Kāda gan būtu mūsu bērnība bez pasakām? Garlaicīga un bezkrāsaina, vai ne? Pieaugot mēs diemžēl zaudējam bērnības viegluma sajūtu un balvā drīzāk vēlamies BMW vai iPhone jaunāko modeli, nevis pusi karaļvalsts un princesi par sievu. Un līdzīgi kā mūsu vērtību mērs gadsimtu gaitā ir mainījušās arī pašas pasakas.
Vai senās teiksmas ir tikai izdomājums, vai arī tajās ir kāds patiesības grauds? Joprojām aktuāls ir jautājums par to, vai šumeru Leģendas par Gilgamešu, indiešu Vēdu un kristiešu Bībeles stāstu pamatā ir patiesi notikumi vai arī viss izfantazēts no viena gala līdz otram. Mūsdienu zinātnieki apgalvo, ka daļa patiesības noteikti šajās teiksmās ir. Galu galā, balstoties uz sengrieķu “pasaciņu” Iliāda, kurā aprakstīts Trojas karš, patiešām tika atrastas Trojas pilsētas drupas. Viens no senākajiem pasaku apkopojumiem ir sengrieķu mīti un leģendas, kurās skaidri atspoguļojas Senās Grieķijas cilvēku pasaules uztvere, priekšstati par reliģiju un cilvēciskām vērtībām, kurās visbiežāk dominē fizisks spēks un ļaunā pretinieka nogalināšana.
Senā Roma lielā mērā ietekmējas no helēniskās kultūras, pārņemot gan reliģiskos priekšstatus, gan vispārējo pasaules redzējumu. Grieķijā pirmo reizi cilvēces vēsturē parādās fenomens, ka pasakās dzīvniekiem tiek apzināti piedēvētas cilvēku īpašības. Savukārt Senajā Romā pasakas jau tiek sacerētas un rakstītas izklaidei.
Te var pieminēt Apuleju, kurš sarakstījis pasaku Zelta ēzelis. Tā vēsta par jaunekli Lūciju, kurš ar burvestībām grib pārvērsties par putnu. Viņš dodas pie sievietes, kura ar burvju ziedi ir gatava jaunietim palīdzēt piepildīt sapni, taču kaut kas noiet greizi, un viņš pārvēršas par ēzeli. Šajā veidolā viņam klājas slikti, jo ēzelis tiek nolaupīts, pārdots un nostrādināts smagā darbā. Tātad klasisks laikmeta atspoguļojums, kurā cilvēku nolaupīšana, tirdzniecība un smaga paverdzināšana ir pašsaprotama norma.
Šīs pasakas sastāvdaļa ir stāsts par Kupidonu un Psīhi, kas vēlāk kļūs par pamatu daudzu Eiropas tautu pasakām, kuras visbiežāk zināmas ar nosaukumu - Skaistule un briesmonis.
Trubadūri un cēlie bruņinieki
Antīkajā pasaulē pasakas pastāvēja, savukārt par pasakām mūsu ēras pirmās tūkstošgades otrajā pusē ir maz zināms. Šo laiku mēdz saukt arī par tumšajiem viduslaikiem, kuros pasakas netiek pierakstītas, jo galvenie rakstītāji tajā laikā Eiropā ir mūki un citi garīdznieki, kuriem nepiedien tērēt laiku tādām muļķībām. Tiesa, arī garīdznieku rakstītie teksti brīžam neko daudz neatšķiras no pasakām, piemēram, par svēto Juri, kurš nogalina pūķi. Šajā laikā radies arī stāsts par Beovulfu, kurš cīnās ar pārdabiskiem spēkiem un briesmoņiem. Tās varbūt nav pasakas klasiskajā izpratnē, taču pasakainu notikumu tur ir pietiekami.
Publiska pasaku stāstīšana Eiropā atdzimst līdz ar trubadūru kultūru Francijā XI-XIII gadsimtā. Trubadūru kultūras centri ir Provansa un Akvitānija, kur pasaku stāstījumi tiek iekļauti teatrālos priekšnesumos un dziedājumos pilsētu tirgus laukumos un augstmaņu pilīs. Trubadūru vēstījumos galvenie sižeti ir romantizēti bruņinieku varoņstāsti.
Piemēram, viena no populārākajam pasakām ir par karali Arturu un viņa galma bruņiniekiem. Trubadūru vēstījumos bruņiniekam jābūt drosmīgam un cēlsirdīgam kristīgo vērtību un visu vājāko aizstāvim. Tas, ka reālajā dzīvē vidējais statistiskais bruņinieks, visticamāk, ievērojami atšķīrās no šī ideāla un ne jau uz labo pusi, šajā gadījumā nebija svarīgi. Trubadūri arī veidoja sava laika priekšstatu par ideālo mīlestību un kalpošanu sirdsdāmai. Stāsti, protams, ir piesātināti ar misticismu, pārdabiskām būtnēm un cilvēku īpašību piedēvēšanu dzīvniekiem.
Pasakām līdzīgas rīmes rakstīja arī kāda Marija no Francijas, kuras dzīves gājums saistāms ar XII-XIII gadsimta miju. Par Marijas dzīvi zināms ļoti maz, viņas vārds saglabājies tikai pašas rakstītajos dzejoļos. Iespējams, viņai bijis visai augsts sociālais statuss - kā nekā Marija taču prata rakstīt, kas nebija bieža parādība tā laika sieviešu vidū. Viņa ir viena no pirmajām zināmajām sievietēm rakstniecēm Eiropā, kura rakstīja anglonormāņu franču valodā.
Marijas nozīmīgākais darbs ir Lais - īsi stāstījuma dzejoļi, kas balstīti uz ķeltu un bretoņu bruņinieku leģendām. Tajos bieži parādās stāsti par slepenu vai aizliegtu mīlestību, bet pārvērtībās cilvēki kļūst par dzīvniekiem. Te arī pirmo reizi tiek pieminēti vilkači.
Eiropas mēroga
Krišjānis Barons no Neapoles
Par pirmo Eiropas pasaku apkopotāju, tādu kā savdabīgu Eiropas mēroga Krišjāni Baronu, tikai pasaku segmentā, uzskatāms XVII gadsimtā dzīvojušais Džambatista Bazile. Tieši viņa pierakstītās pasakas kļuva par pamatu Šarla Pero un brāļu Grimmu pasakām.
Džambatista piedzima 1566. gadā senā, bet ne pārāk turīgā muižnieku ģimenē, un tas notika mazpilsētiņā Džuljāno di Kampanja netālu no Neapoles. Par folklorista jaunības gadiem zināms, ka viņš mācījies vietējā skolā, bet viņa brālis un māsas bijuši visai populāri tā laika smalkajās aprindās - brālis kā komponists, bet māsas kā dziedātājas. Nav īsti zināms, vai Bazile mācījies kādā Eiropas universitātē, taču jebkurā gadījumā viņš bija savam laikam ļoti erudīts cilvēks.
XVII gadsimta pirmajos gados materiālu problēmu dēļ Džambatista iestājās militārajā dienestā Venēcijas armijā, Krētā karoja pret turkiem un uzdienējās līdz kapteiņa pakāpei. No dienesta brīvajā laikā nākamais folklorists apmeklēja vietējo literatūras pulciņu Dīvaiņu akadēmija, kas Venēcijā apvienoja literātus, izglītotus ierēdņus un virsniekus.
1608. gadā Džambatista atgriezās Neapolē bez iztikas līdzekļiem, taču viņam materiālu atbalstu sniedza māsa Ariadne, kura tajā laikā jau bija atzīta par Itālijas labāko dziedātāju. Ariadnes ietekme uz brāļa tālāko dzīvi ir ļoti liela, jo tieši ar viņas atbalstu un sakariem augstākajās aprindās pasaku vācējs kļuva par vairāku milzīgu īpašumu pārvaldnieku, un ienākumi no šīs darbības ļāva pievērsties pasaku vākšanai.
Kā jau daudzi ģēniji Džambatista Bazile dzīves laikā nekļuva slavens. Īstā atzinība nāca vēlāk. Viņa izcilākais darbs ir Pentamerone jeb Pasaku pasaka, kurā apkopotas 49 pasakas. Šīs pasakas Bazile bija savācis un apkopojis savas dzīves laikā. Līdzīgi kā arābu kultūrā Šeherezāde valdniekam stāsta 1001 nakts pasakas, te valdnieka pilī ar pasaku lasījumiem piecas dienas uzstājas piecas stāstnieces. No tā arī grāmatas nosaukums - Pentamerone. 1001 nakts pasakas un Pentamerone nekādā gadījumā nav viena otras plaģiāts, vienkārši apstākļu sakritības dēļ grāmatu struktūra ir līdzīga.
Grāmatu pēc Džambatistas nāves 1632. gadā izdeva viņa māsa Ariadne, taču tolaik pasaku krājums publikas uzmanību neizpelnījās. 1647. gadā Venēcijā publicētajā Džambatistas Baziles biogrāfijā Pentamerone pat vispār netiek pieminēta. Problēma bija tāda, ka tā laika elitei nepatika pasaku alegorijas un melnais humors, tāpēc grāmatas popularizēšana vedās visai grūti.
Atzinība nāca vēlāk, reizē ar brāļu Grimmu grāmatu iznākšanu. Grimmi atklāti atzina, ka daudz iedvesmas ir smēlušies tieši Baziles Pentameronē, tā radot interesi par šo izdevumu.
Te gan jāpiebilst, ka Baziles oriģinālās pasakas nav no tām, ko mūsdienu māmiņas lasītu bērniem pirms aizmigšanas. Patiesībā tās itin nemaz nav domātas maziem lasītājiem.
Piemēram, pasakā Apburtā princese Baziles versijā nav nekāda cēlā prinča, kurš princesi pamodinātu ar skūpstu. Te dziļajā miegā iekritušo meiteni Taliju seksuāli izmanto garām braucošais karalis un pēc tam vienā mierā aizbrauc tālāk. Guļošajai Talijai piedzimst divi bērni, bet jaunā māmiņa no lielā miega pamostas vien tad, kad mazuļi, meklēdami pienu, viņu pamodina.
Vēlāk karaļa sieva cenšas novākt konkurenti un viņas atvases, turklāt barbariskā plāna sastāvdaļa ir bērnu pasniegšana karalim pusdienās, bet Talijai paredzēta sadedzināšana. Taču karalis beigu beigās nospriež, ka Talija viņam patīk labāk, un no vecās sievas atbrīvojas, sadedzinot sārtā.
Kā redzams, humānisms šīm pasakām ir pasvešs, drīzāk jau žanriski tās ir tuvākas asiņainām šausmu filmām.
Karaļa galminieks Šarls Pero
Saules karaļa Luija XIV galminieks Šarls Pero noteikti būtu pārsteigts, ja dzīves laikā kāds pateiktu, ka pēcteči par viņa mūža lielāko veikumu uzskatīs pasakas.
Šarls piedzima 1628. gadā Parīzē kā jaunākais no sešiem bērniem Francijas parlamenta tiesneša Pjēra Pero ģimenē. Šarlam bija dvīņubrālis Fransuā, kurš gan nodzīvoja tikai sešus mēnešus. Pero mācījās universitātes koledžā Bovē, ko tā arī nepabeidza.
Taču tas viņam netraucēja nopirkt advokāta licenci un kļūt par advokātu. Tomēr šis darbs Šarlu nesaistīja, un viņš drīz vien iestājās darbā par klerku pie sava brāļa arhitekta Kloda, kurš pēcāk projektēja Luvras austrumu fasādi. Turklāt abi ar brāli viņi bija iegādājušies tiesības iekasēt nodokļus visā Parīzē, kas nodrošināja labus ienākumus.
Papildu naudu Šarls guva ar dažādiem rakstu darbiem, piemēram, slavinājumiem karalim. Un arī tas vēl nebija viss, jo, pateicoties Francijas finanšu ministra Žana Kolbēra atbalstam, Pero tika iecelts par karaļa būvju ģenerālinspektoru, kā arī karaliskās akadēmijas pārraugu. Taču, kad Kolbērs 1683. gadā nomira, Pero zaudēja visus augstos amatus un pievērsās literārajai darbībai, ko turpināja līdz savai nāvei 1703. gadā.
Starp Šarla Pero rakstu darbiem bija arī pasakas, kuras viņš 1697. gadā publicēja grāmatā Zosu mātes pasakas. Uz tās vāka kā autors gan bija norādīts Šarla dēls Pjērs, kuram bija lemts nežēlīgs liktenis. Vispirms Pjērs kautiņā nogalināja cilvēku, par ko viņam piesprieda nāvessodu. Tā izpilde gan tika atlikta, taču drīz vien Pjērs gāja bojā mīklainos apstākļos. Pētniekiem nav šaubu, ka īstais pasaku autors tomēr bija Šarls.
Grāmatā Zosu mātes pasakas apkopotas astoņas pasakas. Populārākās no tām ir Guļošā skaistule, Sarkangalvīte, Zilbārdis, Runcis zābakos, Īkstītis un Pelnrušķīte. Visām šīm pasakām sižeti ņemti no folkloras, un visas tās 70 gadus agrāk publicējis Džambatista Bazile. Tātad plaģiāts?
Tiešu liecību par to, ka Pero būtu lasījis Baziles grāmatu, nav, taču pētnieki sliecas domāt, ka tā varētu būt Pero darba pamatā. Tiesa, Pero sižetus ir krietni mīkstinājis, izravējot pārāk nežēlīgās un varmācīgās epizodes. Iznākumā cauri gadsimtiem līdz mums ir nonākušas tieši Šarla Pero versijas, savukārt Baziles šausmas ir aizmirstas.
Iespējams, pasaku apdarē būtisku lomu spēlēja rakstnieku personības. Bazile bija pulveri ostījis raupjš karavīrs, turpretī Pero, kā raksta laikabiedri, bijis bikls un ārkārtīgi pieklājīgs, turklāt ļoti iejūtīgs attiecībās ar sievietēm. Tāpēc diez vai viņam gāja pie sirds Baziles varoņu brutālās izdarības. Tādā gadījumā ir tikai loģiski, ka viņa versijā guļošo skaistuli nevis izvaro neķītrs karalis, bet gan ar skūpstu pamodina galants kavalieris. Baziles versijā Pelnrušķīte ir vainojama pamātes nāvē, turpretī Pero viņu rāda kā daudz maigāku būtni. Tiesa, pamātes abas īstās meitas gan abās versijās iedzīvojas miesas bojājumos, zaudējot viena īkšķi, bet otra papēdi.
Pero bija tas, kurš radīja mums zināmo Sarkangalvīti, diezgan pamatīgi mīkstinot Baziles versiju par meiteni, kura iet pie vecmāmiņas un mežā sastop vilku. Baziles variantā mazmeitiņas dialogs ar vilku, kurš tikko apēdis vecmāmiņu, izceļas ar asinis stindzinošām detaļām, jo meitene vilkam mutē pamana vecmāmiņas zobus. Uz jautājumu, kas tad tas, vilks attrauc - ak, nieki vien, pupiņas pēc pusdienām aizķērušās...
Taču pasaka par Sarkangalvīti ir vienīgā Pero krājumā, kurai nav laimīgu beigu. Vilks aprij arī viņu, un nav nekādu ne malkascirtēju, ne mednieku, kas meiteni izglābtu. Happy End izpaliek.
Brāļu Grimmu iznāciens
Vēl humānāks piegājiens pasaku atstāstīšanā bija brāļiem Grimmiem. Jakobs un Vilhelms Grimmi piedzima attiecīgi 1785. un 1786. gadā Vācijas pilsēta Hānavā. Tobrīd jau bija pagājis gandrīz gadsimts kopš Šarla Pero grāmatas iznākšanas. Francijā viņa pasakas bija populāras, taču kaimiņos esošā Vācija šajā ziņā bija apdalīta, kaut gan arī tur folkloras materiāla bija pārpārēm. Pēc vidusskolas beigšanas brāļi sāka mācīties Mārburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē un darbojās Heidelbergas romantiķu kustībā, kuras ietekmē tad arī sāka vākt pasakas.
1812. gadā brāļi pabeidza savu pirmo krājumu - Bērnu un mājas pasakas, bet mūža garumā to papildināja līdz diviem simtiem pasaku. Nosaukums nepārprotami norāda, ka šī grāmata ir domāta bērniem. Vai tāpēc tās stāsti kļuva lādzīgāki un mazāk asiņaini? Ne gluži, jo brāļi savā daiļradē lielā mērā centās saglabāt autentiskumu, tomēr te šausmas pasniegtas diezgan dozētās porcijās.
Gan ar dažiem izņēmumiem. Piemēram, pasakā Kadiķkrūms ļaunā pamāte ar lādes vāku nocērt padēlam galvu, bet pēc tam to nomet dārzeņu kaudzē. Savukārt pusdienās vīram pasniedz viņa dēla miesu. Tīrākais kanibālisms, taču te jāņem vērā, ka vēl ne tik sen Eiropā gadījās bada laiki, kad kanibālisma gadījumi patiešām nebija retums. Tāpēc var pieņemt, ka Grimmus iespaidojuši ne pārāk senie notikumi.
Atšķirībā no iepriekš minētajiem pasaku apkopotājiem brāļi Grimmi, neraugoties uz savu juristu izglītību, bija profesionāli filologi. Mūža nogalē viņi sāka darbu pie vācu valodas vārdnīcas izveides, ko gan tā arī neizdevās uzrakstīt līdz galam. Vilhelms devās aizsaulē 1859. gadā, pabeidzis darbu pie burta D. Savukārt Jakobs nodzīvoja četrus gadus ilgāk un nomira pie rakstāmgalda, strādājot pie vārda Frucht (auglis).
Vērts piebilst, ka atšķirībā no Baziles un Pero brāļiem Grimmiem ar pasaku rakstīšanu izdevās sapelnīt itin labu kapitālu, lai dzīvi varētu veltīt tikai literārai darbībai.
Latviešu pasaku meistars
Zināmākais latviešu pasaku vācējs ir Ansis Lerhis-Puškaitis, kurš XIX gadsimta otrajā pusē apkopojis vairāk nekā 1900 latviešu tautas pasakas. Paralēli šim darbam viņš arī pats rakstījis oriģinālas pasakas. Visiem zināmā teiksma par Kurbadu ir Puškaiša radīta. Pētnieki uzskata, ka arī šajā darbā var atrast dažādu Eiropas pasaku elementus, taču tas nekādā ziņā nemazina Puškaiša veikuma nozīmi.
Turklāt viņš ne tuvu nav vienīgais, kas izmantojis klasisko pasaku sižetus - kāds pētnieks ir saskaitījis, ka pasaulē ir apmēram 350 versijas pasakai par Pelnrušķīti, turklāt arī Āzijā un Āfrikā. Piemēram, krievu dzejnieka Aleksandra Puškina rakstītajai “Pasakai par zelta zivtiņu” pamatā ir brāļu Grimmu sižets, turklāt Puškins to nemaz arī neslēpa.
Ir gan arī autori, kuri sacerējuši oriģinālas pasakas, - te var minēt kaut vai Hansu Kristianu Andersenu. Viņš gan esot bijis ļoti pikts, ja kritiķi teikuši, ka Andersena pasakas domātas bērniem - nē, patiesībā tās derot visiem vecumiem! Protams, arī Astrīdas Lindgrēnas pasakas ir tīrs oriģinālprodukts, kas godam izturējis laika pārbaudi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita