Viņas vārds tika vardarbīgi izdzēsts no vēstures lappusēm, taču viņas tēls iedvesmoja filmas «Zvaigžņu Kari» veidotājus.
1923. gadā Cejenpilai bija 18 gadi. Viņa bija zemākas kārtas muižnieka meita no ciema, kas atradās netālu no Baldana Bērēvena klostera Mongolijas ziemeļos. Viņa tikko bija izgājusi pie vīra, un jaunajai sievietei nebija nekāda pamata domāt, ka viņas vārds varētu palikt vēsturē. Bet tad nomira valdnieka Bogdahana mīļotā sieva.
Bogdahans bija Mongolijas garīgais un politiskais vadītājs - astotais džebdzundamba hutuktu, kuru uzskatīja par dzīvo Budu un trešo augstāko reinkarnāciju visā Tibetas budismā pēc dalailamas un pančenlamas. Te der detalizētāks skaidrojums - Rietumos ar reinkarnāciju saprot pārdzimšanu jaunā ķermenī, vienkāršoti sakot - viena miesa uz vienu dvēseli. Turpretim budisma izpratnē augsti attīstīts meistars nav ierobežots ar vienu fizisko formu un var izpausties jeb piedzimt tik daudzās formās, cik vien nepieciešams, lai palīdzētu palicējiem šajā materiālajā pasaulē.
Līgavu mednieki
Tomēr, lai glābtu savu valsti un pavalstniekus, ar garīgo apskaidrību Bogdahanam nepietika. 1923. gadā viņam bija 53 gadi, valdnieks bija gandrīz pilnīgi akls, tikko spēja pakustēties un faktiski bija palicis bez varas. Pirms diviem gadiem jaunās Padomju Krievijas atbalstītie revolucionāri bija pārņēmuši kontroli pār Mongoliju, un Bogdahans bija monarhs tikai uz papīra.
Tomēr, kad viņa pirmā sieva Dondogdulama, godāta kā budistu dievietes Baltās Taras iemiesojums, 1923. gadā pēkšņi nomira, galminieki nolēma, ka monarhijai reprezentācijas nolūkos nepieciešama karaliene - laikā, kad vietā jau nāca pavisam citi elki. Padomnieki izklīda pa visu valsti, meklējot jaunu līgavu. Viņi sašaurināja sarakstu līdz 15 jaunām sievietēm vecumā no 18 līdz 20 gadiem - un galu galā izvēlējās Cejenpilu. Svarīgi bija, lai izvēle būtu simboliski nozīmīga, bet fakts, ka viņa jau ir precēta sieva, galmu neuztrauca.
Saskaņā ar viņas meitas vēlāko liecību Cejenpilu naktī aizveda no ģimenes mājām, nogādāja pilī Urgā, tagadējā Ulanbatorā un pārsauca par Genepilu. Bogdahans gan mierināja, ka viņas loma būs īslaicīga un ceremoniāla un galu galā viņai ļaus atgriezties pie vīra. Pirmajos mēnešos Genepila lūdza ļaut doties mājās, un atbilstoši mongoļu paražām hanam nebija citas izvēles, kā vien viņu atlaist. Tomēr galminieki sekoja Genepilai un atgādināja, ka valstij un monarham viņa joprojām ir vajadzīga, un viņa atgriezās.
Šīs īpatnējās rituālu uzspiestās attiecības neilga pat gadu, jo 1924. gada 17. aprīlī Bogdahans nomira. Reizē ar viņu nomira arī Mongolijas monarhija - jaunie valdnieki tūlīt pēc tam to atcēla oficiāli. Tā paša gada novembrī Mongolija tika oficiāli pasludināta par tautas republiku - otro sociālistisko valsti pasaulē.
Apsūdzēta kā japāņu spiedze
Genepila, kura par karalieni bija kļuvusi pret savu gribu, nu bija 19 gadus veca atraitne bez troņa. Viņa atgriezās mājās pie ģimenes un mēģināja dzīvot pavisam ikdienišķu dzīvi. Viņai piedzima divas meitas, un Genepila dzīvoja kā parasta mongoļu sieviete, cerot, ka viņu ir aizmirsuši.
Tā pagāja trīspadsmit gadi, līdz 1937. gadā Staļina Lielais terors sasniedza arī Mongoliju... Nākamo divu gadu laikā pār valsti vēlās slepkavību vilnis. Jau asinspirts sākumā mongoļu čekisti atnāca arī pēc Genepilas - apcietināja, pēc padomju parauga apsūdzot sazvērestībā ar Japānu.
Genepilu pratināja, visticamāk, spīdzināja un 1938. gada maijā nošāva - viņa tobrīd bija 33 gadus veca un piektajā grūtniecības mēnesī. Kā daudzus upurus viņu apraka neiezīmētā kapā netālu no galvaspilsētas Ulanbatoras. Tāds pats liktenis piemeklēja Genepilas tēvu un daudzus citus ģimenes locekļus.
Iedvesma karalienei
no Zvaigžņu kariem
Komunistu mērķis bija iznīcināt tautas atmiņu, un no Genepilas tiešām gandrīz nekas nepalika pāri. Tikai viena slepena tautas dziesma, kas gadu desmitiem gāja no mutes mutē - to bijušais Bogdahana kalps iemācīja citam ieslodzītajam darba nometnē, kurš to savukārt nodeva kādam vēsturniekam.
Un vēl bija dažas melnbaltas fotogrāfijas, tostarp viena vēsturiski kļūdaina. Proti - kādā 1921. gada žurnāla National Geographic foto redzama mongoļu muižniece greznā, ragainā un spārnotā galvassegā. Šī bilde kļuva par iedvesmas avotu karalienes Padmes Amidalas tērpam filmā Zvaigžņu kari: Ļaunumu vēstošā ilūzija. Visdrīzāk, vēsturiskajā fotoattēlā nav redzama Genepila, taču šis mīts paradoksālā kārtā veicinājis viņas “augšāmcelšanos”.
Pēc komunisma sabrukuma Mongolija sāka atgūt atmiņas par viņu, un jau 1991. gadā valdība veica oficiālu pārapbedīšanu. Genepilas meita Cerenhanda nodzīvoja tik ilgi, lai pieredzētu, ka viņas māte kļūst par simbolu tam, ko Mongolijai atņēma represijas. Par Genepilu uzņēma filmu, un pirmizrādē 70 gadus vecā Cerenhanda atcerējās: “Viņu aizveda naktī. Viņa mūs nemodināja, tikai atstāja cukura gabaliņu uz mūsu spilveniem. Es joprojām atceros, ar kādu prieku mēs no rīta atradām šo reto kārumu...”
Tagad Genepila Mongolijā ir kļuvusi par simbolu kultūrai un laikmetam, ko komunistiskais režīms mēģināja pilnībā izdzēst. Viņa nebija ne politiķe, ne valdniece, viņa bija tikai parasta sieviete, kas reiz pret savu gribu bija nēsājusi kroni un par to samaksājusi ar dzīvību.
Sarkanais terors Mongolijā
Komunisma režīma valdīšana Mongolijā ir viena no baisākajām, taču Rietumu pasaulē vismazāk zināmajām XX gadsimta traģēdijām. Šajā valstī jaunā vara Staļina terora modeli nokopēja ar austrumnieciski ķirurģisku un nežēlīgu precizitāti. Kulmināciju masu terors sasniedza 1937.-1939. gadā, bet proporcionāli iedzīvotāju skaitam Mongolijā tas bija pat asiņaināks nekā pašā Padomju Savienībā. Terora galvenais īstenotājs bija diktators Horlogīns Čoibalsans, kurš darbojās tiešā Staļina un PSRS Iekšlietu tautas komisariāta jeb NKVD uzraudzībā.
Pirms komunistu nākšanas pie varas mongoļu sabiedrības mugurkauls bija budisms. Valstī bija aptuveni 100 000 lamu un mūku - gandrīz trešdaļa visu vīriešu. Mazāk nekā divu gadu laikā komunisti nošāva 17 000 līdz 18 000 lamu, daudzus apraka masu kapos stepē. Vecākos un cienījamākos lamas tiesāja paraugprāvās kā Japānas spiegus, jaunākos vienkārši masveidā nogalināja vai piespieda atteikties no ticības un iesauca armijā.
Pilnībā nopostīja un nodedzināja gandrīz visus no vairāk nekā 700 klosteriem un tempļu kompleksiem. Pelnos pārvērtās gadsimtiem seni Tibetas medicīnas, filozofijas un vēstures traktāti, neatgriezeniski zaudējot unikālu pasaules kultūras mantojumu. Saglabājās tikai daži tempļi, kurus vēlāk izmantoja kā muzejus propagandas nolūkiem.
Pirmā lielā paraugprāva 1937. gada oktobrī tika sarīkota Ulanbatoras Centrālajā teātrī; no 14 apsūdzētajiem valstsvīriem un augstākajiem garīdzniekiem nāvessodu piesprieda trīspadsmit. Līdzīgi kā PSRS bija izveidotas īpašas ārpustiesas troikas, kuras vadīja Čoibalsans. Viņi bez jebkādas izmeklēšanas parakstīja nāves spriedumu tūkstošiem cilvēku dienā. Arī Mongolijā čekas virsnieki noteica kvotas - cik daudz tautas ienaidnieku katrā reģionā jāatrod un jānošauj. Lai izpildītu plānu, čekisti stepē arestēja un nošāva pat pilnīgi nejaušus klejojošos lopkopjus.
Pēc vēsturnieku aplēsēm, divos terora gados tika nogalināti 20 000 līdz 35 000 cilvēku. Mongolijā tajā laikā bija vien 700 000 līdz 800 000 iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka šajā asinspirtī valsts zaudēja no trim līdz pieciem procentiem iedzīvotāju un gandrīz katra ģimene - kādu tuvinieku.
Tāpat kā vēlāk Latvijā 1940. gadā, arī Mongolijā komunisti vispirms iznīcināja gandrīz visu intelektuālo eliti. Tīrīšana skāra arī pašu Komunistisko partiju un armiju - no 51 partijas Centrālās komitejas locekļa 36 nošāva, likvidēja gandrīz visus augstākos armijas virsniekus - 187 militāros līderus. Bijušos premjerministrus Anandinu Amaru un Pelžidīnu Gendenu, kuri mēģināja aizstāvēt Mongolijas suverenitāti un iebilda pret lamu slepkavošanu, izveda uz PSRS un nošāva Butovas poligonā pie Maskavas.
Pēc masveida slepkavībām valstī iestājās paralizējošas bailes, pat pieminēt nogalinātos radiniekus bija bīstami dzīvībai. Vēsture tika pārrakstīta - par Mongolijas Staļinu saukto Čoibalsanu slavināja kā nācijas tēvu, kurš izglābis valsti no Japānas imperiālisma. Līdzīgi kā PSRS pēc Staļina nāves 1953. gadā, tā arī Mongolijā neliela atelpa iestājās, kad gadu iepriekš nomira Čoibalsans.
Mongolijā runāt par šīm šausmām sāka tikai pēc komunisma sabrukuma 90. gadu sākumā. Stepēs atraka masu kapus, kur daudziem galvaskausiem bija ložu caurumi pakausī. Ulanbatorā ir atvērts neliels privāts Politisko represiju upuru piemiņas muzejs, ko izveidoja kāda upura meita. Mūsdienās Mongolija ir kļuvusi par demokrātisku daudzpartiju sistēmas un tirgus ekonomikas valsti.
No budistu mūka
par Mongolijas Staļinu
Paradoksālā kārtā Mongolijas komunistiskais diktators Horlogīns Čoibalsans (1895-1952) pats bija mācījies par budistu mūku - acīm redzama līdzība ar Staļinu, kurš bija smēlies zinības garīgajā seminārā. Čoibalsans piedzima 1895. gadā Mongolijas austrumos, viņš bija nabadzīgas nomadu sievietes ārlaulības dēls un par savu tēvu tā arī nekad neko neuzzināja. Bērnībā viņš strādāja par parastu ganu un piedzīvoja lielu trūkumu.
Kad zēnam bija 13 gadi, māte viņu nosūtīja uz budistu klosteri, lai viņš kļūtu par mūku - tā laika Mongolijā nabadzīgo bērniem tā bija vienīgā iespēja iegūt izglītību un izbēgt no galējas nabadzības. Klosterī viņam iedeva garīgo vārdu Danzans. Čoibalsana turpmākajā dzīvē šis vārds ieguva ironiski traģisku nokrāsu - tas nozīmē Mācības aizstāvis. Trīsdesmit gadus vēlāk viņš šo pašu mācību Mongolijā gandrīz pilnībā iznīcināja.
Čoibalsanam nebija lielas patikas pret reliģiju un stingro disciplīnu, tādēļ pēc dažiem gadiem viņš kopā ar kādu draugu no klostera aizbēga un kājām mēroja simtiem kilometru līdz Urgai. Galvaspilsētā Čoibalsans strādāja gadījuma darbus, līdz izdevās iestāties jaundibinātajā skolotāju un tulku skolā. Tur viņš izrādīja lielu talantu valodās un ātri apguva krievu valodu. Spējīgo audzēkni Mongolijas valdība 1914. gadā, sev par nelaimi, nosūtīja mācīties uz Irkutsku Krievijā, kur viņš klātienē piedzīvoja cara impērijas sabrukumu un iepazina boļševiku idejas.
Kad Čoibalsans 1918. gadā atgriezās Mongolijā, valstī valdīja haoss - to mēģināja pakļaut gan Ķīnas karaspēks, gan vēlāk Krievijas juku laikā iebrukušais barons Romāns fon Ungerns-Šternbergs. Čoibalsans iesaistījās pagrīdes kustībā pret ķīniešiem un iepazinās ar Damdinu Sūbatoru, Mongolijas komunistiskās revolūcijas galveno ikonu. Meklējot palīdzību cīņā pret ķīniešiem, viņi vērsās pie boļševikiem Krievijā, un čekisti ātri Čoibalsanā saskatīja ambiciozu, viegli ietekmējamu un uzticamu izpildītāju.
Interesanti, ka tāpat kā Ļeņins Krievijā, arī Sūbators revolūcijas augļus ilgi nebaudīja. 1923. gada sākumā, nepilnus divus gadus pēc uzvaras, viņš pēkšņi saslima un drīz nomira, tikai 30 gadu vecumā. Oficiālā versija vēstīja par smagu saaukstēšanos vai tīfu, tomēr gan toreiz, gan tagad bija pamatotas aizdomas par saindēšanu. Aizdomas krita gan uz vecās varas piekritējiem, gan padomju drošībniekiem, jo Sūbators primāri bija mongoļu patriots un nacionālists, nevis akls Maskavas pavēļu izpildītājs.
Pēc nāves viņa tēls tika pārvērsts par valsts galveno kulta objektu, līdzīgi kā Ļeņins. 1924. gadā Mongolijas galvaspilsētu Urgu, par godu Sūbatoram, pārdēvēja par Ulanbatoru - mongoļu valodā Ulaanbaatar nozīmē Sarkanais varonis. Galvenajā laukumā tapa milzīgs mauzolejs, kur vēlāk apglabāja arī Čoibalsanu. Abus vadoņus iebalzamēja kā mūmijas - pēc Maskavas receptes. 2005. gadā mauzoleju nojauca un mūmijas pārapglabāja saskaņā ar budistu tradīcijām, kas gan ir visai traģikomiski, īpaši Čoibalsana gadījumā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita