Pirms 110 gadiem Dublinā - tolaik Britu impērijā ietilpstošās Īrijas provinces lielākajā pilsētā - neatkarības cīnītāji sarīkoja postošu un pilnīgi neveiksmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu.
Līdz 1916. gadam savā valstī pilnīgi legāli pastāvēja nacionālistu paramilitārā organizācija Īru brīvprātīgie (Irish Volunteers), taču tad tās kaujinieki izdomāja sagrābt pilsētas galveno pastu, Četru tiesu ēku, mēriju, kā arī citas ēkas Dublinas centrā un pasludināja salu par neatkarīgu valsti. Sagrābtajos namos nocietinājās 1250 ar strēlnieku ieročiem bruņoti vīri. Uzreiz pēc Pirmajām Lieldienām, tas ir - 24.-29. aprīlī, viņi sešas dienas noturējās vairāk nekā desmitkārtīga britu armijas un vietējās policijas pārspēka ielenkumā. Kaujiniekiem palīdzēja divi simti militarizētās Sieviešu padomes dalībnieču - viņas bija sanitāres, pavāres, ziņneses, arī snaiperes.
Pretinieks laida darbā artilēriju, bez žēlastības graujot Dublinas centru. Zaudējuši 82 kritušos un vairākus simtus ievainoto, kā arī nogalinājuši 143 britus un ievainojuši četrus simtus, dumpinieki bija spiesti kapitulēt. Cīņu laikā tika nogalināti 260 civiliedzīvotāji, bet ievainoti vairāk nekā 2000 pilsētnieku.
Īrijas patriotiem savas zemes vēsturē Lieldienu sacelšanās ir sakrāls notikums. Taču citviet tās norišu un sakāves vērtējums varētu būt pavisam skeptisks. Šī kauja, raugoties bez jūsmas, izskatās tikpat bezjēdzīga kā 1825. gada decembrī krievu muižnieku dekabristu sazvērestība, kuri cerēja ar savā vadībā ielās izvestiem kareivju pulkiem piespiest «nepareizo» caru atteikties no troņa.
Vai arī kā austriešu nacionālsociālistu pučs 1934. gada jūlijā. Pusotrs simts vietējās esesiešu organizācijas biedru, pārģērbušies armijas formā, ielauzās premjera kancelejā, neplānoti viņu nāvīgi ievainoja un pasludināja valsts apvērsumu. Nacisti centās varu sagrābt arī citviet Austrijā. Taču viņi tika sakauti, nesaņemot gaidīto palīdzību no Vācijas - Hitlers nevēlējās sanaidoties ar Musolīni, kurš protežēja Alpu valsts autoritāri austrofašistisko režīmu.
Iespējams, citos apstākļos, piemēram - gadu vai divus agrāk, īru republikāņu sacelšanos kā bezjēdzīgu avantūru nosodītu pašu tautiešu vairākums. Īpaši jau apšaudēm pakļautie dublinieši. Taču revolūcijām ir sava loģika, reizēm pat it kā pilnīgi absurda.
Nepiepildītās cerības
uz Vācijas palīdzību
Lieldienu sacelšanās, balstīta ilūzijās, bija neizbēgami nolemta sakāvei un britu represijām. Protams, kas tāds nebija mērķis tās plānotājiem - septiņiem vīriem no nelegālās Īru republikāņu brālības militārās padomes. Jau sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada septembrī, brālības vadība nolēma: apvērsums jārīko, kamēr militārais konflikts nav beidzies, šim nolūkam pieņemot no ķeizariskās Vācijas visu iespējamo palīdzību.
Īru nacionālisti pat cerēja, ka salā, kamēr britu uzmanību novērstu dumpis Dublinā, desantēsies vācu ekspedīcijas korpuss. Tas kopā ar īru kaujiniekiem noturētu pozīcijas gar Šenonas upi, tādējādi atšķeļot no britu kontroles salas rietumus.
Apvērsuma organizētāji bija pārliecināti, ka plašu sabiedrības atbalstu viņiem nodrošinās britu politikas kara laika lēmumi. Piemēram, īru sabiedrisko organizāciju aizliegšana, bet jo īpaši - vispārējās karaklausības ieviešana. Lielbritānijā tā jau darbojās, taču Londonā apzinājās, ka Īrijā šādā gadījumā izvērstos plaši protesti - pat tad, ja iesaukums tiktu kompensēts ar pašpārvaldes atjaunošanu.
Sakarus ar Berlīni republikāņiem palīdzēja izveidot bijušais britu diplomāts Rodžers Keisments (1864-1916). Dzimis Dublinas protestantu ģimenē, viņš 1913. gadā pārtapa par dedzīgu republikāni un bija viens no Īru brīvprātīgo galvenajiem veidotājiem.
Te nepieciešama neliela atkāpe. Īru katoļu - pārsvarā strādniecības pārstāvju - milicijas veidošana, apmācīšana, iešana parādēs un daļēji pat bruņošanās notika pilnīgi legāli. Tā bija atbilde uz salas ziemeļos dominējušo protestantu paramilitārās organizācijas rašanos. Londona pamazām virzījās uz Īrijas pašpārvaldes atjaunošanu, un pamatnācijai naidīgie Ziemeļīrijas lojālisti, baidoties tad nokļūt mazākumā, izveidoja spēka struktūru varbūtējai pašaizsardzībai.
Ko drīkst vieni britu kroņa pavalstnieki, to nedrīkst liegt citiem. Atsaucoties uz olsteriešu precedentu, katoļi radīja savu organizāciju. Britu administrācija Īru brīvprātīgajos saskatīja armijas dzīvā spēka rezervi - ziedu laikos ap 180 tūkstošiem biedru! Darbības pirmsākumos, kaut sadarbojoties ar nacionālistu kultūras un sporta organizācijām, paramilitāristi pauda pilnīgu padevību karalim un britu varai. Ļoti daudzi, sākoties Pirmajam pasaules karam, brīvprātīgi pieteicās armijā, lai cīnītos Beļģijā, Francijā un citur.
Tie Īru brīvprātīgie, kuri izraisīja Lieldienu sacelšanos, bija atšķēlušies no kronim lojālās organizācijas. Apvērsuma organizēšanā iesaistījās arī vietējo marksistu vadītās arodbiedrības apsardzes vienība - Īru pilsoņu armija (neskatoties uz dižo nosaukumu, tajā bija vien pāris simtu kaujinieku).
Briti zināja, bet nogulēja
Pēc Keismenta neveiksmīgiem centieniem izveidot īru leģionu no britu karagūstekņiem Vācijas valdība kļuva skeptiska par republikāņu ieceres izdošanos. Tomēr trīs dienas pirms sacelšanās viņu ar zemūdeni nogādāja Īrijā. Briti drīz vien Keismentu sagūstīja, aizturot arī pirms tam sūtīto ķeizarvalsts ieroču kravu.
Armijas izlūkdienests, pārtverot Berlīnes radioziņojumus Vācijas vēstniecībai ASV, uzzināja arī paredzētās sacelšanās laiku. Taču šī vēsts apmaldījās britu administrācijas gaiteņos, jo Īrijas vietvaldis plānoja Otrajās Lieldienās dumpiniekus slepeni pārsteigt ar lietiskiem pierādījumiem un sagūstīt masveidā. Dublinā izvietotajiem armijniekiem republikāņu sacelšanās kļuva par pilnīgu pārsteigumu, tāpēc viņi pirmajā cīņu dienā rīkojās pavisam haotiski.
Tiek apgalvots, ka vietējie kaujinieki varējuši Keismentu glābt, taču saņēmuši no Dublinas rīkojumu neiejaukties. Kādam republikāņu vadībā, iespējams, šķita svarīgi atbrīvoties no neatkarības centienus kompromitējošas figūras (arī homoseksuāļa). Eksdiplomātu par valsts nodevību ieslodzīja Londonas Tauerā, notiesāja un augustā pakāra. Viņa mirstīgās atliekas no cietuma kapsētas 1965. gadā nogādāja Dublinā un sarīkoja nacionālā varoņa cienīgu pārapbedīšanu.
Nedēļu pirms Lieldienām Īru brīvprātīgo komandieris, skolotājs un literāts Patriks Pīrss (1879-1916) izdeva publisku rīkojumu par militārās organizācijas manevriem. Taču tās ģenerālštāba priekšnieks Ouens Makneils (1867-1945, vēsturnieks un gēlu valodnieks, ministrs pirmajās Īrijas valdībās) ar domubiedriem, uzzinājuši par ieroču kravas sagrābšanu, pavēlēja kaujiniekiem nekādos «manevros» nedoties. Jo īpaši tāpēc, ka vienības ārpus Dublinas bija ļoti vāji bruņotas. Tāpēc lielākā daļa Īru brīvprātīgo - apmēram 3000 durkļu - konfliktā neiesaistījās.
Sešu dienu valsts
Agrā pirmdienas, 24. aprīļa, rītā kaujinieki bez problēmām ieņēma vairākas stratēģiski svarīgas ēkas. Civilisti no tām tika evakuēti (padzīti), daži policisti - sagūstīti. Daļai republikāņu bija Īru brīvprātīgo oficiālā uniforma, citiem - vien dzeltens apsējs, militāra stila cepure vai patronjosta. Karotāju arsenālu veidoja šautenes - pārsvarā Mauzera 1871. gada vienas patronas modelis, kā arī bises, revolveri, nedaudz Mauzera pistoļu un granātu.
Ēku logus un durvis aiznagloja ar dēļiem, tajās ierīkoja pārsiešanas punktus, pārtikas un citu krājumu glabātavas. Ielas ap sagrābtajiem namiem tika aizbarikādētas. Dublinas galvenajā pastā tika ierīkots sacelšanās štābs. Šī nama priekšā Īru brīvprātīgo līderis Patriks Pīrss nolasīja militārās padomes locekļu parakstīto proklamāciju par Īrijas Republikas izveidošanu. To skrejlapu veidā republikāņi līmēja uz namu sienām, bet avīžpuikas dalīja pilsētniekiem. Pīrss, angļa un īrietes dēls, tika pasludināts par valsts prezidentu un armijas virspavēlnieku. Virs pasta ēkas tika pacelti divi jaunās valsts zaļie karogi ar baltas un zelta krāsas burtu uzrakstu Irish Republic.
Kaut Dublinas pils, kas bija britu varas simbols, bija vāji apsargāta, republikāņiem to neizdevās ieņemt. No senās universitātes jeb Trīsvienības koledžas pilsētas centrā viņus izdzina neliels skaits tās aizstāvju - kronim lojāli un bruņoti studenti kopā ar dažiem atvaļinājumā palaistiem Austrālijas karavīriem.
Vismaz pāris gadījumos kaujinieki letāli šāva uz civiliedzīvotājiem, kuri viņiem pretojās vai centās novākt barikādes. Citviet cilvēkus izdzenāja ar šauteņu laidēm. Pēc tam, kad tika nogalināti trīs neapbruņoti kārtībnieki, policistus aizvāca no Dublinas ielām, atstājot tās noziedznieku ziņā. Pēc sacelšanās sagrāves vairāk nekā četrus simtus marodieru arestēja par tās laikā veiktām zādzībām un laupīšanām.
Kam lielgabali, tas uzvar
Otrdien briti izsludināja Dublinā karastāvokli un piesardzīgi - vēl nezinot republikāņu patieso spēku - sāka ielenkt pretinieku. Sacēlušies īri nekontrolēja ne ostu, ne dzelzceļa stacijas, tāpēc armijas papildinājums pilsētā ieradās bez traucējumiem, nedēļas izskaņā sasniedzot 16 tūkstošus karavīru. Briti ar lielgabaliem, degošām lodēm un ložmetējiem apšaudīja nemiernieku ieņemtās ēkas, sākotnēji vairoties sūtīt kareivjus tiešā uzbrukumā. Kad to nācās darīt, republikāņi nogalināja vai ievainoja daudzus pretiniekus, bet paši cieta nelielus zaudējumus.
Taču artilērija pamazām visur sagrāva dumpinieku pretestību. Pasta ēkā izcēlās ugunsgrēks, un to nācās pamest. Izlauzuši sienā eju, kaujinieki evakuējās uz blakus namu un gatavojās cīnīties tajā. Taču Pīrss apzinājās, ka tādējādi tikai pieaugs civiliedzīvotāju upuru skaits, tāpēc sestdien, 29. aprīlī, pavēlēja visām vienībām gan Dublinā, gan citviet kapitulēt.
Vērā ņemamas cīņas ārpus lielpilsētas notika vien pāris vietās salas austrumpusē. Ašbornas ciematā seši desmiti kaujinieku sagrāba policijas kazarmas un, uzzinājuši Pīrsa pavēli, tajās arī padevās. Ennikskorti pilsētiņā simts republikāņi sarīkoja līdzīgu uzbrukumu, taču cieta neveiksmi. Salas rietumos, pie Galvejas līča, mobilizējās apmēram septiņi simti republikāņu, taču viņu rīcībā bija vien 25 šautenes un trīssimt bises. Izdzirdējusi par britu karaspēka tuvošanos, vienība nogalināja divus policistus un steigšus izklīda uz visām pusēm.
Tika arestēti gandrīz 3500 vīrieši un 79 sievietes. Lielu daļu gan pēc tam atbrīvoja. Pusotru tūkstoti gūstekņu internēja Anglijā un Velsā ierīkotās nometnēs. Tur Maikls Kolinss (1890-1922, Īru Brīvvalsts pagaidu premjers) un citi topošie republikāņu līderi sāka kalt plānus turpmākai cīņai par neatkarību.
Kara tiesa jau 2. maijā deviņiem desmitiem sacelšanās dalībnieku piesprieda nāvessodu nošaujot. Salā izvietoto britu spēku komandieris to apstiprināja 15 gūstekņiem - viņu vidū Pīrsam un pārējiem sešiem neatkarības proklamācijas parakstītājiem. Tūlīt pat Dublinas cietuma pagalmā sākās spriedumu izpilde. Lai kareivju komanda varētu nošaut cīņā smagi ievainoto Īru pilsoņu armijas komandieri, sargi viņu piesēja pie krēsla.
No lodes izbēga kaujinieku bataljona komandieris Īmons de Valera (1882-1975), viens no Īru brīvprātīgo izveidotājiem. Kā tiek skaidrots, pa daļai tāpēc, ka viņš bija ASV pilsonis. Matemātikas pasniedzējs, regbists un politiķis, gandrīz zaudējis dzīvību pilsoņkarā, viņš kļuva par trīskārtēju Īrijas premjerministru un ilggadēju valsts prezidentu (1959-1973). Šķiet, arī par vienīgo Eiropas valsts līderi, kurš izteica nacistu Vācijai līdzjūtību pēc Hitlera pašnāvības...
Britu ieguldījums īru neatkarībā
Lielākais sacelšanās upuru skaits bija tajā negribēti ierauto dubliniešu vidū. Pilsētnieki mira ne tikai artilērijas apšaudēs. Daži britu virsnieki, krītot panikā, pavēlēja kareivjiem šaut uz viņiem kā varbūtējiem dumpiniekiem, bet tie šāva pat bez pavēles. Citkārt sacelšanos pārcietušo naids vērstos ne tikai pret karavīriem, arī pret republikāņiem - nejēdzīgi asiņainās avantūras īstenotājiem. Taču ne šoreiz. Tautas atbalsts Īrijas neatkarības idejai nākamajos gados arvien pieauga. Cietuma pagalmā nošautie sacelšanās vadītāji kļuva par nacionālajiem mocekļiem. Galu galā viņi taču bija nevis zvērīgi pistoļvīri un asinskāri teroristi, bet gan dzejnieki, žurnālisti, mācībspēki, strādnieki, gēlu valodas atdzīvinātāji... Patrioti, kuri neredzēja citu ceļu, lai piepildītu tautiešu sapni. Ne jau viņu vainas dēļ vēlākās Īru republikāņu armijas terorisms kļuva pašmērķīgs un bandītisks...
Tam, ka Lieldienu sacelšanās neveiksme kļuva par aizsākumu Īrijas valsts izveidei, būtiski palīdzēja pati britu valdība, ļoti cenšoties Smaragda salu noturēt impērijas sastāvā. Liktenīgā kļūda bija tās pašpārvaldes atjaunošanas novilcināšana.
Britu impērijas un visas Eiropas ekonomiskais uzplaukums ietekmēja arī Īriju. Protams, īpaši Dublinas un Belfāstas iedzīvotājus. Pārticīgākas dzīves perspektīva šķita dziedējam pagātnes posta laiku, angļu kundzības un impēriskās lielmanības cirstās brūces. Taču līdz ar saimniecisko augšupeju Īrijā spēkā pieņēmās prasība pēc homerule - pašnoteikšanās, vietējā likumdevēja, savas valdības.
Šķita, ka vairākas desmitgades ilgais salas politiķu spiediens beidzot panāks savu, britu valdībai 1912. gadā ierosinot un pāris gados dabūjot cauri parlamentam attiecīgo likumu. Tad kļūmīgi tika izlemts atlikt tā stāšanos spēkā «līdz kara beigām». Tajā brīdī Īrijas sabiedrības vairākuma pacietības vadzis lūza.
Tālās pussalas skaļā atbalss
Otrs Īrijas sabiedrības viedokļa pārslēdzējs bija britu armijas sakāve Galipoli kaujās. Šajā pussalā kopā ar Franciju tika mēģināts Turcijai atkarot Dardaneļu jūras šaurumu. Tad Rietumu sabiedrotie varētu brīvi kuģot Melnajā jūrā un apgādāt Krieviju ar tai trūkstošo bruņojumu. Kaujās britu un franču karaspēks zaudēja trīssimt tūkstošus vīru, to skaitā vairāk nekā 60 tūkstošus kritušo.
Izgāzusies militārā operācija sagrāva tās iniciatora britu admiralitātes pirmā lorda jeb kara flotes ministra Vinstona Čērčila politisko karjeru. Viņš tāpēc uz pusgadu pabija rietumu frontē kā vienkāršs pulkvežleitnants un skotu strēlnieku bataljona komandieris.
Vienlaikus asiņainās Galipoli kaujas stimulēja nacionālo pašapziņu vismaz četrām nācijām. Turkiem, protams, kā to uzvarētājiem. Austrāliešiem, jaunzēlandiešiem un īriem tur izlietās asinis un zaudētās dzīvības lika pārdomāt: vai tiešām vērts censties būt «arvien labākiem britiem»?
Pavisam 210 000 Smaragda salas karavīru karoja britu armijā un cīņā par Dardaneļiem krita tūkstošiem. Sabiedrības noskaņojumu pēc Galipoli un Lieldienu sacelšanās, šķiet, visspēcīgāk savā dzejolī Miglas rasa (The Foggy Dew) izteicis katoļu mācītājs Čārlzs O’Neils: «Labāk mirt zem Īrijas debesīm, nevis Suvlā un Sudelbārā.» Dzejnieks ar liriskā varoņa muti tāpēc lūdz Dievu par Otro Lieldienu rītā uz ceļa satiktajiem vīriem, kuri devušies uz Dublinu «izbēgt no verdzības». Šīs vārsmas 1919. gadā tika svinīgi nolasītas Īrijas parlamenta pirmajā sēdē. Tās ir arī komponētas dziesmā - to meklējot jūtūbē, izvēlieties nelaiķes Šainedas O’Konoras un folkgrupas The Chieftains kopējo versiju!
Īrijas un Anglijas attiecību verstu stabi
1536 Anglijas karalis Henrijs VIII atjauno jau XII gadsimtā normaņu daļēji iekarotās kaimiņsalas pakļaušanu savai varai. To sāk kolonizēt ar valdniekam lojāliem ieceļotājiem - pakāpeniski īriem atņem zemes īpašumus, nododot tos angļu, kā arī skotu un velsiešu imigrantiem.
1641 Sākas īru aristokrātu un katoļu garīdzniecības vadīta sacelšanās, vēršoties nevis pret «labo» karali Čārlzu I, bet gan tikai pret «ļauno» angļu parlamentu. Dumpinieki noslaktē 4000 kolonistu un protestantu. Pēc gada rodas neatkarīga valsts - Īrijas Katoļu Federācija, kas ar Anglijas karali noslēdz miera līgumu.
1649 Anglijas armija, ko vada pret karali vērstās revolūcijas līderis Olivers Kromvels, trijos gados pilnībā sagrauj īru valsti un pakļauj salu. Iekarotāju terors iznīcina pat pusi tās iedzīvotāju. Agrāk Īrijā mitinās vismaz pusotrs miljons cilvēku, bet 1652. gadā vairs 850 tūkstoši (no tiem 150 tūkstoši ir angļu un skotu ieceļotāji - protestanti). Vietējo katoļu aristokrātiju likvidē, konfiscējot tai vēl atlikušās zemes un ģimenes izsūtot nometinājumā.
1690 Īri atbalsta Anglijas karali katoli Džeimsu II cīņā pret troņa pretendentu Orānas Vilhelmu, nīderlandiešu princi - protestantu. Katoļu karaspēks, mazākumā cīnoties galvenokārt ar dāņu un nīderlandiešu algotņiem (angļiem Viljams īsti neuzticējās), cieš sakāvi kaujā pie Boinas upes. Ziemeļīrijas lojālisti šo oranžo uzvaru katru gadu kā svētku dienu svin ar pompozām parādēm, kas tīšām dodas cauri katoļu rajoniem.
Katoļi zaudē pārstāvniecību Īrijas parlamentā, tiesības balsot municipālajās vēlēšanās, iegūt izglītību un baudīt ticības brīvību, strādāt valsts darbā.
1798 Franču revolūcijas iespaidā radusies slepena īru liberāļu organizācija rīko sacelšanos, kurā iesaistās 50 tūkstoši kaujinieku, un proklamē Konahtas Republiku. Francija spēj dumpiniekiem palīgā sūtīt tikai 4000 karavīru, kuru lielākā daļa krīt britu gūstā. Četros ar pusi mēnešos sacelšanos pilnībā sagrauj, nogalinot daudzus īru kaujiniekus un mierīgos iedzīvotājus. Pēdējās partizānu vienības iznīcina 1804. gadā.
1801 Pēc dumpja Īriju, kas līdz tam formāli pastāv kā neatkarīga valsts britu monarha personālūnijā, pilnībā pakļauj Lielbritānijai. Lai arī Īrijas parlaments pastāv kopš 1297. gada un tam ir ļoti apcirptas pilnvaras, to likvidē un atceļ pašpārvaldi. Taču saliniekiem ir savu deputātu pārstāvniecība britu parlamentā.
1845 Līdz 1852. gadam Salā plosās Lielais bads, ko izraisa kartupeļu neraža lakstu puves dēļ. Šajā laikā nomirst apmēram miljons salinieku, vēl vairāk nekā miljons pamet Īriju. Londonas valdība, aizstāvot brīvas tirdzniecības principus, neiejaucas un pat neaizliedz pārtikas eksportu. Kaut kaimiņsalas sabiedrība vāc ziedojumus badacietēju glābšanai, naids pret britiem izdzīvojušajos uzjunda jaunus nacionālisma uzplūdus. Vienlaikus katastrofāli sarūk īru (gēlu) valodā runājošo īpatsvars, jo angļu valoda palīdz izsisties dzīvē gan dzimtenē, gan emigrācijā.
1866 Uz ASV emigrējušie īri, apvienojušies Fenijiešu brālībā, sarīko pirmo no trijiem neveiksmīgajiem iebrukumiem Kanādā, tobrīd britu kolonijā. Daži simti kaujinieku tādā veidā cer piespiest karaļa armiju pamest Īriju. Taču viņi tikai palīdz panākt Kanādas konfederācijas izveidi 1867. gadā, tai kļūstot par domīniju - daļēji neatkarīgu valsti Britu impērijas sastāvā.
1916 Lieldienu sacelšanās.
1918 Britu parlamenta vēlēšanās īru republikāņu partija Sinn Féin (Mēs paši) no salai atvēlētiem 105 mandātiem iegūst 73. Šie deputāti atsakās doties uz Londonu, pasludinot Īrijas parlamenta izveidi un Īrijas neatkarību. Sākas brīvības karš pret britu armiju.
1921 Briti apzinās savu nespēju uzvarēt un jūlijā piedāvā noslēgt pamieru. Gada beigās republikāņu pagaidu valdība ar Londonu vienojas par domīnijas līgumu. Tas atzīst britu karali par nākamajā gadā pasludinātās Īrijas Brīvvalsts galvu. Protestantu kontrolētā Ziemeļīrija paliek karalistes sastāvā.
Sinn Féin sašķeļas, un pilnīgas neatkarības pieprasītāji sāk asiņainu pilsoņu karu pret «nodevējiem». Briti ar ieročiem un pat virsniekiem palīdz Brīvvalsts valdībai. Tā pēc uzvaras internēšanas nometnēs iesloga 12 000 bijušo neatkarības kara cīņubiedru.
1937 Īrija, pieņemot jaunu konstitūciju, pasludina pilnīgu neatkarību. Taču britu karaļa formālā kontrole pār valsts ārlietām izbeidzas vien 1949. gadā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita