Pavisam nesen, šī gada 25. martā, ANO Ģenerālā asambleja nobalsoja par rezolūciju, kas nosoda transatlantisko verdzību kā visu laiku lielāko noziegumu pret cilvēci. Pret balsoja ASV, Izraēla un Argentīna, par - 123 valstis, atturējās 52, tostarp visas no Eiropas Savienības, Latviju ieskaitot. Verdzība, nenoliedzami, vēsturē ir ierakstījusi traģiskas lappuses, taču taisnības labad jāteic, ka šajā diskusijā netrūkst noklusējumu un pat liekulības. Rezolūciju Apvienoto Nāciju Organizācijā iesniedza Gana, un galveno lomu šajā kampaņā spēlē Āfrikas valstis. Priekšlikums mudināja ANO dalībvalstis apsvērt atvainošanos par vergu tirdzniecību un iemaksas reparāciju fondā. Sveicot balsojumu, ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs paziņoja, ka daudzu rietumvalstu bagātība ir «uzbūvēta uz nozagtām dzīvībām un nozagta darba». Aprēķināts, ka laikā no XV līdz XIX gadsimtam vergu darbam, galvenokārt plantācijās, tika sagūstīti un nogādāti Amerikā 12-15 miljoni afrikāņu. Viņus transportēja uz Spānijas, Portugāles, Francijas un Lielbritānijas kolonijām Karību salās un abos Amerikas kontinentos; tiek lēsts, ka divi miljoni ceļu pāri Atlantijas okeānam nepārdzīvoja. Taču bija arī citi virzieni - uz Ziemeļāfriku, Tuvajiem Austrumiem, Āziju, ko kopumā mēroja 10-18 miljoni cilvēku.
Te nu jājautā - vai tagad Gana prasīs reparācijas no savu priekšgājēju Asantes valdnieku pēctečiem? Šīs karalistes ekonomika uz verdzību lielā mērā balstījās pāris gadsimtus. Pēdējā valsts pasaulē, kas oficiāli atcēla verdzību, bija Mauritānija - tikai 2007. gadā. Kam maksās šī Rietumāfrikas valsts? Vai Nigērija, kas kriminalizēja verdzību vien 2003. gadā?
Vergu tirgotāja mazmazmeitas stāsts
«Mans vecvectēvs tirgoja vergus,» atzīst nigēriešu žurnāliste un rakstniece Adaobi Triča Nvaubani un dēvē savu senci par uzņēmēju - viņš tirgojās ar dažādām precēm, arī ar cilvēkiem. «Viņam bija aģenti, kas gūstīja vergus dažādās vietās un atveda tos pie viņa, tā man stāstīja tēvs,» BBC portālā raksta Adaobi Triča. «Nvaubani Ogogo dzīvoja laikā, kad izdzīvoja spēcīgākie un izcilību guva drosmīgākie. Koncepcija «visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi» viņa sabiedrības tradicionālajai reliģijai un likumiem bija pilnīgi sveša.»
Verdzība bija tik dziļi iesakņojusies šajā kultūrā, ka uz to atsaucas populāri igbo tautas sakāmvārdi, piemēram: «Tam, kam nav verga, ir vergs pats sev.»
«Cilvēku pirkšana un pārdošana igbo vidū notika jau ilgi pirms eiropiešu ierašanās. Cilvēki verdzībā nonāca, saņemot sodu par noziegumu, par parādiem vai kā karagūstekņi. Veiksmīga pieaugušo pārdošana tika uzskatīta par varoņdarbu, par ko vīrieti slavināja dziedātāji - līdzīgi kā sasniegumus cīņā, karā un medībās. Igbo vergi kalpoja kā mājkalpotāji un strādnieki. Dažreiz viņus arī upurēja reliģiskās ceremonijās un apglabāja dzīvus kopā ar saimniekiem, lai tie kalpotu viņiem taisaulē.»
Kad britu varasiestādes sāka iestāties pret vergturību, Ogogo to neuzskatīja par taisnīgu cīņu. Viņam bija licence no Royal Niger Company - britu uzņēmuma, kas pārvaldīja tirdzniecību reģionā XIX gadsimta pēdējā ceturksnī. Kad viņa mantu, ieskaitot vergus, konfiscēja, Ogogo devās pie koloniālajām amatpersonām un panāca, ka visu atdod. Šis gadījums savu ļaužu vidū padarīja Ogogo par dieva līdzinieku un bija arī sākums savstarpējas cieņas pilnām attiecībām ar koloniālistiem, kā rezultātā britu administrācija iecēla viņu par augstāko vadoni.
Tirdzniecība ar afrikāņiem kā dzīvo preci turpinājās līdz pat 1888. gadam, kad Brazīlija kļuva par pēdējo valsti rietumu puslodē, kas to atcēla. Kad briti XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā paplašināja savu varu Nigērijas dienvidaustrumos, viņi sāka ieviest verdzības aizliegumu ar militāru spēku. Daudzi vietējie nesaprata, ka iemesls ir humānisms un kas tas vispār tāds ir.
«Mēs uzskatām, ka šai tirdzniecībai ir jāturpinās,» XIX gadsimtā paziņoja kāds vietējais virsaitis. «Tas ir mūsu orākula un mūsu priesteru spriedums. Viņi saka, ka jūsu valsts, lai cik liela tā būtu, nespēs apturēt tirdzniecību, ko noteicis Dievs.»
Igbo vēsturnieks Adiele Afigbo vergu tirdzniecību Nigērijas dienvidaustrumos, kas ilga līdz pat XX gadsimta četrdesmito gadu beigām un piecdesmito gadu sākumam, aprakstījis kā vienu no vislabāk glabātajiem britu koloniālās administrācijas noslēpumiem. Lai arī starptautiskā tirdzniecība beidzās, vietējā vienā mierā turpinājās. Briti to piecieta politisku un ekonomisku iemeslu dēļ - bija vajadzīgi vietējie vadoņi efektīvai vietējai pārvaldei, tāpēc baltie cilvēki pievēra acis, lai neapdraudētu noderīgu aliansi. Ogogo kā imperiālistu iecelts boss iekasēja nodokļus britu vārdā un saņēma par to komisijas maksu. Viņš izskatīja lietas vietējās tiesās, nodrošināja strādniekus dzelzceļa būvei, ziedoja zemi baznīcu un skolu celtniecībai.
Ogogo nomira XX gadsimta sākumā, atstājot desmitiem sievu un bērnu. Kad 2017. gada decembrī kāda baznīca svinēja savu simtgadi, tā uzaicināja vergu tirgotāja pēcteču ģimeni saņemt pēcnāves apbalvojumu viņa vārdā.
«Mans vectēvs bija slavens ar savu uzņēmēja talantu, apbrīnojamo drosmi, spēcīgo vadību, milzīgo ieguldījumu sabiedrībā un kristietības veicināšanā,» raksta mazmazmeita. «Kā stāstīja mans tēvs, viņu cienījuši visi apkārtējie, pat baltie cilvēki. Viņam nav pieminekļa tikai tāpēc, ka igbo kultūrā nav ierasts tādus celt.»
Mēs, latvieši, pat nespējam iztēloties, ka kāds, kurš būtu tirgojis savus tautiešus padomju okupantiem deportācijai uz Kolimas raktuvēm un citiem vergu darbiem, spriedis tiesu iebrucēju vārdā, apkalpojis viņu intereses, ievācis nodevas, tiktu godināts un apbrīnots kā veiksmīgs uzņēmējs. Taču Nvaubani raksta: «Vērtējot Āfrikas pagātnes cilvēkus pēc šodienas standartiem, mēs būtu spiesti lielāko daļu savu varoņu uzskatīt par ļaundariem.»
Taču uz šāda fona ir arī dīvaini vainot ļaunumā tikai vienu pusi.
Arābu ekspansija
Viens no akadēmiskajiem prātiem, kas atklāti runā par neērtu patiesību, ir afrikāņu-amerikāņu profesors Molefi Kete Asante no Tempļa Universitātes Filadelfijā. «Melnādaino cilvēku pārdošanai verdzībā Gana bija kā Walmart,» raksta Asante un šajā valstī vien uzskaita vairāk nekā 30 cietokšņus - vergu noliktavas un loģistikas punktus. Un vēl bija simtiem citu pa visu Rietumāfrikas piekrasti.
Āfrikas nelaimēs ir pieņemts vainot tikai Eiropas kolonizatorus, taču Asante norāda, ka senās kārtības sabrukums sākās jau ap 900. gadiem, kad arābu tirgotāji un reliģiskie skolotāji ieviesa islāmu, arābu rakstību, svešas tirdzniecības paražas un morāles kodeksus, kuru saknes meklējamas ārpus Āfrikas pasaules. Līdzīgi tagadējās Latvijas teritorijā XII gadsimtā sāka ierasties Rietumeiropas misionāri un krustneši un uz visiem laikiem mainīja ierasto lietu kārtību. Un, tāpat kā bieži vien notika senajā Kursā un citās to laiku zemēs, arī agrīnā Ganas elite atzina atnācēju piedāvājumu par izdevīgu tirdzniecībai un diplomātijai, tiesa, ilgtermiņa maksa par to bija kulturāli sašķelta sabiedrība.
«Radās jauna arabizētu afrikāņu muižnieku kārta - cilvēki, kuri arvien vairāk pārņēma arābu idejas, apģērbu, likumus un vērtības un distancējās no pamatiedzīvotāju vairākuma, kura kultūra, ticība un identitāte bija senāka un dziļi iesakņota zemē. Tas, kas bija bijusi vienota kultūras pasaule, pakāpeniski kļuva par divām pasaulēm: pirmā - elites šķira, kas orientēta uz svešām reliģiskām un sociālām sistēmām, un otrā - masas, kas palika uzticīgas Āfrikas tradīcijām,» analizē profesors.
Tad jau no Sahāras sākās arabizētas berberu dinastijas Almoravīdu ekspansija, kas ar militārām kampaņām centās paplašināt islāma dominanci. Galu galā iekšēji novājināto Ganu sakāva, politisko centru sagrāva, un nākamajos gadsimtos daudzi afrikāņu vadoņi kļuva par vergu piegādātājiem. Ekonomiski viņi kļuva atkarīgi no ārzemju precēm - zirgiem, šaujamieročiem, metāla instrumentiem, audumiem, rūpnieciski ražotiem produktiem.
«Tā kā vietējā rūpniecība bija ierobežota, vadoņi bieži vien mainīja vienīgo pastāvīgi pieejamo resursu - cilvēkus. Cilvēki kļuva par izdzīvošanas un politiskās varas valūtu. Politiskā sadrumstalotība atstāja Āfriku neaizsargātu. Atšķirībā no centralizētām impērijām citviet Rietumāfrika bija sadalīta starp simtiem grupu, karalistu un vietējo vadoņu, no kurām daudzi bija sāncenši. Ārvalstu varas viegli izmantoja šo sāncensību, veidojot alianses ar vienu grupu, lai vājinātu citu,» skaidro Asante.
Turklāt arabizācija padziļināja krīzi. Kad afrikāņu elite pārņēma uzskatu, ka saskaņā ar šariatu neticīgos drīkst paverdzināt un sveši reliģiskie likumi ir pārāki par afrikāņu identitāti, vadoņiem kļuva psiholoģiski vieglāk piedalīties vergu medībās un tirdzniecībā. Tas pats atkārtojās Mali - ienāk sveša ideoloģija, elite pāriet citā ticībā, iedzīvotāji paliek uzticīgi savām saknēm, plaisa padziļinās, ārvalstu varas izmanto šo šķelšanos, un impērija sabrūk.
Kad XIII gadsimtā eiropieši sasniedza Rietumāfrikas krastus, šeit jau saimniekoja arābu vergu tirgotāji. Tad nežēlīgajam cilvēktirdzniecības biznesam pieslēdzās jaunpienācēji. Līdz ar Amerikas kolonizāciju sākās vergu piegāde plantācijām Karību salās, Brazīlijā, nākamo ASV dienvidiem. Tādējādi vēsturiskā patiesība šajā stāstā ir arī svarīgā pašu afrikāņu loma. Ja vien iebrucēju vienīgais mērķis nav atstāt aiz sevis izdedzinātu zemi, bez vietējiem kolaborantiem jeb, smalkāk sakot, sadarbības partneriem ilga valdīšana nav iespējama. Te vietā atgādināt, ka tieši šādu abpusēji izdevīgu lomu pildīja jau pieminētais nigēriešu vecvectēvs.
Būsi brīvs, ja spēsi aizpeldēt
Un te nu rodas jautājums - no kā tagad piedzīt reparācijas? Vai līdztekus Britu impērijas mantiniekiem, Francijai, Portugālei, Beļģijas karaļnamam, ASV dienvidu štatiem maksās arī Dahomejas, Asantes un citu lielu un mazu virsaišu pēcteči?
Asantes impērija Ganā kontrolēja zelta raktuves un vergu ceļus. Vergus izmantoja gan kā darbaspēku zelta ieguvē, gan kā preci, ko mainīt pret šaujamieročiem no eiropiešiem, un bruņojums ļāva vēl efektīvāk pakļaut kaimiņus. Nigērijas pilsētvalstis, piemēram, Lagosa un Badagri attīstījās tieši kā vergu tirdzniecības punkti. Vietējie tirgotāji un vadoņi kļuva bagāti, kalpojot par starpniekiem starp iekšzemes vergu ķērājiem un Eiropas kuģu kapteiņiem.
«Būsim godīgi - tajā visā piedalījās arī afrikāņi,» saka Kunta Kinteh salas gids Gambijā, lūdzot gan viņa vārdu neminēt. Šo salu Gambijas upē īsu laiku XVII gadsimta vidū apsaimniekoja Kurzemes hercogiste, bet tad kļuva pārāk vāja, un tās kolonijas pārņēma briti. No forta palikušas vien drupas, tostarp telpa, kur pirms vešanas pāri okeānam turēja vergus - vairākas dienas bez ēdiena un ūdens, lai izdzīvo tikai stiprākie...
Grūti spriest, vai šajos noziegumos piedalījās Kurzemes hercogiste, taču jāatceras, ka otra tās kolonija bija Tobago Karību jūrā, un darbaspēku cukurniedru plantācijām taču vajadzēja. Vēlāk gan vergturības biznesu patiešām nopietni izvērsa briti. Vergiem bija iespēja mēģināt kļūt brīviem - ja viņi spēja no salas nopeldēt trīs kilometrus līdz krastam. Turklāt spēcīgajā straumē uzglūnēja krokodili. Nav ziņu, ka kādam tas būtu izdevies.
Vergi bija laba mūsdienu auto cenā
Vergu tirdzniecība bija sarežģīta ekonomiskā sistēma, un cenas gadsimtu gaitā būtiski mainījās atkarībā no pieprasījuma Eiropas kolonijās un piedāvājuma Āfrikas piekrastē. XVII-XVIII gadsimtā afrikāņu valdnieki un tirgoņi pret gūstekņiem visbiežāk prasīja specifiskas Eiropas preces. Piemēram, par vienu spēcīgu vīrieti 10-15 metrus kvalitatīva auduma; vienu vai divas krama bises un šaujampulveri; noteiktu daudzumu ruma vai brendija.
Vēsturnieki ir mēģinājuši tā laika vērtības pārrēķināt mūsdienu skaitļos, kas gan ir grūts uzdevums. XVII gadsimtā verga cena Āfrikas piekrastē bija salīdzinoši zema, 500-1000 dolāri tagadējā ekvivalentā. XVIII gadsimta vidū, pieprasījumam pieaugot, viens vergs varēja maksāt jau 2000 un pat 4000 dolārus. XIX gadsimta sākumā, pirms tirdzniecības aizliegšanas, Amerikas tirgos par augstākās kvalitātes strādnieku varēja prasīt pat 1200 tā laika dolārus, kas mūsdienās būtu pielīdzināms 30 000-40 000.
Visaugstāk vērtēja vīriešus vecumā no 18 līdz 25 gadiem. Sievietes, ja vien viņām nebija specifisku prasmju, parasti maksāja par 15-20 procentiem mazāk. Pārbaudes bija nežēlīgas, jebkura rēta, vājuma pazīme un slikti zobi uzreiz pazemināja cenu. Jo tālāk no piekrastes gūsteknis bija vests, jo dārgāks tas kļuva karavānu izmaksu dēļ.
Vergturības magnāti
Tipu Tibs Zanzibāras
ziloņkaula karalis
Hāmeds bin Muhameds bin Džuma bin Radžabs el Murdžebi, vairāk pazīstams kā Tipu Tibs (Tippu Tib), bija ietekmīgākais XIX gadsimta Zanzibāras vergu un ziloņkaula tirgotājs. Viņš austrumu un centrālajā Āfrikā izveidoja milzīgu tirdzniecības tīklu un ekspedīcijās dziļi kontinenta iekšienē sagūstīja tūkstošiem cilvēku.
No vienas puses, Tipu Tibs bija brutāls vergu tirgotājs, no otras - izglītots diplomāts. Slaveniem Eiropas pētniekiem, piemēram, Deividam Livingstonam un Henrijam Mortonam Stenlijam, viņš nodrošināja nastu nesējus un aizsardzību. Tipu Tiba ietekme bija tik liela, ka Beļģijas karalis Leopolds II viņu iecēla par Stenlijvilas (tagad Kisangani) gubernatoru Kongo.
Fransisko Felikss de Souza
Dahomejas karaliste
Brazīlijas izcelsmes tirgotājs, kurš darbojās mūsdienu Beninas teritorijā. Viņš kļuva par pilsētas pārvaldnieku un palīdzēja gāzt Dahomejas karali, lai tronī iesēdinātu sev padevīgāku valdnieku. De Souza pats bija mulats, taču, pateicoties transatlantiskajai vergu tirdzniecībai, kļuva par vienu no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņa pēcnācēji joprojām ir ietekmīga Beninas dzimta.
Edvards Kolstons
Britu tirgotājs un filantrops
Viņa vārds pēdējos gados kļuva pasaulslavens Black Lives Matter protestu laikā Bristolē Anglijā. Kolstons vadīja Royal African Company, kas uz Ameriku transportēja vairāk vergu nekā jebkura cita organizācija vēsturē. 2020. gadā Bristolē viņa statuja tika nogāzta un iemesta ostas ūdeņos, jo protestētāji nevēlējās godināt cilvēku, kura labdarība baznīcām un skolām finansēta ar peļņu no verdzības.
Lalorī madāma
Ņūorleānas sadiste
Marija Delfīne Lalorī nebija tirgotāja vārda tiešā nozīmē, taču ir viena no bēdīgi slavenākajām XIX gadsimta personībām Ņūorleānā. Viņa pārstāvēja balto elites slāni, kas uzturēja verdzību ASV dienvidos. Pēc ugunsgrēka Lalorī mājā atklājās šausminoši pierādījumi par vergu spīdzināšanu, kas izraisīja pat tā laika vergturu sabiedrības sašutumu.
Piemineklis vergu tirgonim
The Door of No Return - vārti uz neatgriešanos... Rietumāfrikā ir saglabājušies trīs šie drūmie vēstures pieminekļi. Gorē salā Senegālā XVIII gadsimta beigās uzceltajā vergu mājā atrodas šauri, tumši vārti, kas ved tieši uz Atlantijas okeānu. Šī bija pēdējā vieta, kur vergi pieskārās dzimtās Āfrikas zemei.
Elminas cietoksnis Ganā ir senākā Eiropas celtne Subsahāras Āfrikā, to uzbūvēja portugāļi 1482. gadā. Šeit Pēdējo vārtu eja ir tik šaura, ka cilvēkiem bija jāiet cauri pa vienam. Otrpus tiem viņus gaidīja laivas, kas nogādāja kuģos. Ganas piekrastē līdzīgi vārti atrodas arī Keipkostas cietoksnī.
Beninā, Ouidas pilsētā, vārti ir nevis daļa ēkas, bet gan grandiozs piemineklis, uzstādīts pludmalē 1992. gadā. Tas atrodas vergu ceļa galā. Sagūstītajiem bija jāmēro vairāki kilometri no pilsētas tirgus laukuma līdz krastam - Ouida reiz bija Rietumāfrikas lielākā vergu osta, no kurienes izveda vairāk nekā miljonu nelaimīgo. Pieminot viņus, arka ir rotāta ar bareljefiem, kuros attēloti cilvēki ķēdēs. Taču vienlaikus Ouidā vēl aizvien slejas piemineklis Fransisko Feliksam de Souzam (1754-1849), viņa kā pilsētas dibinātāja vārdā nosaukts arī laukums. Taču viņš bija arī viens no lielākajiem vergu tirgotājiem šī transatlantiskā biznesa vēsturē.
No VIII gs. 90. līdz XIX gs. 60. gadiem Beninā pastāvēja Dahomejas karaliste - militarizēta valsts, kuras ekonomikas pamatā bija kari pret kaimiņiem, lai iegūtu vergus. Lai nodrošinātu nepārtrauktu gūstekņu piegādi uz krastu, kur gaidīja vergu kuģi, bija pat izveidota īpaša sieviešu karotāju vienība, saukta par Dahomejas amazonēm. Kad briti XIX. gs. 40. gados pieprasīja pārtraukt tirdzniecību, Dahomejas karalis Gezo atbildēja: «Vergu tirdzniecība ir manas tautas dzīvības pamats, tā ir mūsu slava un bagātība.»
De Souza ir atstājis daudz pēcteču - sencim bija harēms un savi 80 bērni. Pēcnācēji lepojas, ja viņiem āda ir nevis melna, bet gaišbrūna, kas apliecina saikni ar kolonizatoriem. Ik pēc dažām desmitgadēm kāds no klana kļūst par dzimtas jauno patriarhu un manto senča titulu Chacha.
Savukārt Dahomejas karalim ir palikusi ceremoniāla funkcija, un joprojām tiek godātas senās saiknes. Katru gadu de Souzas pēcnācēji dodas «svētceļojumā» uz Abomeju, bijušo Dahomejas galvaspilsētu. Tur viņus svinīgi uzņem karalis, un to rāda pat Beninas televīzijā. «Šī ceremonija mums atgādina par saikni starp Dahomeju un de Souzu,» 2018. gadā neslēpa karalis, bet verdzību gan nepieminēja. Beninas vergu tirgotāju pēcnācēji ir valstī ietekmīgi cilvēki, un pat mūsdienās lauku ciemos, dzirdot klauvējienu pie durvīm, cilvēki saraujas, vai tie nav vergu mednieki.
Tiesa, uz vispārējā fona Benina ir neparasts un pat drosmīgs izņēmums. 1999. gadā toreizējais prezidents Metjū Kerekou vizītē Savienotajās Valstīs apmeklēja Baltimoras baznīcu un nometās ceļos, atvainojoties afroamerikāņiem par pašas Āfrikas lomu vergu tirdzniecībā. Benina arī izveidojusi Verdzības muzeju, kur cita starpā apskatāma vergu kuģa kopija dabiskā lielumā.
Kāpēc nav afroarābu
Arī Zanzibāras salā Tanzānijā var apmeklēt Verdzības muzeju un pat iekāpt vēsturiskajā bedrē, kur dienām ilgi pirms transportēšanas uz arābu valstīm turēja ķēdēs iekaltos gūstekņus. Empātiskus cilvēkus šeit pārņem šausminošas sajūtas, tā vien šķiet, ka senie mūri piesūkušies ar sāpēm un asarām.
Arābu jeb Austrumu vergu tirdzniecības ceļi stiepās pāri Sahāras tuksnesim un Indijas okeānam. Šis tīkls darbojās daudz ilgāk nekā transatlantiskā tirdzniecība - jau no VII gadsimta un līdz pat XX gadsimta sākumam. Aplēsts, ka verdzībā uz musulmaņu pasauli - Ziemeļāfriku, Tuvajiem Austrumiem un Indiju - tika aizvesti 10-18 miljoni afrikāņu.
Transatlantiskā vergu tirdzniecība ilga aptuveni 400 gadus, savukārt arābu vadītā - vairāk nekā 1300 gadus. Šariata likumi aizliedza paverdzināt brīvus musulmaņus, taču tas neattiecās uz neticīgajiem. Nav pārsteigums, ka Āfrikā ir tik daudz musulmaņu - islāms varēja būt glābiņš no aizvešanas verdzībā.
Un vēl kāda drūma nianse - Karību salās, ASV, Brazīlijā, citur otrpus Atlantijas okeānam ir miljoniem verdzībā nonākušo afrikāņu pēcteču. Bet kāpēc ne Omānā, ne citur Tuvajos Austrumos nav afroarābu? Atbilde ir vienkārša - arābu vergturi afrikāņu vīriešus kastrēja... Atšķirībā no Amerikas, kur vergus izmantoja galvenokārt lauksaimniecībā, arābu pasaulē liels to īpatsvars bija sievietes (harēmiem, darbam mājsaimniecībās) un einuhi kā apsargi.
Tagad bijušās Eiropas impērijas un ASV atzīst senos nodarījumus, turpretī arābu valstis nekad nav oficiāli atvainojušās un pat sākušas akadēmisku diskusiju par šo posmu, bieži vien to attaisnojot ar reliģisku vai vēsturisku kontekstu.
Punktu pielika paši kolonizatori
Lai cik dīvaini tas liktos, vergturību apturēja tieši Eiropas koloniālās varas, pirmām kārtām briti. XIX gadsimtā šim biznesam pamazām radās apgrūtinājumi. 1807. gadā Britu impērijā aizliedza verdzību, kolonijās vergus pilnībā atbrīvoja 1838. gadā. No XIX gadsimta otras puses britu karakuģi patrulēja gar Āfrikas krastiem, tvarstot vergu tirgotājus.
Amerikā cīņa pret verdzību izvērtās pilsoņu karā, kas beidzās ar Konfederācijas jeb dienvidu štatu sakāvi. Zanzibāras salā vergturībai punktu pielika tikai 1909. gadā, kad briti piespieda sultānu piekāpties. Tomēr vergu kontrabanda no Zanzibāras nelielā apmērā pieredzēta arī 60. gados, tikai eiropiešus te vainot nekādi nevar.
Un, iespējams, gudrākais šajā stāstā ir nevis mēģināt nopelnīt ar sāpju naudu par seniem nodarījumiem, kad dzīvi vairs nav ne upuri, ne ļaundari, bet gan gūt mācību nākotnei. Gambijas upes krastā pretim Kunta Kinteh salai ir piemineklis Never again - Nekad vairs. Melni balta cilvēka figūra, kas paceltās rokās tur sarautas ķēdes. «Tā simbolizē mūsu tautu, mūsu rasu vienotību. Lai nekas tāds nekad vairs neatkārtotos,» saka salas gids.
Reparācijas ir maksātas,
bet... vergturiem
Lielākā daļa reparāciju, ko valdības izmaksāja XIX gadsimtā, tika piešķirtas vergu īpašniekiem kā kompensācija par biznesa pārtraukšanu, nevis tiem, kuri bija verdzībā. XIX gs. 30. gados pēc verdzības atcelšanas Lielbritānija īpašniekiem samaksāja summu, kas mūsdienu naudā pārsniedz 16 miljardus mārciņu. Parāds bija tik iespaidīgs, ka valdība pilnībā norēķinājās tikai 2015. gadā.
ASV atteikušās atzīt tiesības uz reparācijām, paziņojot, ka verdzība laikā no XV līdz XIX gadsimtam bija likumīga un pat vairāku valstu regulēta. Pat tās valstis, kuras oficiāli atvainojušās par savu lomu verdzībā, piemēram, Nīderlande 2022. gadā, ir izslēgušas tiešas finansiālas reparācijas vergu pēctečiem. Tā vietā valdība izveidoja 230 miljonu dolāru fondu sociālajām iniciatīvām un projektiem, lai risinātu verdzības mantojumu.
2013. gadā 15 Karību jūras valstu bloks Caricom izdeva savu desmit punktu plānu. Priekšlikumi sniedzās no ārējo parādu dzēšanas līdz ieguldījumiem analfabētisma apkarošanā un sabiedrības veselībā. 2023. gadā bloks prezentēja pētījumu, kurā teikts, ka bijušās koloniālās lielvalstis 15 Karību valstīm ir parādā vismaz 33 triljonus dolāru. Starptautiskās tiesas tiesnesis Patriks Robinsons nācis klajā ar vēl lielāku skaitli - 107 triljoniem dolāru, ko kopumā esot parādā 31 valsts. Tās ir astronomiskas, reāli nepiedzenamas summas - viss ASV federālais budžets 2025. gadam bija 7,1 triljons dolāru.
Salīdzinājumam: Vācija kopš 1952. gada samaksājusi vairāk nekā 80 miljardus dolāru nacistiskā režīma upuriem ebrejiem, ieskaitot maksājumus Izraēlai. Šīs kompensācijas tika maksātas, kamēr daudzi izdzīvojušie vai viņu tuvi radinieki vēl bija dzīvi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita