Asiņainie XVII gadsimta militārie konflikti, jo īpaši pavisam apokaliptiskais Trīsdesmitgadu karš (1618-1648), lika Eiropas armijām dziļi pārvērtēt agrākās cīņu tradīcijas. Jaunievedumi sevi apliecināja ar spožām uzvarām, ierastā kārtība - ar traģiskām sakāvēm. Pat iecirtīgi augstprātīgā Spānijas impērija jeb iepriekšējā gadsimta pasaules valdniece tāpēc tika piespiesta atteikties no savām leģendārajām, ilgi par neuzvaramām uzskatītajām kājnieku tercijām (tercios).
Šaujamieroču sagrauts
nacionālais lepnums
Iespējams, tas bija visuzskatāmākais paraugs strēlnieku ieroču un artilērijas evolūcijas pieprasīto militāro pārmaiņu nenovēršamībai. Šādu armijas taktisko vienību XV gadsimta beigās izveidoja karaliskais laulātais pāris - Ferdinands un Izabella, vienotās spāņu valsts radītāji. Tercijām vervēja tikai profesionālus pašas titulnācijas karotājus, nevis citās Spānijas impērijas armijas daļās plaši izmantotos ārzemju algotņus.
Līdz 3000 vīru lielo autonomo vienību veidoja bruņās tērpti pīķneši (retāk - alebardisti), arkebuzieri vai musketieri. Cīnītājiem bija arī zobeni un dunči, daļai - vairogi. Karalaukā tercijas cīnījās kvadrātveida (karē) ierindā, ar piecus metrus gariem pīķiem veiksmīgi atvairot ienaidnieka kavalēriju. Taču tercijas varēja ātri pārveidot un sadalīt mobilās uzbrukuma vienībās. Tā laika ilustrācijās tercijas idealizēti attēloja kā pareizas formas taisnstūra formācijas, kuru vertikāli pārgājienos veido blīvs karavīru taisni turēto pīķu mežs.
Citas valstis ar dažādām sekmēm kopēja šo taktiku, līdz 1643. gadā franču armija Ardēnu kalnos Trīsdesmitgadu kara kaujā pie Rokruā pilnībā sakāva spāņus. Druskās tika samaltas arī viņu tercijas, kaut tās izmisīgi cīnījās līdz pēdējam. Pie Rokruā vienā no šīm vienībām kāvās un nomira arī Djego Alatriste, spāņu nacionālais varonis. Tiesa, būdams pilnībā izdomāts cilvēks - rakstnieka Arturo Peresa-Revertes radīts un viņa romānu 2006. gada ekranizācijā dāņu izcelsmes aktiera Vigo Mortensena attēlots.
Arvien pilnveidojoties musketēm un lauka lielgabaliem, terciju un to pīķnešu slavas laiks bija pagājis. Spāņiem nācās sekot nīsto pretinieku franču un nīderlandiešu paraugam un reorganizēt savus kājniekus lineārā strēlnieku bataljonu ierindā. Tāpat Eiropas valstis sāka atteikties no tradicionālajiem kosmopolītisko algotņu pakalpojumiem, ieviešot savu pavalstnieku karaklausību un stiprinot nacionālo patriotismu.
Militārisma brīnumbērns
Revolucionārās reformas, kas turpināja ietekmēt karavadoņus un karadarbību arī nākamajos gadsimtos, aizsāka mūsu aizjūras kaimiņi. Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs, tronī sēdies 17 gadus jauns, mantojumā no priekšteča saņēma trīs karus - ar dāņiem, krieviem un poļiem-lietuviešiem. Viņš apzinājās, ka glābt valsti no sakāves tajos var tikai drosmīgas pārmaiņas. Karalis tās arī panāca, un nākamo paaudžu militāristi viņu cildināja par Mūsdienu kara tēvu. Jebkurā vērienīgā vēsturiskā filmā par Napoleona cīņām vai ASV pilsoņu karu ir manāms zviedru monarha rokraksts.
Jaunais valdnieks atteicās no tolaik ierastās algotņu vervēšanas katrai militārajai kampaņai. Viņš izveidoja pastāvīgu, apmācītu un profesionālu armiju. Tāpēc tā spēja ātri pārvietoties no viena karalauka uz nākamo. Katrā Zviedrijas provincē no 1620. gadā tika veidots savs vietējā patriotismā saliedēts 3264 vīru pulks. Regulārs atalgojums un apgāde palīdzēja panākt karotājos augstu disciplīnu un mazināt tieksmi uz laupīšanu un varmācību.
Luteriskā ticība gādāja par armijas morāli un cīņassparu (ja vien zviedri nekaroja ar ierasti naidīgajiem dāņiem, pretinieki pārsvarā bija nīstamie katoļi). Tāpat arī par karavīru iesaukšanu dienestā. Katrai draudzei, kuru reģistri glabāja informāciju par valsts iedzīvotāju skaitu, vajadzēja sūtīt karaspēkam vienu no desmit tajā reģistrētajiem vīriešiem vecumā no 15 līdz 30 gadiem. Rekrutēja ne tikai zviedrus, arī valstī ietilpstošās Somijas, Igaunijas un Vidzemes iedzīvotājus. Tas ļāva izveidot apmēram 40 tūkstošus vīru lielu armiju un kara floti.
Vienotības un vienādošanas spēks
Karavīriem tika nodrošināts standartizēts bruņojums, munīcija un ekipējums. Artilēristiem - efektīvi un tiem laikiem viegli pārvietojami pulka lielgabali ar trīs mārciņu jeb 1,4 kg lodēm. Tādu varēja pavilkt viens zirgs vai - karstas vajadzības gadījumā - pati ieroča komanda. Artilēriju vienmēr pārvietoja kopā ar kājniekiem, nodrošinot uguns atbalstu gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Arī strēlniekus un kavalēristus apmācīja rīkoties ar lielgabaliem, lai viņi spētu stāties nogalināto komandu vietā.
Gustavs Ādolfs pirmais kaujās īstenoja kopēju cīņas taktiku artilērijai, kavalērijai un kājniekiem - karaspēka daļas vairs necīnījās atrauti cita no citas. Līniju ierindā nostājušies kājnieki šāva blīvas muskešu zalves un atšķirībā no tercijām tā mazināja upuru skaitu no ienaidnieka artilērijas. Pavisam elementārs risinājums, tāds kā lodes un pulvera iesaiņošana papīra cilindriņos, ļāva šaut ātrāk. Strēlnieku skaits kaujas vienībās palielinājās, bet pīķnešu - saruka. Artilēristi, veikli pārlādējot lielgabalus, trāpīgi grāva pretiniekus. Kavalēristi dziļi ielauzās viņu rindās un tās saraustīja, tuvcīņā efektīvi cērtot ar smagiem zobeniem - nevis tikai izšaujot pistoles un aizjājot tās pārlādēt. Armijas vadība kaujās nodrošinājās ar ātri pārvietojamām taktiskām karavīru rezervēm, lai, cīņas gaitai mainoties, frontes līnijā veidotu pilnīgi jaunus savu spēku flangus.
Uzvara pār karē tradīcijas sekotāju
Karaļa reformas toreizējo Zviedrijas impēriju padarīja par veiksmīgāko kaujas spēku Trīsdesmitgadu karā. Tās iespaidīgākajā uzvarā - Breitenfeldē, netālu no Leipcigas 1631. gadā - bija uzskatāmi redzams visu Gustava Ādolfa jaunievedumu pārākums. Tajā karaļa vadītā zviedru armija kopā ar saviem luteriskajiem Saksijas un Hesenes sabiedrotajiem sakāva Svētās Romas impērijas un vācu Katoļu līgas karaspēku. Tika nogalināti gandrīz 8000 pretinieku, 9000 saņemti gūstā kopā ar visiem katoļu lielgabaliem. Bet vairāk nekā 12 tūkstoši katoļu aizbēga no kaujas lauka. Pēc ilgajiem pierasto sakāvju gadiem šāda luterāņu uzvara izraisīja apjukumu visā Eiropā.
Turklāt tā bija pretinieku dižākā komandiera un terciju cīņas taktikas apoloģēta valoņu izcelsmes ģenerālfeldmaršala Johana Cerklasa fon Tillī (1559-1632) pirmā sakāve. Līdz tam viņš bija ilgi, veiksmīgi un nežēlīgi grāvis čehu, vācu un dāņu protestantu karapulkus, nežēlojot arī mierīgos civilistus. Pēc tajā pašā gadā aplenktās sakšu Magdeburgas iekarošanas feldmaršala armija ar viņa atļauju pilsētu izlaupīt izkāva divas trešdaļas tās aizstāvju un iedzīvotāju. Bojā gāja ap 20 tūkstošiem cilvēku, un no tiem tikai desmitā daļa bija karavīri. Ar aplenkumu katoļi centās piespiest luterāņus doties Magdeburgai palīgā, lai sakautu tos sev izdevīgos apstākļos.
Nākamajā gadā, karojot Bavārijā, fon Tillī nomira no kājas infekcijas, ko bija izraisījusi zviedru arkebūzas lode.
Karavadoni sauca par Mūku bruņās - viņš bija neprecējies un ļoti reliģiozs, savu bavāriešu padoto godāts kā taisnīgs un nesavtīgs komandieris. Zviedru karalis tāpēc fon Tillī dēvējis par Veco kaprāli.
Ziemeļu Lauva, Sniega karalis
Gustava Ādolfa valdīšanas divdesmitgadi dēvē par aizsākumu Zviedrijas zelta laikmetam (līdz 1721. gada zaudējumam Lielajā Ziemeļu karā). Varbūt pats izcilākais karalis šīs valsts vēsturē piedzima 1594. gadā un kā troņmantnieks jau no astoņu gadu vecuma piedalījās domes sēdēs. No 12 gadiem pieņēma ārvalstu sūtņus, pirmo troņa runu teica 15 gados. Gustava Ādolfa priekšstatus par karamākslu un tās pilnveidošanas idejas ļoti ietekmēja tēva galma virsnieki, kuri bija karojuši protestantiskās Nīderlandes pusē, kas brīvības cīņās tā uzvarēja katolisko Spāniju (1568-1609).
Pēc Kārļa IX nāves 1611. gadā viņa dēlu 17 gadu vecumā pasludināja par pilngadīgu vīru un Upsalas Domā kronēja par karali. Veiksmīgi kari ar Dāniju (1611-1613) un Krieviju (1610-1617) nostiprināja jaunekļa autoritāti tautā. Valdnieka galvenais palīgs, mentors un draugs bija viņa paša par kancleru ieceltais Aksels Ūksenšerna (1583-1654) - kā teicis mūsu spilgtais trimdas vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, izcilākais zviedru valstsvīrs. Diez vai kādam būtu jebkāds pamats par tādu vērtējumu šaubīties.
Ar kanclera un sev lojālās valsts padomes (riksrådet) palīdzību karalis ne tikai pārveidoja Zviedriju par militāru lielvaru. Viņš modernizēja valsts pārvaldi, nodokļu sistēmu, tiesu varu un izglītību. Vienīgais traips monarha biogrāfijā ir paša projektētais karakuģis Vāsa, kas nogrima Stokholmas akvatorijā, pat īsti nesācis savu pirmo braucienu un aizraujot dzelmē gandrīz pusotru simtu cilvēku.
Opozicionāro muižnieku landtāga izraidītā Kurzemes hercoga Vilhelma lūgts, Gustavs Ādolfs 1617. gadā atsāka Poļu-zviedru karu, ieņemot Daugavgrīvas un Pērnavas cietoksni. Pēc pusotra mēneša aplenkuma 1621. gada 15. septembrī Rīga kļuva par Zviedrijas apdzīvotāko pilsētu. Gustavs Ādolfs neveiksmīgi mēģināja iekarot arī Kurzemes un Zemgales hercogisti, taču 1622. gadā viņam nācās ar pretinieku Polijas-Lietuvas apvienoto valsti noslēgt Jelgavas pamieru. Toties pēc trim gadiem zviedri uzvarēja kaujā pie Valles (tagadējā Bauskas novadā), un 1626. gadā astoņi tūkstoši karavīru karaļa vadībā desantējās pāri Baltijas jūrai un iekaroja citu Polijas vasaļvalsti - Prūsiju.
Pēc vācu protestantu valstu sakāvēm Trīsdesmitgadu karā Zviedrijas parlaments - riksdāgs - 1629. gada janvārī ļāva Gustavam Ādolfam doties tām palīgā. Nākamā gada vasarā karalis ar 13 tūkstošiem karavīru izcēlās Pomerānijas krastā un pēc uzvaras Breitenfeldes kaujā līdz gada beigām iekaroja lielāko daļu tagadējās Vācijas, pat okupējot Minheni. Taču agrāk disciplinētais zviedru karaspēks sāka aplaupīt vācu zemniekus, un viņu simpātijas pret atnācējiem kā pret ticības biedriem vai mierīgas dzīves sargiem zuda, sākās nemieri. Tāpēc Gustavam Ādolfam nācās pārtraukt karošanu Vācijas dienvidos un atmest sapņus par Svētās Romas impērijas sagrābšanu.
“Es biju Zviedrijas karalis”
1632. gada rudens sākumā apvienotais katoļu karaspēks pie Nirnbergas uzvarēja Gustava Ādolfa komandēto protestantu valstu armiju. Licenes kaujā 16. novembrī - tagadējā Saksijas-Anhaltes federālajā zemē - luterāņi gan ar pūlēm, tomēr guva revanšu. Taču pats Zviedrijas monarhs tajā krita. Viņam, dēvētam par Ziemeļu lauvu un Sniega karali, tobrīd bija vien 37 gadi.
Gustavs Ādolfs kavalērijas pulka priekšgalā vadīja pretuzbrukumu, taču viņa zirgu sašāva, un lode trāpīja karalim rokā. Uzbrukums turpinājās, un kopā ar ievainoto palika vien daži vīri. Miglā viņi sadūrās ar impērijas smago kavalēristu jeb kirasieru grupu, kas tuvcīņā Gustavu Ādolfu sašāva ar pistolēm un nodūra ar zobeniem. Uzbrucēja vaicāts, kas viņš ir, mirstošais monarhs atbildējis: “Es biju Zviedrijas karalis.”
Katoļu komandieris, saņēmis ziņu par Gustava Ādolfa nāvi, pavēlēja līķi steidzami izvest no kaujaslauka, taču zviedri atkaroja savu valdnieku. Viņa vienkāršā aļņa ādas jaka ar ložu caurumiem ir nacionālā relikvija un atrodas Karaliskā arsenāla muzejā (Livrustkammaren, monarha paša dibināts 1628. gadā). Protestantu karavīru lielākā daļa līdz pat kaujas beigām nezināja par karaļa nāvi, un armijas vadību pārņēma Veimāras princis Bernhards.
Troni mantoja karaļa vienīgais bērns - sešus gadus vecā Kristīne Augusta (1626-1689), vēlāk ļoti ekscentriska un pat odioza persona. Viņa kategoriski atteicās precēties, pati 1654. gadā noņēma sev no galvas kroni un pārgāja katoļticībā. Atlikušo dzīvi aizvadīja Romā, ar valsts pensiju (ne pārāk regulāri maksātu) kļūstot par zinātnieku un mākslinieku mecenāti un plānojot neveiksmīgas politiskās avantūras, lai kļūtu par valdnieci kādā citā Eiropas zemē.
Par jauno karali kļuva Kristīnes vācu brālēns Kārlis X Gustavs. Viņš bija varonīgs otrās Breitenfeldes kaujas (1642) dalībnieks un pēc tās saņēma zviedru armijas leitnanta pakāpi. Līdz viņa kāpšanai tronī impēriju un tās karadarbību ar stingru roku vadīja kanclers Ūksenšerna.
Armija ar savu parlamentu
Veiksmē līdzīga militārā reforma tika panākta arī Anglijas pilsoņkara laikā (1642-1651). Gan tikai Lielbritānijas un Īrijas salu robežās, nevis starptautiski. Kad valsts parlaments atteica karalim Čārlzam I celt nodokļus, lai finansētu karošanu ar viņa pārvaldīto, taču neatkarīgo Skotiju, monarhs pieteica karu paša likumdevējiem jeb apaļgalvjiem. Tā rojālisti-aristokrāti, kas paši sauca sevi par kavalieriem un kas nēsāja garas, sacirtotas frizūras, nicīgi dēvēja tautas priekšstāvjus īsā matu griezuma dēļ.
Kaut arī parlamenta rīcībā bija vairāk finanšu un tā organizētajā armijā - vairāk vīru, sākotnējās cīņās apaļgalvji tika sakauti un izdzenāti. Pārsvarā no grāfistu brīvprātīgo milicijas savāktajiem karotājiem bija visai vājš cīņas spars, viņi bija slikti apmācīti un nedisciplinēti. Komandieri - to skaitā ambiciozi, bet nekompetenti politikāņi no parlamenta deputātu vidus - cerēja piedalīties kaujās un ar armijas mundieri palīdzēt savai karjerai. Kavalieri bija daudz motivētāki un prasmīgāki, taču karalis un citi viņu vadoņi nebija spēcīgi stratēģi. Turklāt sākotnējie panākumi radīja rojālistos maldīgu pārliecību, ka nekas viņu karā ar “prastajiem ļaudīm” nemainīsies un drīz tiks svinēta graujoša uzvara.
Spēles gaitu mainīja līdz tam necils muižnieks, parlamenta ierindas deputāts un dedzīgs puritānis Olivers Kromvels (1599-1658). Viņam nebija nekādas militāras pieredzes, bet stāsti par jaunības gadu dalību Eiropas karos bija izfantazēti. Taču tiek pieļauts, ka šī vīra uzskatus bija ietekmējusi kādas Londonas avīzes rūpīgi aprakstītā zviedru karaļa militārā reforma un tās panākumi Vācijas frontēs.
Kromvels - iespējams, par saviem līdzekļiem vai arī ziedojumiem - 1642. gada septembrī no sešdesmit brīvprātīgajiem izveidoja un izdresēja kavalēristu vienību, pats sevi ieceļot par tās kapteini. Jau novembrī tā piedzīvoja ugunskristības kārtējā kaujā, kurā parlamenta armija zaudēja. Taču šie vīri gan tai, gan kavalieriem nodemonstrēja prasmi un gribu karot pa īstam.
Nākamajā gadā Kromvels jau komandēja pulku no 2000 trenētiem un varonīgiem kavalēristiem. Disciplīnas un nelokāmības, ne tikai bruņu jeb kirasu dēļ šos karotājus sauca par dzelzs sāniem (ironsides). Ir versija, ka pirmais Kromvelu un viņa vīrus tā nodēvējis vācu princis Rūperts, karaļa māsasdēls un rojālistu faktiskais komandieris. Šo vīru burgundiešu stila ķiveres ar garu nagu un šauru metāla stīpu pāri degunam, kas aizsargā seju no pretinieku zobeniem, ir viens no angļu kareivīguma slavenākajiem simboliem. Gan ne tik slavens kā garais loks un admirāļa Horācija Nelsona mundiera tukšā piedurkne, jo ir pārāk republikānisks - Anglijā taču joprojām valda karalis!
Kromvela vīru bruņas gan tieši sānos bija pavisam plānas - 2 mm, krūšu daļā - 7 mm. Zem tām papildu aizsardzībai viņi vilka vēršādas vestes. Līdzīgās, nēsātās virs uniformas, britu karavīri tērpās arī abos pasaules karos. Kreisajā rokā parasti vilka 3 mm biezu bruņu cimdu, kas ļāva atvairīt ienaidnieka zobena cirtienus. Dzelzs sānu bruņojums bija pavisam tipisks tā laika Eiropas kavalērijai - liela kalibra pistoles, karabīnes ar 25 šāvienu krājumu un zobeni.
Dzelzs sāni tika vervēti no puritāņu vidus, un viņu disciplīnai bija arī reliģisks pamats. Taču kārtību uzturēja galvenokārt bargie sodi. Par Dieva vārda veltu piesaukšanu bija jāmaksā 12 pensu sods (pietiekami sāpīga summa), par dzeršanu vainīgo saslēdza siekstā. Ja karavīrs dusmās nolamāja cīņu biedru vai citu oponentu par apaļgalvi, viņu padzina no armijas.
Kromvela kavalēristu nodrošinātās uzvaras ļāva viņam kopā ar parlamenta bruņoto spēku komandieri grāfu Tomasu Fērfaksu (1612-1671) uz šī pulka pamata radīt jaunā parauga armiju (New Model Army). Tās divpadsmit kājnieku, vienā dragūnu un desmit jātnieku pulkos tika rekrutēti vairāk nekā 20 tūkstoši vīru. Ar paša parlamenta izdotu rīkojumu tā deputātiem vairs bruņotajos spēkos vietas nebija. Karavīros tika uzturēta augsta reliģiskā kvēle, Svētā Bībele bija tās galvenais reglaments, un virsnieku apspriedes bieži esot atgādinājušas teoloģiskus disputus. Dēvēta par parlamenta armiju, tā jutās pavisam brīvi un bija valsts valstī, kas likumdevējos redzēja vien savu finansiālo vajadzību apmierinātājus. Ar tikai sev lojālo karavīru atbalstu Kromvels 1653. gadā padzina leģitīmo parlamentu, aizstājot to ar militāristiem padevīgu veidojumu, un kļuva par lordu-protektoru jeb, skaidrāk izsakoties, diktatoru.
Jaunā parauga armija ne tikai uzvarēja pilsoņkaru (un parlamentu), bet Anglijas varā atguva arī Īriju un Skotiju. Taču viss tās rūdījums un pieredze tika pilnībā izsviesti miskastē 1660. gadā, kad revolūcijas un diktatūras nogurdinātie angļi atjaunoja monarhiju. Jo dzelzs sāni bija sevi aptraipījuši ar galvas nociršanu Čārlza II tēvam, tāpēc viņu komandieri Kromvelu izraka no kapa, lai simboliski nocirstu galvu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita