Ar šo revolveri tika rakstīta visa austrumpuses - cariskās, ļeņiniski trockiskās, staļiniskās - impērijas XX gadsimta pirmās puses vēsture. Nagana 1895. gada modelis cīnījās Krievu-japāņu karā (1904-1905), Pirmajā un Otrajā pasaules karā, Krievijas pilsoņu karā (1917-1922), Poļu-padomju karā (1917-1921), tas piedalījās arī boļševiku uzbrukumos jaunajām Baltijas valstīm.
Piektajā gadā ar naganu šāva gan revolucionārie kaujinieki, gan policisti, gan žandarmi, gan melnā sotņa. Ar naganu izpildīja nāves spriedumus Staļina terora upuriem (tikai Katiņā poļu virsniekus, pēdas slēpjot, slepkavoja ar vācu Walther pistolēm). Pirms Otrā pasaules kara padomju revolverus kā humāno palīdzību sūtīja Spānijas republikāņiem, pēc tā - Ķīnas, Filipīnu, Korejas un Vjetnamas komunistiem. Šķiet, pēdējais militārais konflikts ārpus bijušās PSRS, kurā tobrīd jau antīkais ierocis tika laists lietā, bija tuaregu sacelšanās (1990-1995) Nigērā un Mali ziemeļos.
Naganu krājumi šķita neizsmeļami, jo pusgadsimta laikā (1895-1945) saražoja divus miljonus šo ieroču. Arī tagadējā gadu tūkstotī, gluži kā padomju pēckara posmā, tādās valstīs kā Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Kazahstāna un Kirgizstāna ar tiem joprojām apbruņoja dzelzceļa, valsts iestāžu un svarīgu objektu militarizētos apsargus, kā arī pasta un valsts naudas pārvadātājus. Krievijā - arī ģeologu ekspedīcijas. Tāpat naganus pārvērta gāzes un traumatiskajos pašaizsardzības ieročos.
Mosina šautene paver ceļu naganam
Revolvera ilgmūžības pamats ir beļģu ieroču konstruktora un ražotāja Leona Nagana (1833-1900) talants un pieredze, arvien uzlabojot brāļa 1878. gadā radīto ieroci. Emīls Nagans (1830-1902) piedalījās 1891. gada konkursā par jaunas Krievijas armijas trīslīniju jeb 7,62 mm kalibra šautenes izstrādi. Tajā gan par labāko tika atzīts krievu virsnieka un Tulas arsenāla inženiera Ivana Mosina (1849-1902) ierocis. Taču tā uzlabošanai tika pārņemta beļģu konstruktora izstrādāta detaļa, kas novērsa kļūmes pārlādēšanā. Tāpēc Rietumos šo ieroci juridiski kļūdaini, bet konsekventi dēvē par Mosina-Nagana šauteni - raisot svētas dusmas un atspēkošanas centienus Krievijas urrāpatriotos. Drīz pēc konkursa Emīls sāka zaudēt redzi, atstājot iesāktos darbus un rūpnīcu brāļa ziņā.
Abu Lježā 1859. gadā izveidotā Fabrique d’armes Émile et Léon Nagant bija neliela ražotne, kas sākotnēji nodarbojās tikai ar ieroču remontu. Pašā XX gadsimta sākumā, kad revolveru ražošana jau bija pārcelta uz Krieviju, viņu dēli to pārveidoja citur izstrādātu automašīnu modeļu ražošanai (apmēram 200 eksemplāru gadā). 1931. gadā Naganu rūpnīcu aprija lielāks beļģu auto uzņēmums.
Tiek uzskatīts, ka 1891. gada konkursa laikā beļģu rūpnieki veiksmīgi izveidoja kontaktus krievu armijas vadībā, kas viņiem ļāva saņemt pasūtījumu sava revolvera uzlabotā modeļa piegādei. Jūtami fiktīvajā konkursā piedalījās vēl tikai viens un iepirkuma komisijas ne pārāk nopietni vērā ņemts pretendents.
Tomēr brāļiem Naganiem jau bija solīds sasniegumu saraksts. Viņu revolvera iepriekšējās versijas veiksmīgi lietoja pašu Beļģijas armija (9,4 mm kalibrs); tāpat ar 7,5 mm patronām - Luksemburgas žandarmērija (1884), Zviedrijas (1887), Serbijas (1891), Norvēģijas armija (1893). Tajā pašā 1895. gadā naganus sāka iegādāties Grieķija. Krievijas virsniekus līdz tam kopš 1871. gada apgādāja ar amerikāņu Smith&Wesson 3. modeļa īpaši ražotu Russian versiju. Lietotāju atzinīgi vērtētais sešu 0.44 kalibra (10,9 x 24 mm) patronu revolveris ar atvāžamu stobru un cilindru gan svēra 1,2 kilogramus. Gadsimta izskaņā militāristi vēlējās modernāku, vieglāku un kompaktāku ieroci.
Zaldātam dosim ko prastāku...
Viena no cara armijas vērtēšanas komisijas galvenajam prasībām bija ieroci pielāgot trīslīniju jeb 7,62 mm munīcijai - ar četrām vītnēm stobrā. Revolveru ražošanu plānoja no Lježas drīz vien pārnest uz valstij piederošo Tulas rūpnīcu Krievijā, un racionālie militāristi cerēja tiem izmantot brāķētus Mosina šauteņu stobrus.
Aptverē - cilindrā - vajadzēja ietilpināt vismaz septiņas patronas. Savukārt revolvera izšautai lodei vajadzēja 50 metru attālumā apturēt kavalērista zirgu un caursist 12 centimetrus biezu priedes koka dēli. Svars nedrīkstēja būt lielāks par 920 gramiem. Tāpat tika paģērēts ļoti vienkāršs un visos laika apstākļos uzticams mehānisms. Taču tāpēc izšauto patronu čaulas no cilindra vajadzēja izņemt pa vienai, nevis kā amerikāņu modeļos vienkārši izbērt visas reizē. Arī pielādēt naganu var tikai caur noslēdzamām cilindra durtiņām labajā pusē.
Pasūtītāji sākotnēji nevēlējās dubultās darbības ieročus (no angļu - double action), kas šautu bez ikreizējas gaiļa uzvilkšanas, vienkārši nospiežot mēlīti. (Revolverim nav speciāla drošinātāja, taču īpaša detaļa neļauj belzenim sist pa kapsulu, ja nav nospiesta mēlīte. Savukārt tās nospiešanai atšķirībā no citiem ieročiem jāpieliek pamatīgs spēks.) Šāds mehānisms, viņuprāt, traucējot trāpīgi šaut. Taču, kad ieroci sāka izmēģināt šautuvē, uz dubultās darbības principu uzstāja virsnieki. Tāpēc tika ražoti divu sociālo šķiru revolveri: kareivju un apakšvirsnieku modelim veidoja ordinārās darbības mehānismu - līdzīgu prasību nagani piedzīvoja jau pašu mājās.
Šķiet, no ASV pilsoņu kara līdz pat Otrajam pasaules karam daudzās valstīs gluži vai galvenā ģeneralitātes rūpe bija gādāt, lai kareivji neizputina valsts kasi, izšaujot pārāk daudz munīcijas. Tas bija nopietns šķērslis ātrākai magazīnas šauteņu, ložmetēju un mašīnpistoļu ieviešanai, un tikai frontē gūtās rūgtās mācības spieda taupību pārskatīt.
Nagans - tankista draugs
Konkursa uzvarētājam samaksāja 20 tūkstošus rubļu par ieroča konstrukciju un 5 tūkstošus - par tā patronas izstrādi. Krievijas armija ieguva visas brāļu Naganu autortiesības un komerciālās tiesības. Revolveris bija pieejams arī civilajā ieroču tirgū. Sākotnēji to ražoja pašu beļģu rūpnīcā (1895-1898) un saņēma 30-32 rubļus par katru vienību. Vēlāk, līdz pat 1945. gadam, - Tulā. Otrā pasaules kara laikā nagani tapa arī Iževskā.
Visā pusgadsimtā nekādas būtiskas pārmaiņas ne ieroča mehānismā, ne dizainā netika ieviestas. Vien trīsdesmitajos gados līdz tam vienkārši pusapaļais mērķēkļa grauds ieguva iespaidīgāku izskatu - ar asumiņu. Brāļu mantinieki gan centās Krievijas civilajā tirgū piedāvāt savu 1910. gada modeli ar amerikānisku iespēju ātrākai pārlādēšanai cilindru no revolvera rāmja izstumt uz kreiso pusi. Taču interesentiem tas šķita nedrošs un plašu atsaucību neguva.
Drīz pēc 1917. gada revolūcijas tika novērsta šķiriskā diskriminācija: turpmāk ražoja tikai dubultās darbības revolverus, par tādiem pārvēršot arī lielu daļu jau lietoto kareivju variantu. Toties 1927. gadā radīja kompaktāku komandieru modeli ar īsāku stobru (85 mm) un rokturi. Piecos gados tapa 25 tūkstoši eksemplāru. Tos galvenokārt lietoja padomju slepenpolicijas jeb Apvienotās valsts politiskās pārvaldes (OGPU) un Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) darbinieki.
Protams, sarkanās armijas vadība vēlējās sekot citu valstu tendencei un pilnībā aizstāt revolverus ar pusautomātiskām pistolēm. Balstoties uz Browning ieroču paraugu, tādam nolūkam 1930. gadā izstrādāja TT pistoli. Taču tradicionālā ieroča aizstāvji atrada dažādus, arī racionālus ieganstus, kāpēc revolveris noteikti jāpatur bruņojumā. Viens no tiem - pistoli nevarēja iebāzt šaurajās tanku ambrazūrās, lai atšaudītos no pretiniekiem. Sākoties karam ar Vāciju, jau it kā arhaiskā nagana ražošana izvērsās ar jaunu sparu.
Starp abiem pasaules kariem Polija bija vienīgā valsts ārpus PSRS, kas turpināja lietot naganus - gan tikai policijā. Radomas ieroču rūpnīcā tā pat pati sāka revolverus ražot (1930-1935). Nacistu okupanti vēlāk ar šiem ieročiem un krievu trofejām apgādāja poļu, ostlandiešu, ukraiņu un baltkrievu palīgpolicijas, apsardzes veidojumus, SS un vērmahta austrumu cittautiešu vienības.
Savukārt Somija, kas pēc neatkarības atgūšanas arī tika pie lieliem naganu krājumiem, tos ne savas armijas, ne likumsargu arsenālā neiekļāva. Atšķirībā no Mosina-Nagana šautenēm, kas vēl Ziemas un Turpinājuma karā bija strēlnieku bruņojuma pamatierocis. Priekšroka tika dota dažādām pistolēm - beļģu brauniņiem un to zviedru licences kopijām, spāņu-franču Ruby, vācu lugeriem un mauzeriem. Gan pilsoņkara, gan Otrā pasaules kara trofeju revolverus somu karavīri pārsvarā prihvatizēja, padarot tos par savu mājsaimniecību inventāru.
Teleskopiskās munīcijas celmlauzis
Revolverim ir pašam savas, Leona Nagana īpaši izstrādātas 7,62x38R kalibra patronas, kas līdzinās bisēs izmantotām. Garā misiņa čaulā ar atloku lejasdaļā atrodas ne tikai bezdūmu pulvera porcija, bet arī 7 gramus smaga svina lode niķeļa apvalkā. Nagana patronas pat mēdz dēvēt par teleskopiskās munīcijas agrīno paraugu. Patlaban veiksmīgākais paraugs ierocim ar teleskopisko lādiņu ir britu un franču kopražojuma 40 mm automātiskais lielgabals, ar ko apbruņo Apvienotās Karalistes kaujas mašīnas Ajax.
Nagana patronas ir nedaudz garākas par revolvera cilindru un kopā ar ieroča mehānisma īpatnību nodrošina gāzes blīvi (angliski - gas-seal). Spiežot mēlīti vai uzvelkot gaili, revolvera cilindrs ne tikai pagriežas, bet arī uzguļas stobra resgalim, iestumjot tajā patronas galu, ko šāviens piespiež stobra sienām. Tādējādi viss sadegušā pulvera gāzu spiediens tiek izlietots lodes paātrinājumam. Revolveriem ar īsāku patronu un spraugu starp stobru un cilindru daļa šāviena enerģijas iet zudībā.
Gāzes blīve ļauj nagana 1895. gada modelim lietot klusinātāju - atšķirībā no revolveru vairākuma. Tādu 1929. gadā radīja ieroču konstruktors Ivans Mitins un nodēvēja par BraMit (Brāļi Mitini). Vēlāk līdzīgu ierīci viņš izstrādāja arī Mosina šautenei. Šos klusinātājus izmantoja padomju diversanti un partizāni.
Kvalitatīvas nagana patronas viegli koniskai čaulai ir pavisam īss pudeles kakliņš un sekla iežmauga viducī. Tādas joprojām ražo itāļu uzņēmums Fiocchi Munizioni un serbu Prvi Partizan, kas specializējas vēsturisku ieroču apgādē ar munīciju. Pati PSRS nagana patronas pārtrauca ražot 1989. gadā. Taču revolverī - īpaši kara laikā - tika izmantotas arī pavisam robusti pagatavotas patronas tērauda čaulītēs. Tāpēc nereti tās iestrēga cilindrā un ar revolvera ekstraktoru nebija izdabūjamas laukā (tas ir slauķis zem ieroča stobra) - vien ar āmuru.
Šādas “bises” patronas bija tikai Krievijā lietotajiem naganiem (vēlāk - arī Polijas policijā). Beļģijas, Zviedrijas, Serbijas un pārējo armiju revolveros lietoja munīciju, kas izskatījās pēc lielākas 5,6 mm (0.22 LR) mazkalibra patronas - ar citu metālu nepārklātu robustu svina lodi. Tām ļoti līdzīgas tika lietotas arī Smith&Wesson krievu modelī.
Amerikāņu ieroču kolekcionāriem ar autentisku 7,62x38R munīciju mēdz būt problēmas. Tāpēc aizokeāna naganiem tiek īpaši pielāgoti cilindri šaušanai ar daudz pieejamākām 0,32 collu (7,65 mm) kalibra patronām. Taču, protams, tādam ierocim vairs nav nekādas gāzes blīves.
Krievu nagana munīcijas stiprā puse ir trāpījumu blīvums mērķī un mazāka rikošeta iespējamība, jo lodei ir nošķelts gals. Arī tas, ka šāda lode bieži iestrēga sašautajā pretiniekā, mazinot viņa izredzes izdzīvot un atgriezties ierindā. Galvenais pārmetums 7,62x38R patronai: tā esot par vāju, lai garantēti nogalinātu pretinieku vai caursistu viņa aizsegu, un ziemā kļūstot vēl vājāka.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita