Pirmā pasaules kara laikā pāri Daugavai pie tagadējām Pļaviņām tika uzbūvēts tilts, kuram gan nebija lemts ilgs mūžs. Fotovēstures izpētes biedrība šajā rakstā šķetina tā atstātās mīklas.
Tīmeklī klīst vairākas fotogrāfijas, kur attēlots pussagrauts tilts, kas Pirmā pasaules kara laikā ticis uzcelts Stukmaņu miestā jeb tagadējās Pļaviņās. Bieži vien ap šīm bildēm uzvirmo diskusijas par to, kurā tieši vietā tad tilts atradies. Tas vedināja Fotovēstures izpētes biedrību, kurā darbojas šī raksta autors, iedziļināties šai lietā.
Tilta fotouzņēmumi saglabājušies visai maz, un lielākā daļa bildēta vēlākos gados, kad Pirmā pasaules kara batālijas bija norimušas un šī inženierbūve bija daļēji sagrauta. Trīs tīmeklī atrodamās bildes (zudusilatvija.lv un citur) publicētas arī Jāņa Ivara Padedža un Mārtiņa Mintaura sastādītajā izdevumā “Atmiņu Daugava”.
Internetā man, šo rindu autoram, nav izdevies uziet ceturto, kurā, cik var redzēt, tilts vēl ir vesels. Grāmatā minēta norāde, ka fotogrāfijas oriģināls glabājas LNB Baltijas Centrālajā bibliotēkā, bet bildes anotācijā lasāms, ka tiltu pie Stukmaņiem uzbūvējuši cariskās Krievijas armijas (domājams, 12. armijas) sapieri. “Atmiņu Daugavā” tilta fotogrāfijas pievienotas nodaļā “Pļaviņas - Ūļmuižas krasts”. Arī tīmeklī zem īsiem un nekonkrētiem klejotājbilžu aprakstiem nereti figurē Ūļmuiža.
Ūļmuižas vai Stukmaņu tilts?
Ir gadījies manīt arī anotāciju, ka tilts atradies Pļaviņās starp tagadējo Retrobāru (nu jau KafeVego) un Ūļmuižas akmens mūra ēkām. Bet kas īsti ir Ūļmuiža? Muiža šī apzīmējuma klasiskā izpratnē tā nebija. Ūļmuiža bija paprāva zemnieku saimniecība, kas atradās uz Stukmaņu muižas zemes un austrumu pusē robežojās ar Stukmaņu miestiņu, kas bija izaudzis ap dzelzceļa staciju Stockmannshof, uzceltu pirms vairāk nekā 50 gadiem. Arī pats miests pirmā lielā kara laikā atradās uz grāfam Teodoram fon Mēdemam piederošās muižas zemes. Ūļmuižas mājas ir saglabājušās un atrodas Pļaviņu pilsētas teritorijā.
Saistīt tiltu ar Ūļmuižu nav gluži nepareizi, jo tas pavisam noteikti Daugavas labajā krastā pienāca uz Ūļmuižas zemes. Taču krievu armijas mērķis, tiltu būvējot, noteikti bija nevis zemnieku mājas, bet gan ļoti svarīgais Rīgas-Dinaburgas-Gulbenes dzelzceļa mezgls ar Stukmaņu staciju (un turpinājums līdz Valkai). Robeža starp miestu un Ūļmuižas saimniecības zemēm tad un arī vēlāk, kad Stukmaņi jau bija pārsaukti par Pļaviņām un ieguvuši pilsētas tiesības, stiepās pa tagadējo Pļavu ielu. Tāpēc pareizāk šo tiltu tomēr būtu saukt par Stukmaņu tiltu.
Ja pieejamās fotogrāfijas rūpīgi pēta, var redzēt, ka tilts labajā krastā iziet gandrīz vai tieši pretim augstām pudeļveida būvēm. Tādas no attāluma izskatījās Ūļmuižas īpašnieka Andreja Cielava dolomīta apdedzināšanas cepļu krāsnis. Rakstu krājuma “Latvijas zeme, daba un tauta” 1. sējumā lasāms:
«No Pļaviņu dolomīta 1895.-1915. gadā A. Cielava un Ko cepļos, apdedzinot 1600 grādos, ieguva saķepu dolomītu. Ar Pļaviņu saķepu dolomītu, kas skaitījās par labāko Krievijā, apgādāja 20 lielākās tērauda fabrikas.»
Jādomā, ka Cielavs ar dolomīta apdedzināšanu sāka nodarboties pirms 1895. gada, jo, visticamāk, ne jau uzreiz ražotne bija tādā līmenī un kvalitātē, lai ar lielu jaudu izlaistu labāko produkciju visā impērijā.
Vēl nevar nepamanīt, ka labajā pusē gandrīz pie paša tilta slejas ļoti vienkārša mājiņa. Iespējams, tā uzcelta reizē ar tiltu apsargu vajadzībām. Starp šo mājiņu un pirmajām miesta ēkām Daugavas krastā labi saskatāma diezgan liela grava. Tās vieta bija redzama vēl pat šī gadu tūkstoša sākumā, bet pēc Pļaviņu ūdenskrātuves uzplūdināšanas bija pārvērtusies nelielā upes līcītī pret Pasta ielu. Šis un citi līdzīgi līči tika aizbērti Pļaviņu aizsargdambja būvniecības laikā 2012.-2013. gadā.
Citā fotogrāfijā, kas atbilst tieši kara laikam, redzams, ka arī tilta Sēlijas pusē ir neliela mājiņa. Izpētot dodies.lv tā laika krievu un vācu armijas, kā arī senākas kartes, aptuveni pret vietu, kur bijis tilts, neizdodas atrast nekādu latviešu saimniecību. Atliek domāt, ka arī šī būve tapusi reizē ar tiltu un kalpojusi būvnieku un sargu vajadzībām.
Ūļmuižas mūra saimniecības ēka pārvietota nav pavisam noteikti. Pašreizējā apbūve ļauj apgalvot, ka arī Pļavu iela ir turpat, kur mūs interesējošajos laikos. Tagad no Pļavu un Daugavas ielas krustojuma līdz Ūļmuižas akmens mūra saimniecības ēkai ir aptuveni 650 metri. Ja šo attālumu sadala četrās vienādās daļās, tad pēc proporcijām kartēs jāsecina, ka tilta gals Stukmaņu pusē no Pļavu ielas krustojuma nav bijis tālāk par 160-180 metriem. Tātad - trāpa aptuveni tur, kur tagad ir KafeVego vai pat mazliet uz Pļavu ielas pusi no kafejnīcas. Vecās kartes rāda, ka no tilta iebraukts ceļš pār Ūļmuižas pļavu un caur cepli vedis taisni uz dzelzceļa staciju, nemetot mazo līkumiņu uz Pļavu ielu.
Dodies.lv vēsturisko karšu klāstā ir arī kāds 1940. gada aerouzņēmums (NARA Aerofoto), kurā redzama uz Ūļmuižas zemes uzcelta paprāva ēka, kas, domājams, ir vēlākā Pļaviņu mūzikas skola (tagad sociālais dienests). Savukārt Daugavas Sēlijas krastā mazliet lejpus iepriekš minētajai Pļaviņu puses mājai labi saskatāma vēl īsti neaizaugusi meža stiga, kas no Līkummuižas lielceļa ved uz Daugavas krastu.
Ja datorā aerofoto maksimāli pietuvina, tad līnijā starp abiem nupat aprakstītajiem krastu punktiem taisnā līnijā balti vīd vairāki gaiši veidojumi, turklāt Vidzemes krasta pusē tas ir četrstūra formā. Visdrīzāk, tās ir tilta balstu pamatņu paliekas.
Mūsdienās no Pļavu un Daugavas ielas krustojuma līdz Ūļmuižas akmens mūra saimniecības ēkai ir 670 metri. Pētot proporcijas un rēķinot mērogā gan vācu kartēs, gan aerofoto, gandrīz perfekti sakrīt attālums no Pļavu ielas stūra līdz tiltam - tie ir 160-170 metri. Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka Stukmaņu Ūļmuižas tilts pilsētas pusē atradies nevis starp KafeVego un Ūļmuižas mājām, bet gan šaurajā zemes strēlē starp kafejnīcu un agrāko mūzikas skolu vai pat daļēji trāpot tieši pret kafejnīcu.
Milzīgs koka lego
Dodies.lv atrodamajā vācu 8. armijas kartē šajā Daugavas posmā kāds sazīmējis ne vienu vien tiltu un citas atzīmes. Redzams, ka tilti iezīmēti ar roku, nevis bijuši jau kartes drukas versijā. Vācieši tiltus iezīmējuši arī tūlīt lejpus applūdinātā Bebrulejas ciema, mazliet augšpus Pļaviņu pārceltuvei un pret Peņigām, vismaz kādu kilometru augšpus Aiviekstes ietekai. Citā vācu kartē jau drukas versijā redzams še plaši apspriestais tilts, kā arī tilts mazliet lejpus senajiem zviedru nocietinājuma vaļņiem jeb Zviedru skansts. Vēl citās vācu kartēs jau drukas versijā redzami veseli pieci tilti. Vai tie visi vai arī vismaz vēl kāds tiešām tikuši uzbūvēti un izmantoti vienas vai otras armijas vajadzībām - nav zināms.
Kara laikā armijas vajadzībām uz Daugavas tika izveidoti daudzi tilti. Mūsu uzmanības objekts vienkārši ir kļuvis par zināmāko un savā veidā slavenāko. Iespējams, arī iespaidīgāko izmēros un no inženiertehniskā viedokļa.
Vismaz frontes sektorā no Klintaines līdz Jēkabmiestam (Jēkabpils nosaukums līdz 1924. gadam) latviešu strēlnieku cīņu sakarā vispārzināms ir kara tilts pie Ikšķiles, kas savienoja Daugavas labo krastu ar Krievijas armijas kreisā krasta placdarmu, ko saucam par Nāves salu. Zināms, ka tilti kara laikā ir bijuši arī starp Jēkabmiestu un Krustpili, kā arī Daugavpilī.
Pētot attēlu, kurā redzams mūsu tilts tuvplānā, atklājas, ka tas būvēts lielākoties no koka. Konstrukcija ir pamatīga - augsti balsti, monolīti laidumi starp balstiem un straumes augšpusē izbūvēti ledus laužņi. Dažās bildēs uz tilta saskatāmi pat apgaismes lukturi.
Tilta augstumam virs ūdens ir savi objektīvi iemesli. Pirmkārt, būvnieki rēķinājušies ar to, ka tolaik ūdens līmenis Daugavā bija ļoti svārstīgs. Sausajos periodos upei vairākās vietās ap Stukmaņiem varēja kājām pārbrist, bet pavasarī, kā arī lietainos periodos līmenis cēlās par vairākiem metriem.
Otrkārt, salīdzinoši lielo balstu augstumu noteica upes dziļā gultne un stāvie dolomīta klinšu krasti tilta vietā. Krievijas armijas būvētais tilts vedina domāt, ka tas celts ar domu izmantot ilgstoši. Gan 1915., gan vēl 1916. gadā Krievijas cars Nikolajs II un armijas virspavēlniecība noteikti cerēja mainīt kara gaitu - atkal pāriet pretuzbrukumā un patriekt vācu ķeizara karapulkus no Baltijas provincēm. Ne jau velti teju divus gadus Daugavas kreisajā krastā pret Stukmaņiem un Jēkabmiestu tika noturēts sarežģīti apgādājamais Sēlijas placdarms; tas stiepās no Robežkroga līdz Dignājai, un neveiksmes gadījumā no turienes pat atkāpties bija problemātiski.
Tieši Sēlijas placdarma apgādei, ievainoto evakuēšanai un iespējami raitai karaspēka daļu pārvietošanai kalpoja Stukmaņu tilts. Iespējams, tilts iepretim Sēlpilij tika būvēts ar aprēķinu, ka to varēs izmantot arī civilām vajadzībām, kad vācu karaspēku izdosies aizdzīt atpakaļ Prūsijas virzienā. Citādi grūti izskaidrot gan vietas izvēli, gan iespaidīgās fotogrāfijās redzamās konstrukcijas.
Stukmaņu tilts neizskatās pēc būves, kuras uzdevums bijis vienkārši nodrošināt īslaicīgu karaspēka pārvietošanu pāri upei. Tā liek domāt dažādas detaļas - jau pieminētie ledus laužņi, augstuma rezerve virs potenciālā palu līmeņa, detaļu inženiertehniskā precizitāte un kopējais pamatīgums.
Armija uzbūvē, armija arī uzspridzina
Karš tomēr neturpinājās pēc Krievijas Impērijai tīkama scenārija. Nācās atstāt ne tikai Sēlijas placdarmu, bet atkāpties vēl daudz tālāk. Lai neļautu pašu būvētā tilta priekšrocības izmantot arī vāciešiem, krievi atkāpjoties tiltu esot saspridzinājuši. Tā vismaz var lasīt dažos avotos.
Lai noteiktu, kad īsti Stukmaņu tilts varēja būt uzcelts un cik ilgi kalpojis, jāskata karadarbība šajā reģionā.
Līdz 1915. gada beigām Vācijas armija bija ieņēmusi visu Kurzemi un gandrīz visu Zemgali, ieskaitot Sēliju. Frontes līnija nostiprinājās lielākoties pa Daugavas krastu. Neieņemta līdz Daugavai palika vien Pierīga, Daugavas loks iepretim Stukmaņiem un šaurāka zemes strēle augšpus straumei, kurā atradās Jēkabmiests, kā arī teritorija ar tolaik pastāvējušo Grīvas pilsētiņu iepretim Daugavpilij. Šādā stāvoklī fronte ilgstoši stabilizējās.
Domājams, ka Krievijas armija tiltu sāka būvēt jau 1915. gadā, lai būtu vieglāk apgādāt saglabāto placdarmu Sēlijas pusē. Ziņas par tilta būvniecību un pastāvēšanu tā laika periodikā atrast nav izdevies. Gan jau šādu publicitāti bija aizliegusi kara administrācija. Vēl nesagrauta tilta fotogrāfiju praktiski nav.
Šķietami nesaistīts sludinājums gan publicēts laikrakstā «Līdums». Tajā kāds Bauskas apriņķa vīrs ziņo, ka atrodas Stukmaņos un ka korespondence viņu sasniegs pēc adreses: Постройка военнаго моста № 7 (kara tilta Nr. 7 būvniecība). Tas ļauj secināt, ka celtniecības darbi varētu būt noritējuši vēl arī 1916. gada februārī.
Teju divus gadus frontes sektorā pret Stukmaņiem ilga pozīciju karš - artilērijas apšaudes, aeroplānu uzlidojumi un sīkas sadursmes, kas pozīcijas faktiski neiespaidoja. «Līdums» 1915. gada beigās vēsta: lai gan armijas komandiera pavēle un Kurzemes gubernatora rīkojums daļēji krievu kontrolē palikušā Sēlpils pagasta kancelejai līdz ar priekšsēdi Frici Apsalonu noteicis atgriezties Sēlpilī, korpusa komandieris vēlāk lēmis, ka valde tomēr darbosies Stukmaņu miestā, kur drošāk. Tur ceturtdienās noliktas arī pagasta valdes sēdes. Sēlpils valdes arhīvs tomēr jau evakuēts uz Alūksni.
Vācieši iepretim Stukmaņiem Krievijas armiju atkal sāka spiest uz Daugavas pusi tikai 1917. gada otrajā pusē, gandrīz vienlaikus ar tā saukto Rīgas operāciju. Pa to laiku Krievijā bija notikusi varas maiņa - cars nesen bija atkāpies no troņa, un pie varas tobrīd bija Aleksandra Kerenska pagaidu valdība. Savukārt armija jau bija ievērojami demoralizēta un sāka jukt pa vīlēm.
Rīga krita 3. septembrī. Par karam nozīmīgām kaujām iepretim Stukmaņiem vēstures grāmatas klusē. Tomēr vācu 60. un 184. kājnieku divīzija sāka krievu spēkus atspiest no Sēlpils uz Daugavas pusi. Strādnieku avīze 1917. gada septembrī vēsta:
«8. septembrī, kad mūsu kara spēks pārcēlās pāri Daugavai, Stukmaņu miestiņš tika pilnīgi izlaupīts un izpostīts…»
Savukārt «Līduma» 30. septembra numurā lasāms: «Negaidot neko ļaunu no Pārdaugavas krasta, kur jau divus gadus nocietinājušies mūsu kareivji - piepeši 8. septembra agrā rītā miesta ļaudis dzirda ļoti stipru kanonādi Stukmaņu muižas virzienā, un nedaudz minūtes vēlāk plīsa vācu smagie lādiņi Stukmaņu miestā.»
Par tilta iznīcināšanu ziņas rast nav izdevies, bet diezgan droši var pieļaut, ka atkāpjoties tas uzspridzināts tieši tajā dienā, kad krievi bija spiesti pamest Sēlijas krastu. Ja vien kaut ko vāciešu artilērija un aeroplānu mestās bumbas nebija saārdījušas jau iepriekš.
Vācu laikraksts Libausche Zeitung 1917. gada 24. septembrī publicēja vācu armijas ģenerālštāba 22. septembra oficiālo ziņojumu par Jēkabmiesta ieņemšanu: «Austrumu kara teātris. Ģenerālfeldmaršala Bavārijas prinča Leopolda fronte. Daugavas rietumu krastā divīzija, kas cīnījās ģenerālleitnanta grāfa fon Šmetova vadībā, ar labi sagatavotu un spēcīgu uzbrukumu spēja izlauzties cauri krievu pozīcijām uz ziemeļrietumiem no Jakobštates. Lieliska artilērijas un mīnmetēju uguns pavēra ceļu kājniekiem, kurus, neskatoties uz nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, ļoti labi atbalstīja Prūsijas prinča Frīdriha Zigismunda vadītie gaisa spēki. Spēcīgā triecienā ienaidnieks tika padzīts atpakaļ upes virzienā. Mūsu karaspēka spiediena ietekmē viņi pameta 40 kilometrus plato un aptuveni 10 kilometrus dziļo placdarmu Daugavas rietumu krastā un steigšus aizbēga uz austrumu krastu. Jakobštate ir mūsu rokās. Jakobštates tilta galā steigā pamestajās krievu pozīcijās tika atrasts liels daudzums militārā aprīkojuma. Tilti tika izveidoti krievu okupācijas laikā. Līdz šim ir sagūstīti vairāk nekā 4000 krievu, un kā par laupījumu ziņots vairāk nekā par 50 lielgabaliem. Mūsu karaspēks ir sasniedzis Daugavu visur no Līvenhofas [Līvāni] līdz Stokmanshofai.»
Lasot tā laika avīžu publikācijas, jāņem vērā iespējamās atšķirības laika skaitīšanā, jo krievu kontrolētajā daļā laiku joprojām skaitīja pēc vecā kalendāra, bet vācieši iekarotajā Kurzemē un Zemgalē bija ieviesuši atskaiti pēc Gregora kalendāra. Starpība - 13 dienas. Tādējādi, iespējams, Jēkabmiesta ieņemšanas laiks gandrīz sakrīt ar dienu, kad Krievijas armija tika aizdzīta otrpus Daugavai arī pie Stukmaņiem.
Stukmaņu ieņemšana
Turpmākos notikumus visā frontē, tostarp Stukmaņu apkārtnē, iespaidoja jau nākamā varas maiņa Krievijas galvaspilsētā. 25. oktobrī (pēc vecā kalendāra) Petrogradā notika boļševiku apvērsums, kam sekoja lielinieku Dekrēts par mieru un aicinājums visām karā iesaistītajām pusēm sākt pamiera sarunas.
Fronte uz vairākiem mēnešiem atkal apstājās - vācieši iepretim Stukmaņiem bija kreisajā Daugavas krastā, krievi labajā. Pamiers starp Krieviju un Vāciju bez rezultātiem sarunās beidzās 2018. gada 17. februārī, un jau 18. februārī Vācijas armija atsāka karadarbību. Krievijas armija bija demoralizēta un sašķelta, lielākoties nespējīga izrādīt vienotu pretestību vāciešiem. Tāpēc februāra beigās Vācija bija okupējusi jau visu Latvijas teritoriju.
Nesakritības laika skaitīšanā izskaidro 1934. gadā izdotajā «Atskatā» par Pļaviņu un apkārtnes atbrīvošanas cīņām rakstīto:
«1918. gada marta mēnesī, kad brāļošanās (starp karojošo pušu zaldātiem) bija sasniegusi augstāko pakāpi, trīs vācu karavīri pārbrauca pāri Daugavai un Kalniņa mājā uz upes krasta ievilka lauku telefonu: krievi nelika nekādus šķēršļus ceļā. Bet vācu ģenerālštāba ziņojumā lasījām: mūsu varonīgie karavīri pēc niknas cīņas iešturmēja tiltu pār Daugavu un ieņēma stratēģisko dzelzceļa mezglu (Stazion Stokmanshof) Pļaviņās.»
Par to, ka fakts par vāciešu varonīgo tilta šturmēšanu, visdrīzāk, neatbilst patiesībai, liecina fotogrāfija, kurā Daugavas krasta ierakumos redzami šķietami garlaikoti krievu kareivji, bet tilta gali jau ir sagrauti. Tātad vismaz pa šeit apspriesto tiltu Stukmaņos tikt nevarēja, bet par citiem trūkst ziņu. Taču patiess laikam ir fakts, ka Krievijas armija Pļaviņas atstāja bez pretošanās.
Nav gadījies uziet ziņas, ka vācieši būtu remontējuši un izmantojuši aprakstāmo tiltu. Jāpieļauj, ka vieglāk bija citviet uzbūvēt vienkāršākus pontonu tipa tiltus nekā saremontēt tehniski sarežģīto un augsto Stukmaņu tiltu.
Tilta atliekas vēl kādu laiku pēc karu caurbraucējus un tūristus priecējušas kā interesantas neseno cīņu liecinieces, līdz ap 20. gadu vidu cilvēki un daba panāca savu - šīs atliekas tika izvazātas būvmateriāliem un malkai, bet lielāko daļu pamazām kopā ar ledus blāķiem aizskaloja pavasara palu ūdeņi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita