Pirmo pasaules karu marksisti mēdza dēvēt arī par pirmo imperiālistisko karu. Ja velkam paralēles, tad 1979. gadā notikušo Ķīnas-Vjetnamas karu pieklātos dēvēt par pirmo sociālistisko karu, jo līdz tam pa komunisma taku ejošās valstis savā starpā nebija karojušas.
Šīs dienas acīm raugoties uz Ķīnas ekonomisko un militāro varenību, šķiet neiedomājami, ka pirms 47 gadiem Ķīnas uzbrukums Vjetnamai nevainagojās ar ātru uzvaru. Drīzāk jau nepilnu mēnesi ilgo bruņoto konfliktu var uzskatīt par Ķīnas militāro fiasko cīņā pret ilgos karos rūdīto Vjetnamas armiju; tas vedina arī uz zināmām paralēlēm ar pašreizējo Ukrainas militāro potenciālu. Taču, objektīvi vērtējot, Ķīnas-Vjetnamas karš bija solis ceļā uz tagadējās Ķīnas varenības kaldināšanu.
Savstarpēji karojošais Āzijas sociālisms
Austrumi ir smalka padarīšana - tā mēdza teikt padomju laikos. Īpaši jau tas attiecas uz ideoloģiju - lai gan pēc Otrā pasaules kara virkne Āzijas valstu izvēlējās sociālisma ceļu (vai arī Kremlis palīdzēja izvēlēties), tomēr visi Austrumu komunisti nav vienā maisā bāžami.
Pirmās nesaskaņas parādījās jau drīz pēc Staļina nāves, kad Hruščovs sāka kritizēt savu priekšgājēju un mēģināja padomju režīmu padarīt kaut mazliet cilvēcīgāku. Ķīnas vadonim Mao Dzedunam šāda mīkstčaulība likās nepieņemama, tāpēc PSRS un Ķīnas attiecības kļuva arvien vēsākas. Kad 1964. gadā uz Lielās oktobra revolūcijas gadadienu Maskavā ieradās Ķīnas oficiālā delegācija (Mao gan tajā nebija), Kremļa vadoņi pavisam nesen no savām rindām bija izstūmuši Hruščovu. Kāds ieskurbis krievu ģenerālis ķīniešiem esot sacījis - mēs ar Ņikitu tikām galā, vai tad jūs nevarat nomest savu Mao?! Protams, teiktais tika pēc tam atreferēts Mao, un abu valstu attiecības tas neuzlaboja.
Ķīna nebija vienīgā sociālistiskā valsts reģionā. Jau uzreiz pēc Otrā pasaules kara ilgstošs bruņots konflikts izvērsās franču kontrolētajā Indoķīnā. Beidzās viss ar to, ka franči no bijušās kolonijas bija spiesti aizvākties, bet tā sadalījās komunistu kontrolētajā Ziemeļvjetnamā un kapitālistiskajā Dienvidvjetnamā, kur lielu lomu spēlēja ASV. Sekoja abu Vjetnamu karš, kurā dienvidus atbalstīja un vēlāk arī atklāti konfliktā iesaistījās amerikāņi, savukārt sarkanajiem ziemeļiem palīdzēja Padomju Savienība un Ķīna. Sākumā pat vairāk ķīnieši, jo Kremlis konfliktā iesaistījās diezgan negribīgi.
Turpat blakus atradās vēl viena bijusī franču kolonija Laosa, ko Ziemeļvjetnamas armija izmantoja kā tranzīta teritoriju, lai pārsviestu savas partizānu vienības uz Dienvidvjetnamu. Un arī Kampučija (tagadējā Kambodža), kur varu sagrāba pat pēc komunistu ļoti piezemētajiem standartiem pilnīgi atsaldēts vīrs vārdā Pols Pots. Viņš centās izveidot arhaisku pilnīgas vienlīdzības lauksaimnieciska darba sabiedrības modeli. Ar pierunāšanu vien tas nebija iespējams, tāpēc sarkanie ķērās pie barbariskām represijām un īsā laikā noslepkavoja vismaz divus miljonus cilvēku, kurus uzskatīja par ideoloģiskajiem ienaidniekiem.
Ziemeļvjetnama kā jau sociālistiska valsts sākumā centās uzturēt labas attiecības ar Pola Pota vadītajiem sarkanajiem khmeriem, taču viņu metodes jaunās pasaules celtniecībā bija tik brutālas, ka atbaidīja pat daudz ko pieredzējušos Vjetnamas komunistus. Jo vairāk tāpēc, ka sarkanie khmeri bija pilni apņēmības savu kārtību ieviest arī Vjetnamas pierobežas rajonos. Tur šī iemesla dēļ regulāri izcēlās sadursmes ar vjetnamiešu karavīriem.
Kad 1975. gadā ar Dienvidvjetnamas galvaspilsētas Saigonas krišanu beidzās Vjetnamas karš, vjetnamieši beidzot varēja atvilkt elpu un pievērsties Kampučijas jautājumam. Diplomātisku valodu sarkanie khmeri nesaprata, tāpēc 1978. gadā Vjetnama iebruka Kampučijā un diezgan ātri sakāva sarkanos khmerus - galu galā šī valsts bija guvusi pamatīgu karošanas pieredzi pret amerikāņiem, kamēr khmeri tikai slepkavoja mierīgos iedzīvotājus. 1979. gada janvārī vjetnamieši ieņēma Kampučijas galvaspilsētu Pnompeņu. Tas izraisīja Ķīnas neapmierinātību.
Divas valstis - divi sociālisma centri
Situācija bija savdabīga, jo tagad reģionā bija divas savstarpēji konkurējošas sociālisma nometnes: vienā pusē PSRS atbalstītā Vjetnama, kurai kompāniju sastādīja Kambodža, Laosa un Mongolija, bet otrā - Ķīna ar Kampučijas sarkanajiem khmeriem piekabē. Ķīnieši uzskatīja, ka viņi būvē īsteno sociālismu (un arī sarkanie khmeri šajā ziņā ir uz pareizā ceļa), savukārt Kremlis un tā satelīti kļuvuši par atkritējiem un komunisma ideju nodevējiem. Pēc Mao nāves 1976. gadā par kompartijas līderi kļuva Dens Sjaopins, kurš nebija tik ļoti kareivīgs kā priekštecis, taču par Maskavas draugu arī viņu nekādi nevarēja uzskatīt.
Atcerēsimies, ka tie bija aukstā kara laiki. Amerikāņi, vadoties pēc principa “mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs”, diezgan negaidīti iestājās par attiecību uzlabošanu ar komunistisko Ķīnu. Viens no notikumiem, kas ASV pamudināja uz šādu tuvināšanos, droši vien bija 1969. gada konflikts starp PSRS un Ķīnu par robežjoslā esošo Damanskas salu: ķīniešu mēģinājums ieņemt šo salu noveda pie apšaudes, kurā tika izmantota arī artilērija un bojā gāja vairāki desmiti cilvēku (padomju puse pat minēja ap 800 kritušo ķīniešu, kas gan varētu būt pārspīlējums).
Vispirms 1972. gadā ASV prezidents Ričards Niksons devās tikties ar Mao, bet 1979. gada janvārī atbildes vizītē Vašingtonā pie prezidenta Džimija Kārtera ieradās Dens Sjaopins. Apciemojuma laikā viņš tā starp citu izmeta, ka ir pienācis laiks pārmācīt Vjetnamu. Kārters neko neiebilda, un Sjaopins to uztvēra kā zaļo gaismu.
Svešuma tautiešu aizstāvība
Pekinai bija vairākas pretenzijas pret Vjetnamu. Pirmkārt, īsti noregulēts nebija robežu jautājums, tāpēc visus septiņdesmitos gadus pierobežā regulāri izcēlās apšaudes. Vjetnama uzskatīja, ka tai pieder vairākas piekrastes salas, bet tās par savu īpašumu uzskatīja arī Ķīna. Otrkārt, Ķīnai bija iebildumi pret vjetnamiešu veikto Kampučijas okupāciju.
Treškārt, vienmēr varēja izspēlēt mūsdienu Krievijas tik iecienīto svešumā mītošo tautiešu aizstāvības kārti. Vjetnamā dzīvoja vairāk nekā miljons ķīniešu, kurus vjetnamieši diezgan uzstājīgi bīdīja uz durvju pusi, nosakot dažādus ierobežojumus ekonomiskajā darbībā un tamlīdzīgi. Daļa ķīniešu tiešām pameta Vjetnamu, radot lokālu bēgļu krīzi reģionā. Savukārt Ķīnas pierobežā dzīvojošie saņēma dažāda veida palīdzību no Pekinas (ieskaitot ieročus) un rīkoja pretošanās akcijas, nevairoties no vardarbības. Ķīniešu pagrīdnieki pat izveidoja vairākas tipogrāfijas, kas drukāja viltotu Vjetnamas naudu ar mērķi graut valsts ekonomiku. Tas viss vēl vairāk palielināja spriedzi pierobežas rajonos.
Tātad iegansts karam ķīniešiem bija. Atlika tikai ķerties pie lietas, un to Pekina izdarīja 1979. gada 17. februārī - tad Ķīnas armija uzsāka plašu ofensīvu pret Vjetnamu. Uzbrukums bija nosacīti pēkšņs un notika vairākos virzienos. Bija skaidri redzams, ka galvenais ķīniešu mērķis bija dažās dienās ieņemt trīs lielākās Ziemeļvjetnamas pierobežas pilsētas. Īpaši svarīga bija Lanšonas pilsēta, jo tā atradās stratēģiski nozīmīgā ceļā uz Hanoju.
Vjetnamas armijas spēcīgākās vienības bija iesaistītas Kampučijas džungļu kaujās ar sarkano khmeru kaujiniekiem, tāpēc ķīniešiem pretī stājās zemessardze. Tajā bija apmēram 100 000 karavīru, plus vēl aptuveni 20 000 cilvēku lielas regulārās armijas daļas. Uz papīra ķīniešiem bija nospiedošs pārsvars, jo viņu iebrukuma armijā bija ap 700 000 karavīru. Taču izrādījās, ka vjetnamiešu zemessargi karā pret amerikāņiem ir uzkrājuši pietiekamu kaujas pieredzi, lai izrādītu sīvu pretestību. Ķīnieši uz priekšu virzījās ievērojami lēnāk, nekā bija plānojuši, un tikai 7. martā beidzot ieņēma Lanšonu.
Iekarotajās teritorijās ķīnieši uzvedās ļoti barbariski un nekautrējās no masveidīgas civiliedzīvotāju slepkavošanas. Vjetnamieši minējuši 10 000 nogalināto mierīgo iedzīvotāju. Tas varētu būt pārspīlējums, taču ir skaidrs, ka upuru skaits bija patiešām liels. Piedevām pēc karadarbības beigām iebrucēji šo teritoriju izlaupīja pa tīro un uz Ķīnu aizveda pat kapļus un lāpstas.
Kremļa faktors
Tikpat pēkšņi kā sākusies, karadarbība marta sākumā beidzās - tātad karš ilga tikai mēnesi. Lielā mērā tas skaidrojams ar Pekinas nevēlēšanos iesaistīties atklātā konfliktā ar Padomju Savienību, kas nepārprotami nostājās Vjetnamas pusē. Jau uzreiz pēc konflikta sākuma Maskava uz Vjetnamu nosūtīja vairākus desmitus militāro padomnieku, kā arī militāras palīdzības kravas, ieskaitot 400 tankus (tie gan mērķi sasniedza jau pēc kara). Vjetnamas piekrastē ieradās arī padomju Klusā okeāna flotes eskadra, kas lika ķīniešiem tramīgi lūkoties pār plecu - kas gan notiks gadījumā, ja krievi sadomās bloķēt Ķīnas ostas? Turpat netālu ganījās arī ASV eskadra ar aviācijas bāzes kuģi Constellation priekšgalā, taču amerikāņi ieturēja stingru neitralitāti un 6. martā vispār atstāja šo rajonu.
Padomju karaspēka grupējums Tālajos Austrumos un Mongolijā jau tā nebija mazs, bet, sākoties Ķīnas-Vjetnamas karam, tika vēl palielināts. Piemēram, uz Čitu tika pārsviesta Tulas gaisa desanta divīzija. Lai arī Kremlī jau bija nolemts Vjetnamas dēļ karā ar Ķīnu neiesaistīties, Pekina tomēr nevarēja būt droša par padomju nodomiem. Un ja nu vienā brīdī Maskava tomēr izdomā nākt talkā Vjetnamai un iedurt Ķīnai mugurā?
Uz eksperimentiem šajā jomā Pekinai prāts nenesās, tāpēc Ķīna paziņoja par invāzijas beigām un izveda savu karaspēku no Vjetnamas teritorijas, iepriekš gan to pamatīgi izlaupot. Pēc Ķīnas līderu domām, minimālo programmu viņi bija izpildījuši: parādījuši visiem, kurš ir galvenais spēlētājs reģionā, kā arī novājinājuši Vjetnamu gan militāri, gan ekonomiski. Tiesa, nesasniegts palika mērķis iznīcināt Vjetnamas armijas galvenos spēkus, jo tie līdz kaujas laukam tā arī neatnāca. Tiek lēsts, ka abas puses šai konfliktā zaudēja ap 30 tūkstošiem kritušo, kā arī ap 50 000 ievainoto.
Nekāds miers pierobežas rajonos neiestājās arī pēc Ķīnas armijas aizvākšanās. Nākamajos desmit gados te regulāri izcēlās apšaudes un ik gadu bojā gāja desmitiem un pat simtiem cilvēku. Pēdējā lielā sadursme notika 1988. gadā Dienvidjūrā, kur abas valstis nevarēja sadalīt strīdīgas piederības saliņas. Par tām izcēlās apšaude, kurā gāja bojā vairāk nekā 60 vjetnamieši.
Ķīna pēc šī mēnesi ilgā konflikta izdarīja secinājumus. Galvenais - armijai nepieciešama modernizācija, jo karš bija parādījis tās vājās vietas. Daži pētnieki uzskata, ka Dens Sjaopins invāziju Vjetnamā sankcionējis tieši ar mērķi militārajai vadībai parādīt armijas vājumu un veikt uzlabojumus. Ja tiešām tā bija, tad, viņa plāns izdevās, jo lielā mērā tieši pēc šī kara Pekina nostājās uz savas varenības stiprināšanas ceļa, nevairoties no ekonomiskajiem sakariem ar kapitālistiskajām valstīm, kas Mao laikos būtu kaut kas neiedomājams. Ir pagājušas vien dažas desmitgades - un Ķīna ir kļuvusi par pasaules lielvaru, ar kuru šodien neviens nevar nerēķināties.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita