Kad runa ir par vēsturiskām ieslodzījuma vietām, no kurām izkļūt ir teju neiespējami un kur ieslodzīti paši rūdītākie noziedznieki, bieži vien pirmā prātā nāk ASV esošā Alkatraza. Taču, iespējams, Alkatrazas izveidotāji iedvesmu smēlās no pavisam cita pasaules nostūra - Portartūras cietuma Tasmānijā. Tieši Austrālijai piederošajā Tasmānijas salā XIX gadsimtā bija nometināti visi par nelabojamiem atzītie Eiropas noziedznieki.
Mūsdienās Portartūras cietumu var apmeklēt ikviens tūrists, ja vien viņš ir kaut kā aizkūlies uz pasaules otru malu. Portartūra atrodas stundas brauciena attālumā no Tasmānijas lielākās pilsētas Hobārtas. Ņemot vērā, ka tā ir UNESCO sarakstā iekļauts apskates objekts, infrastruktūra tur ir visnotaļ sakārtota un uz Portartūru var itin viegli aizbraukt ar kuģīti. Cietuma komplekss savulaik ir aizņēmis 100 hektārus, bet tagad te ir palikušas vairāk nekā 30 ēkas un to drupas. Visās ēkās ir iespējams arī ieiet iekšā un apskatīties, kā tad tur ir bijis, - gan no cietumnieka, gan darbinieka perspektīvas.
Cietums kurpju zagļiem
Kā tad Portartūra radās? Britu impērija jau izsenis noziedznieku izmitināšanai izmantoja savas aizjūras kolonijas. Sākotnēji šim mērķim vairāk ekspluatēja Ameriku, bet, kad amerikāņi pasludināja neatkarību, tad kriminālos elementus sāka sūtīt uz Austrāliju. Zagļi, laupītāji, diedelnieki - visi tika sūtīti uz Zaļo kontinentu. Taču daļa deportēto nebija noskaņota dzīvot godīgu dzīvi un vecos netikumus turpināja piekopt arī jaunajā mājvietā.
Kur gan vēl tālāk tādus varētu aizsūtīt? Kādam (kuram tieši - par to mazliet vēlāk) ienāca prātā gaiša doma šim nolūkam izmantot Tasmānijas salu, kas atrodas nepilnus 2000 kilometrus no Antarktīdas. Pussalā Tasmānijas austrumos 1830. gadā bija izveidots Portartūras ciemats, kura iemītnieku galvenā nodarbošanās bija kokapstrāde. Tā kā Portartūru pa sauszemi varēja sasniegt tikai pa vienu ceļu, jo visu pārējo ieskāva ūdens, 1833. gadā tika nolemts, ka tā ir pietiekami izolēta vieta noziedznieku izmitināšanai.
Spriežot pēc tā, cik nomaļa un izolēta bija Portartūra, varētu padomāt, ka uz turieni sūtīja sērijveida slepkavas, lielceļu laupītājus un tamlīdzīgu smagu noziegumu izdarītājus. Patiesībā britu tā laika likumdošanas īpatnību dēļ Portartūrā lielākoties nonāca par dažādiem samērā nenozīmīgiem pārkāpumiem notiesātie, kuri vienkārši policijas redzeslokā bija nonākuši atkārtoti un tā izpelnījušies recidīvista statusu. Bieži vien uz Tasmāniju nosūtīja arī kabatzagļus, arī garnadžus, kuri bija čiepuši kurpes, kreklus un citus sīkumus. Ja cilvēks tiesas priekšā nonāca atkārtoti, tad ceļš bija viens - uz tālo Austrāliju vai Tasmāniju, jo tādu kadru nav iespējams pāraudzināt ar parastajām metodēm. Tā vismaz uzskatīja britu likumi.
Portartūras pastāvēšanas pirmajos gados cietumniekiem laiska dzīve nespīdēja, jo atbraucējus uzreiz lika pie darba kuģu būvniecībā, raktuvēs vai mācīja kurpnieka vai galdnieka arodā. Tomēr cietumniekiem bija arī iespēja izglītoties, iemācīties lasīt un rakstīt. Ja ieslodzītais uzvedās labi un izrādīja vēlmi laboties un iekļauties civilizētā sabiedrībā, bija iespējams cietumu atstāt uz brīvām kājām.
Lepnas mājas un ciemata attīstība
Cietuma idejas autors bija Čārlzs O’Hārs Būts. Tieši viņa galvā dzima doma kokapstrādes ciematu pārvērst par skarbu cietumu. Būts uzskatīja, ka disciplīna un darbs ir labākais ierocis cīņā pret likumpārkāpumiem, tāpēc visi noziedznieki tika likti pie darba. Būta laikā Portartūra piedzīvoja īstu uzplaukumu un cietuma apkārtnē arī strauji attīstījās kuģu būvniecība.
Taču Būts lielu uzmanību pievērsa ne vien cietumnieku audzināšanai ar diezgan bargām metodēm, bet arī administrācijas darbinieku labsajūtai. Zemāka ranga padotie tika pie plašas istabas, kur apmesties ar savu ģimeni, un vienā mājā šādi dzīvoja vairākas ģimenes. Tāda bija tasmāniešu interpretācija par komunālo dzīvokli XIX gadsimtā.
Savukārt ietekmīgākas ģimenes, tostarp pats Būts, mitinājās tiem laikiem ļoti lepnās villās, kurās nekādu mājas biedru nebija. Villām bija vairāki stāvi, apkalpojošais personāls, pieliekamais, vairākas guļamistabas… vārdu sakot, viss, ko vien var vēlēties.
Darbinieku sievas arī par dzīvi nevarēja sūdzēties. Pārsvarā strādāja tikai vīri, un viņas varēja veidot aktīvu sabiedrisko dzīvi. Lai gan grūti iedomāties, cik pozitīva šāda sabiedriskā dzīve var izvērsties, ja dzīvo sevišķi stingra režīma cietuma teritorijā. Šķiet, īsti uz ballītēm prāts varētu nenesties...
Kopumā Būts cietumu pārvaldīja 11 gadus. Interesanti, ka pēdējos cietuma pastāvēšanas gados tā direktors bija viņa dēls Frederiks. Tas, pēc visa spriežot, neizcēlās ar izcilām menedžera dotībām, jo viņa 14 vadības gados cietums piedzīvoja norietu un strauji virzījās slēgšanas virzienā.
Laika gaitā ciemats pakāpeniski attīstījās, un bez cietuma tajā parādījās arī smalkākas būves administrācijai, direktoriem, tiesnešiem un citiem darbiniekiem. Tika uzbūvēta arī slimnīca, tiesu nams un veļas mazgātava.
Varētu padomāt, ka pie uzlabojumiem tika vien augstāka ranga iemītnieki, tomēr vienā jautājumā teikšana bija arī ieslodzītajiem. Proti - cietuma pārvalde par labu kontroles un morāles uzlabošanas instrumentu uzskatīja reliģiju, tāpēc ieslodzījuma vietas neatņemama sastāvdaļa bija anglikāņu baznīca. Taču te radās problēma, jo britu noziedznieku skaitu Tasmānijā pakāpeniski atšķaidīja īru katoļu pieaugums, kuri kategoriski atteicās apmeklēt anglikāņiem paredzēto baznīcu. Tā nu XIX gadsimta četrdesmitajos gados cietuma vadībai nācās lemt par vairāku katoļu priesteru piesaistīšanu, lai būtu lielākas cerības piejaucēt arī katoļu noziedzniekus.
Sākotnēji Portartūras ciemats bija paredzēts kā pāraudzināšanas un noziedznieku izmitināšanas iestāde, nešķirojot pēc vecuma. Turpat netālu uz kādas saliņas ar skatu uz Portartūras cietumu izveidoja Pointpueras pāraudzināšanas iestādi bērniem un jauniešiem. Viņus skoloja par galdniekiem un kurpniekiem.Tomēr nepagāja ilgs laiks, kad Portartūras cietuma vadība saprata, ka labi domātais plāns īsti nedarbojas. Jaunie puiši pamanījās veidot kontaktus ar pieaugušajiem noziedzniekiem, un šī komunikācija viņiem darīja vairāk ļauna nekā laba. Pāraudzināšanas vietā puikas tika pie dzīves zinībām, kā veiksmīgāk veikt zādzības vai laupīšanas.
Pointpuerai trūka arī infrastruktūras, lai tur uzturētu bērnus, - apmetnei nebija tekoša ūdens, un visa pārtika tika ievesta no Portartūras. Tāpēc 1849. gadā tika lemts puišu pāraudzināšanas iestādi slēgt un visu uzmanību pievērst Portartūras cietumam.
XIX gadsimta četrdesmitajos gados Portartūra ar cietumnieku palīdzību bija attīstījusies tiktāl, ka tajā funkcionēja kuģu ražotne, kokzāģētava, vairākas darbnīcas un saimniecības. Cietumā tika turēti vairāk nekā 1100 ieslodzītie, bet vēl vairāki simti apkalpojošā personāla darbinieku dzīvoja namos ciemata teritorijā.
Visi cietumnieki bija vīrieši - iespējams, eksperiments ar neplānoto jauniešu izglītošanu noziedzības jautājumos lika saprast, ka kriminālo elementu mikslim pievienot arī sievietes būtu pārāk riskanti. Tāpēc visas sievietes, kas kompleksā bija sastopamas, bija vai nu darbinieces vai, visbiežāk, administrācijas kungu sievas.
Lai arī Tasmānija bija ļoti nomaļa vieta, Būta laikā Portartūra īpaši neatšķīrās no citām tālaika pāraudzināšanas iestādēm, kas uzskatīja, ka labākās zāles ir darbs un disciplīna. Jā, Portartūra bija paredzēta rūdītiem cietumniekiem, tāpēc ar viņiem neviens neauklējās, taču nepārtraukta kontrole un intensīvs darbs tajos laikos nebija nekāds ārkārtīgi bargais soda mērs. Arī pēc Būta turpinājās tā pati stingrā pārvaldība, taču neviens nākamais priekšnieks amatā īpaši ilgi neaizkavējās.
Psiholoģiskā terora laikmets
Vissliktāko slavu cietums ieguva, kad par tā vadītāju 1853. gadā kļuva Džons Praiss. Viņš mūsdienās tiek uzskatīts par vienu no visu laiku nežēlīgākajiem un sadistiskākajiem cietuma priekšniekiem. Pirms viņa soda mēri bija loģiski un pamatoti, bet Praisa laikā tie kļuva par metodi ieslodzīto iebiedēšanai.
Lai izpelnītos bargu sodu, pietika ar rupjāku izrunāšanos pret cietuma personālu, atkritumu mešanu, kur pagadās, vai vienkārši pavēļu nepildīšanu. Praisa sodu klāstā ietilpa pēriens, iespundēšana karcerī, ilgākas fiziskā darba stundas un ēdiena porciju samazināšana. Savukārt tos noziedzniekus, kuri uzvedās labi, atalgoja ar tēju, cukuru un tabaku. Praiss uzskatīja, ka cietumnieka pāraudzināšanai vajadzīgs ne vien darbs un disciplīna, bet arī pilnīga vientulība, izolācija un tumsa. Nekādas komunikācijas ar citiem ieslodzītajiem, minimāls laiks svaigā gaisā, pilnīgs klusums kamerās un pat apkalpojošajam personālam pilnībā nosegtas sejas, lai noziedzniekiem zustu kontakts ar ārpasauli - tādas bija Praisa audzināšanas metodes. Citi tā laika cietumi aprobežojās ar miesas sodiem, tāpēc Portartūras pieeja likās kā savdabīgs eksperiments.
Lai nepakļāvīgākos ieslodzītos maksimāli izolētu, 1853. gadā cietuma teritorijā tika uzbūvēts atsevišķs korpuss krusta formā. Cēla to, protams, paši cietumnieki. Šajā korpusā izvietoja pašus bīstamākos noziedzniekus, kuriem bija pilnībā aizliegta komunikācija ar citiem ieslodzītajiem. Krusta malās bija izveidotas daudzas vienvietīgās kameras, kurās pat saule īsti neiespīdēja. Arī tagad, pabāžot degunu tumšajā telpā, pilnībā zūd izpratne par to, vai ārā ir diena vai nakts.
Katrā stūrī atradās iekšpagalms, kurā noziedznieki pa vienam apsarga pavadībā vienu stundu dienā drīkstēja nodarboties ar sportu. Savukārt krusta vidū atradās neliela kapela, kur visi drīkstēja pulcēties uz dievkalpojumiem. Lai izvairītos no savstarpējās komunikācijas, vietas norobežoja koka sienas.
Skaidrs, ka cietumnieku vidū Praiss nepavisam nebija populārs. Gluži pretēji - viņu ienīda no visas sirds, un beigu beigās 1857. gadā, kad Praiss amatu bija atstājis, viņu nogalināja sodu jau izcietušie ieslodzītie. Praiss, pildot policista pienākumus, bija devies aizturēt kādu zagļu grupējumu Hobārtas pievārtē. Tajā bija arī daži izbijušie Portartūras cietumnieki, un tie, atpazinuši seno pāridarītāju, ar lielāko prieku viņu nožmiedza.
No Portartūras varēja izkļūt, labi uzvedoties un parādot vēlmi atgriezties sabiedrībā. Taču aizbēgt gan bija teju neiespējami - kā jau teikts, no pussalas uz pārējo salu veda tikai viens sauszemes ceļš, ko dienu un nakti apsargāja. Daži drosminieki centās cietumu pamest, nozogot personāla apģērbu un izliekoties par apsargiem, citi savukārt mēģināja aizmukt ar zagtu laivu.
Amizantāko bēgšanas veidu XIX gadsimta četrdesmitajos gados izdomāja divi vīri. Viņi bija uzšuvuši ķengurādas kostīmus, lai izliktos par ķenguriem un tā izmuktu no ieslodzījuma teritorijas. Ārpus cietuma viņi gan tika, jo pa gabalu abi tiešām izskatījās pēc ķenguriem, taču drīz vien apsargi bēgļus atšifrēja un noķēra.
Traģēdijas nebeidzās arī pēc slēgšanas
Nosodījumu daļā sabiedrības Portartūras cietuma audzināšanas metodes izpelnījās jau drīz pēc tā atvēršanas. Iestādes darbību kritizēja arī vairāki ietekmīgi cilvēki, tostarp britu rakstnieks Čārlzs Dikenss. Viņš atteicās apmeklēt Portartūru un uzskatīja, ka psiholoģiskais terors ir visīstākais ļaunums un mēģinājums cietumniekus iznīcināt emocionāli. Ieslodzītie arī nevarēja izvēlēties sev apbedījuma vietu - visi tika aprakti turpat netālajā Nāves salā, neidentificējot konkrēto kapavietu.Regulārās kritikas dēļ 1877. gadā cietums tika slēgts. Liela daļa bijušo ieslodzīto tobrīd jau daļēji bija integrējušies atpakaļ sabiedrībā. Viņiem gan nebija ļauts atgriezties Lielbritānijā, taču daudzi to varbūt arī nemaz tik ļoti nepārdzīvoja. Cietumā lielākoties bija palikuši tikai veci, aprūpējami vai uz mūžu notiesāti vīri, un tos pārvietoja uz citiem Tasmānijas cietumiem vai aprūpes iestādēm.
Portartūra, lai gan apmeklēšanas vērta un tūristu pilna, savu tumšās pagātnes auru saglabāja arī vēlāk. XIX gadsimta beigās, kad cietums jau bija slēgts, visu kompleksu bija plānots no jauna atdzīvināt mazliet gaišākās notīs un atvērt smalku viesnīcu kompleksu. Taču projekts apstājās, dienasgaismu tā arī neieraudzījis.
Šī vieta tolaik tomēr bija diezgan grūti sasniedzama, un laikam jau iespēja nakšņot smalkā viesnīcā ar skatu uz gandrīz sabrukušo cietumu tūristiem nelikās pārāk vilinoša. Bet apkārtne, nenoliedzami, ir gleznaina - dzidri zils ūdens, laiviņas braukā starp visām tuvajām salām, paugurainā ainava ļauj pārredzēt visu Portartūras ciematu…
Savu roku pielikusi arī daba. Visa Austrālija jau izsenis ir pazīstama ar plašajiem un neapturamajiem mežu ugunsgrēkiem, un arī Tasmānijas sala nav izņēmums. Lai gan tur klimats ir maigāks un vasaras nav tik karstas, zeme tāpat ir sausa, un aizdegšanās risks ir ļoti augsts. 1897. gadā Portartūru piemeklēja lielākais ugunsgrēks tās vēsturē, pilnībā vai daļēji nopostot gandrīz visu kompleksu. Vietās, kur agrāk bijušas ēkas, tagad ir vien pļava un dažas drupas. Liesmas pielika punktu visiem viesnīcu plāniem, un pakāpeniski komplekss pārtapa par šodien apmeklējamo UNESCO pasaules mantojuma vietu.
Savukārt 1996. gadā tieši Portartūras kompleksā notika lielākais terorakts Austrālijas vēsturē. Tolaik Austrālijā vēl bija brīva ieroču aprite, un parādu jūgā nonākušais Mārtins Bairants nolēma atriebties, Portartūras ciematā un tā apkaimē nogalinot 35 cilvēkus un ievainojot 23. Tieši šis gadījums lika radikāli ierobežot ieroču apriti Austrālijā - mūsdienās šī joma tur ir stingri regulēta.
Pēc terorakta valdība atpirka un iznīcināja vairāk nekā 650 tūkstošus apritē esošo ieroču. Pašam slepkavam tika piespriests stingrākais un ilgākais apcietinājums, kas Austrālijā piemērojams. Viņš šobrīd Hobārtas cietumā izcieš 35 mūža ieslodzījumus un 1652 gadu cietumsodu bez iespējas jelkad tikt brīvībā. Pat nedaudz ironiski, ka viņš pats nonācis tādā pašā stingra režīma cietumā kā tas, kura teritorijā veicis savu šausminošo noziegumu.
Šī traģēdija ir atstājusi savu nospiedumu Portartūras ainavā. Notikuma vietā ir izveidots piemiņas dārzs ar visu bojāgājušo vārdiem, lai ikviens atbraucējs var uzzināt vairāk par pavisam neseno vietas vēsturi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita