un apspļaudīšanai.
Tomēr tehnoloģiskais pārsvars lika sevi manīt - ar lokiem bruņotajiem iezemiešiem bija grūti cīnīties ar krievu šautenēm un lielgabaliem. Tādēļ vietējiem neatlika nekas cits, kā vien pakļauties un maksāt meslus, gaidot izdevīgu brīdi, kad atkal varēs negaidot uzbrukt svešiniekiem.
1595. gadā Sibīrijas Berezovskas apriņķī iezemieši atteicās maksāt nodevas un uzliesmoja sacelšanās. Palīgā turienes garnizonam ieradās kņazs Pjotrs Gorčakovs ar karaspēka vienību, kas apspieda dumpi, «piespieda aborigēnus pakļauties cara varai un paņēma no viņiem nodevas». Tos, kuri negribēja maksāt, bija pavēlēts sodīt ar nāvi vai turēt cietumā, kamēr viņi apdomāsies, bet vietējos vadoņus apcietināt un nogādāt Maskavā. Taču dumpoties sāka arī citu zemju iemītnieki - ņenci, hanti, mansi un tatāri. Pretestības iemesls bija ne tikai pārāk augstās cara nodevas, bet arī krievu amatpersonu alkatība - uz Sibīriju atbraukušie vojevodas, djaki un citi priekšnieki un puspriekšnieki prasīja savu daļu, patvaļīgi paaugstinot nodevu apmērus. Iznākumā vietējie ķērās pie ieročiem un sacelšanās aptvēra visu Sibīriju. Bija tikai divas iespējas: vai nu krievi salauzīs iezemiešu pretošanos, vai arī būs spiesti aizvākties no Sibīrijas.
Un tad satikām čukčus...
Visnepatīkamāko pārsteigumu caram sagādāja čukči. Hronikās šī tauta pirmo reizi pieminēta 1641. gadā, un ne ar labu vārdu - čukči bija uzbrukuši krievu nodevu vācēju karavānai. Arī savu nosaukumu čukči ieguva XVII gadsimtā, tas radies no diviem vārdiem - «čaušu» un «čugčit», kas nozīmē «ar briežiem bagātie». Čukči apdzīvoja ļoti plašu teritoriju: Kamčatku, Magadanas apgabalu un Čukotku. Karojot ar ienācējiem, plašumi spēlēja lielu lomu, jo čukči savos suņu pajūgos ātri atrāvās no vajātājiem un pazuda sniegotajās tālēs. Lielākoties čukči nodarbojās ar ziemeļbriežu audzēšanu un kaimiņu aplaupīšanu, turklāt pamanījās pa ledu aizkļūt pat līdz Aļaskai, kur kārtoja attiecības ar eskimosiem un aleutiem.
Tā arī dzīvoja gadsimtiem ilgi, pielāgojoties ziemeļu skarbajam klimatam. Tādos apstākļos čukči gribot negribot kļuva par stipriem, veikliem un izturīgiem cilvēkiem, kuriem bija raksturīga izteikta nežēlība. Viens no viņu dzīves principiem bija šāds - vienkārši tāpat nomirt ir kauns, īsts vīrs iet bojā kaujā. Ja kāds smagi saslima, viņu vienkārši nogalināja, turklāt slimajam pat prātā nenāca lūgt žēlastību, jo šāda nāve tika uzskatīta par žēlsirdīgu. Tāds pats liktenis piemeklēja sirmgalvjus un slimus bērnus. Ja čukči pēc kaujas nonāca gūstā, tad nogalināja viens otru, lai neļautu ienaidniekam triumfēt un ņirgāties par viņiem. Protams, arī savus gūstekņus nežēloja. Čukču bērni jau no mazotnes tika gatavoti karam, mācījās rīkoties ar bultām un šķēpu. Bet aizsardzībai kalpoja bruņas, izgatavotas no valzirga ādas un kauliem - tās pasargāja no bultām, taču pret šautenēm gan neko daudz nepalīdzēja.
Austrumsibīrijas pretošanās hronika
1634. gads. Sacelšanās Jakutijā, daudzu upuru abās pusēs. Nemierus izraisīja kazaku atamana Ivana Galkina alkatība un nežēlība - viņš nodevas (un arī sev domātās virsnormas zvērādas) piedzina ar barbariskām metodēm, nevairoties no slepkavībām. Atsevišķos gadījumos kā ķīlniekus saņēma sievietes un bērnus, kurus pēc tam vajadzēja izpirkt vietējo cilšu vadoņiem. Beigu beigās jakuti neizturēja un sarīkoja sacelšanos.
1637. gads. Nākamā jakutu sacelšanās, kuras laikā tika iznīcinātas vairākas kazaku vienības.
1642. gads. Vēl viena vērienīga vairāku jakutu sacelšanās. 700 jakutu karotāji aplenca Jakutskas cietoksni, taču vojevodam Pjotram Golovinam izdevās atvairīt uzbrukumu. Iznākumā jakuti tika sakauti, un 23 aktīvākos dumpiniekus Golovins sodīja ar nāvi. Pret to gan iebilda divi viņa palīgi, kurus Golovins par tādu «mīkstsirdību» apsūdzēja nodevībā.
1652. gads. Jerofeja Habarova komandēto kazaku karš pret mandžūriem. Konflikta cēlonis bija krievu vēlme uzlikt vietējiem iedzīvotājiem nodevas kažokādu veidā, taču atnācēji bija mazliet nokavējuši, jo mandžūri jau maksāja Cjiņu imperatoram. Karš zvērādu dēļ turpinājās 30 gadus.
1674. gads. Krievu un mongoļu karš par Amūras apkaimes zvērādām.
1682. gads. Sākas jakutu sacelšanās, turklāt jakutus atbalsta arī krievu raskoļņiki un kazaki, kuri saradojušies ar vietējiem. Nemieru iemesls - krievu vojevodas alkatība. Dumpinieki vairākkārt mēģināja ieņemt Jakutskas cietoksni, taču nesekmīgi.
Čukču un krievu ceļi pirmoreiz krustojās XVII gadsimta vidū: kazaki mēģināja nodibināt ar iezemiešiem kontaktu, bet čukči nebija noskaņoti uz runāšanu un uzbruka atnācējiem. Kazakiem nācās atkāpties, bet vēlāk, kad pārgrupējuši spēkus, viņi atgriezās, čukči jau sen bija nozuduši tundrā. Visi mēģinājumi pakļaut šo neviesmīlīgo rajonu beidzās ar sadursmēm un upuriem. Krievijas cars jau bija pakļāvis gandrīz visu Sibīriju un tās iedzīvotājus, tikai čukči spītīgi atteicās maksāt nodevas. Jebkādi mēģinājumi pieprasīt, lai čukči krieviem gādātu zvērādas, beidzās ar asinsizliešanu.
1702. gadā čukčus pakļaut uzdeva atamanam Čudinovam. Tas pie lietas ķērās ar īpaši barbariskām metodēm - jau uzreiz pēc ierašanās čukču apdzīvotajā reģionā nodedzināja 13 jurtas, nogalināja desmit vīriešus, bet sievietes un bērnus saņēma gūstā. Vēsts par šo slaktiņu izplatījās pa visu Čukotku, tādēļ drīz vien Čudinova vienībai uzbruka 300 atriebes kāru čukču karotāju. Kaujas iznākumu izšķīra krievu šautenes, un 200 čukču karavīru palika guļam kaujaslaukā. Taču tas nemazināja čukču apņēmību tikt galā ar ienācējiem, un drīz vien Čudinovam uzbruka jau 3000 vīru liels čukču karapulks. Kauja turpinājās visu dienu un beidzās neizšķirti: daudz čukču gāja bojā, taču arī krieviem bija zaudējumi, bet piespiest iezemiešus maksāt nodevas tā arī neizdevās.
Rietumsibīrijas pretošanās hronika
1596. gads. Augšnarimas kņazs Voņa, savācis 400 vīru lielu karadraudzi, gatavojās doties uzbrukumā Surgutai, protestējot pret krievu ieviestajām nodevām. Zvērādu savākšanas centrā Mangazejā, tā laika krievu Klondaikā, izcēlās nemieri, bet Obdorskā iezemieši «nogalināja 30 kazakus, bet kņazs Mirons tika ievainots un ar 60 kazakiem atkāptās».
1608. gads. Nogajieši uzbruka Tjumeņas apriņķim. Hana Kučuma dēls Išims, kurš bija nosūtīts uz Maskavu, pamanījās izbēgt, un, atgriezies Sibīrijā, viņš savāca vairākus tūkstošus karavīru un uzbruka krieviem, taču piedzīvoja sakāvi.
1609. gads. Pret nodevu ievākšanu dumpojas hanti, mansi un ņenci.
1612. gads. Pelimas apriņķī sadumpojas kādreizējie krievu sabiedrotie - vogulu ciltis.
1628. gads. Taras tatāri no sava apriņķa padzen visus krievus, nodedzina cietokšņus un izlaupa zvērādu noliktavas. Soda ekspedīcija pēc tam nogalina gandrīz visus dumpiniekus.
1629. gads. Soda ekspedīcija apspiež kārtējo sacelšanos Sibīrijā.
1634. gads. Sākas kalmiku sacelšanās, kas turpināsies vairākus gadus.
1662. gads. Sibīrijas tatāru sacelšanās. Krimas hans sola viņiem palīgā atsūtīt 20 000 karavīru, taču pēdējā brīdī pārdomā.
1665. gads. Kučumu dinastijas pilnīga sagrāve, taču gāztajam hanam uzticīgie kalmiki vēl vairāk nekā desmit gadus turpina partizānu karu.
Tad cars uz Čukotku nosūtīja 400 vīru lielu vienību ar lielgabaliem kapteiņa Pavlucka un kazaka Šestakova vadībā. 1729. gadā, sadalījuši savus spēkus divās vienībās un papildinājuši ar jakutiem un korjakiem, kuriem uz čukčiem bija zobs, abi komandieri sāka Čukotkas iekarošanu. Kaut gan Senāts bija viņus aicinājis iezemiešus pierunāt pieņemt cara valdīšanu «brīvprātīgi un ar maigumu», Pavluckis uzvedās kā visīstākais soda ekspedīcijas komandieris un tos čukčus, kuri nebija ar mieru maksāt nodevas, nogalināja. 1731. gada aprīlī viņa komandētā vienība uzbruka čukču apmetnei un nogalināja 30 vīriešus, kuri pirms nāves paši paspēja nodurt savas sievas un bērnus. Pēc šī uzbrukuma soda ekspedīcijas rokās nonāca 2000 galvu liels ziemeļbriežu ganāmpulks. 23. maijā Pavlucka vienība cīnījās ar apmēram 1000 vīru lielu čukču armiju. Uzvarēja lielgabali: čukčiem kaujā krita 500 cilvēku, vēl 150 sagūstīja (sievietes pirms gūsta paspēja nonāvēt savus bērnus). Tikpat barbariskām metodēm darbojās arī citi krievu komandieri. Piemēram, sotņiks Šipicins uzaicināja uz pārrunām 12 čukču vecākos un visus nogalināja.
Pārāk dārgais karš
Skaidrs, ka pēc tik asiņainas izrēķināšanās čukču naids pret okupantiem auga augumā. Par mierīgu pakļaušanos nevarēja būt ne runas. Kad 20 kazaki Šestakova vadībā reiz devās palīgā draudzīgi nosakņotajiem korjakiem, čukči viņiem uzbruka no slēpņa un visu vienību iznīcināja, bet komandierim nocirta galvu. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Pavlucki, kurš 1747. gadā ar kazaku un korjaku vienību metās vajāt čukčus, kuri bija nolaupījuši ziemeļbriežu ganāmpulku. Arī šajā gadījumā krievi uzskrēja čukču slēpnim, un pārsteiguma efekts ļāva iezemiešiem šajā kaujā uzvarēt, bet pats Pavluckis gāja bojā. Turklāt čukču rokās krita krievu šautenes, ar kurām viņi ātri vien iemācījās rīkoties. Starp citu, krietni vēlāk, Otrā pasaules kara laikā, diezgan daudzi čukču karavīri kļuva slaveni kā izcili snaiperi.
Cars sūtīja uz Čukotku jaunas karaspēka vienības, taču ar čukčiem nekādi neizdevās tikt galā - atklātā kaujā viņi vairs neielaidās, priekšroku dodot partizānu kara taktikai. Pēc Pavlucka vienības bojāejas no Pēterburgas atsūtīja rīkojumu: «Nekavējoties paziņot visiem Lejaskolimas krievu iedzīvotājiem, lai turpmāk viņi nekaitina čukčus, pretējā gadījumā nāksies stāties kara tiesas priekšā.» 1763. gadā Anadirā ieradās jauns garnizona komandieris Plenisners, kurš, stājies pie pienākumu pildīšanas, nolēma sarēķināt, cik tad čukču pakļaušanas kampaņa kronim ir izmaksājusi. Rezultāti bija šokējoši: garnizona, ierēdņu un nodokļu ievācēju uzturēšanai bija iztērēti 1 381 007 rubļi un 49 kapeikas, taču zvērādu nodevās no čukčiem ievākti... 29 152 rubļi. Ienākumu un izdevumu starpība bija tik gigantiska, ka Pēterburga nolēma pielikt punktu Anadiras ekspedīcijai un likt nepakļāvīgos čukčus mierā. Čukči uzvaru atzīmēja ar pretuzbrukumu, padzenot no savām teritorijām korjakus un jukagirus.
Laika gaitā gan krievu un čukču attiecības pamazām uzlabojās un pārgāja tirdzniecības plāksnē. Paši čukči sāka meklēt kontaktus, lai iegādātos civilizācijas sagādātas preces apmaiņā pret zvērādām. 1779. gadā Katrīna Lielā pasludināja čukčus par Krievijas impērijas pavalstniekiem, taču pašos čukčos šī ziņa neizraisīja nekādas emocijas - tāpat kā impērijas ģerboņi, ko uzstādīja šur tur Čukotkā, lai iezīmētu Krievijas teritoriju. Jo paša galvenā jautājuma risināšanā pēdējais vārds palika vietējiem: čukči oficiāli tika atbrīvoti no nodevām uz desmit gadiem, bet arī vēlāk to maksāšana būtībā balstījās uz brīvprātības principa. 1885. gadā uz Čukotku inspekcijas braucienā atsūtītais kapteinis Resins atzina: «Būtībā galējos ziemeļaustrumos nav nekādas valsts varas.» To pašu apgalvoja arī kartogrāfs Bogorazs, kurš Čukotkā nodzīvoja vairākus gadus - krievu varasiestādēm nav nekādas varas pār čukčiem, kuri dzīvo paši pēc saviem likumiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita