Cietumā pavadīti 18 gadi, no tiem vienpadsmit vieninieka kamerā, vairākkārt izvirzīts Nobela Miera prēmijai, aizliegums lidostai pieiet tuvāk par puskilometru - tādu cenu par savu drosmi samaksājis Mordehajs Vanunu, kurš pasaulei atklāja, ka Izraēla ir slepus uzbūvējusi atombumbu.
Vieniem viņš ir varonis, citiem - pirmām kārtām Izraēlai - spiegs un nodevējs. Vanunu nāca pasaulē 1952. gadā Marrākešā Marokā ortodoksālu ebreju ģimenē kā otrais no 11 bērniem. Tēvam Šlomo piederēja pārtikas veikals, māte Mazala bija mājsaimniece. 1963. gadā vecāki emigrēja uz Izraēlu, kur viņus nosūtīja uz Bēršebu, tolaik nabadzīgu tuksneša pilsētu. Vēlāk tēvs pilsētas tirgus rajonā iegādājās pārtikas bodīti, un ģimene pārvācās uz dzīvokli.
Brīvo laiku Šlomo veltīja reliģiskām studijām, apkārtējie viņu pat sāka uzskatīt par rabīnu. Turpretim dēls bija kā ābols, kas nokritis ļoti tālu no ābeles. Viņš gan ar izcilām sekmēm pabeidza reliģiski orientētu pamatskolu, kurā jūdaisma mācība bija apvienota ar vispārizglītojošajiem priekšmetiem, tāpat arī reliģiskās jaunatnes organizācijas Bnei Akiva vidusskolu, taču tā arī nekļuva par pārliecinātu jūdaisma sekotāju. Kādā intervijā viņš atzina, ka jau vidusskolas laikā pieņēmis svarīgu lēmumu: “Jau šajā posmā es nolēmu norobežoties no ebreju reliģijas, taču nevēlējos konfliktēt ar vecākiem, jo gribēju pabeigt mācības.”
Viņš pabeidza vidusskolu ar daļēji iegūtu atestātu, pēc vecāku vēlmes iestājās ješivā - augstskolā Talmūda studijām, bet jau pēc nedēļas to pameta. Tad jauneklis atrada pagaidu darbu tiesas arhīvā, bet 1971. gada oktobrī viņu iesauca Izraēlas Aizsardzības spēkos. Viņš mēģināja kļūt par pilotu, taču saņēma atteikumu un dienēja inženieru korpusā par sapieri.
Seši stāvi zem zemes
1973. gada oktobrī Vanunu paostīja arī pulveri, kad ebreju svētajā dienā Yom Kippur Izraēlai uzbruka Ēģipte un Sīrija. Karš ilga 19 dienas, un, lai gan sākumā klājās smagi, tomēr beigās Izraēlas tanki atradās simt kilometrus no Kairas. Paradoksālā kārtā var teikt, ka uzvarēja abas puses - izraēlieši militāri, bet Ēģipte diplomātiski un morāli.
Nodienējis trīs gadus, Mordehajs atvaļinājās kā inženiertehnisko spēku vecākais seržants, atgriezās civilajā dzīvē, ieguva pilnu vidējo izglītību un sāka studēt fiziku. Pa vidu arī pastrādāja maizes ceptuvē un pansionātā, tomēr pirmā mācību gada beigās izkrita divos eksāmenos un saprata, ka nespēj apvienot studijas ar darbu, kuru kā reiz vajadzēja augstskolas apmaksai.
1976. gadā viņš izlasīja sludinājumu, ka Negēvas Kodolpētījumu centrs Izraēlas dienvidos piedāvā darbu kvalificētiem tehniķiem. Pēc garas intervijas ar objekta drošības virsnieku Mordehaju atzina par piemērotu apmācībām. Viņš parakstīja līgumu, kas aizliedza izpaust slepenu informāciju, bija arī jāapsola piecus gadus pēc darba attiecību pārtraukšanas neapmeklēt nevienu arābu un komunistisko valsti.
Sekoja intensīvi kursi fizikā, ķīmijā, matemātikā, pirmajā palīdzībā, ugunsdrošībā un angļu valodā. Sekmes bija labas, un 1977. gada februārī Vanunu sāka strādāt par tehniķi un maiņas vadītāju - zem necila betona angāra sešos pazemes stāvos izvietotajā vienībā Machon 2, kuras uzdevums bija atdalīt plutoniju no urāna. 1979. gadā viņš iestājās Negēvas Ben-Guriona Universitātē Bēršebā. Sākotnēji vēlējās studēt inženierzinātnes, taču nedēļas laikā pārgāja uz ekonomiku un sāka apgūt arī grieķu filozofijas kursu.
1980. gada rudenī Mordehajs sāka mugursomnieka ceļojumu pa Eiropu, pabija Londonā, Amsterdamā, Rietumvācijā, Skandināvijā, kopā ar kādu draugu no Kanādas apbraukāja Grieķijas salas. 1983. gada vasarā viņš kopā ar draugu devās trīs mēnešu ceļojumā uz ASV un Kanādu, pa ceļam šķērsojot Īriju caur Dublinas lidostu. Tas bija nepārprotams darbavietas instrukciju pārkāpums - tās pieprasīja uz Ziemeļameriku doties tikai ar tiešajiem reisiem, lai izvairītos no iespējamas lidmašīnu nolaupīšanas. Pēc atgriešanās Mordehajam draudēja disciplinārlieta, taču laikam jau priekšniecība uz šādiem pārkāpumiem skatījās caur pirkstiem, jo nekādas soda sankcijas netika piemērotas.
Kā izrādījās - tie bija tikai ziediņi.
Ebreju sazvērestība pret... ebrejiem
Dažu nākamo gadu laikā Vanunu aizvien vairāk vīlās Izraēlas politikā un sāka simpatizēt kreisajiem un palestīniešiem. Tā bija ļoti nelāga kombinācija. Viņš kritizēja 1982. gada Libānas karu, un, kad Mordehaju iesauca dienestā kā rezerves karavīru inženieru korpusā, atteicās pildīt lauka uzdevumus, tāpēc tika nosūtīts darbos virtuvē. Būtībā jau tobrīd kodolcentra drošībniekiem vajadzēja kļūt uzmanīgiem un vairāk pievērsties Vanunu darbībām, taču pagāja vēl pāris gadi, līdz viņš beidzot nonāca attiecīgo dienestu uzmanības lokā.
Vanunu iestājās par vienlīdzīgām tiesībām Izraēlas arābiem, un 1984. gada martā viņš kopā ar pieciem arābu un četriem ebreju studentiem izveidoja kreiso grupu Campus. Viņš iepazinās ar daudziem arābu studentiem, tostarp tādiem, kuri atbalstīja pretrunīgi vērtēto Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju. Vanunu bija saistīts arī ar kreiso Kustību par miera veicināšanu.
Viņā brieda īpašs rūgtums par aškenazi jeb Eiropas izcelsmes ebreju dominanci Izraēlas sabiedrībā un, viņaprāt, diskrimināciju pret sefardu un mizrahi ebrejiem no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas. Vanunu juta, ka kodolobjekta vadība uz viņu skatās no augšas viņa Marokas izcelsmes dēļ.
Ben-Guriona Universitātes doktors Zēvs Cahors atceras: “Viņš izstaroja dziļu aizvainojumu. Pēc viņa pārliecības, Izraēlā pastāvēja aškenazi dominance, kas aptvēra visus sociālos slāņus, un aškenazi vienošanās, kas aizvēra visas izaugsmes iespējas Tuvo Austrumu ebrejiem.”
Laikraksts The Jerusalem Post vēlāk rakstīja, ka Vanunu aizvainojums pret aškenazi pārauga pret ebrejiem un Izraēlu vērstā noskaņojumā un viņš kļuva par galveno arābu studentu aizstāvi universitātes pilsētiņā, ar neracionālu apsēstību iestājoties par viņu interesēm.
No darba aizgāja ar 57 fotokadriem kabatā
Darbavietā šīs aktivitātes nepalika nepamanītas, un Vanunu lietā Negēvas Kodolpētniecības centrā tika ierakstīts, ka viņš izrādījis “kreisus un proarābiskus uzskatus”. 1984. gada maijā viņu nopratināja drošības dienesta vadītājs un jurists, tomēr ļāva iet ar bargu brīdinājumu par jebkādas neatļautas informācijas izpaušanu.
Mēnesi vēlāk Mordehaju atkal nopratināja objekta drošības birojā, bet jūlijā viņš uz divām nedēļām kopā ar studentu grupu devās uz Parīzi, lai tiktos ar Francijā studējošiem ebrejiem. Pēc atgriešanās sekoja jauna pratināšana.
Tajā pašā gadā viņš pabeidza universitāti, iegūstot bakalaura grādu filozofijā un ģeogrāfijā... un zaudēja darbu. Tiesa, ne tāpēc, ka būtu atzīts par pilnīgi neuzticamu - vienkārši notika masveida atlaišana, valdībai samazinot izdevumus. Tomēr arodbiedrība panāca Vanunu atjaunošanu amatā, un viņš šo situāciju izmantoja pēc sava prāta - slepus ienesa objektā fotoaparātu un uzņēma 57 kadrus.
1985. gada 27. oktobrī Vanunu atstāja darbu pēc tam, kad vadība atkārtoti mēģināja viņu pārcelt uz amatiem, kas bija mazāk saistīti ar slepenu informāciju nekā viņa iepriekšējās pozīcijas. Mordehajam izmaksāja atlaišanas pabalstu 7500 dolāru apmērā un izsniedza rekomendācijas vēstuli, kurā darba uzteikums bija skaidrots kā štatu samazināšana.
Pēc aiziešanas no darba Vanunu iebrauca vēl dziļākā kreisuma grāvī un sāka iet uz Izraēlas Komunistiskās partijas sanāksmēm. Tomēr turienes diskusiju līmenis viņu nepārliecināja, un drīz vien viņš tās pārtrauca apmeklēt. 1986. gada janvārī Mordehajs sapakoja mugursomu un devās garā ceļojumā, vispirms aizkuģojot no Haifas uz Atēnām.
Pēc dažām dienām Grieķijā viņš ar Aeroflot reisu aizlidoja uz Bangkoku caur Maskavu, vienu nakti pavadot tranzīta viesnīcā. Tas vien jau bija ārkārtīgi rupjš agrāk parakstītās vienošanās pārkāpums, kas aizliedza spert kāju komunistu nometnē.
Taizemē Mordehajs izklaidējās ar narkotikām, izmēģināja opija un hašiša kokteiļus. Devās uz Birmu, tad Nepālu, kur pieņēma budismu un apmeklēja Padomju Savienības vēstniecību, lai painteresētos par ceļošanas dokumentiem braucienam uz PSRS. Pēc tam viņš atgriezās Taizemē un no turienes devās uz Austrāliju.
Vanunu tik ļoti iepatikās Sidneja, ka viņš nolēma tur apmesties uz visiem laikiem. Atrada trauku mazgātāja darbu viesnīcā, pēc tam grieķu restorānā, turklāt ieguva taksometra šofera licenci. Viņš sāka apmeklēt baznīcu un 1986. gada jūlijā nokristījās, pievienojoties anglikāņiem.
Stāsts par miljonu
Šķita, ka ar to viss beigsies un arī Mossad aģenti varētu atvilkt elpu. Taču Mordehajs Austrālijā iepazinās ar Oskaru Erero, ārštata žurnālistu no Kolumbijas. Izraēlietis bija pārāk runīgs, arī par savu agrāko darbu, un Erero pārliecināja viņu pārdot savu stāstu ar foto, apgalvojot, ka tas ir pat miljonu dolāru vērts.
Žurnālu Newsweek neizdevās ieinteresēt, tāpēc Erero vērsās britu laikrakstā Sunday Times, un pēc dažām dienām Vanunu intervēja žurnālists Pīters Hunams. Tikmēr Mossad izsekošanas mašīna atkal bija iedarbināta, un te pie vainas bija naudas kārais kolumbietis - 1986. gada augustā viņš cerībā uz atlīdzību vērsās Izraēlas konsulātā, piedāvājot palīdzību kāda nodevēja izsekošanā.
Izraēlas izlūkdienesta virsnieks sākotnēji bija skeptisks, taču katram gadījumam pierakstīja Vanunu vārdu un pases numuru. Nākamajā reizē Erero nodeva četras pavirši kopētas fotogrāfijas, kas jau bija ievērojami nopietnāks signāls drošībniekiem. Septembrī Vanunu vecākā brāļa Alberta galdnieka darbnīcā ieradās specdienestu aģenti un mudināja viņu atrunāt Mordehaju no intervijas.
Tikmēr Mordehajs kopā ar britu žurnālistu ieradās Londonā. Sunday Times redakcija bija piesardzīga, baidoties no krāpšanas, jo atmiņā vēl gana svaigs bija Hitlera dienasgrāmatu viltojuma skandāls. Laikraksts uzstāja uz ekspertu pārbaudi, tostarp bijušā ASV kodolieroču konstruktora Teodora Teilora un bijušā britu atomieroču inženiera Frenka Bārnabija. Viņi atzina, ka Vanunu stāsts ir patiess un precīzs, bildēs tiešām redzamas iekārtas kodolieročiem nepieciešamā plutonija ieguvei. Turklāt vēl viens žurnālists devās uz Izraēlu un tur atrada Vanunu paziņas, kas apstiprināja, ka tas tiešām ir viņš un ka Morhedajs tiešām strādājis kodolcentrā.
Dubultie standarti
Vanunu sniedza avīzei detalizētu aprakstu par litija-6 atdalīšanu, kurš nepieciešams tritija iegūšanai - tā ir būtiska sastāvdaļa atombumbās, kas ir daudz modernākas nekā Hirosimā uzspridzinātā. Mordehajs pastāstīja, ka Izraēla saražo aptuveni 30 kilogramus plutonija gadā un vienai bumbai izmanto apmēram 4 kilogramus. Pamatojoties uz to, tika aprēķināts, ka Izraēlai ir pietiekami daudz plutonija aptuveni 150 kodolieročiem (mūsdienu aplēses ir ap 90).
Kad raksts jau gandrīz bija gatavs publicēšanai, Sunday Times vērsās Izraēlas vēstniecībā, piedāvājot iespēju atspēkot apgalvojumus, turklāt iesniedza arī dažus foto. Izraēlas atbildē Mordehaja apgalvojumi tika noliegti un Vanunu raksturots kā otršķirīgs tehniķis ar nepilnīgām zināšanām par reaktora darbību.
1986. gada 5. oktobrī iznāca trīs lappušu garš atmaskojums - pasaule uzzināja, ka Izraēlas rīcībā ir 100-200 kodolgalviņas, tostarp ūdeņraža bumbas. Rakstā bija iekļautas fotogrāfijas un tehniskā analīze. Aizdomas pastāvēja jau agrāk, bet tagad faktoloģiskais materiāls sniedza daudz vairāk informācijas. Turklāt tika apgalvots, ka Izraēla izstrādā neitronu un kodoltermiskos ieročus.
Šīs atklāsmes izgaismoja dubultstandartus globālajā kodolpolitikā, jo īpaši rietumvalstu iecietību pret Izraēlu, vienlaikus izdarot spiedienu uz citām valstīm, piemēram, Irānu, lai tās neiegūtu kodolieročus. Tikmēr Izraēla, ne apstiprinot, ne noliedzot kodolarsenāla eksistenci, izvairījās no starptautiskas kontroles un veiksmīgi turpina šo politiku arī mūsdienās.
Vanunu paziņoja, ka noplūdinājis informāciju, lai Izraēlas sabiedrība un pasaule uzzinātu par jauniem kodoldraudiem - tā viņš vienā rāvienā kļuva par tolaik plaukstošās kodolatbruņošanās kustības ikonu.
Te gan vietā atgādināt - zīmīgi, ka astoņdesmito gadu miermīļu demonstrācijās Rietumeiropā un pie Baltā nama Vašingtonā skanēja lozungi par kodolbrīvu Eiropu, taču aicinājumi sovjetiem beigt tēmēt uz Londonu, Briseli un Ņujorku izskanēja daudz klusāk.
Īsās Romas brīvdienas
Izraēlas valdībai ar Šimonu Peresu priekšgalā mērs bija pilns - tika nolemts Vanunu sagūstīt un nogādāt tiesas priekšā. Nevēloties konfrontāciju ar britu izlūkdienestu, izraēlieši nosprieda, ka Vanunu jāizdabū no Apvienotās Karalistes pēc paša gribas. Viņu ievilināja slazdā visbanālākajā veidā.
Pateicoties pastāvīgai novērošanai un Mossad ekspertu psihologu analīzei, tika secināts, ka Vanunu ir vientuļš un alkst pēc sievietes sabiedrības. Izliekoties par skaistu amerikāņu tūristi Sindiju, Mossad aģente Šerila Bentova sadraudzējās ar Mordehaju un 1986. gada 30. septembrī pierunāja viņu doties kopīgā ceļojumā uz Romu. Savukārt Izraēlas Jūras spēku kuģis Noga saņēma rīkojumu doties uz Itāliju un noenkuroties starptautiskajos ūdeņos.
Mordehaja Romas brīvdienas bija ļoti īsas. Viņš kopā ar Sindiju no lidostas ar taksometru devās uz dzīvokli vecpilsētā, kur jau gaidīja trīs Mossad operatīvie darbinieki. Vanunu tūdaļ sašņorēja, injicēja paralizējošas zāles, tajā pašā naktī ieradās balts Izraēlas vēstniecības nomas furgons, gūstekni nogādāja ostā, bet no turienes ātrlaivā uz kuģi. Brauciena laikā Vanunu tika turēts aizslēgtā kajītē, aģenti viņu pastāvīgi apsargāja un pratināja, nevienam no apkalpes nebija ļauts tuvoties.
Draudēja pat nāvessods
Novembrī pēc nedēļām ilgiem preses ziņojumiem un minējumiem, ka Vanunu ir nolaupīts, Izraēlas valdība apstiprināja, ka viņš atrodas apcietinājumā. Vanunu bija liegts kontaktēties ar žurnālistiem, bet viņam izdevās slepus uz plaukstas uzrakstīt: Vanunu M - was hijacked - in Rome ITL - 30.09.1986 - came to Rome - by BA Fly 504. Šo vēsti viņš parādīja pa logu žurnālistiem no policijas autobusa.
1986. gada janvārī Vanunu pieteica badastreiku, protestējot pret ieslodzījuma apstākļiem, jo viņš tika turēts pilnīgā izolācijā 23 stundas diennaktī. Pēc 33 dienām Vanunu badastreiku tomēr pārtrauca. Slēgtā prāva Jeruzalemes apgabaltiesā sākās 1987. gada 30. augustā, viņu apsūdzēja valsts nodevībā, spiegošanā, slepenas informācijas vākšanā ar nolūku kaitēt valsts drošībai. Formāli draudēja pat nāvessods, tomēr prokurors Uzi Hasons paziņoja, ka to nepieprasīs. Izraēlā līdz tam laikam un joprojām nāvessods bija izpildīts tikai vienu reizi - holokausta arhitektam Ādolfam Eihmanim 1962. gadā. 2004. gadā bijušais Mossad direktors Šabtajs Šavits atklāja, ka 1986. gadā gan apsvērta Vanunu “ārpustiesas” nogalināšana, taču tā noraidīta ar pamatojumu, ka “ebreji citiem ebrejiem tā nedara”.
1988. gada 28. martā Vanunu piesprieda 18 gadus cietumā, skaitot no nolaupīšanas dienas Romā. Valdība atteicās publiskot tiesas protokolus līdz 1999. gadam, kad pēc tiesvedības draudiem tika atļauts publicēt cenzētus izrakstus laikrakstā Yedioth Ahronoth. Vienpadsmit gadus Vanunu pavadīja vieninieka kamerā - šāds papildinājums sodam nebija paredzēts ne Izraēlas Krimināllikumā, ne tiesas spriedumā. Uz kopējo zonu viņu pārcēla tikai 1998. gadā.
Cietumā Vanunu izmēģināja dažādas nepakļaušanās formas: atteicās no psihiatra palīdzības, nerunāja ar sargiem, lasīja laikrakstus tikai angļu valodā, ignorējot ivritu, atteicās strādāt un skatījās tikai BBC televīziju. “Viņš ir visspītīgākais, visprincipiālākais un vissīkstākais cilvēks, kādu esmu saticis,” sacīja viņa advokāts Feldmans.
Iestājas pret ebreju valsti
Vanunu ieslodzījuma termiņu nosēdēja no zvana līdz zvanam. Neilgi pirms plānotās atbrīvošanas viņš paziņoja: “Es neesmu ne nodevējs, ne spiegs, es tikai gribēju, lai pasaule uzzina, kas notiek.” Tāpat viņš piebilda: “Mums nevajag ebreju valsti. Ir jābūt Palestīnas valstij. Ebreji var dzīvot un ir dzīvojuši jebkur, tāpēc ebreju valsts nav nepieciešama.”
2004. gada 21. aprīlī preses konferencē pēc iznākšanas no cietuma Vanunu atteicās atbildēt uz jautājumiem ivritā, pamatojot to ar ciešanām, ko viņam nodarījusi paša valsts. Vanunu ne tikai aicināja Izraēlu atbruņoties no kodolieročiem, bet arī likvidēt ebreju valsti - šajā ziņā viņa uzskati sakrita ar Irānas ajatollu paustajiem.
Vanunu dzīvi brīvībā nosaka stingri ierobežojumi - viņam aizliegts pamest Izraēlu un tuvoties ārvalstu vēstniecībām tuvāk nekā 90 metru attālumā, aizliegts sazināties ar ārvalstu žurnālistiem, bez drošības dienesta atļaujas sarunāties ar ārzemniekiem, tuvoties robežpunktiem un lidostām tuvāk par 500 metriem, viņa tālruņa un interneta lietošana tiek uzraudzīta, jāpaziņo likumsargiem par dzīvesvietas izmaiņām un ar ko plāno tikties.
Neraugoties uz aizliegumiem, Vanunu pamanījies sniegt vairāk nekā simt interviju, par ko ticis dažas reizes arestēts. Vanunu lūgumus atteikties no Izraēlas pilsonības tiesa ir noraidījusi, aizliegumu izbraukt no valsts ik gadu pagarina. 2015. gadā viņš Jeruzalemē apprecējās ar norvēģieti, Oslo Teoloģijas augstskolas profesori Kristinu Joahimsenu.
Izraēlas valdībai un arī lielākajai daļai iedzīvotāju viņš bija un paliek valsts ienaidnieks, bet aiz robežas izpelnījās atbalstu. Dažas universitātes piešķīra Vanunu goda doktora grādu, viņš pat ievēlēts par Glāzgovas Universitātes rektoru, vairākkārt bija pieteikts Nobela Miera prēmijai un 1987. gadā saņēma alternatīvo Nobela prēmiju (Right Livelihood Award). 2009. gadā Vanunu uzrakstīja Nobela Miera prēmijas komitejai, lūdzot svītrot viņa vārdu no nominantiem, jo nevēlējās būt vienā sarakstā ar Izraēlas ekspremjeru Peresu.
Starp citu, par savām atklāsmēm nekādu miljonu Vanunu nesaņēma, tās bija tikai kolumbieša Erero iedomas. Sunday Times gan bija piekritis maksāt 250 000 dolāru, taču Vanunu nolaupīja, un daļa naudas tika izmantota viņa aizstāvībai un ģimenes atbalstam. Erero būtu saņēmis par starpniecību 25 000 dolāru, taču savā alkatībā to pašu stāstu mēģināja notirgot Sunday Mirror un palika bešā. Vanunu mērķis nebija nauda, viņš to būtu ziedojis Austrālijas Anglikāņu baznīcai.
Viņš dzīvo ļoti pieticīgi. Ārzemēs darbojas vairākas Free Vanunu kampaņas un miera aktīvistu grupas, kas regulāri vāc līdzekļus, lai segtu viņa īri, juridiskos izdevumus pastāvīgi jaunu tiesvedību dēļ un ikdienas tēriņus.
Ģimene pārdzīvoja un sašķēlās
Mordehaja vecākiem, ortodoksāliem ebrejiem, dēla izgājiens bija dubults trieciens. Viņiem Izraēlas valsts izveide bija svēts notikums, bet dēla rīcība - nodevība. Turklāt Vanunu skaidri izteicies pret Izraēlas tiesībām pastāvēt. Vēl sāpīgāka vecākiem bija Mordehaja pāriešana kristietībā. Daudzi avoti norāda, ka vecāki attiecības ar viņu pārtrauca jau ilgi pirms atbrīvošanas.
Brāļu vidū viedokļi krasi atšķīrās, jo divi no viņiem kļuva par Mordehaja galvenajiem aizstāvjiem. Meirs un Ašers stāvēja blakus, kad viņš 2004. gadā iznāca no cietuma. Lielākā daļa no kopumā 11 brāļiem un māsām izvēlējās klusēt vai publiski nosodīja Mordehaju, uzskatot, ka viņš ir sagrāvis ģimenes reputāciju un apdraudējis tuvinieku drošību Izraēlas sabiedrībā.
Par Vanunu emocionālo ģimeni kļuva amerikāņu pāris - Nikols un Mērija Eilofi, miera aktīvisti, kuri oficiāli adoptēja Mordehaju, kamēr viņš vēl atradās cietumā. Tas bija gan atbalsta žests, gan mēģinājums palīdzēt viņam iegūt ASV pilsonību, kas gan neizdevās. Eilofi sauca sevi par radikāliem katoļiem un pacifistiem, un abi aizgāja mūžībā 2014. gadā ar dažu mēnešu starpību.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita