Pirms 85 gadiem, 1941. gada 22. jūnijā, nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Komunistu propaganda mums ilgus gadus stāstīja, cik varonīgi cīnījusies sarkanā armija un cik nelietīgi bijuši hitlerieši, tāpēc tagad ir interesanti paskatīties uz pirmajām kara dienām un nedēļām vācu karavīru acīm.
Vairumam vāciešu karš pret Padomju Savienību bija liels pārsteigums. Apmēram tikpat liels kā padomju cilvēkiem Molotova-Ribentropa pakta noslēgšana 1939. gada 23. augustā. Līdz tam taču propaganda nepagurusi lādēja fašistus un morāli gatavoja karam ar tiem, bet te pēkšņi izrādījās, ka Hitlers ir kļuvis par Staļina draugu! To bija grūti aptvert. Tāpat arī vāciešiem nebija viegli saprast, kādēļ gan Padomju Savienība, ar kuru tika veidotas ekonomiskās attiecības un kopīgiem spēkiem sadalīta Polija, tagad kļuvusi par ienaidnieku nr. 1.
Armijas augstākie virsnieki par Hitlera lēmumu uzbrukt PSRS bija informēti jau iepriekš, taču karavīru masām, kas maijā un jūnijā tika koncentrētas pierobežā, 21. jūnija vakarā nolasītā pavēle par kara uzsākšanu pret krieviem bija liels pārsteigums. Tas, ka kaut kas briest, bija skaidrs, taču vairums ticēja baumām, ka Hitlers esot vienojies ar Staļinu par vācu karaspēka tranzītu cauri PSRS teritorijai, lai uzbruktu britu valdījumiem Tuvajos Austrumos. Bet tagad izrādījās, ka ienaidnieks ir nevis kaut kur pasaules otrā malā, bet tepat pārsimt metru attālumā...
Pirmie šāvieni
Nav iespējams noteikt, kurš padomju karavīrs kļuva par pirmo invāzijas upuri. Varbūt kāds no artilērijas apšaudē bojāgājušajiem, bet varbūt tie bija robežsargi, kuru nāvi savās atmiņās aprakstījis vācu karavīrs Hūberts Hēgele. Viņš ar biedriem pēdējās minūtēs pirms kara sākuma atradās slēpnī tieši pie robežas un vēroja padomju robežsargus, kuri sargtornī smēķēja: “Plkst. 3:15. Beidzot! Ar rokas mājienu tiek dots signāls. Visas acis ir pievērstas triecienvienības komandierim. Reizē ar viņa pacelto roku nakts puskrēslā atskan divi mūsu snaiperu šāvieni. Abi krievu robežsargi nokrīt. Kampaņa pret Padomju Savienību ir sākusies.”
Lūk, kā cits karavīrs, Hanss Rots, apraksta pašu robežas šķērsošanas mirkli: “Reizē ar svilpes signālu mēs ātri izlecam no saviem slēpņiem un zibenīgā ātrumā skrienam 20 metrus līdz upei, lai ielaistu tajā piepūšamās laivas. Pēc brīža jau esam upes otrā krastā, kur mūs sagaida ložmetēju uguns. Mums ir pirmie kritušie. Ar dažu trieciengrupas karavīru palīdzību mēs lēni - pārāk lēni! - izgriežam ejas dzeloņstiepļu barjerās. Tikmēr krievu bunkuros jau atskan pirmie artilērijas šāviņu sprādzieni.”
Rota vienības pirmais uzdevums bija ieņemt Molņikovas ciemu Rietumukrainā, uz kuru ceļu aizšķērsoja padomju bunkurs: “Mūsu spridzināšanas speciālists pielavījās bunkuram no aizmugures un iemeta šaujamlūkā spridzekli. Norībēja sprādziens, un no bunkura sāka gāzties melni dūmi. Varējām doties uz priekšu. Plkst. 10:00 Molņikova bija mūsu rokās. Mūsu tanki bija aizkavējušies, ceļoties pāri upei, tāpēc mums pavēlēja ar atlikušajiem ienaidniekiem tikt galā saviem spēkiem. Mēs attīrījām no viņiem māju pēc mājas.”
Tālākie vācu karavīru piedzīvojumi bija ļoti atšķirīgi. Vieni, kā austriešu 45. kājnieku divīzija, jau kara pirmajās minūtēs iesaistījās sīvās un asiņainās kaujās ar padomju karaspēku. Citiem, piemēram, tanku divīzijām, bija uzdevums steigties uz priekšu pēc iespējas ātrāk, lai veidotu aplenkuma lokus ap krievu armijām. Otrā viļņa kājnieku divīzijas robežu pārgāja vēlāk, un tām kara pirmās dienas pagāja ātros maršos, cenšoties tikt līdzi motorizētajām priekšējām vienībām.
Citāds karš, barbarisks karš
Jau pirmajās kara stundās vāciešus piemeklēja atklāsme, ka Padomju Savienībā spēles noteikumi būs pavisam citādi nekā Polijā, Francijā un Norvēģijā. Pareizāk sakot - te vispār nebūs nekādu noteikumu.
“Nonākot aci pret aci ar krieviem, mēs iepazinām viņu viltību. Viņi pacēla rokas, izliekoties, ka padodas, taču, kad mēs pienācām tuvāk, lai saņemtu viņus gūstā, krievi paķēra ieročus un sāka uz mums šaut. Citi slēpās kukurūzas laukā un, kad mēs pagājām garām, šāva uz mums no aizmugures,” savā dienasgrāmatā ierakstīja vācu kājnieks Rūdolfs Kurts.
Viņš arī neslēpa, kā vācieši rīkojās ar šādiem pretiniekiem, - bez žēlastības apšāva. 25. jūnijā pie Belostokas fiksēts arī gadījums, kad padomju vienība pacēlusi balto karogu, taču, kad vācieši tauvojušies, lai saņemtu krievus gūstā, tie atklājuši uguni un nogalinājuši sešus pretiniekus. Saniknotie vācieši pēc tam apšāvuši visus šīs vienības karavīrus līdz pēdējam.
“Cīņas ir ļoti smagas un bīstamas. Mums nākas būt ļoti piesardzīgiem. Krievi paceļ balto karogu, tu ej viņiem klāt, bet tad viņi sāk šaut. Tā dzīvību zaudējuši daudzi mūsu karavīri. Tikai retais krievs izskatās pēc karavīra, parasti viņi ir noplukuši un nekopti. Vienam pēc padošanās gūstā kabatā atradām divas granātas. Ar to pašu viņš bija parakstījis sev spriedumu,” tā vēstulē mājiniekiem stāstīja kāds vācu kareivis.
Par padomju vīru uzvedību, kas nepakļāvās vācu līdz tam pieņemtajiem standartiem, stāsta arī citi vērmahta karotāji.
“Mēs gandrīz divas stundas pie kāda kukurūzas lauka gaidījām, kad mums atvedīs munīciju. Pēkšņi no kukurūzas iznāca divi krievi ar paceltām rokām. Mūsu seržants pamāja, lai viņi nāk klāt. Taču tad pēkšņi viens izrāva granātu, bet otrs pistoli un izšāva uz seržantu, viņu ievainojot. Tātad viņi abi stundām ilgi bija nekustīgi gulējuši, lai vienā brīdī mums negaidot uzbruktu,” raksta tankists Helmuts Ritgens.
Līdzīgu situāciju piedzīvojis kājnieku virsnieks Heinrihs Hāpe. Viņa 800 vīru lielajam bataljonam bija uzbrukuši pieci padomju karavīri komisāra vadībā, kuri arī bija slēpušies kukurūzas laukā un atteikušies padoties: “Pēc apšaudes komisārs un karavīri palika guļam zemē. Viņi bija netīri, jo pirms tam bija rakuši ierakumus slēpnim, no kura mesties pašnāvnieciskajā uzbrukumā. Mūsu pusē cieta tikai viens karavīrs - guva durkļa ievainojumu rokā.”
Savukārt prettanku lielgabala apkalpes loceklis Helmuts Pole apraksta gadījumu kaujas laukā: “Mēs sašāvām krievu vieglo tanku T-26. Tad tā torņa lūkā parādījās krievs un sāka uz mums šaut ar pistoli. Viņš tornī karājās bez kājām, jo tās bija norautas, kad tankam trāpīja šāviņš.”
Karavīru vēstulēs minēti arī gadījumi, kad notriektu padomju lidmašīnu piloti nošāvušies pēc piezemēšanās ar izpletni, lai nekristu gūstā.
Vāciešus īpaši šokēja padomju karavīru gatavība atkal un atkal doties uzbrukumā pāri savu biedru līķiem un neraugoties uz milzīgajiem zaudējumiem. Ar kaut ko tādu iepriekšējās kampaņās vācu karavīri nebija saskārušies. “Briti mums bija pretinieki. Arī franči bija pretinieki. Par ienaidniekiem mēs viņus neuzskatījām. Taču sovjeti bija visīstākie ienaidnieki, turklāt ļoti sīksti ienaidnieki,” atzina kavalērijas virsnieks Hanss Ginters Starks.
Vērmahta karavīru vēstulēs un atmiņās minēti daudzi gadījumi, kad vācu ložmetēji nopļauj vienu sarkanarmiešu rindu pēc otras, taču uzbrukumā atkal un atkal nāk arvien jauni viļņi. Šādu taktiku pie nosacīti civilizētām karošanas metodēm pieradušie vācieši nespēja saprast. Tikpat mežonīgs karošanas paņēmiens vāciešiem likās padomju sprostvienības ar ložmetējiem, kas šāva uz saviem karavīriem, kuri mēģināja atkāpties.
Neraugoties uz daudzām varonības epizodēm, ļoti bieži padomju karavīri ātri vien padevās gūstā bez īpašas pretošanās. Nav brīnums, ka ne tikai vērmahta augstākie virsnieki, bet arī ierindas karavīri drīz vien ļāvās eiforijai un uzskatīja, ka līdz rudenim karš būs uzvarēts. Daudziem gan aizdomāties lika arvien jaunās un jaunās padomju divīzijas, kas uzradās nez no kurienes, - vai tiem krieviem ir deviņas dzīvības?
Negaidītie pretinieki
Jau kara pirmajās dienās vācu karavīri sastapās ar tankiem, kādus līdz šim nebija redzējuši - padomju vidējiem T-34 un smagajiem KV. Pirmos no tuvas distances vēl varēja pievārēt, bet pret KV bezspēcīgs izrādījās pilnīgi viss vērmahta prettanku ieroču arsenāls. Vienīgais efektīvais līdzeklis izrādījās 88 mm zenītlielgabals, taču ne jau visur, kur vācieši satika KV, šis ierocis bija pa rokai. Varam tikai iedomāties, kādus vārdus vācu izlūkdienestam veltīja karavīri, kuriem krievu jaunie tanki kļuva par šokējošu pārsteigumu - izlūki to eksistenci bija pilnībā palaiduši garām.
“Mūsu vads atklāja uguni no 700 metriem, taču efekta nebija nekāda - ienaidnieks tuvojās, neliekoties ne zinis par mūsu šāvieniem. Drīz vien tas bija vairs tikai 150 metru attālumā. Krievu tanki nāca mums virsū, bet mūsu bruņusitēji šāviņi vienkārši atlēca no to bruņām. Mūsu 50 mm un 75 mm šāviņi tankiem nespēja neko nodarīt. Krievu tanki izbrauca cauri mūsu prettanku vienībai un devās virsū kājniekiem. Mēs pagriezāmies un, atrodoties vienā līnijā, dažus apturējām ar bruņusitējiem šāviņiem no ļoti tuvas distances - apmēram 30-60 metriem,” tā iespaidos par pirmo sastapšanos ar padomju jaunākajiem tankiem dalījās kāds vācu prettanku vienības karavīrs.
Līdzīgs viedoklis bija arī vācu tankistam Helmutam Ritgenam, kurš savās atmiņās rakstīja: “Tanku kaujas pilnībā mainījās. KV mums nodemonstrēja jaunu bruņojuma un mobilitātes līmeni, jo neviens ierocis visā mūsu tanku divīzijā nespēja tikt ar to galā. Šāviņi vienkārši atlēca no padomju tanku bruņām. Ieraugot šādu pretinieku, kājnieki krita panikā. Līdz tam vācu tanki galvenokārt bija paredzēti cīņai pret ienaidnieka kājniekiem un to atbalsta vienībām. Tagad par galveno draudu kļuva tanks, tāpēc to vajadzēja iznīcināt no maksimāli liela attāluma, tātad vajadzēja radīt lielāka kalibra lielgabalus ar garāku stobru.”
Notikumi gaisā
Arī gaisā kara pirmajos mēnešos noteikumus diktēja vācieši un viņu Luftwaffe. Padomju lidotāju cīņas metodes brīžam bija vāciešiem absolūti nesaprotamas. Tā feldmaršals Alberts Keselrings ar šausmām aprakstīja padomju bumbvedēju pašnāvniecisko taktiku, lidojot bez jebkādas iznīcinātāju aizsardzības: “Manuprāt, sūtīt lidotājus uzbrukumā šādos taktiski neiespējamos formējumos ir teju vai noziegums. Viens bumbvedēju vilnis nāca pēc otra ar regulāriem intervāliem - un visi tie kļuva par vieglu medījumu mūsu iznīcinātājiem. Tā bija tāda kā bērnu slepkavošana.”
Vācu aviācijai izdevās savus padomju oponentus pārsteigt pilnīgi nesagatavotus un lielu daļu lidmašīnu iznīcināt vēl lidlaukos uz zemes. Kad pēc pirmās kara dienas tika apkopota apakšvienību iesniegtā statistika, tad izrādījās, ka kopā uz zemes iznīcināts gandrīz pusotrs tūkstotis lidmašīnu. Luftwaffe šefs Hermanis Gērings nespēja tādam skaitlim noticēt un nosprieda, ka lidotāji ir krietni pārspīlējuši, cerot tikt pie apbalvojuma. Viņš pavēlēja veikt papildu pārbaudi un nosūtīt uz sabombardētajiem krievu lidlaukiem izlūklidmašīnas. Taču to atvestās fotogrāfijas liecināja, ka lidotāji savās atskaitēs bijuši pat pārāk pieticīgi, jo reālais iznīcināto padomju lidmašīnu skaits bija vēl lielāks.
Tiek uzskatīts, ka pirmais vācu pilots, kurš notriecis padomju lidmašīnu, bija Roberts Olejniks. Pats viņš to atstāstīja šādi: “Īsi pirms plkst. 3:30 mēs kopā ar pārinieku veicām lidojumu pār padomju pierobežas aerodromiem. Pustumsā viss lejā izskatījās mierīgi. Pirms mūsu atgriešanās atpakaļ bāzē, lidojot pāri pirmajam aerodromam, ko bijām apmeklējuši pirms 20 minūtēm, es pamanīju kaut kādu kustību. Divi krievu iznīcinātāji gatavojās pacelties gaisā. Metot lokus 700-800 metru augstumā, es redzēju, kā krievi iedarbina dzinējus un ieskrienas, lai paceltos gaisā. Viņi pacēlās mums tieši priekšā, taču atradās 300-400 metrus zem mums, kad mēs metāmies viņiem virsū. Es uzbruku priekšējai lidmašīnai, un pēc īsas ložmetēja kārtas tā aizdegās un nogāzās. Viņa pārinieks kaut kur pazuda.”
Savukārt vācu bumbvedēju apkalpes jau pēc pirmajiem uzlidojumiem padomju lidlaukiem saskārās ar nepatīkamu problēmu - bumbu SD2 un SD10 konteineru nomešanas mehānismi mēdza iesprūst. Piloti, atrodoties gaisā, nespēja izkontrolēt, vai bumbas tiešām nomestas, tāpēc, pēc uzdevuma izpildes nolaižoties, mēdza notikt nelaimes gadījumi - eksplodēja iesprūdušās bumbas. Tikai bumbvedēju eskadra Edelweiss vien kara pirmajā dienā šādi zaudēja 15 lidmašīnas, tāpēc vācu 2. gaisa flotes komandieris feldmaršals Keselrings aizliedza izmantot šīs bumbas līdz defektu novēršanai.
Maršs cauri putekļiem
Lasot vācu karavīru piezīmes, ik pa brīdim gadās uzdurties aprakstiem par to, cik smagos apstākļos norisinājās zibenskara pirmās dienas un nedēļas. Pavēlniecība vēlējās uzturēt maksimāli augstu uzbrukuma tempu, lai sašķeltu un aplenktu padomju karaspēku, taču tas prasīja ļoti daudz spēku no vērmahta priekšējām vienībām.
“Apkārtne vietām bija smilšaina, vietām dubļaina, vietām vispār nonācām bezceļā vai purvājā. Virzīšanās uz priekšu prasīja daudz fiziskā spēka, tā kā svelmainajos saules staros nācās stiept līdzi ieročus un munīcijas kastes. Mēs visu laiku bijām izslāpuši,” rakstīja vācu kājnieku vada komandieris Heincs Georgs Lemms.
Viņa teikto apstiprinājis vērmahta tankistos dienošais vācbaltietis Rihards fon Rozens: “Mūsu uniformas drīz vien kļuva tik netīras, ka sākām izskatīties pēc kaut kādiem lupatlašiem. Āda kļuva pelēcīga, netīrumi ieēdās porās. Visi bijām netīri un nelabi odām. Putekļi darīja mūs trakus, kaklā visu laiku kņudināja, acis asaroja. Putekļi iespiedās itin visur, un nelīdzēja pat aizsargbrilles.” Piedevām brilles ātri vien aizsvīda, un tankisti neredzēja ceļu, īpaši jau tumsā.
Līdzīgas atmiņas ir kājniekam Vilhelmam Lībekam, kurš armiju grupas Ziemeļi sastāvā maršēja cauri Latvijai virzienā uz Ļeņingradu: “Mēs veicām bezgalīgas jūdzes svelmainā karstumā un cauri bieziem putekļu mākoņiem. Kaut kur tālumā dzirdējām šāvienu un sprādzienu skaņas. Grāvmalās un uz laukiem, kam braucām garām, redzējām simtiem kritušu krievu. Ik pa brīdim gadījās ienaidnieka tanku vraki, ietinušies biezu, melnu dūmu mākoņos. Mūsu lidmašīnas traucās virs ceļiem, kas bija pilni ar krieviem un viņu transportlīdzekļiem - tās iznīcināja visu savā ceļā. [..] Stundām ilgi soļojot vienā ritmā ar pārējiem vīriem, kuru zābakus redzi sev priekšā, tu iekrīti tādā kā transā. Pilnībā pārguris, es brīžiem jutos kā mēnessērdzīgais, kas automātiski sper vienu soli pēc otra.”
Zābaki tādā maršā drīz vien sāka jukt laukā, piesvīdušās drēbes plīsa pa šuvēm, visus bija apsēduši mušu mākoņi, kājas bija noberztas, un par ierastu parādību kājnieku vidū kļuva caureja.
Cieta ne tikai cilvēki, bet arī tehnika - putekļi nonāca mašīnu un tanku dzinējā un bojāja tos. Īpaši cieta tanki, kuriem nebija putekļu filtru. Problēmas radīja arī padomju nabadzīgā ceļu infrastruktūra, jo daudzviet lielām vācu karaspēka masām nācās izmantot tikai vienu vai divus ceļus - vairāk gluži vienkārši nebija. Tas neizbēgami radīja burzmu un pamatīgi izdangāja jau tā ne pārāk kvalitatīvos ceļus. Trīs mēnešus pēc kara sākuma liela daļa vācu automašīnu jau bija izgājušas no ierindas un gaidīja remontu, ko lauka apstākļos nemaz nebija tik viegli noorganizēt.
Dienvidu virzienā uzbrūkošos karavīrus pārsteidza arī Ukrainas plašumi - kaut ko tādu viņi vēl nebija redzējuši.
“Mēs dienām ilgi soļojām garām milzīgiem saulespuķu laukiem. Mēs pārvietojāmies zirgos, tāpēc vienīgā pazīme, ka atrodamies XX gadsimtā, bija mūsu bumbvedēji, kas dažreiz pārlidoja pāri. Kā mūs spēja sameklēt apgādes vienības - tā bija mīkla. Taču parasti jau pēc stundas vai divām, kad bijām ieradušies noteiktajā vietā, klāt bija arī apgādes vīri ar siltu ēdienu, ūdeni, vēstulēm un dažreiz arī ar tabaku un citiem sīkumiem,” stāstīja kāds vācu kājnieks.
Ar apgādi gan ne visiem tā veicās. Karavīru atmiņās var atrast arī stāstus par to, ka straujā uzbrukuma tempa dēļ vezumnieki nav tikuši līdzi priekšējām vienībām. Tāpēc tām vairākas dienas nācies iztikt bez silta ēdiena, diedelējot vai vienkārši zogot dārzeņus ceļā gadījušos zemnieku sētās. Bija arī reģioni, kur vācu karavīrus sagaidīja kā atbrīvotājus un iedzīvotāji paši piedāvāja maizi, pienu un olas.
Taču, jo tālāk uz austrumiem virzījās fronte, jo sliktāka kļuva armijas apgāde: gan lielo attālumu un slikto ceļu dēļ, gan arī tādēļ, ka Staļins sāka realizēt izdedzinātās zemes taktiku - pirms atkāpšanās iznīcināt vai aizvest projām visus pārtikas krājumus. Tas, ka arī okupācijā palikušajiem padomju pilsoņiem nebūs ko ēst, viņu neuztrauca.
Brandenburg misija
Plānojot zibenskaru, vāciešiem bija viens slepenais ierocis - specvienība Brandenburg. Tās kaujinieku uzdevums bija pārraut pretinieka sakaru līnijas un ieņemt tiltus, lai nodrošinātu priekšējo vienību virzību. Šim nolūkam Brandenburg vīri pārģērbās padomju uniformā, lai maldinātu tiltu apsardzi.
Te gan jau pašā sākumā gandrīz iznāca misēklis, jo padomju formastērpus vācieši bija saņēmuši no somiem, kuri Ziemas kara laikā bija sagrābuši krievu noliktavas. Tāpēc šie formastērpi bija tīri un svaigi, kā jau no noliktavas nākuši.
“Ieraudzījuši pirmos gūstekņus, mēs sapratām, ka nevienam no viņiem nav tādas uniformas. Mums vajadzēja netīras un sasvīdušas uniformas, kādas bija mugurā ivaniem. Mēs dabūjām arī divus vecus un nobrauktus Ford kravas automobiļus bez sēdekļiem aizmugurē un ar izbalējušām numurzīmēm,” vēlāk stāstīja Brandenburg karavīrs Zeps de Džampjetro.
Visiem gan krievu formastērpu nepietika, tāpēc daži vīri palika vācu uniformā un paslēpās automašīnu kravas kastē zem brezenta.
Zepa kaujas ceļš 1941. gada vasarā veda cauri Latvijai, un viņš piedalījās slavenajā Daugavas tilta ieņemšanas operācijā Daugavpilī. Pirms tam gan Brandenburg bez īpašām problēmām ieņēma pāris tiltus Lietuvā; tos krievi, vāciešiem par lielu pārsteigumu, nebija paspējuši nomīnēt. Taču Daugavpilī tik gludi negāja: te gan tilts bija sagatavots spridzināšanai, gan arī padomju karavīri ātri attapās pēc pirmā pārsteiguma, ka sarkanarmiešu formastērpos ģērbušies vīri patiesībā nav savējie.
“Biedram man blakus trāpīja. Lodes ķerts, viņš uz sekundi sastinga, bet tad sabruka zemē. Es izdzirdēju saucienus “urrā”, un krievi, cenšoties atgūt tiltu, metās mums virsū, viņu vidū bija pat sievietes. Cik daudz viņu bija? Simts, divi simti vai varbūt pieci? Viss ceļš, kas veda uz tiltu, bija pilns ar viņiem. Mēs novietojām pozīcijā mūsu ložmetējus un vienkārši noslaucījām viņus. Katra lode kādam trāpīja,” atcerējās Džampjetro.
Arī Brandenburg vienība bija cietusi smagus zaudējumus - no 50 vīriem vien 15 bija tikuši cauri sveikā. Pieci bija krituši, viņu vidū arī vienības komandieris oberleitnants Knāks, kura automašīnai trāpīja prettanku lielgabala šāviņš. Tomēr upuri nebija velti, jo vienībai izdevās noturēt tiltu, līdz ieradās vācu tanku divīzijas avangards.
Tilta sagrābšana būtiski mainīja situāciju frontē, jo tagad vācieši varēja attīstīt uzbrukumu Daugavas austrumu krastā, savukārt padomju pavēlniecībai nācās steigšus atvilkt spēkus no Rīgas un Kurzemes, lai tie nenonāktu ielenkumā. Šī iemesla dēļ 1941. gada vasarā Latvijas teritorijā nekādas nopietnas un ilgas kaujas nenotika, jo krieviem nācās ātrā tempā atkāpties uz Igauniju un Pleskavu. Salīdzinājumā ar to, kas notika Baltkrievijā un Ukrainā, tas izdevās samērā raiti, jo neviens katls, kurā būtu aplenktas lielas padomju vienības, Latvijā neizveidojās.
Gūstekņus neņemam!
Vācu karaspēks uz priekšu virzījās ne gluži zibenīgi, taču pietiekami ātri, lai atkal un atkal iedzītu aplenkuma slazdos arvien jaunas padomju divīzijas. Taču par ātro uzbrukuma tempu, kas aizvadīts nemitīgās sadursmēs ar ienaidnieku, nācās maksāt augstu cenu. Jo tālāk uz priekšu virzījās fronte, jo skarbāka kļuva atklāsme, ka Krievija ir milzīga, bet tās cilvēku resursi - gandrīz neizsmeļami. Ja vācieši būtu zinājuši, ka no kara sākuma līdz 1941. gada beigām PSRS izveidos 170 jaunas strēlnieku divīzijas, viņiem, iespējams, izmisumā būtu nolaidušās rokas. Jo vairāk tāpēc, ka vērmahtam bija grūtāk kompensēt savus arī ne mazos zaudējumus - augusta vidū no ierindas bija izsisti jau 390 000 karavīru jeb desmit procenti no tiem spēkiem, kas 22. jūnijā pārgāja robežu.
Karš kļuva arvien brutālāks, un tam nebija nekā kopēja ar to, kā karadarbība norisinājās Rietumeiropā un Āfrikā. To savās vēstulēs atzina daudzi vācu vīri.
“Kad mēs iegājām ciemā, kur tikko bija norisinājušās kaujas, pie kādas mājas ieraudzījām vecāku pāri - abi miruši gulēja zemē. Viņu dēlus un mazdēlus atradām mājās lielā asins peļķē. Mazliet tālāk uzdūrāmies apmēram 20 kritušiem biedriem, ko bija nopļāvusi ložmetēja uguns. Dārzā divi karavīri bija saķērušies nāvējošā apkampienā. Sarkanais vēl arvien saujā sažņaugtu turēja bajoneti, ko bija iedūris kaklā vācietim. Savukārt vācietis dzelzs tvērienā bija sagrābis sarkanā kaklu. Mēs tā arī nespējām atraut viņus vienu no otra...” rakstīja vācu kājnieks Hanss Rots.
Citā vēstulē viņš aprakstīja tuvcīņu ar padomju karavīriem: “Es neatceros slaktiņa detaļas. Mēs skrējām uz priekšu kā pašnāvnieciski maniaki. Šāvām, cirtām un sitām. Mans krekls bija saplēsts, rokas un pirksti asiņoja, visa uniforma bija asinīs. Uz mana kreisā zābaka bija gabals izšķaidītu smadzeņu. Man kļuva nelabi, un pārņēma drebuļi.”
Abas karojošās puses it kā sacentās brutalitātē un nežēlībā. Krišana gūstā neko labu nesolīja ne vāciešiem, ne padomju karavīriem, jo diezgan liela bija iespēja, ka mēģinājums padoties beigsies ar nošaušanu turpat uz vietas. Cīņās pie Kijivas vācu kājnieks Hermanis Heiss kopā ar 180 biedriem nonāca ielenkumā un bija spiests padoties. Padomju karavīri vispirms gūstekņiem atņēma visas vērtīgās mantas, kā pulksteņus un laulības gredzenus, bet pēc tam sāka slepkavot.
“Krievu zaldāts man iegrūda sānos durkli, un es nokritu. Pēc tam viņš man vēl septiņas reizes iedūra mugurā. Tad krievi nosprieda, ka esmu beigts. Es vēl dzirdēju, kā mani biedri sāpēs kliedz, bet pēc tam zaudēju samaņu.”
Pārsteidzošā kārtā Heiss un vēl 11 viņa biedri pārdzīvoja šo slaktiņu, jo jau pēc neilga laika padomju karavīrus padzina vācieši.
Vācu karavīru vidū klīda arī runas par biedriem, kuri krituši gūstā un pēc tam atrasti viņu sakropļotie līķi. Tāpēc nav brīnums, ka arī vācieši nesirga ar humānismu un tikpat vieglu roku bieži vien nošāva sarkanarmiešus, kuri mēģināja padoties.
Neapskaužams liktenis bija lemts arī tiem padomju karavīriem, kuri nonāca gūstā, jo vāciešiem nebija ne resursu, ne arī īpašas vēlmes viņus barot. Tāpēc daudzi no 1941. gadā gūstā kritušajiem sarkanarmiešiem vienkārši nomira badā, bija fiksēti arī kanibālisma gadījumi.
Pēc trim nemitīgu kauju mēnešiem vērmahts bija pamatīgi nokausēts un tā uzbrukuma potenciāls praktiski izsmelts. Rezervju praktiski nebija, loģistikas ķēde bija izstiepta tik gara, ka funkcionēja ar milzu grūtībām, īpaši jau tad, kad sākās rudens lietavas un šķīdonis. Maskavas pievārti vācu karaspēks gan sasniedza, taču ar pēdējiem spēkiem - var teikt, atrāpoja. Taču vēl vienam triecienam spara vairs nepietika.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita