Vidējā latvieša uztverē vēl aizvien izpratne par indiāņiem lielākoties aprobežojas ar Čingačkuku dienvidslāvu aktiera Gojko Mitiča atveidojumā vai labākajā gadījumā ar Kevina Kostnera spēlfilmu «DEJAS AR VILKIEM». Daudz mazāk zināms, ka indiāņu vidū bija bagāti uzņēmēji, plantatori, savu tautu diplomāti un politiķi.
Kulta seriāla Svešzemniece skatītājiem astotajā sezonā daudziem droši vien ir liels pārsteigums ieraudzīt ekrānā elegantu mohauku aristokrātu nevis vigvamā, bet smalkā koloniālā stila mājā ar dārgām mēbelēm. Tā nav kinoļaužu fantāzija, tas ir reāls vēstures fakts, jo iedzimtajiem amerikāņiem patiešām bija sava aristokrātija. Kas viņi bija? Kolaboranti? Sava laika reālpolitiķi? Vasaļi, kas atzina daudz spēcīgāka virsaiša varu, taču centās ne tikai iekļauties jaunajā kārtībā, bet arī nosargāt savu tautu? Līdzīgi kuršu ķoniņiem, kuri saglabāja brīva cilvēka statusu? Laikam jau no visa pa druskai.
Seriāls ataino reālu personu
Viens no nozīmīgākajiem indiāņu aristokrātiem bija Svešzemniecē atainotais Tajendanega (1743-1807), angliski saukts par Džozefu Brantu. Viņa vārdu latviski iztulkot grūti, aptuveni tas nozīmē divas kopā saliktas likmes. Tāds bija arī Branta ceļš - mēģināt savas tautas intereses noturēt līdzsvarā ar kolonizatoru mērķiem.
Tajendanega pasaulē nāca 1743. gadā Ohaio apgabalā nākamo ASV ziemeļaustrumos, teritorijā, par kuru bija karojuši briti, franči un pamatiedzīvotāji. Viņa ģimene bija ievērojami kristietību pieņēmuši mohauki, māte Margarēta no Vilka klana bija ietekmīgā virsaiša Tejanogina mazmeita. Viņa bija visnotaļ veiksmīga uzņēmēja, vācot un pārdodot Eiropā ārstniecībā pieprasīto Amerikas žeņšeņu.
Pēc tam, kad Tajendanegas tēvs agrā jaunībā nomira, Margarēta apprecējās ar Nikusu Brantu, daļēji holandiešu izcelsmes mohauku, kurš dzīvoja saskaņā ar eiropiešu dzīvesveidu. Ģimene apmetās Ņujorkas štatā, Tajendanega uzauga, kā mūsdienās teiktu, multikulturālā vidē līdzās vācu, skotu un īru ieceļotājiem. Tas viņam ļāva agri apgūt eiropiešu paražas, vienlaikus saglabājot stipru mohauku identitāti. Viņi paši sevi sauc par kanienʼkehá:ka - krama tautu. Viņa māsas Mollijas civilvīrs bija britu militārais komandieris, indiāņu lietu pārzinis Ņujorkas štatā sers Viljams Džonsons, un, pateicoties šai saiknei, Tajendanega jau mazotnē iepazina britu aprindas. Sešpadsmit gadu vecumā viņš kopā ar savas tautas ieroču brāļiem piedalījās Francijas-indiāņu karā britu pusē un bija starp tiem 182 indiāņiem, kurus apbalvoja ar britu sudraba medaļu.
1761. gadā Džonsons nosūtīja jaunekli uz Mūra indiāņu labdarības skolu Konektikutā, kuras mērķis bija pievērst vietējo tautu zēnus un meitenes kristietībai. Divu gadu laikā Tajendanega vēl vairāk apguva kolonistu paražas, iemācījās labi runāt, lasīt un rakstīt angliski, vēlāk gadiem ilgi strādāja par tulku Britu indiāņu lietu departamentā.
Viņš palīdzēja misionāriem izplatīt kristietību, pārtulkoja mohauku valodā Marka evaņģēliju un lūgšanu grāmatas, cenšoties pielāgot savas tautas tradīcijas jaunajiem apstākļiem. Viņš pieņēma patēva uzvārdu un kristīgo vārdu, kļūdams par Džozefu Brantu. Lielu daļu dzīves Tajendanega pavadīja starp divām identitātēm. Viņš iestājās par to, ka mohaukiem jāapgūst eiropiešu izglītība un lauksaimniecība, lai izdzīvotu jaunajā pasaulē, vienlaikus nezaudējot savu valodu un kultūru.
Viņš bija precējies trīs reizes, pirmās divas dzīvesbiedres nomira no tuberkulozes. Trešā un ilgākā laulība bija ar Svešzemniecē atainoto Katrīnu, cienījamu mohauku klanu māti - viņu sabiedrībā ļoti augsts amats. Klanu mātes bija atbildīgas par vadoņu izvēli un sabiedrības sociālo struktūru, šajā kultūrā sievietēm bija vēsturiski spēcīga loma. Tiek uzskatīts, ka Tajendanegam kopumā bija deviņi bērni.
Karaļa roku neskūpstīja
Lielajos vēstures pagriezienos bieži var saskatīt līdzības, kaut notikumus šķir gadsimti un tūkstošiem kilometru. Līdzīgi kā XX gadsimta pirmajā pusē latvieši centās izkarot sev vietu, cīnoties vienas vai otras lielvaras pusē, tā arī indiāņi cerēja uz labāko, izvēloties, kā pusē būt Amerikas Neatkarības karā. Tieši Tajendanega pārliecināja lielāko daļu irokēzu konfederācijas cilšu nostāties Lielbritānijas pusē. Viņš ticēja, ka britu uzvara ir vienīgā cerība apturēt amerikāņu kolonistu izplešanos pamatiedzīvotāju zemēs.
1775. gadā Tajendanega devās uz Londonu. Tur Sentdžeimsas pilī viņš tikās ar karali Džordžu III un karalieni Šarloti, lai vienotos par mohauku atbalstu Britu impērijas karā ar Amerikas kolonijām. Indiāņu aristokrāts kļuva par sava veida Londonas augstākās sabiedrības slavenību. Viņš apzināti valkāja tradicionālo mohauku apģērbu un spalvu rotas, lai uzsvērtu savu kā neatkarīgas tautas pārstāvja statusu, vienlaikus demonstrējot izcilas angļu valodas zināšanas un manieres.
Šī bija nevis izklaide, bet diplomātiska vizīte, jo Tajendanega pārstāvēja mohauku un visas irokēzu konfederācijas intereses. Ne velti viņš nēsāja tomahauka pīpi - kaujas cirvi apvienotu ar miera pīpi, kas kalpoja diplomātiskiem rituāliem. Tajendanega atteicās skūpstīt karaļa roku, norādot, ka viņš pats ir suverēns valdnieks un britu monarha sabiedrotais, nevis padotais. Tomēr viņš labprāt noskūpstīja karalienes roku, izrādot savas džentlmeņa manieres.
Vēl viens interesants fakts - Tajendanega Londonā kļuva par brīvmūrnieku un masona priekšautu saņēma tieši no Džordža III rokām. Viņa Majestāte uzdāvināja arī sudraba kaklarotu ar karaļa ģerboni kā goda zīmi.
Propaganda radīja Briesmoni Brantu
Amerikāņu kolonistu reakcija uz šo draudzību bija aizdomu pilna un pat naidīga - viņi redzēja, ka irokēzi ir nostājušies pret jauno Amerikas valsti. Turklāt amerikāņi saprata, ka Brants nav vienkārši karotājs, bet gan prasmīgs politiķis, kurš veido ciešas saites ar britu kroni. Prese sāka uzburt stāstus par Monster Brant - Briesmoni Brantu, kurš tagad postīs, dedzinās un ņems skalpus. Šī propaganda vēlāk palīdzēja amerikāņiem attaisnot brutālos uzbrukumus irokēzu ciematiem.
Saņēmis garantijas, ka irokēzu zemes tiesības tiks aizsargātas, Tajendanega atgriezās mājās kapteiņa pakāpē. Tur izveidoja neregulāru mohauku cīnītāju un lojālistu vienību, kas kļuva pazīstama kā Branta brīvprātīgie. Savu artavu karā deva arī Tajendanegas māsa Mollija, piegādājot britiem informāciju par amerikāņu karaspēka kustību. Britu amatpersonas atzina, ka viens Mollijas vārds mohauku vidū esot vairāk vērts nekā tūkstoš vīru armija.
Mohauku karotāji piedalījās nozīmīgās kaujās, Tajendanegas vadītie uzbrukumi bija zibenīgi un negaidīti. Indiāņi izvērsa nogurdinošu partizānu karu, dedzināja labības laukus un krājumus, lai atstātu amerikāņu armiju bez pārtikas. Oriskānijas kauja 1777. gadā bija viena no asiņainākajām, turklāt traģiski līdzīga latviešu vēsturei - irokēzu konfederācija sašķēlās, un mohauki cīnījās pret saviem brāļiem no oneidas cilts.
Tajendanegu bieži, taču nepamatoti vainoja citu britu un vietējo spēku pastrādātajās nežēlībās. Kontinentālās armijas ģenerālis Džordžs Vašingtons par atbildi pavēlēja ģenerālim Džonam Salivanam uzsākt atbildes kampaņu irokēzu teritorijā - iznīcināt viņu apmetnes. Šī epizode ir pieminēta Svešzemniecē - soda ekspedīcija nodedzināja indiāņu ciemus un nesaudzēja nevienu.
Patiesībā Tajendanega esot centies savaldīt savējos, kas patiešām varēja būt ļoti nežēlīgi; daži vēsturnieki norāda uz viņa līdzcietību pret sievietēm, bērniem un jauniesauktajiem. Kad irokēzi kādu sagūstītu virsnieku piesējuši pie staba un grasījušies spīdzināt, viņu glābusi Tajendanegas iejaukšanās. Leģenda vēsta, ka gūsteknis parādījis viņam brīvmūrnieku žestu.
Zaudēto zemju vietā uz Kanādu
1779. gadā Branta brīvprātīgos sakāva Ņūtaunas kaujā, un viņš atkāpās uz Niagāras fortu Ontārio ezera krastā. Grūti spriest, kāds būtu indiāņu liktenis, ja uzvarētu briti, bet amerikāņi tā arī paliktu zem karaļa kroņa. Parīzes miera līgums, kas 1783. gadā oficiāli izbeidza Amerikas revolūciju, tika parakstīts, neapspriežoties ar pamatiedzīvotāju pārstāvjiem un neiekļaujot viņus sarunās.
Vēsturnieki to bieži sauc par lielāko nodevību pret pamatiedzīvotājiem, jo briti sarunās vienkārši ignorēja savus solījumus sabiedrotajiem. Visa britu kontrolētā teritorija uz dienvidiem no Kanādas un uz austrumiem no Misisipi upes tika nodota jaunajām Amerikas Savienotajām Valstīm, tostarp zemes, kas vēsturiski piederēja mohaukiem un citām irokēzu tautām.
1785. gadā Tajendanega atgriezās Londonā un atkal tikās ar karali, lai spriestu par kompensāciju un jaunām zemēm, jo briti bija zaudējuši karu un atdevuši irokēzu teritorijas amerikāņiem. Pavisam tukšā gan irokēzi nepalika, viņu līderis panāca vismaz Haldimanda aktu, kas piešķīra 24 kilometrus platu zemes joslu gar Grandriveras upi Ontārio Kanādā. Tajendanega šeit nodibināja Sešu nāciju apmetni, uzcēla pirmo anglikāņu baznīcu Augškanādā un mēģināja izveidot neatkarīgu pamatiedzīvotāju valsti. Pēdējos centienus briti, protams, neatbalstīja. Mūsdienās šeit atrodas Brantforda - Tajendanegas angļu uzvārdā nosaukta pilsēta.
Par nabadzību Tajendanega žēloties nevarēja, viņam piederēja muiža un, dzīvojot nākamo ASV teritorijā, arī vergi. Viņa māja Kanādā bija klasiska divstāvu koka celtne eiropeiskā stilā, kas krasi atšķīrās no tradicionālajām mohauku garajām mājām. Viņa dēls Džons vēlāk kļuva par pirmo pamatiedzīvotāju, kurš tika ievēlēts Augškanādas Likumdošanas asamblejā.
Aizlieciet vārdu par nabaga indiāņiem...
Pēc kara amerikāņu attieksme nedaudz mainījās uz pragmatisko pusi, jo viņi bija cietuši smagus zaudējumus karā pret indiāņiem ziemeļrietumos un cerēja uz vidutāju, kurš pārliecinātu citas ciltis pārtraukt karu. Pats prezidents Džordžs Vašingtons uzaicināja Tajendanegu uz toreizējo galvaspilsētu Filadelfiju, lai pierunātu sadarboties, solot milzīgu naudas summu un zemi.
Viņš piedāvājumus noraidīja, paliekot uzticīgs savai vīzijai par neatkarīgu konfederāciju, kas nekalpotu ne britiem, ne amerikāņiem, bet būtu līdzvērtīgs spēlētājs. Mūža nogalē Tajendanega turpināja ceļot starp ASV un Kanādu, un 1793. gadā Vašingtona uzdevumā tomēr devās miera misijā pie maiami indiāņiem.
Viņš nomira 1807. gada novembrī savās mājās Burlingtonā Ontārio ezera krastā. Līdz pat nāvei Tajendanegu uztrauca viņa tautas liktenis, un viņa pēdējie vārdi brāļadēlam bijuši: «Žēlojiet nabaga indiāņus; ja jums ir kāda ietekme uz baltajiem, izmantojiet to viņu labā.»
Paradoksālā kārtā XIX gadsimta divdesmitajos gados Tajendanegas portrets parādījās uz amerikāņu banknotēm, kaut arī viņš bija cīnījies britu pusē pret ASV neatkarību. Līdz 1869. gadam ASV papīra naudu drukāja dažādi privāti uzņēmumi, bet banknošu dizaina standartizācija tika ieviesta tikai 1929. gadā. Līdz tam ASV nebija vienotas federālas valūtas, un katra banka varēja izvēlēties savu dizainu. Branta portrets liecina, ka viņš bija cienīts kā politiķis un karavīrs abās pusēs.
Bagātība no deportācijas neglāba
Vēsturnieki bieži lieto terminu Five Civilized Tribes - piecas civilizētās ciltis. Tās bija čeroki, čikaso, čokto, krīki un seminoli, kas XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimta sākumā mērķtiecīgi pārņēma daudzas Eiropas tradīcijas.
Virsaiši cēla plantāciju stila mājas ar kolonnām, parketa grīdu un dārgām mēbelēm, viņi pārgāja uz komerciālo lauksaimniecību un diemžēl pārņēma arī verdzības praksi. Šie indiāņi izveidoja rakstību, piemēram, čeroki 1827. gadā pieņēma savu konstitūciju, kas bija veidota pēc ASV parauga, un divās valodās izdeva avīzi Cherokee Phoenix. Čeroki galvaspilsēta Ņūečota Džordžijas štatā izskatījās pēc kārtīgas eiropeiskas mazpilsētas. Virsaiša Džeimsa Vona 1804. gadā celtā mūra māja Džordžijā joprojām stāv kā izcils tā laika luksusa paraugs ar dekoratīviem griestiem un masīvām kāpnēm.
Tas nebija tikai gaumes jautājums, tam bija stratēģiski iemesli. Pieņemot eiropiešu dzīvesveidu, šie indiāņi cerēja, ka koloniālā vara viņus uztvers kā līdzvērtīgus sarunu partnerus. Bagātībai bija jākalpo kā vairogam pret piespiedu pārvietošanu, tomēr tas neglāba. Aizstāvot savas tiesības uz zemi, čeroki nevis ķērās pie kaujas cirvjiem un lokiem, bet vērsās ASV Augstākajā tiesā, kas atzina viņu suverenitāti. Taču ASV prezidents Endrū Džeksons tiesu ignorēja un 1830. gadā parakstīja Indiāņu pārvietošanas likumu.
Pirmās deportācijas skāra čokto, seminolus, krīkus un čikaso. 1838.-1839. gadā sekoja traģiskākā kulminācija - čeroki deportācija. Asaru ceļā gāja bojā tūkstošiem cilvēku, aptuveni 60 000 indiāņu no ASV dienvidaustrumu štatiem aizveda uz rezervātiem mūsdienu Oklahomas štatā. Neglāba ne kristīgā ticība, ne izglītība, ne bagātība - izrādījās, ka uz indiāņiem amerikāņu sapnis neattiecas. Karavīri bieži vien neļāva ņemt līdzi nekādas mantas. Arī čeroki aristokrātu ģimenes, izdzītas no savām mūra mājām, bija spiestas iet kājām tūkstošiem kilometru. Indiāņi bieži vien vēl bija pie durvīm, kad baltie kolonisti jau izlaupīja viņu mājas. Vienīgā motivācija šai pārvietošanai bija zemes un citu īpašumu sagrābšana, kam zaļo gaismu deva valdība Vašingtonā.
No greznās mājas 1834. gadā izdzina arī virsaiša Džeimsa Vona dēla Džozefa Vona ģimeni. Viņš bija turīgs plantators, bet Džordžijas štata vara atrada ieganstu, lai atņemtu īpašumu - tika pieņemts likums, ka neviena indiāņa labā nedrīkst strādāt baltais cilvēks. Vons bija nolīdzis balto uzraugu, un par to Džordžijas gvarde viņu ar ģimeni izdzina no mājas sniegputenī. Viņiem vienīgi laimējās noorganizēt pārcelšanos labākos apstākļos, izmantojot prāmjus un zirgus.
Vonu īpašumus atklāti nolaupīja - māju, vairāk nekā 300 hektārus iekoptas zemes, tirdzniecības posteni, prāmi un desmitiem citu ēku. Savrupmāju atdeva kādam balto kolonistu loterijas uzvarētājam. Mūsdienās tur ir muzejs, šī ir pirmā mūra ēka Cherokee Nation teritorijā ar ārkārtīgi masīvām sienām - gandrīz metru biezumā.
Džozefs Vons nezaudēja uzņēmību arī Oklahomā. Viņš uzbūvēja gandrīz precīzu savas Džordžijas mājas kopiju, atkal kļuva par veiksmīgu biznesmeni un līderi, taču 1844. gadā gāja bojā sava tvaikoņa eksplozijā ātrumsacīkstēs uz Ohaio upes.
Debesskrāpjus būvēja indiāņi
Mūsdienās mohauki ir viena no ietekmīgākajām un aktīvākajām Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju nācijām. Viņi dzīvo kopienās Ņujorkas štatā ASV, kā arī Ontārio un Kvebekas provincē Kanādā - kopumā 30 000 līdz 47 000 cilvēku.
Interesanti, ka, pateicoties mohaukiem, tapa slaveni debesskrāpji - viņi nebaidās no augstuma un kopš XIX gadsimta beigām ir pazīstami kā drosmīgi dzelzs konstrukciju montētāji. Tieši mohauki būvēja Empire State Building, Dvīņu torņus un arī jauno One World Trade Center Ņujorkā.
Viņu virsaišus joprojām izvēlas klanu mātes, un piederība dzimtai tiek nodota pa mātes līniju. Sadarbībā ar ASV un Kanādas valdību ir izveidotas padomes, kas pārvalda budžetu, policiju, veselības aprūpi un izglītību. Mohauki iegulda mācību programmās un skolās, lai bērni atkal runātu viņu valodā. Līdzekļi nāk no kazino un tirdzniecības. Un aizvien turpinās tiesvedība par atņemto zemju atgūšanu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita