Vārds “kurši” pirmoreiz minēts vēstījumos par skandināvu vikingu karagājieniem. Vikingu un vēlāk arī krusta karu laikmets apdraudēja šīs rietumbaltu maztautas drošību un brīvību. Sadursmēs ar plašas teritorijas pakļāvušajiem spēkiem bija nepieciešama ne tikai drosme, bet arī kara viltība un piekāpšanās, tomēr nezaudējot savu brīvību un tiesības.
Kopš VIII gadsimta visu Eiropas piekrastes zemju iedzīvotāji iepazina jūrasbraucējus no ziemeļu zemēm, kuri mēdza rīkoties atbilstoši apstākļiem - ar stiprākiem tirgojās, bet vājākos aplaupīja. Viena no zemēm, kuras krastos sabruka vikingu cerības uz vieglu cīņu un bagātīgu laupījumu, bija Kurzeme. Šajā dzelzs, asiņu un pārmaiņu laikā kuršu valdnieki ar drosmi un gudrību panāca uzvaras pār spēcīgākiem ienaidniekiem vai izdevīgus miera līgumus.
Zeme, kur amazones un pareģi dzīvo...
VIII-XI gadsimts Ziemeļeiropā tiek dēvēts par vikingu laikmetu, jo šajā posmā ziemeļu zemju jūrasbraucēji iekaroja daudzas teritorijas tālu uz dienvidiem, atklāja nepazīstamas zemes un intensīvi tirgojās ar daudzām tautām. “Vikings” apzīmē nevis tautību, bet gan nodarbošanos. Tie bija tirgotāji un laupītāji, kas slavas un mantas meklējumos devās uz svešiem krastiem. Vairums vikingu nāca no Skandināvijas, tomēr šādos braucienos devās visas tautas, kas dzīvoja pie Baltijas jūras.
Tieši skandināvi ir atstājuši pirmās rakstītās liecības par kuršiem, viņu valstīm, sabiedrisko iekārtu un valdniekiem. Kurši (Cori) un viņu karaļvalsts (latīniski - regnum), ko veidojušas piecas civitātes, pirmoreiz minēti dāņu mūka Rimberta ap 875. gadu sastādītajā skandināvu misionāra svētā Ansgara dzīves aprakstā. Civitas nozīmēja pilsnovadu apvienības jeb zemes, un tās var identificēt ar piecām Kurzemes dienvidu daļas zemēm - Pilsāts, Megava, Duvzare, Ceklis un Piemare.
Te gan jāņem vērā, ka neviens autors, kas rakstījis par kuršiem, pats Kurzemē nav bijis. Savos darbos viņi izmantoja citu cilvēku atstāstījumus, kuriem brīžam ir visai fantastisks sižets. Vāczemes mūks Brēmenes Ādams XI gadsimta hronikā “Hamburgas baznīcas arhibīskapu darbi” rakstīja:
“Vislielākā sala ir Kurzeme. Tās caurmērs ir astoņas dienas ceļa. Tur mājo cilts, no kuras visi vairās, jo Kurzemes iedzīvotājiem raksturīga pārmērīga elku godāšana. Kurzemē ir daudz zelta un lieliski zirgi. Zeme visur ir pilna ar pareģiem, zīlniekiem un garu izsaucējiem, kuri pat nēsā mūku drānas. No visas pasaules uz turieni brauc pēc pareģojumiem, bet īpaši bieži - no Spānijas un Grieķijas.”
Lai arī ne visas ziņas ir ticamas, no tām var secināt, ka dāņu skatījumā kurši bija noslēpumaini un bīstami ļaudis.
Šis pats hronists ir apkopojis fantastiskas ziņas par Baltijas jūras piekrasti, kas nebija pazīstama arī jūrasbraucējiem dāņiem: “Baltijas jūrā vēl ir daudz citu salu, no kurām jūrasbraucēji vairās, jo tās apdzīvo mežonīgas ciltis. Runā, ka kaut kur Baltijas jūras krastos mīt amazones, un viņu zemi sauc par sieviešu paradīzi. Daži stāsta, ka amazones kļūst grūtas, iedzerot ūdeni. Citi runā, ka amazones apaugļo iebraucēji tirgotāji, viņu gūstekņi vai briesmoņi, kuru šajās zemēs netrūkst. Šķiet, pēdējais ir visticamākais. Ja bērns ir vīriešu dzimuma, tad tas ir suņgalvis; ja sieviešu - īpaša sieviete, kura dzīvos kopā ar tādām pašām, nicinot sakarus ar vīriešiem.”
Saskaņā ar Brēmenes Ādama rakstīto ap 873. gadu dāņi uzbrukuši kuršiem, kas kādreiz maksājuši pakļautības nodevas jeb meslus zviedriem, bet tad šo kundzību nokratījuši. Uzzinājuši par dāņu nākšanu, kurši no savas karaļvalsts piecām zemēm sapulcējušies vienkopus un sākuši vīrišķīgi pretoties, iznīcinājuši pusi dāņu karapulka, sagrābuši pusi dāņu flotes, zeltu, sudrabu un citu kara laupījumu.
Kad par sakāvi uzzinājis zviedru Birkas pilsētas ķēniņš Ūlofs, viņš sasaucis milzīgu karaspēku, ieņēmis kuršu Ezerpili, kur bija patvērušies 7000 karavīri, tad devies uz Apoli, kas atradās piecu dienu gājumā no Ezerpils. Ezerpils, domājams, atradusies tagadējā Grobiņā, bet Apole meklējama Lietuvas teritorijā. Apolē esot bijuši sapulcējušies 15 000 kuršu karavīru.
Pēc astoņu dienu aplenkuma, kad zviedri bailēs no sakāves sākuši domāt par kristīgās ticības pieņemšanu, lai iegūtu kristiešu dieva palīdzību cīņā, kurši pēkšņi uzsākuši sarunas: “Mēs vēlamies labāk mieru nekā kauju un gribam ar jums vienoties līgumā.” Viņi apsolījušies atdot dāņiem atņemto zeltu un ieročus, maksāt zviedriem meslus un dot ķīlniekus. Zviedri tam piekrituši.
Cīņās piedalījušos kuršu karavīru skaits, visticamāk, ir pārspīlēts, tomēr liecina par Kurzemes aizstāvju lielo skaitu, kādu nespētu nodrošināt tikai daži pilsnovadi vai pat zeme, bet arī visa Kurzeme kopumā.
XII gadsimtā Saksis Gramatiķis sacerējumā Gesta danorum (Dāņu darbi) apkopoja nostāstus par senajiem dāņu un zviedru valdniekiem. Šajā darbā vēstīts arī par leģendārām personām, un nostāstos darbojas pasaku tēli - milži, pūķi un burvji. Tomēr var apgalvot, ka cīņas ar kuršiem dāņu atmiņā bija radušas paliekošu vietu un dāņu darbos atspoguļotas visnotaļ detalizēti.
Senākās Sakša Gramatiķa atstāstītās teikas vēsta, ka jau ap VII gadsimta vidu leģendārais zviedru izcelsmes karalis Ivars Vidfamne esot iekarojis visu Zviedriju un Dāniju, lielu daļu tālaika Saksijas, piekto daļu Anglijas un visas Austrumbaltijas zemes, tai skaitā Kursu. Skandināvu karaļu varoņdarbi teikās bieži ir pārspīlēti, tomēr nostāsti liecina, ka kurši skandināviem bija labi pazīstami.
Domājams, ne reizi vien kurši kā sabiedrotie piedalījās skandināvu savstarpējās cīņās. Ivara Vidfamnes dēls Haralds esot apvienojis dāņu un zviedru zemes, bet pret pavalstniekiem izturējies nežēlīgi. Cīņu pret tirānu uzsākuši zviedri Sigurda Hringa vadībā. Lielajā kaujā pie Bravallas, kas notikusi ap 750. gadu, Haralda pusē cīnījušies dāņi, zviedri, frīzi, angļi un lībieši, bet Hringa pusē - zviedri, kurši, igauņi, krievi un gudi. Uzvaru guvusi Hringa armija.
Hadings pret kuršu valdnieku Lokeru
IX gadsimta otrajā pusē Kurzemē iebrucis Hadings. Viņu iespējams identificēt ar vienu no ievērojamākiem dāņu vikingu vadoņiem - Hastingsu jeb Hadeinu, kurš 860. gadā 62 kuģos devies laupīšanas un izlūkošanas ekspedīcijās uz Spāniju, Ziemeļāfriku, Dienvidfranciju un Itāliju. Hastingss cīņās lietojis daudzas kara viltības, no kurām pazīstamākā ir iekļūšana franku Lūnas pilsētā, izliekoties par mirušo, kurš vēlējies tikt apbedīts kā kristīgais. Vēlāk Hastingss postījis arī Angliju, kur pēdējo reizi ieradies 892. gadā.
Hadings esot bijis konunga Grama dēls. Pēc tam, kad Gramu nogalinājis sāncensis Svipdags, Hadingu viņa audzinātājs aizvedis uz Zviedriju, kur nodevis milžu Vagnofta un Haplija aizsardzībā un audzināšanā. No milžiem viņš iemācījies kara, buršanas un pareģošanas mākslu. Kad Hadings bija aplaupījis savu audžumāti milzeni Hartgrepu, viņš devies trimdā. Par bēgli apžēlojies vecs vienacains vīrs, kura apraksts norāda, ka ar šo tēlu domāts dievs Odins. Vecais vīrs Hadingu iepazīstinājis ar vareno vikingu Līsiru, abi noslēguši asinsbrālību un devušies karā pret kuršu valdnieku Lokeru, bet tikuši sakauti. Vecais vīrs bēgošo Hadingu zirgā nogādājis savās mājās, kur pareģojis viņam izglābšanos, bet tad aizvedis atpakaļ. Hadings nonācis Lokera gūstā, taču no tā izglābies ar burvju spēku, iemidzinot sargus.
Pēc tam viņš uzbrucis Hellesponta valdniekam Handuvanam. Tas nav stājies pretī atklātā kaujā, bet patvēries labi nocietinātā pilī pie Daugavas - iespējams, tā bija Daugmale vai Jersika. Pils mūri bijuši tik augsti, ka tos nebijis iespējams ieņemt triecienā. Tad Hadings noķēris pilsētā ligzdojošos putnus un piesējis tiem pie kājām aizdedzinātus degļus. Kad putni atgriezušies savās ligzdās, pilsēta aizdegusies. Iemītnieki metušies dzēst uguni un atstājuši vārtus neapsargātus, un to izmantojuši Hadinga karotāji. Handuvans ticis sagūstīts, un no gūsta varējis izpirkties par zeltu viņa ķermeņa svarā. Pēc daudzu citu spēcīgu austrumu cilšu uzvarēšanas Hadings pie Gotlandes sakāvis Svipdaga floti un kļuvis par dāņu konungu.
Vikingu karotāji mēguši daiļrunīgi un pārspīlēti lielīties ar saviem varoņdarbiem, bet sakāves šajos stāstos parasti tikušas noklusētas vai īsi pieminētas gadījumos, kad nebija noslēpjamas. Domājams, šāds gadījums bijusi arī sakāve Kurzemē. Vikingu karapulks bijis liels, par ko liecina tā uzvaras citās zemēs vēl pēc sakāves. No kuršu gūsta Hadings varēja izglābies ar viltību vai laimīgu nejaušību.
Kuršu valdnieka vārds Lokers nav baltiskas cilmes. Apzīmējums “patvaldnieks” liecina, ka viņš kādai piejūras teritorijai uzkundzējies ar spēku vai viltu, nevis ticis ievēlēts. Lokera vārds varētu būt arī skandināvu dota iesauka, kas atvasināta no viltīgā dieva Loki vārda - daiļrunīga liecība par patvaldnieka īpašībām, kurš vienīgais spējis sekmīgi sacensties ar Hadingu kara viltībās un atvairīt viņa uzbrukumu.
Frodo karagājiens pret kuršiem
Ievērojams vikings bijis arī Hadinga dēls Frodo, kurš bija stingri apņēmies paveikt to, ko nespēja viņa tēvs. Viņam trūka līdzekļu, lai uzturētu karadraudzi, jo nauda bija iztērēta jau tēva karagājienos. Kāds ceļinieks viņam pastāstīja, ka uz kādas salas kalna alā dārgumus sargājot pūķis. To varot nogalināt vienīgi ar dūrienu vēderā, ko nesargā bruņas. Frodo tā arī izdarījis, un par iegūtajām bagātībām sagatavojis floti braucienam uz kuršu zemi. Īstenībā pūķa dārgumi varēja nozīmēt pasakainas bagātības, kas iegūtas kādā laupīšanas karagājienā austrumu zemēs.
Kuršu ķēniņš Dorno jau laicīgi bija uzzinājis par pretinieka tuvošanos, taču nav steidzies uzsākt atklātu cīņu. Labi apzinādamies ienaidnieka pārspēku, viņš labiešu sapulcē izklāstījis savu cīņas plānu - lieki netērējot spēkus, vispirms panākt, lai ienaidnieks ienāk dziļi kuršu zemē un aplenc cietoksni, un ilgstošā aplenkumā zaudē spēkus no bada. Tikai tad kurši varēs pievārēt bīstamo pretinieku. Sakša Gramatiķa darbā atstāstīta Dorno runa:
“Labieši! Mūsu ienaidnieks ir svešinieks, kura rīcībā ir gandrīz visi rietumu ieroči un manta. Mēģinot novilcināt kauju mūsu labā, padarīsim viņu par bada upuri. Tas viņam uzbruks no iekšienes. Bads būs asākais šķēps, ko mēs pret viņu sviedīsim. Ēdamā trūkums rada sērgas, kas iznīcina cilvēku spēku, un tas savukārt samazinās ieroču daudzumu. Tādēļ lai šie sabiedrotie - bads un sērgas - sviež šautras, kamēr mēs noskatāmies. Paši atrazdamies drošībā, mēs sagādāsim nedrošību mūsu ienaidniekam. Mēs izliesim viņa asinis, nezaudējot ne pilīti savējo. Ienaidnieku var pievārēt arī ar nerīkošanos. Kurš gan labāk gribēs zaudēt, ja var cīnīties drošībā? Kurš gan labāk gribēs ciest aizvainojumu, ja viņš var sacensties neskarts? Mūsu panākumi ar ieročiem būs sekmīgāki, ja vispirms cīņā iesaistīsim badu. Lai tas izšķir dienu mūsu vietā un atstāj mūsu nometni brīvu no kara satraukuma. Ja bads atkāpjas pievārēts, mums jāizbeidz bezdarbība. Tas, kurš būs ar svaigiem spēkiem, viegli pievārēs to, ko būs pārņēmis gurdenums. Ļengana un vārga roka cīņā dosies nespēcīgāka. Tas, ko grūtības būs vispirms nogurdinājušas, pieliks gausāku roku pie tērauda. Kad tas, ko nomocījusi slimība, cīnīsies ar veselīgu, uzvara mums tuvosies. Tādējādi, nesavainoti paši, mēs būsim spējīgi savainot citus.”
Saskaņā ar sapulces lēmumu kurši nopostījuši visas savas grūti aizsargājamās apdzīvotās vietas. Saksis Gramatiķis raksta, ka Dorno aizsteidzies tālu priekšā ienaidnieka nežēlībai, pats nopostot savu zemi un neatstājot tur neko, ko varētu paņemt ienaidnieki. Tomēr šādu taktiku, kad, tuvojoties neuzvaramam ienaidnieka karspēkam, pamet dzīvesvietu un kopā ar lopiem, pārtiku un mantu slēpjas grūti pieejamās vietās mežos un purvos, baltu tautas lietoja arī vēlākos gadsimtos, tāpēc šādu rīcību var uzskatīt nevis par nežēlību pret savas zemes iedzīvotājiem, bet labi pārdomātu kara plāna sastāvdaļu, kas ienaidniekam šķitusi kā zemes izpostīšana.
Dorno karaspēka lielākā daļa apmetās stipri nocietinātā pilsētā un ļāva ienaidniekam sevi aplenkt. Frodo, neuzdrošinādamies pilsētai uzbrukt, pavēlējis savā nometnē izrakt vairākus dziļus grāvjus, zemi slepus aizvākt grozos un klusi izbērt upē, kas ietvēra pilsētas vaļņus, bet grāvjus pārklāt ar velēnām. Tad vikingi izlikušies, ka dodas prom no nometnes. Kurši sākuši uzbrukumu un iekrituši bedrēs, kur dāņi tos apšāvuši ar bultām.
Šādam šķietami spīdošas uzvaras aprakstam tomēr neseko ziņas par kuršu zemes pakļaušanu un izlaupīšanu, kas raksturīga vikingu dižošanās stāstiem. Visticamāk, ar šo stāstu ir maskēta labi izdevusies bēgšana. Maz ticams, ka kaujas viltības zinošie kuršu karavīri visi būtu sakrituši vikingu raktajās vilku bedrēs un apšauti. Dāņi ar slēptajiem grāvjiem tikai aizkavēja pakaļdzīšanos, tādējādi iegūdami laiku sakāpt kuģos un paglābties no nāves.
Kurzemi postīt vikingi vairs nav uzdrošinājušies, bet devušies uz austrumiem, kur Frodo ar viltu iznīcinājis krievu floti, ieņēmis igauņu Ridalas un krievu Polockas pilsētu, kā arī Handuvana Daugavas pilsētu.
Ķēniņa Dorno vārdam varētu būt baltiska cilme, jo galotne O bieži sastopama kuršu tuvo radinieku prūšu labiešu vārdos. Dorno pilsētas atrašanās zemes iekšienē lielas upes krastā, tās ievērojamais lielums un vaļņus aptverošā upīte rosina domāt, ka ķēniņa cietoksnis atradies Veckuldīgas pilskalnā, kas ir lielākais kuršu pilskalns ar lielāko senpilsētu lielākās Kursas upes Ventas krastā. Apraksts par Dorno cīņu ar Frodo karaspēku liecina, ka ķēniņš jeb lielkungs, kura vara kara gadījumā izpletās visu kuršu zemju robežās, lielus militārus plānus izstrādājis un īstenojis kopā ar labiešu sapulci, kas savu vadošo lomu politiskajās norisēs nezaudēja arī brīžos, kad varu vislietderīgāk būtu bijis nodot viena cilvēka rokās.
Šis bija visvērienīgākais vikingu karagājiens uz Kursu, un pēc tā izgāšanās lieli skandināvu uzbrukumi kuršu zemēm vairs nav zināmi. Izņēmums ir norvēģu konunga Hākona karadraudzes iebrukums starp 961. un 963. gadu, taču tas arī beidzās ar sakāvi.
Zviedri un dāņi vikingu laikmeta beigās, XI gadsimtā, paši bieži cieta no kuršu jūras sirotāju uzbrukumiem. Uzvaras pār kuršu vikingiem dāņi spēja gūt tikai pie saviem krastiem. Tā dāņu karaļa Knuta Svētā laika pirmajos gados (valdījis 1080-1086) dāņu flote piespieda kuršu floti pamest Dānijas piekrastes ūdeņus.
1170. gadā īsi pirms Jāņiem kurši ielauzās dāņu Ēlandes salas Jarnlokas ostā. Cīņā ar spēcīgāko dāņu floti kuršiem neizdevās izlauzties atklātā jūrā. Tad viņi izvilka savus kuģus krastā, izveidoja no tiem nocietinājumu un krita nevienlīdzīgā cīņā, nogalinot daudzus ievērojamus dāņus.
Pastāv nostāsts, ka dāņi baznīcās esot lūguši Dievu pasargāt viņus no bada, mēra un kuršiem. Kādā baznīcā šī lūgšana esot pat bijusi uzrakstīta uz sienas, tomēr ticamas ziņas par to nav atrastas.
Egila neticamie piedzīvojumi Kurzemē
Uz sekmīgu braucienu vikingos uz Kurzemi varēja cerēt vienīgi mazākas ekspedīcijas, turklāt ar nosacījumu, ka viņu pusē būs veiksme un vikingi pratīs likt lietā viltu un attapību. Šādu braucienu ap 940. gadu tika veicis Egils Skalagrima dēls - bagāts zemes īpašnieks un viens no ievērojamākajiem islandiešu dziesminiekiem jeb skaldiem. Jau šis talants vien liek kritiski izturēties pret viņa dēku stāstiem, kuros Egils, viņa radi un draugi allaž izrādās tie drosmīgākie, attapīgākie un veiksmīgākie.
Egila sāgā vēstīts, ka brāļi Torolvs un Egils salīguši karadraudzi, sagatavojuši lielu karakuģi un devušies uz Kurzemi, kur ar vietējiem vienojušies par pusi mēneša ilgu mieru, kā laikā tirgojušies, bet pēc tam vairākās vietās sākuši laupīt. Netālu no kādas platas upes grīvas vikingi sadalījušies divpadsmit vīru lielās vienībās un devušies meklēt laupījumu.
Egila vadītā vienība mežā uzgājusi plašus laukus un lielu sētu, kurā nebijis neviena cilvēka. Viņi savākuši visas vērtīgās mantas un gājuši prom, taču mežmalā sastapuši daudzus bruņotus kuršus. Tie vikingus ar šķēpiem un bultām iedzinuši žogu stūrī, sagūstījuši un sasietus aizveduši uz sētu. Sētas saimnieks - varens un bagāts vīrs - gūstekņus gribējis uzreiz nogalināt. Savukārt viņa dēls iebildis, ka jau ir tumšs, tāpēc nevarēšot izklaidēties ar spīdzināšanu - labāk pagaidīšot līdz rītam.
Tad vikingi ieslodzīti vienā no saimniecības ēkām, bet Egils piesiets pie staba, pēc kam kurši devušies dzīrot. Egilam izdevies izkustināt un apgāzt stabu, atsvabināties no saitēm un atbrīvot biedrus. Izlauzuši ēkas sienu, vikingi nokļuvuši blakus ēkā. Bedrē zem tās bijis ieslodzīts dāņu vikings Aki ar diviem dēliem, kuri pie kuršiem bijuši vergi, bet ieslodzīti pēc bēgšanas mēģinājuma. Egils dāņus atbrīvojis, un visi kopīgiem spēkiem izlauzuši sienu, nonākuši rijā un no tās izkļuvuši ārā. Vikingi ielauzušies saimnieka dzīvojamā mājā, tur nogalinājuši kalpus, nolaupījuši vērtīgas mantas gan dzīvojamā otrajā stāvā, gan klētī pirmajā stāvā un nepamanīti aizskrējuši uz mežu.
Tālāk seko stāsta neticamākā daļa - Egils pārmetis biedriem, ka viņi rīkojušies kā zagļi, nevis karavīri un ka esot jāgriežas atpakaļ pavēstīt kuršiem, kas noticis. Biedri to negribējuši darīt, tāpēc Egils gājis atpakaļ viens pats. Sētā kurši dīvainā kārtā nebija pamanījuši nedz kalpu nogalināšanu, nedz mājas aplaupīšanu, bet turpinājuši dzīrot. Egils nemanāmi iegājis galvenajā mājā, kur zem katliem kūrusies malka, paņēmis degošu baļķēnu un atkal nepieķerts aizdedzinājis jumtu citai ēkai - tai, kurā dzīrojuši kurši. Tie neko nemanījuši līdz brīdim, kad visa ēka bijusi liesmās, un gājuši bojā ugunī vai no Egila zobena, kurš stāvējis pie mājas ārdurvīm.
Egils laimīgi ticis atpakaļ uz kuģa, kur sev kā laupījuma daļu paturējis kuršu sētā nozagto alus krūzi, pilnu ar sudraba naudu. Stāsta laimīgās beigas ieturētas īstenā vikingu garā: “Pēc tam viņi peldēja uz Dāniju, uzbruka tirdzniecības kuģiem un laupīja visur, kur vien spēja.” Protams, stāstus ar nelaimīgām beigām svešumā mirušie vikingi savējiem pastāstīt vairs nespēja.
Lameiķa tālredzība
XIII gadsimta sākumā noturīgākie kuršu valstiskie veidojumi jeb pilsnovadi sastāvēja no vairākiem ciemiem. Pilsnovada centrā atradās pils un svētkalns - tautas sapulču, rituālu un tiesas vieta. Vadoties pēc pilskalnu skaita, Kursā pilsnovadu varēja būt apmēram pusotra simta, un tos pārvaldīja vecajie jeb labieši. Pilsnovadi bija apvienojušies kuršu zemēs, kuru nosaukumus saglabājuši 1253. gada senraksti: Vanema jeb Miera Kursa, Ventava, Bandava, Piemare, Duvzare, Megava, Pilsāts, Ceklis un mazapdzīvotā zeme starp Skrundu un Zemgali.
Pilsnovadu un zemju apvienošanos viena valdnieka vadībā rosināja ārējie draudi, kā arī apgrūtinošas ķildas pilsnovadu starpā. Kuršu zemēs, kur svarīgākie jautājumi tika risināti tautas sapulcēs, ķēniņiem nepiemita absolūta valdnieka vara, jo visai zemei nozīmīgie lēmumi tika pieņemti ar labiešu sapulces piekrišanu. Lai iegūtu un saglabātu ķēniņa varu, bija nepieciešamas arī pozitīvas personiskās īpašības - izlēmīgums, apdomīgums, bagāta pieredze un gudrība.
Ar pēdējā zināmā kuršu ķēniņa Lameiķa vārdu saistās mēģinājums saglabāt Kursas neatkarību diplomātiskā ceļā, izvairoties no liekiem postījumiem, nodibināt pirmo patstāvīgo, Romas pāvestam tieši pakļauto valsti Latvijas teritorijā.
Šajā laikā vecie kuršu ienaidnieki zviedri un dāņi jau vairāk nekā gadsimtu bija kristīgie un piedalījās krusta karos Baltijā. Līdz 1230. gadam kristietībai jau bija pakļautas latgaļu, igauņu un Vidzemes lībiešu zemes. Vācu ordenis bija sācis iekarot Prūsiju. Šādā situācijā kuršu pretošanās nozīmētu iegūt par ienaidniekiem visas kristīgās Eiropas spēkus. Domājams, ķēniņš Lameiķis to labi apzinājās.
1230. gada vasarā Rīgā ieradās pāvesta sūtnis Balduīns no Alnas. Tā paša gada 28. decembrī viņš noslēdza līgumu ar karali Lameiķi (Lammekinus rex) un pagāniem no kuršu zemēm Žagares un Durpes, kā arī daudziem pilsnovadiem un ciemiem Ventas abās pusēs aptuveni no Kuldīgas līdz Ventas grīvai. Lameiķa vara aptvēra lielāko daļu 1253. gadā minēto Bandavas un Ventavas zemju. Visticamāk, Lameiķa rezidence atradās šīs teritorijas lielākajā jeb Veckuldīgas pilskalnā.
Lameiķis un pilsnovadu vecajie nodeva “savas zemes, sevi un savus ķīlniekus ar Balduīna rokām pāvesta kunga rokās un apsolījās vienmēr paklausīt visiem viņa rīkojumiem”, apsolījās kristīties, maksāt pāvesta ieceltam bīskapam un garīdzniekiem tādas pašas nodevas, kādas jādod gotlandiešiem, piedalīties karos pret pagāniem un divu gadu laikā ierasties pie pāvesta. Balduīns savukārt apsolīja, ka kurši “netiks pakļauti ne Dānijas, ne Zviedrijas karaļvalstij, bet paturēs mūžīgu brīvību, kamēr neatkritīs no katoļu ticības”.
Balduīns no Alnas Livonijā bija ieradies ar pavisam citu mērķi - uzraudzīt Rīgas bīskapa vēlēšanas, tāpēc varētu domāt, ka līguma iniciators bijis Lameiķis. Līgumā teikts, ka kurši to slēguši “Svētā Gara žēlastības iedvesmoti”, tātad - ne pēc sūtņa gribas. Turklāt dokumentā sevišķi uzsvērts, ka kurši netiks pakļauti senajiem ienaidniekiem - Dānijai un Zviedrijai, kaut gan lielākas briesmas Kursai draudēja no Zobenbrāļu ordeņa un Rīgas bīskapijas.
Tieši bīskapija, ordenis un Rīgas pilsēta, vēlēdamies Kursu pakļaut sev, izrādīja vislielāko pretestību līgumam. Kamēr Balduīns atradās Romā, lai līgumu apstiprinātu pie pāvesta, 1232. gada ziemā zobenbrāļi kopā ar Rīgas namniekiem un bīskapa ļaudīm iebruka Kursā un nolaupīja līguma dokumentus. Kuršu sūtņus, kas bija ceļā uz Romu, zobenbrāļi aizkavēja un beidzot piespieda no Gotlandes griezties atpakaļ uz Kursu. Domājams, kurši neuzdrošinājās pretoties, baidoties par Rīgā esošo ķīlnieku drošību.
1233. gadā izcēlās bruņots konflikts starp Alnas Balduīna piekritējiem un zobenbrāļiem Igaunijā un Vidzemē. Pāvests, baidīdamies, ka Balduīna politika var izraisīt karu pašu krustnešu starpā, 1234. gadā atcēla viņu no sūtņa amata. Ar to izbeidzās neatkarīgas kristīgas valsts dibināšanas mēģinājums Kursā.
1242. gadā karagājienus uz Kursu uzsāka Teitoņu ordeņa atzars - Livonijas ordenis. Cīņas izbeidzās 1267. gadā ar miera līgumu, kuru noslēdza Livonijas ordeņa mestrs ar visas Kursas vecajo padomi. Līgums garantēja kuršu personisko brīvību un īpašuma tiesības, paredzēja mērenas nodevas un klaušas ordeņa labā. Tāpēc jāatzīst, ka kuršu vecajie, slēdzot miera līgumu ar jauno virskungu, bija vadījušies pēc ķēniņa Lameiķa politikas - piekāpties spēcīgākajam, iespēju robežās saglabājot nozīmīgākās tiesības.
Valdnieku kļūšana par lēņavīriem
Veidojot savu valsti pagānu un jaunkristīto zemēs un pakļaujot to iedzīvotājus, Vācu ordeņa Livonijas atzara mūku-bruņinieku ordenis visbiežāk lika lietā nevis vardarbību, bet iecietību pret vietējo iedzīvotāju paražām, kā arī materiālu atalgojumu par uzticību. Kā atalgojums visbiežāk tika piešķirts lēnis - no klaušām un nodevām brīva lauksaimniecībā izmantojama zeme. Aplēņojot kādu cilvēku, vienmēr tika ievērots noteikums - lēņavīram jeb vasalim un viņa mantiniekiem jāpilda militārais vai civilais dienests valsts labā. XIII-XIV gadsimtā gan Kurzemē, gan Prūsijā ordeņa priekšnieki jeb mestri lēņus deva tieši vietējiem iedzīvotājiem: gan sabiedrības augšslānim - pilsnovadu vecajiem jeb labiešiem, gan vīriem, kas atradās ordeņa dienestā kā karavīri, pārvaldes darbinieki un amatnieki.
Zināmākie vietējās izcelsmes lēņavīri ir kuršu ķoniņi, taču lēņi Talsu pilsnovadā ķoniņu lēņus pārspēj gan ar saviem apjomiem, gan senumu. Talsu pilsnovads pirmoreiz minēts 1231. gadā. Tas atradies baltu un somugru jaukti apdzīvotajā zemē Vanemā, kas vēlāk nosaukta par Miera Kursu - acīmredzot tāpēc, ka tās iedzīvotāji neizrādīja pretestību kristīšanai. Kuršu pils Talsos tika apdzīvota līdz XIV-XV gadsimta mijai. Ordeņa pils šeit tika uzbūvēta tikai ap 1434. gadu, tāpēc var pieļaut, ka pilsnovadu ordeņa vārdā pārvaldīja kuršu labieši. Svarīgs uzticības pierādījums ordenim notika 1290. gadā, kad Talsu iedzīvotāji atsita lietuviešu sirotāju uzbrukumu pilij.
Dažiem Talsu lēņavīriem piešķirto lēņu apjoms līdzinās prūšu labiešu valdījumiem - ap 20 arklu (arkls - ap 200 ha aramzemes, pļavu, ganību un mežu). Lielos zemesgabalus vasaļi apstrādāja ar karagūstekņu jeb vergu darbaspēku, kā arī nomitināja uz lēņiem bezzemniekus, pieprasot no tiem klaušas un nodevas par zemes izmantošanu. Tādējādi uz lēņiem veidojās pirmās muižas.
Vislielākos lēņus visā ordeņa valstī XV gadsimta sākumā valdīja Robeķis Vecis jeb Vecais Robeķis (Robeke Vete). “Vete” var tulkot arī kā vācu dotu iesauku, kas nozīmē Treknais jeb Taukais. Jebkurā gadījumā abi Robeķa pavārda skaidrojumi liecina par viņa lielo sabiedrisko prestižu un turīgumu. Robeķa vārdā (latinizēta forma Robothenus), iespējams, saucies kāds viņa sencis, kam 1254. gadā Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Eberhards no Zeines Kuldīgā iedāvināja dzimtīpašumā 11 arklus zemes. Iespējams, augstais ordeņa amatvīrs šādā veidā nodrošinājies ar kāda ietekmīga kuršu labieša atbalstu.
1397. gadā mestrs Venemars no Brigenejas Robeķim Vecim izlēņoja 30 pūrvietas zemes pie Talsu miesta, deviņus arklus Kameņu ciemā Talsu pilsnovadā un divus arklus Vicēžos. 1434. gadā Robeķa lēnis pieauga līdz ordeņvalstī nebijušiem apjomiem, kad mestrs Franks no Kerskorfas izlēņoja viņam vēl 23 arklus zemes desmit dažādās Talsu apkārtnes vietās. Tos kopš 1424. gada bija valdījis cits vietējais lēņavīrs - Ērmanis Grīvelis, kurš nezināmu iemeslu dēļ lēni bija zaudējis. 1434. gadā mestrs arī apstiprināja īpašuma tiesības uz astoņiem arkliem, ko Robeķis ar mestra piekrišanu bija nopircis, un turklāt izlēņoja piecus arklus Talsu pilsmiesta tīrumos. Kopumā Robeķa lēņi aptvēra vismaz 47 arklus jeb aptuveni 9400 hektārus zemes. Ar to ziņas par Robeķa un viņa lēņu tālāko likteni apraujas.
Lēni varēja zaudēt trijos gadījumos - ja lēņavīrs nepildīja dienestu, nomira bez dēliem vai arī bez mestra atļaujas mēģināja lēni pārdot vai ieķīlāt. 1434. gadā Robeķim vajadzēja būt jau cienījamā vecumā, un, iespējams, viņš drīz pēc tam arī nomira bez mantiniekiem.
Jāpiebilst, ka jebkurš lēņavīrs dzīvību varēja zaudēt ļoti pēkšņi, jo galvenais viņa pienākums bija dienests karos ar ordeņa ienaidniekiem - Rīgas arhibīskapu, lietuviešiem un krieviem. Robeķa lēņi tika piešķirti vācu lēņavīriem. Lielākā muiža, kas tika izveidota uz bijušajiem Robeķa lēņiem, bija Stende.
Senākais lēnis Talsu pilsnovadā bija 14 arklus plašā zeme Strazdes ciemā, ko 1291. gadā valdīja Ērmanis Torans (Hermannus Thoran). Šajā gadā mestrs Halts vienojās ar Kursas bīskapu Edmundu, ka gadījumā, ja Torans aizietu aizsaulē bez mantiniekiem vai gribētu pārdot lēni, to drīkstēs iegūt bīskaps. Tas nozīmē, ka lēņa saistības Toranu ar Kursas bīskapu vienoja jau agrāk. 1254. gadā pēc Kursas sadalīšanas starp ordeni un bīskapu Strazdes pilsnovads nonāca ordeņa teritorijā, tomēr agrāk Strazdes ciemu varētu būt pārvaldījis arī bīskaps. Šādu iespēju pieļauj fakts, ka 1234. gadā pāvesta legāts un Zemgales bīskaps Balduīns izlēņoja bīskapa pakļautībā esošajai Rīgas Sv. Pētera baznīcai 25 arklus zemes Kursā, Uguņu provincē Laidzes pilsnovadā (tagad Vandzenes pagastā). Savukārt Torana sencim kuršu labietim bīskaps varēja izlēņot daļu šīs zemes.
Torana vārds sastopams arī kuršiem radniecīgo prūšu zemēs - 1319. gadā minēts Vācu ordeņa lēņavīrs mantzinis Torans, bet 1344. gadā - cits prūšu lēņavīrs ar tādu pašu vārdu. Ar 1324. gadu Strazdes Torana lēni sāka piešķirt citiem lēņavīriem. Tas nozīmē, ka Torans un viņa mantinieki vairs nebija starp dzīvajiem - iespējams, krituši daudzajās ordeņa cīņās ar lietuviešiem un Rīgas pilsētu XIV gadsimta pirmajā ceturksnī.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita