Benito Musolīni allaž ir palicis Ādolfa Hitlera ēnā - tāda kā bāla fīrera kopija zem olīvkokiem. Taču patiesībā Hitlers diezgan daudz mācījās no dučes, galu galā tas bija pirmais, kas iemina vadonības taciņu.
Itālija ar lielu pompu 1938. gada septembrī atzīmēja Romas imperatora Augusta 2000. gadu jubileju. Viņam par godu, Romā izstādīja desmitiem antīku skulptūru, bet ap Augusta mauzoleja drupām lielā steigā izveidoja Imperatora laukumu. Tas viss bija loģiski un pašsaprotami, jo propaganda jau sen cilvēkiem bija iestāstījusi, ka viņu vadonis Benito Musolīni ir mūsdienu Augusts, visas tautas sargs un tēvs. Varam tikai pabrīnīties, cik pamatīga propagandas mašīna darbojās Musolīni Itālijā - tik perfekta, ka tās radītās klišejas dažādi diktatori izmanto vēl šobaltdien. Tāpēc ir vērts paraudzīties, kā vienkāršs lauku skolotājs kļuva par teju vai dievu zemes virsū un kas stāvēja aiz visa šī PR projekta.
Kā Ļeņins zaudēja Musolīni
1926. gada 31. oktobris bija svētdiena. Musolīni bija aizvadījis smagu un notikumiem piesātinātu dienu: atklājis jaunu stadionu, rikšotāja mugurā piedalījies jāšanas sacensībās, apmeklējis partijas nodaļas Boloņā, kā arī jauno ģimnāziju un kazarmas. Tāds dienas režīms nebija nekas neparasts, ne jau velti viņu sauca par rīcības cilvēku - enerģijas Musolīni bija pārpārēm. Gada laikā viņš pieņēma pat 60 000 cilvēku no dažādiem sabiedrības slāņiem, spēja izskatīt divus miljonus iesniegumu. Pateicoties viņam, pat Itālijas pasts sāka strādāt ar peļņu, bet vilcieni kursēt pēc grafika. Savulaik krievu boļševiku līderis Ļeņins atzina: «Viņš būtu bijis ļoti labs Itālijas kompartijas vadītājs, taču mēs viņu pazaudējām. Musolīni ir drosmīgs cilvēks un izcils līderis. Viņš mūs būtu aizvedis līdz uzvarai...»
Musolīni vizīte Boloņā todien tuvojās noslēgumam, un duče jau bija ceļā uz dzelzceļa staciju. Te piepeši pūlī parādījās cilvēks ar izstieptu roku. Sākumā apsardze domāja, ka viņš kā jau daudzi grib iesniegt Musolīni lūgumrakstu. Taču drīz noskaidrojās, ka cilvēkam ir pavisam citi nodomi - rokā parādījās revolveris, un atskanēja šāviens. Garām! Lode tikai izlidoja cauri Musolīni šallei. Pa otram lāgam uzbrucējs nepaspēja izšaut, jo viņu burtiski saplosīja pūlis. Kā vēlāk tika noskaidrots, tas bija 15 gadus vecais Anteo Kamboni. Vai viņš tā bija rīkojies pats pēc savas gribas vai kāda samusināts - tā arī neizdevās uzzināt.
Tas nebija pirmais atentāts pret Musolīni. Tikai pirms mēneša dučem uzbruka antifašists Džino Lučeti, metot divas granātas vadoņa automašīnas virzienā. Tās trāpīja pa jumtu, atlēca un eksplodēja jau tad, kad mašīna bija pabraukusi gabaliņu uz priekšu. Lučeti paveicās, jo viņam piesprieda «tikai» 30 gadu cietumsodu.
Viņa sekotājam amerikāņu anarhistam Mikelem Širru, 1931. gadā liktenis un tiesa nebija tik labvēlīgi - tobrīd jau likums bija mainīts un par mēģinājumu nogalināt duči paredzēja nāvessodu.
Itāļu specdienesti pēc šiem neveiksmīgajiem atentāta mēģinājumiem izdarīja secinājumus, un turpmāk piekļūt Musolīni bija praktiski neiespējami. Ja duče devās uz pludmali, tad policija pirms tam ar mīnu meklētājiem izpētīja katru centimetru. Ja kaut kur brauca ar vilcienu, tad iepriekš tika pārbaudītas sliedes visa maršruta garumā - vai tikai kaut kur nav uzstādīta bumba. Slepenpolicija OVRA, ko par paraugu vēlāk ņēma vācu nacistu gestapo, noklausījās aizdomīgo personu telefonsarunas, pārbaudīja vēstules un pat pieskatīja, lai sabiedriskajās atejās neparādītos pretvalstiski uzraksti. Vismaz 3000 fašistu režīma oponentu tika nogalināti, vairāki desmiti tūkstošu emigrēja. Vārdu sakot, totalitārais režīms visā tā krāšņumā un izpausmēs.
Sociālista dēls sociālists
Benito Musolīni piedzima 1883. gada 29. jūlijā mazā pilsētiņā Romanjas provincē. Vēlākā dučes mamma bija ļoti dievbijīga skolotāja, bet tēvs - kreisi noskaņots kalējs, kurš par piedalīšanos pretvalstiskos mītiņos uz laiku nonāca aiz restēm. Dēls gāja tēva pēdās un arī kļuva par sociālistu. Bija ļoti apdāvināts, taču arī nesavaldīgs - no pirmās skolas viņu izmeta par to, ka kautiņā bija sadūris kādu vecāku puiku. Vēlāk gan pats Benito izmācījās par skolotāju un sāka strādāt lauku skolā. Kad draudēja iesaukums armijā, aizbēga uz Šveici, kur piepelnījās ar gadījuma darbiem. Daudz lasīja, mācījās valodas, klausījās mūziku.
Dzīve pārtikušajā Šveicē pastiprināja kreiso noskaņojumu un vēlmi visu ņemt un pārdalīt. Atklājās, ka šajā vēlmē Benito nav vientuļš. Viņa dumpīgās runas rada dzirdīgas ausis itāliešu emigrantu aprindās, kur jaunais Musolīni drīz vien kļuva par autoritāti. Panākumu iedvesmots, viņš nolēma kļūt par rakstnieku, taču no šīs ieceres nekas labs neiznāca: viņa romāns «Klaudija Partičella, kardināla mīļākā» izraisīja sašutuma vētru Vatikānā un tika izņemts no tirdzniecības. Tad Benito pievērsās žurnālistikai un sāka izdot žurnālu ar visu izsakošu nosaukumu «Šķiru cīņa».
Lai nu kā, bet neatlaidības un drosmes Musolīni bija pārpārēm. Politiskās darbības agrīnajā posmā nekas nesolīja veiksmi: tiesas procesi un aresti sekoja cits citam - par izvairīšanos no karadienesta, par piedalīšanos lauksaimnieku streikā, par nesankcionētu mītiņu un pretvalstiskām runām. Armijā viņš beigu beigās aizgāja (galu galā, arī tur taču var kompostrēt smadzenes dienesta biedriem), bet pēc dienesta kļuva par sociālistu nedēļas laikraksta La Lima redaktoru.
Tajā laikā vēlākajam diktatoram uzradās laba darbaudzinātāja - emigrācijā dzīvojošā krievu marksiste un Ļeņina domubiedre Anželika Balabanova. Benito, kurš bija pliks kā baznīcas žurka, būtiski bija arī tas, ka viņa bija visai pārtikusi sieviete un spēja jaunajam revolucionāram palīdzēt materiālā ziņā. Kaut gan tolaik Musolīni prasības pret dzīvi bija visai piezemētas un viņa dzīvesveids bija stipri pieticīgs. Arī kļuvis par valsts vadītāju, pirmajos gados viņš dzīvoja kā askēts: valkāja vienu un to pašu uzvalku un atteicās no premjerministra algas, jo iztikai viņam pietiekot ar honorāriem par publikācijām.
Vēlāk gan tomēr pasaulīgie kārdinājumi ņēma virsroku, un dučem parādījās gan personīgā lidmašīna, gan sarkans sporta auto, gan stallis ar dārgiem tīrasiņu zirgiem. Bija pat savs privātais zooparks ar gazelēm, pērtiķi, ērgli, tīģerēnu un pumu.
Šlipse pie frakas
Pateicoties Balabanovai, Musolīni kļuva par īstu revolucionāru: «Ja es nebūtu viņu saticis, tad droši vien paliktu sīks partijas aktīvists, svētdienas revolucionārs, kuram nepietiktu drosmes aizdegties ar politiskā profesionālisma liesmu.» Pati Balabanova gan uzskatīja, ka visam pamatā bijusi Musolīni vēlme pašapliecināties: «Viņa naids pret apspiedējiem nebija gluži tas bezpersoniskais naids pret sistēmu, kādu izjuta visi revolucionāri. Musolīni naids radās no personīgās pazemojuma un neapmierinātības sajūtas, no vēlmes pašapliecināties.»
Tā varētu būt taisnība, jo pašapliecināšanās Benito tiešām bija nepieciešama jau no agras jaunības, kad viņš savu pārākumu demonstrēja gan kā lauku skolotājs, gan pret sievietēm, ar kurām radās gadījuma attiecības. Taču ar sievietēm viņš varēja būt arī maigs un sentimentāls, reizēm savām mīļākajām pēc gultas priekiem esot spēlējis vijoli.
Musolīni brīžam demonstratīvi neievēroja vispārpieņemtos uzvedības standartus. Piemēram, viņam nepatika mazgāties, tā vietā duče ieziedās ar odekolonu. Viņš varēja atnākt uz pieņemšanu pie karaļa Viktora Emanuela III neskuvies, tā pārkāpjot etiķeti. Par ģērbšanos ir īpašs stāsts. Pie frakas pienākas valkāt tauriņu, taču Musolīni konsekventi izvēlējās parasto kaklasaiti. Nēsāja arī izteikti īsas strīpainas bikses un īsu melnu žaketi, turklāt netīrīja apavus.
Taču visas šīs dīvainības palika politisko aktivitāšu fonā. Jaunais Musolīni bija nevaldāms: viņš organizēja protestus pret karaļa lēmumu sūtīt karaspēku uz Lībiju; 1912. gadā publiski atbalstīja albāņu komunista Vasiles Lači atentātu pret karali - tikai tā mēs tiksim galā ar buržuju asinssūcējiem! Kad Musolīni uzticēja vadīt sociālistu lielāko laikrakstu Avanti! (Uz priekšu!), viņš īsā laikā pacēla tā tirāžu no 20 līdz 100 tūkstošiem. Protams, pašus asākos rakstus sarūpēja pats redaktors.
1914. gada sākumā sociālisti sarīkoja plašus nemierus. Milānā tos vadīja Musolīni, taču viņam tā arī neizdevās panākt iecerēto: kad policija sāka izdzenāt demonstrantus, Benito aicināja strādniekus ķerties pie ieročiem. Tiesa, šis uzsaukums palika nesadzirdēts, jo cilvēki nevēlējās asinsizliešanu. Musolīni tik ļoti nokaitināja tāda pasivitāte, ka viņš Itālijas proletāriešus bez aplinkiem nosauca par gļēvuļiem. Un sastrīdējās ar citiem sociālistu līderiem, kuri uzskatīja, ka aicinājums uz bruņotu cīņu ir nodevība, jo tolaik modē ir pacifisma idejas.
Pieviltais kara veterāns
Pacifismam beigas pienāca jau pēc dažiem mēnešiem, kad sākās Pirmais pasaules karš. Itāļu sociālisti sākumā iestājās par neitralitāti un nosodīja imperiālistisko karu, taču Musolīni bija cits viedoklis - viņš uzskatīja, ka Vācijas uzvaras gadījumā Eiropa zaudēs brīvību, tāpēc karā jāiesaistās angļu un franču pusē. Par tik ķecerīgiem uzskatiem itāļu sociālisti pat izmeta Benito no savām rindām.
Taču 1915. gadā sociālistiem nācās mainīt savas domas, jo Itālija tiešām iesaistījās karā pret Vāciju un Austroungāriju. Atšķirībā no tiem politiķiem, kuri ir kareivīgi tikai vārdos, bet paši nelien zem lodēm, Musolīni iestājās armijā un karoja patiešām varonīgi. Dienesta biedri vēlāk stāstīja, ka Benito pirmais meties uzbrukumā ar saucienu: «Lai dzīvo dižā Itālija!» Augstāk par kaprāli gan viņam uzkalpoties neizdevās, turklāt Musolīni kara laikā pārslimoja tīfu un sprādzienā guva smagu kāju ievainojumu.
Karam beidzoties, Itālija bija viena no uzvarētājvalstīm. Taču nekādus vērā ņemamus ieguvumus no uzvaras tā neguva, kas kara veterānos radīja vilšanos un depresiju. Tāpēc Musolīni nolēma veidot pats savu partiju, kas beidzot ieviestu kārtību.
Vispirms gan vajadzēja noformulēt tās galvenās idejas, un te talkā nāca vēl viens kara veterāns - lidotājs un dzejnieks Gabriele d’Anuncio. Vienā gaisa kaujā viņa lidmašīnu notrieca, un piezemējoties lidotājs guva smagas traumas un pat zaudēja vienu aci, taču drīz vien bija atpakaļ ierindā un turpināja cīnīties kājniekos. Tieši d’Anuncio izstrādāja fašisma un vadonības pamatprincipus, ko dzīvē realizēja Musolīni.
Dzejnieka karagājiens
D’Anuncio esošo kārtību nicināja ne mazāk kā Musolīni. Jau studiju laikā viņš nebaidījās strīdēties ar katoļu baznīcas pozīcijās stāvošajiem pasniedzējiem par reliģiskām tēmām. Dievs ir ļauns un nežēlīgs āksts, kurš radījis cilvēku tikai tādēļ, lai no malas paņirgātos par viņa ciešanām - paziņoja Gabriele. Viņš bija Čārlza Darvina evolūcijas teorijas piekritējs, taču uzskatīja, ka arī cilvēkam kā barības ķēdes sastāvdaļai nepārtraukti ir jācīnās par savu vietu zem saules ar citām tautām. Lai Itālija plauktu un zeltu, vajag radīt jaunu cilvēku - gana spēcīgu, lai atkal izveidotu varenu Romu. Bet, lai šiem jaunajiem cilvēkiem parādītu ceļu, nepieciešami vadoņi, kuriem jāpiešķir īpaša vara.
Bijušais lidotājs ne tikai runāja, bet arī darīja. Kad Pirmā pasaules kara noslēgumā Austroungārijai piederējusī Istrijas pussala tika atdota nevis Itālijai, kura uz to jau sen meta acis, bet gan topošajai Dienvidslāvijai, tad d’Anuncio stājās 10 000 kara veterānu priekšgalā un devās uz Fiumi (tagad Rijeka Horvātijā) un padzina no turienes sabiedroto okupācijas karaspēku. Bet pēc tam uz ātru roku sarīkoja referendumu, kurā iedzīvotāji nobalsoja par neatkarīgas Fiumes republikas dibināšanu. Tiesa, ticību referenduma godīgumam mazināja fakts, ka tajā nobalsoja arī 10 000 d’Anuncio atvesto leģionāru.
Fiumes republika, kuru vadīja, protams, pats d’Anuncio, pastāvēja tikai gadu. Cerības uz Itālijas atbalstu izplēnēja brīdī, kad tieši itāļu kara flote, pakļaujoties starptautiskajam spiedienam, lika pašpasludinātajam Fiumes diktatoram atkāpties. No Itālijas politiskās skatuves gan viņš nepazuda un līdz pat savai nāvei 1938. gadā pauda atbalstu Musolīni režīmam. Galu galā tas savā darbībā izmantoja ne vienu vien d’Anuncio ideju: romiešu sveicienu, melnos kreklus, lozungus un pat Musolīni manieri uzstāties ar runām no balkona.
Te vietā būtu jautājums - kāpēc gan pats d’Anuncio nekļuva par Itālijas vadoni, kāpēc ļāva šajā lomā iejusties Musolīni? Galvenokārt tāpēc, ka Musolīni piemita nesalīdzināmi labāka politiskā oža un spēja sajust tautas vairākuma vēlmes. Savukārt d’Anuncio uz tautas masām skatījās no augšas un nebija gatavs piemēroties parasto cilvēku vēlmēm un domāšanai.
Jaunais Augusts
Pati vēsture pateica Musolīni priekšā PR ideju, kā pārdot itāļu tautai vadonisma ideju. Imperators Augusts - lūk, galvenais tēls! Viņš bija pirmais Romas imperators un impērijas dibinātājs, kurš paplašināja tās teritoriju. Bet te nāk jauns Augusts, vārdā Benito, kurš atjauno Romas varenību un arī paplašina robežas, iekarojot 1936. gadā Abesīniju (tagadējā Etiopija) un pretendējot uz daudzām citām teritorijām. Musolīni izdevās tautai pārdot ideju par jauno impēriju, kas kļūs par vadošo spēku Vidusjūras reģionā.
Bija arī citas paralēles. Augusts rakstīja poēmas, un arī Musolīni bija spalvas meistars. Augusta valdīšanas laikā uzplauka Romas kultūras dzīve, taču arī Musolīni šajā jomā darīja, ko varēja. Viņa valdīšanas laikā tika nodibināts Nacionālās enciklopēdijas institūts un iznāca pirmie 36 sējumi, kurus duče, protams, bija izlasījis no vāka līdz vākam. Viņa vadībā radās jauni žurnāli un attīstījās bibliotēku tīkls. Tika izveidota viena no Eiropā lielākajām kinostudijām, kas līdz 1943. gadam paspēja uzņemt 300 filmas, no kurām liela daļa slavināja fašismu. Dučes dēls Vitorio atbildēja par «Fašistu kinožurnāla» iznākšanu, kas bija viens no propagandas balstiem. Tā galvenais tēls bija Musolīni - vienmēr labā formā, ar dzelžainu sejas izteiksmi un nelokāmu pārliecību rosoties visās tautsaimniecības nozarēs.
Dučes publiskais tēls tika veidots ar lielu rūpību. Visi zināja, ka viņš nodarbojas ar fizkultūru, bet ēšanā ietur mērenību, brokastīs dodot priekšroku augļiem un pienam, bet pusdienās - putrai, spinātiem un vīnogām. Alkoholu praktiski nelieto un smēķēšanu atmetis. Askētisma ziņā viņš nepārprotami kopēja Napoleonu. Darbs un tikai darbs, nekādu izpriecu! Ne tikai pats sportoja, bet arī pamanījās sarīkot Itālijā 1936. gada pasaules čempionātu futbolā, kas kļuva par lielisku reklāmu fašistiskajam režīmam. Vēl vairāk - itāļi savās mājās kļuva par čempioniem, kaut gan par tiesāšanas godīgumu vēl šobaltdien ir jautājumi...
Melnkreklu vadonis
Musolīni tuvākais līdzgaitnieks un Fašists nr. 2 bija Italo Balbo. Jau 14 gadu vecumā viņš bija piedalījies nemieros Albānijā, ko organizēja leģendārā Džuzepes Garibaldi dēls Ričoti. 1915. gadā devās uz fronti, kur uzkalpojās līdz kapteinim un nopelnīja vairākus apbalvojumus. 1921. gadā Balbo iestājās nesen izveidotajā Nacionālajā fašistiskajā partijā un ātri vien kļuva par vienu no tās līderiem. Tieši viņš izveidoja partijas paramilitāro spārnu, zināmu kā melnkreklus. Tie rīkoja ielu kaujas ar sociālistiem, iebiedēja un vajadzības gadījumā likvidēja politiskos oponentus.
1922. gadā Balbo bija viens no slavenā marša uz Romu organizētājiem, kā rezultātā Musolīni kļuva par premjerministru. 1924. gadā viņu iecēla par visu melnkreklu priekšnieku, vēlāk viņš kļuva arī par valsts sekretāru jeb ministru aviācijas jautājumos - te gribot negribot rodas paralēles ar Nacistu nr. 2 Hermani Gēringu, kurš bija Vācijas aviācijas ministrs. Balbo vadībā tika izveidoti moderni Itālijas gaisa spēki un veikti vairāki ievērības cienīgi pārlidojumi, piemēram, 24 hidroplānu lidojums no Romas līdz Mičiganas ezeram ASV. Par to ASV prezidents Rūzvelts Balbo apbalvoja ar medaļu. Uzstājoties Amerikas itāļu auditorijas priekšā, Balbo paziņoja: «Lepojieties ar to, ka esat itāļi! Ar Musolīni atnākšanu ir beigušies pazemojumu laiki!»
Vēlāk gan Fašistam nr. 2 radās dažas domstarpības ar Fašistu nr. 1 - piemēram, ebreju jautājumā, jo Balbo bija pret ebreju vajāšanu. «Šķiet, tu esi gatavs laizīt vāciešiem zābakus,» viņš izmeta sarunā ar Musolīni, tā pēdējo pamatīgi nokaitinot. Taču Balbo savos uzskatos ebreju jautājumā nebija vientuļš, viņu atbalstīja daudzi ievērojami fašistu organizācijas biedri. Tomēr Musolīni palika pie sava un padzina no valsts un armijas vadošajiem amatiem visus ebrejus, noteica aizliegumu ebrejiem stāties laulībā ar itāliešiem, kā arī virkni aizliegumu ekonomikas jomā.
Taču līdz atklātai Balbo un Musolīni attiecību saraušanai gan lieta nenonāca, jo 1940. gadā Balbo gāja bojā muļķīgā negadījumā. Ziemeļāfrikas piekrastē itāļu zenītartilēristi viņa lidmašīnu noturēja par angļu bumbvedēju un notrieca.
Duče un fīrers
Liktenis saveda kopā abus sava laika Eiropas lielākos diktatorus, taču, lai arī viņi bija sabiedrotie, tomēr attiecības bija diezgan sarežģītas. Sākumā Musolīni klaji nicināja iznireli Hitleru un izsmēja viņa sludināto rasu teoriju: «Vēstures trīs tūkstošgades ļauj itāļiem ar cēlu vienaldzību raudzīties uz doktrīnām, ko sludina otrpus Alpiem un ko radījuši cilvēki, kuru senči Cēzara, Vergīlija un Augusta laikos vēl neprata rakstīt.» Taču jau pēc dažiem gadiem savai mīļākajai Klārai Petači sajūsmināti rakstīja par parādi Berlīnē, ko pieņēmis kopā ar Hitleru: «Visur sarkanie karogi, gaismas stari, lāpas. Mēs ar Hitleru bijām kā divi dievi debesīs - dižs un neaizmirstams skats.»
Taču līdz tam vēl bija jānonāk. Pirmajos gados abu attiecības citādi kā par sliktām nosaukt nebija iespējams. Kad Hitlers ieradās pirmajā vizītē Romā, Musolīni lika viņam pusstundu gaidīt. Pēc tam pusdienās fīreram kafijā iebēra nevis cukuru, bet sāli, savukārt ieplānoto izbraucienu ar laivām vispār atcēla. No kopīgajām vakariņām duče demonstratīvi aizgāja, nesagaidījis noslēgumu.
Iemesls šādai attieksmei bija ne tikai personīgā nepatika, bet arī pretrunas jautājumā par Austrijas nākotni - Hitlers to gribēja pievienot savam reiham, bet Musolīni bija kategoriski pret. Sarunā ar līdzgaitniekiem duče fīreru salīdzināja ar vecu gramofonu, kas spēlē tikai septiņas nodrāztas plates, bet Hitlera naidu pret ebrejiem uzskatīja par barbarisku un īsta politiķa necienīgu.
Taču, Vācijai kļūstot arvien spēcīgākai un labāk bruņotai, Musolīni bija spiests mainīt savas domas. Kad 1938. gadā Vācijas vadītāju delegācija atkal apmeklēja Romu, duče dziedāja jau pavisam citu dziesmu: «Mēs daudz smējāmies, īpaši ar Gebelsu. Viņš taču ir visīstākais itālis ar lielisku humora izjūtu! Vispār tie vācieši ir lāga puiši, bet Hitlers manā sabiedrībā ir gluži kā puika. Viņš man atklāti pateica: «Šīs bija jaukākās sešas dienas manā mūžā, es tās nekad neaizmirsīšu!»»
Būvēsim jaunu Romu!
Līdzīgi kā Hitleram bija plāns kapitālai un monstrozai Berlīnes pārbūvei, tā arī Musolīni sapņoja līdz nepazīšanai pārvērst Romu, tā parādot, ka viņam pa spēkam ir itin viss. Taču, lai būvētu jauno Romu, vispirms vajadzēja nojaukt vai vismaz pabīdīt kaut kur tālāk no acīm veco.
Sāka viņš ar partijas pils būvi. To bija iecerēts uzcelt tieši blakus Kolizejam, tikai augstāku. Par laimi, beigu beigās tomēr nolēma nebojāt vēsturisko ainavu un pārcēla jaunceltni mazliet tālāk, uz rajonu, kur bija iecerēts veidot 1942. gada vispasaules izstādi. Diezgan ātrā tempā tapa vesels fašistiskās arhitektūras rajons. Te bija gan Itālijas civilizācijas pils jeb Sarkanais kolizejs, kurā bija paredzēts rīkot dažādas izstādes, gan 1940. gada olimpiskajām spēlēm paredzētais Forums ar 300 tonnu smagu paša dučes marmora obelisku gandrīz 18 metru augstumā. Celtniecības darbos iesaistīja tūkstošiem strādnieku, kas bez žēlastības nojauca gadu simteņiem senas ēkas. Ja jau itālieši ir Romas impērijas mantinieki, tad saglabāt un apbrīnot ir vērts tikai to laiku arhitektūras pieminekļus, bet visādas renesanses grabažas jaucam nost! Tā aizgāja bojā Mikelandželo un Džoto mājas, taču kopējais zaudējumu saraksts bija ievērojami garāks.
Kas zina, par ko duče būtu pārvērtis Romu, ja vien karā nebūtu iesaistījies Hitlera pusē. 1943. gada 19. jūlijā 520 amerikāņu bumbvedēji divas stundas bombardēja Itālijas galvaspilsētu un iznīcināja 10 000 ēku. To vidū gan senus vēstures pieminekļus, gan fašistiskās arhitektūras paraugus. Bet pats duče krita no varas augstumiem un kara izskaņā sagaidīja nāvi no partizānu šauteņu zalves
Dižais ģēnijs un domas gigants
Musolīni valdīšanas pirmajos gados viņš bija visā Eiropā populārs politiķis. Tik populārs, ka 1928. gadā Latvija viņam piešķīra Lāčplēša Kara ordeņa I šķiru, kaut gan nekādu īpašu nopelnu Latvijas brīvības izcīnīšanā Musolīni nebija - tik vien, ka viņš savulaik bija izteicies par Latvijas neatkarības atzīšanu. Vēlāk, protams, par šādu augstā apbalvojuma piešķiršanu nācās kaunēties.
Taču mierinājumam var kalpot fakts, ka latvieši nebija vienīgie, kuri sajūsminājās par duči. Piemēram, Tomass Edisons Musolīni bija nodēvējis par vienu no laikmeta dižākajiem ģēnijiem, bet Mahatma Gandijs - par pārcilvēku. Pat Vinstons Čērčils reiz atzina: «Ja es būtu itālietis, tad droši vien kopā ar viņu no paša sākuma cīnītos pret neremdināmo ļeņinisma apetīti.» Vēlāk gan Čērčils ļoti vairījās pieminēt savu saraksti ar Musolīni.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita