1919. gads Latvijas vēsturē palicis ne tikai ar uzvaru pār Bermonta armiju, bet arī ar sarkanā un baltā terora vilni, kas pirms tam piemeklēja jaundibināto valsti. Par šiem traģiskajiem notikumiem stāsta Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks, vēstures zinātņu doktors un grāmatas «Padomju Latvija 1918-1919» autors Jānis Šiliņš.
Nereti rodas iespaids, ka mūsu vēsturiskajā atmiņā starp Latvijas valsts proklamēšanu un Cēsu kaujām valda aizmirstības garā nakts. Taču šajā vairāk nekā pusgadā ir Kalpaka nāve, pagaidu valdības glābiņš uz tvaikoņa Saratov, Meierovica centieni panākt Latvijas atzīšanu...
Drīzāk pat 11. novembris - kad šī garā nakts beidzās ar Pārdaugavas atbrīvošanu.
Kas jūs pašu piesaista šim nacionālajai pašcieņai tik netīkamajam laika posmam?
Diez vai tā šo laiku var vērtēt. Vienkārši tajā bija daudz dažādu notikumu, un cilvēki vēlētos, lai viss būtu skaidri un vienkārši uztverams un izstāstāms. Neatkarības kara problēma ir tā, ka arī vēsturnieki to padara sarežģītu, gribot izstāstīt visas detaļas. Tāpēc lielā bilde ir saraustīta, fragmentāra, pretrunīga, grūti uztverama, un rodas šāda, kā jūs teicāt, nakts no 18. novembra līdz 11. novembrim.
Mani vienmēr interesējuši lielu pārmaiņu periodi - revolūcijas, kari, vērienīgi politiskie un ekonomiskie satricinājumi. Tas, kā tie transformēja sabiedrību, tās uzskatus un idejas. Arī 1918.-1920. gads šķiet ļoti fascinējošs gan detaļās, gan visā lielajā stāstā, ko var pavēstīt ļoti vienkārši. It sevišķi, ja cilvēki zina, kas notika mums kaimiņos.
Krievijā bija pilsoņu karš, Vācija pēc sakāves Pirmajā pasaules karā piedzīvoja revolūciju. Caur šo divu lielo notikumu prizmu ir ļoti viegli saprast, kas tad notika Latvijā. Te izspēlēja divus lielos Eiropas stāstus jeb naratīvus. Abas lielvalstis uz Latviju eksportēja tajās notiekošo, projicēja uz mums savus pilsoņkarus, savas problēmas un traumas, liekot tādēļ Latvijai ciest. Tāpēc arī šeit īstenoja gan balto teroru - kā Vācijā, gan sarkano teroru - kā Krievijā.
Sarkanā terora motivācija šķiet skaidra - Pētera Stučkas valdība vēlējās Latvijā veidot ideālu proletariāta diktatūru, tāpēc centās nepieļaut iepriekšējā gada kļūdas Krievijā. Latviešu komunistu ieskatā pie sociālistu-revolucionāru (eseru) dumpja noveda tieši nepietiekama nežēlība. Viņi gribēja krievu biedriem parādīt, kā īsti jāceļ komūna.
Ne tikai krieviem, bet visai pasaulei. Īpaši Vācijai, kurā tobrīd komunisti arī cīnījās par varu. [Smaida.] Principā jūs tikko atstāstījāt tēzes no manas disertācijas - par padomju Latviju kā paraugkomūnu. Tur es arī secināju, ka Stučka un citi latviešu lielinieki nevēlējās Latvijas neatkarību, to viņiem uzspieda Ļeņins un Staļins. Krievijas sarkanās armijas vadība tāpēc atsauca latviešu strēlnieku pulkus no dažādām pilsoņkara frontēm, lai sūtītu uz Latviju. Paši Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas vadītāji tās pastāvēšanas jēgu redzēja iespējā rādīt paraugu pasaules komunistiskajai kustībai.
Tieši par sarkano teroru runājot... Pirmkārt, liela daļa latviešu lielinieku ieradās celt paraugkomūnu jau ar cienījamu praktisko pieredzi Krievijas represīvās sistēmas veidošanā. Stučka bija pirmais padomju Krievijas tieslietu komisārs, daudzi visu līmeņu Latvijas PSR iestāžu darbinieki darbojās Ārkārtējā komitejā jeb čekā, revolucionārajos tribunālos, milicijā, sarkanajā gvardē.
Otrkārt, viņus vadīja pārliecība, ka tūlīt pat sāksies vispasaules revolūcija, globāls šķiru karš starp buržuāziju un proletariātu. Tāpēc būs vajadzīgs masu terors - tātad jārada ideāla sistēma tā īstenošanai. Jābūt efektīvākiem nekā Krievijā, revolucionārajos tribunālos nevajag astoņus vai deviņus locekļus, pilnīgi pietiek ar trijiem. Tā sauktās troikas tika izveidotas Latvijā.
Latviešu komunisti uzskatīja Krievijas čeku par neefektīvu iestādi, jo tā bija autonoma - padomju valdība to īsti nevarēja kontrolēt un vadīt. Tāpēc Latvijas PSR tika izveidota partijai un Stučkas valdībai tieši pakļauta slepenpolicija - Politiskā nodaļa. Katrā apriņķī bija tās apakšnodaļas. Šo modeli vēlāk pārņēma Krievija un PSRS.
Treškārt, tieši Latvijā politieslodzīto izolēšanai plānoja veidot efektīvu koncentrācijas nometņu sistēmu. Bija paredzētas trīs lielas nometnes, bet, pretlielinieciskiem spēkiem strauji atkarojot Kurzemi, vienīgo no tām ierīkoja Stukmaņos jeb Pļaviņās. Vēl izveidoja vairākas mazākas nometnes Valmierā, Alūksnē un Gulbenē. Krievijā tādu speciālu nometņu tolaik īsti nebija: kad cietumos aptrūkās vietu, civilpersonu ieslodzījumam pielāgoja bijušās vācu un austroungāru karagūstekņu nometnes.
Šie trīs aspekti būtiski atšķir sarkano teroru Latvijā no tā, kā to īstenoja padomju Krievijā.
Kāda bija baltvācu landesvēra un Vācijas algotņu veidotās Dzelzsdivīzijas motivācija terorizēt no lieliniekiem atbrīvoto Rīgu? Atriebība par sarkano teroru vai kaut kas vairāk?
Jāsāk ar to, ka nav neviena akadēmiska pētījuma par balto teroru Rīgā - kas to veica, kā un kāpēc. Mūs, vēsturnieku, ir maz, bet darba ir vairāk, nekā varam aptvert. Skaidrs, ka tur bija vairākas iesaistītās puses, un katrai bija sava rīcības jēga, motivācija un loģika. Arī pulkveža Jāņa Baloža vadītajai brigādei, kura operatīvajā ziņā bija pakļauta Baltijas landesvēra vadībai.
Brigādei, kas ienāca Rīgā 23. maijā, tika iedalīts savs pilsētas sektors, kurā tai bija jānodrošina kārtība. Tā bija liela Rīgas daļa - no Elizabetes ielas līdz pat Grīziņkalnam un tālāk, aptverot strādnieku rajonus. Latviešu karavīri šajā teritorijā nošāva vairākus desmitus cilvēku [pārsvarā bruņotus sarkanos, kas pretojās]. Brigādes nogalināto skaits uz vispārējā fona ir ļoti neliels. Tāpēc arī Baloža komandētos latviešu karavīrus parasti nesaista ar balto teroru. Tāpat jūnija sākumā latvieši tika iekļauti kara tiesās, kas piesprieda sodus sagūstītajiem komunistiem. Taču tas bija kompromiss, ko panāca Rietumu sabiedroto militārās misijas, lai mazinātu nekontrolētu balto teroru.
Visnežēlīgāko balto teroru, par ko diemžēl nav padziļinātu pētījumu, īstenoja Dzelzsdivīzijas pārraudzītajā pilsētas daļā, toreizējā Maskavas priekšpilsētā. Vācbaltiešu landesvērs kontrolēja Vecrīgu un centru. Kņaza Anatola Līvena komandētās landesvēra krievu vienības pārzināja Sarkandaugavu un Vecmīlgrāvi.
Baloža brigādes attieksme pret komunistiem un viņu atbalstītājiem bija tāda pati kā Latvijas Republikai pēc kara - vajāja tos, kurus apsūdzēja reālos noziegumos, varmācībā pret civiliedzīvotājiem. Varam būt pārliecināti, ka latviešu karavīru nošautie bija tieši saistīti ar sarkano teroru.
Vienlaikus Baloža brigādē maija beigās un jūnija sākumā iestājās apmēram 5000 latviešu - bijušo sarkanarmiešu. Viņi bija mobilizēti lielinieku karaspēkā vai pat strādājuši padomju iestādēs. Šos cilvēkus nevis tiesāja un vajāja, bet iekļāva ierindā. Baloža interesēs bija palielināt brigādes spēku, lai tā kļūtu par pretsvaru Dzelzsdivīzijai un arī landesvēram.
Līdzīga attieksme bija landesvērā. Tā pārvaldītajā teritorijā baltā terora upuru skaits bija daudzkārt lielāks, tomēr vācbaltiešu vienībās stājās liels skaits brīvprātīgo ar sarkanu pagātni. Netrūka vācvalodīgo rīdzinieku, kuri sadarbojās ar Stučkas režīmu. Vēlāk vācu atmiņu literatūrā tika nostiprināts apgalvojums, ka tautieši padomju varas mēnešos bijuši tikai upuri. Taču dokumenti liecina, ka Rīgā pastāvēja vācu komunistu sekcija, tai bija sava prese, bija simtiem kandidātu, kas vēlējās stāties Komunistiskajā partijā. Frontē karoja tā sauktais Lībknehta leģions, kas sastāvēja no vāciešiem. Pilsētā bija salīdzinoši daudz vācu tautības strādnieku, arī daļa no viņiem pieteicās landesvērā.
Dzelzsdivīzijas algotņos valdīja apziņa, ka viņiem svešā zemē brīvas rokas?
Jā, arī tas. Savus upurus tās karavīri daudz nešķiroja. Ja latvieti sagūstīja landesvērs, viņš varēja atsaukties uz pazīstamiem vācbaltiešiem vai ievērojamiem latviešiem, kuri par šo cilvēku galvotu. Ja vien gūsteknis nebija no sociāli zemākiem slāņiem, viņam bija paziņas, kas varēja paglābt no nāves. Ļoti svarīgi ir zināt to, ko parasti nepiemin: pret lieliniekiem karojošo spēku, tas ir - Baltijas landesvēra un vācu algotņu vienību, sākotnējā Rīgas atbrīvošanas plānā bija vesela sadaļa par to, ka jāīsteno represijas pret cilvēkiem, kuri varētu apdraudēt vācu militāro vienību drošību. Baltais masu terors bija iepriekš ieplānots.
Tas raisa dažādas spekulācijas. No vienas puses - ir loģiski militāri apsvērumi: ierobežot pretinieka izlūkošanas spējas, novērst diversijas, sabotāžu un partizānu uzbrukumus. No otras puses - mēs zinām, ka Vācijas armijas 6. rezerves korpusa komandierim Rīdigeram fon der Golcam, kam faktiski pakļāvās landesvērs un Dzelzsdivīzija, bija daudz plašāki ģeopolitiskie plāni.
Tika lolota ideja par Austrumvalsts izveidi Baltijā un Rītprūsijā, nometinot Latvijā vācu karavīrus un kolonistus. Tāpēc vajadzēja tikt galā ar nevēlamiem elementiem, kuri varētu šo plānu apdraudēt. Latvieši, īpaši kreisi noskaņotie, proletariāts - šādas iedzīvotāju grupas nebija vēlamas. Ja tās var samazināt kādas militāras operācijas aizsegā, kāpēc neizmantot iespēju?
Ar balto teroru cerēja salauzt latviešu pašapziņu, lai nepieļautu neatkarību un saglabātu varu pār viņiem?
Tas varētu būt pamatots pieņēmums. Protams, šis ir skats no augšas, bet vēl jārēķinās ar to, kas notiek ielās. Karavīri ir pavadījuši vairākus mēnešus, karojot Lielupes krastos, purvos un mežos bez normālas apgādes (sarkanarmijai gan gāja vēl grūtāk). Viņus ietekmē kara propaganda, viņi redz sarkanā terora upurus atbrīvotajā Jelgavā, Tukumā, Talsos.
Karavīri ir brutalizēti un traumatizēti. Ja kāds no viņiem uz ielas redz aizdomīgu cilvēku un šauj - tā ir lielā plāna sastāvdaļa vai viņa individuāla atriebība? Varbūt vēlme aplaupīt? Terorā ļoti spēcīgs bija atriebības motīvs, iespēja atspēlēties saviem pāridarītājiem - īstiem vai iedomātiem. Tieši zemākā un vidējā līmenī.
Vai baltajā terorā var saskatīt jaunu - pēc melno sotņu sirojumiem - atriebību “bauriem” par Piekto gadu?
Piektais gads bija cieši saistīts ar sarkano teroru. Stučka teica: mēs esam atnākuši atriebties. Atriebās ar muižnieku vajāšanu, arestiem un masveida nošaušanu - ar plānu viņus izraidīt un iznīcināt muižniecību kā šķiru.
Ar balto teroru ir nedaudz sarežģītāk. Landesvērā, protams, cīnījās daudz muižnieku. Vai viņos bija Piektā gada trauma? Iespējams. Taču drīzāk redzama vēlme atriebties par 1919. gada sarkano noziegumiem vai Pirmā pasaules kara notikumiem, kad te vietējos vāciešus vajāja un sūtīja uz Sibīriju. Viņi zaudēja visu mantību evakuācijā un karadarbībā, un tā sāpe bija ļoti liela.
Turklāt galvenie terora īstenotāji bija Vācijas pilsoņi un tās armijas virsnieki bez jebkādām atmiņām par Piekto gadu. Golcs, landesvēra komandieris majors Alfrēds Flečers, Dzelzsdivīzijas komandieris majors Bišofs.
Cik būtiska terorā bija kriminālā sastāvdaļa - laupīšana, izvarošana, naudas un vērtslietu izspiešana, sadisms?
Arī šo neviens nav īsti pētījis. Varu vien teikt, ka Dzelzsdivīzija bija pielaidīgāka pret savu karavīru pārkāpumiem viņu kontrolētajā teritorijā. Virsnieki memuāros atzinuši padoto veiktu laupīšanu, marodierismu, izvarošanu. Tas varēja būt spēcīgs dzinulis.
Vācijas karavīros bija vēl cits terora motīvs: viņi karadarbību Latvijā uztvēra kā etnisku konfliktu, rasu karu. Algotņu ieskatā te dzīvoja zemāka rase - viņiem slāvi un balti šķita viens un tas pats, kaut kas dīvains un svešs, atšķirīgs no ģermāņiem, āriešiem.
Daudziem divīzijas virsniekiem bija koloniālā kara vai koloniālās administrācijas pieredze Āfrikā. Tas nav pētīts, un es labprāt ar šo kaut kad nodarbotos. Tāpēc varu tikai pieņemt, ka viņi šajā telpā un karā saskatīja kolonizēšanas un rasu aspektu. Vajadzību zemi attīrīt, lai miljoniem vācu karavīru, kas pēc Pirmā pasaules kara Vācijā bija lieki, jo tur valdīja bezdarbs, būtu dzīves telpa.
Landesvēra vienības un Baloža brigāde bija disciplinētākas, jo apzinājās, ka patvaļa demoralizē un mazina kaujasspējas. Turklāt landesvērā cīnījās muižniecības un turīgu aprindu pārstāvji, kam laupīšana diez vai būtu motīvs karot.
Baltais terors bija etniskā tīrīšana? Bieži citē Valkas laikraksta Tautas Balss tā gada 22. jūnijā cita starpā rakstīto, ka, vāciešiem Rīgā arestējot strādniekus, latviešus nošauj, bet cittautiešus atbrīvo.
Šim apgalvojumam nepiekrītu. Lielā mērā raksts bija sociāldemokrātu un Latvijas armijas Ziemeļvidzemes civilpārvaldes propagandas darbs. Kā mūsdienās sakām - informācijas kara operācija. Tā ir normāla kara sastāvdaļa - ar propagandu, aģitāciju un psiholoģiskās cīņas elementiem censties sev panākt lielākas priekšrocības. Zinot par masveida vardarbību Rīgā, Ziemeļvidzemes civilpārvalde, sociāldemokrāti un citi izmantoja to savās interesēs. Arī Latvijas interesēs, lai mēs šo karu uzvarētu. Jā, tas bija ļoti motivējošs naratīvs: pret mums īsteno genocīdu, lai zemi varētu apdzīvot vācieši!
Taču lielākajā Rīgas daļā - īpaši Baloža brigādes un Līvena vienību kontrolētajos rajonos, pārsvarā arī landesvēra pārraudzītā teritorijā - baltajam teroram bija pilnīgi citi motīvi: nepieciešamība sodīt sarkanā terora noziegumos vainīgos.
Atcerēsimies, ka pēc Cēsu kaujām landesvērs - vispirms kā vācu zemessargi, pēc tam kā 13. Tukuma kājnieku pulks - iekļāvās Latvijas armijā. Visā tālākā Neatkarības kara laikā, arī bermontiādē, landesvērs bija lojāls Latvijas valstij, un 38 vācbaltiešu karavīrus apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.
Kā 1919. gada terors ietekmēja turpmākās divas Latvijas valsts pastāvēšanas desmitgades?
Jebkurš liels vardarbības vilnis spēcīgi ietekmē cilvēkus. Piemēram, mans kolēģis Kārlis Sils stāsta par 1919. gada vardarbības ēnu pār divdesmito un trīsdesmito gadu procesiem. Viņš raksta darbu par ielu vardarbību šajā laikā un redz tajā pēctecību kara notikumiem. Cilvēki, kuri bija piedalījušies 1919. gada vardarbībā vai bijuši tuvu tai, ielu kautiņos izspēlēja tā laika puses - baltie pret sarkanajiem. Konfliktos iesaistījās dažādas sociāldemokrātu organizācijas, virsnieku apvienības, tolaik modernās fašistiskās organizācijas.
Baltā terora vardarbība ļoti mobilizēja sociāldemokrātus, tāpēc viņi uzsvēra un arī pārspīlēja tā upuru skaitu, piesaucot pat 9000 nogalināto. Turklāt šī vardarbība bija ļoti koncentrēta: sarkanais režīms nogalināja tūkstoti cilvēku četros mēnešos, bet baltajā terorā tas notika dažās nedēļās.
Asinsizliešana pēc Rīgas atbrīvošanas meta smagu ēnu pār landesvēra reputāciju. Spridzināja tā karavīriem uzstādīto pieminekli. Šī ēna pārklāja pašu 22. maiju, kas bija svarīgs notikums visas Eiropas mērogā, apturot komunistu laušanos uz Rietumiem un glābjot civilizāciju. Vācbaltiešu kopienai tā joprojām ir svarīga atceres diena. Taču baltā terora dēļ mūsu valsts oficiālajā piemiņā 22. maijam vietas nav. Profesoram Inesim Feldmanim bija tēze, ka sarkanais terors izārstējis latviešus no komunisma. Varu tam daļēji piekrist. Komunistiskā pagrīde (pieci, varbūt septiņi simti cilvēku) pastāvēja, kreisās idejas bija populāras (kā vienmēr latviešu sabiedrībā), taču masveida atbalsta proletariāta diktatūras atjaunošanai vairs nebija. Daļai sabiedrības sarkanā terora pieredze atvēsināja galvu.
Cik reāli ir skaitļi, ko parasti piesauc, rēķinot 1919. gada terora apmērus? Par sarkano nogalinātiem pieciem tūkstošiem cilvēku? Par 18 tūkstošiem ieslodzīto Stučkas režīma cietumos un nometnēs, kā rakstīja vēsturnieks Ādolfs Šilde?
Manā vērtējumā sarkanajā terorā bojā gāja divi, divarpus tūkstoši cilvēku - pārsvarā tika nošauti ar vai bez revolucionārā tribunāla sprieduma. Aprite ieslodzījuma vietās bija diezgan liela, taču nedomāju, ka tajās bija vairāk par sešiem septiņiem tūkstošiem cilvēku. Taču arī tas ir liels skaits - salīdzināms ar Piektā gada revolūcijas upuriem.
Par balto teroru publicētie skaitļi ārkārtīgi variējas. No 250 nogalinātajiem līdz pat septiņiem tūkstošiem. Manā vērtējumā, visticamāk, nošauto skaits ir no 800 līdz 1200. Diezgan daudzus tūkstošus ieslodzīja, taču lielākā daļa, kā redzams dokumentos, tika atbrīvoti. Arī karagūstekņi - pēc galvojuma saņemšanas.
Jums ir skaidrojums, kāpēc Pēterburgas advokāts Pēteris Stučka - situēts cilvēks no smalkām aprindām - kļuva par fanātisku komunistu 1917. gadā, bet pēc tam par varmāku?
Stučkas uzskati ļoti mainījās, XIX gadsimta izskaņā viņš bija daudz mērenāks par Raini, dedzīgu sociālistu. Tāpēc arī viņš nomainīja dzejnieku Dienas Lapas redaktora amatā. Domāju, liela nozīme tiešām bija Februāra revolūcijai un 1918. gadam.
Šie notikumi bija milzīgs pavērsiens daudzu latviešu sociālistu dzīvē. Kas viņi bija līdz tam, būdami lielinieki? Marginalizēta grupa bez jebkādas ietekmes, sabiedrības acīs - neko dzīvē nesasnieguši neveiksminieki. Pēkšņi latviešu, tāpat poļu, ebreju, citu mazākumtautību sociālistu rokās nonāca milzīga vara pār bijušo impēriju. Pārbaudījums ar varu bija pārāk spēcīgs. Turklāt tie bija jauni cilvēki. Vidējais vecums padomju Latvijas valdībā bija zem trīsdesmit gadiem.
Pats Stučka tad jau bija krietnos gados, enerģijas vairs nebija daudz. Visu darbu Latvijas padomju režīma veidošanā paveica nākamais ešelons - pat ne Stučkas valdības komisāri, bet izpildkomiteju nodaļu vadītāji, revolucionāro tribunālu locekļi. Apriņķu varas aparātos vadošos amatos strādāja pat 17-19 gadus veci jaunieši. Nenobrieduši prāti ar plašām pilnvarām. Visapkārt valdīja vardarbība, kas tika normalizēta jau vairākus gadus. Plus daudziem bija nežēlīgā Krievijas pilsoņkara pieredze.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita