Viduslaiku valdniekam bija krietni jāpacenšas, lai bez sava oficiālā vārda iemantotu arī palamu Sliktais jeb Ļaunais. Navarras karalim Kārlim jeb Karlosam II (1332-1387) tas izdevās, jo vēl dzīves laikā viņš kļuva par nodevības un nelietības etalonu.
Mierīgāka rakstura cilvēks ar mazākām ambīcijām droši vien rāmi nodzīvotu visu savu mūžu, valdot salīdzinoši pārtikušajā Navarras karalistē Pireneju pakājē. Taču Kārlim ar to bija par maz - viņš loloja cerības reiz kļūt par Francijas karali. Kaut gan Kārlis piedzima ģimenē, kurai bija radniecīgas saites ar franču karaļnamu, tomēr, ņemot vērā tā laika mantošanas tiesības, iespēja kādreiz iesēsties Francijas tronī viņam bija minimāla. Taču viņš bija ļoti mērķtiecīgs cilvēks un neatmeta cerības.
Kārlis piedzima 1332. gadā Evrē, aptuveni 100 kilometrus uz ziemeļiem no Parīzes. Viņš bija Kapetingu dinastijas pēctecis: tēvs bija Filips III d’Evrē, bet māte - Navarras Žanna II. No mātes puses Kārlis mantoja Navarras karalisti un ievērojamu daļu Normandijas teritorijas. Savukārt tēvs bija valdnieks tādā relatīvi nelielā feodālā vienībā kā Evrē. Kad 1328. gadā izzuda Kapetingu dinastijas galvenā līnija, Kārļa mātei Žannai parādījās iespēja pretendēt uz valsts troni. Tomēr Francijas aristokrātija par karali izvēlējās Filipu VI no Valuā dinastijas. Jāpiebilst, ka Kārlis savas dzīves laikā pretendēja arī uz Burgundijas hercoga titulu, jo viņa vecvecmāte savulaik bija valdījusi Burgundijas hercogistē.
Par Kārļa bērnību informācijas ir maz, taču ievērības cienīgs ir fakts, ka viņa vecāku zemes - Navarra un Dienvidnormandija - atradās 800 kilometru attālumā viena no otras. Kārļa bērnības gados vecāku īpašumos bija diezgan stabila situācija. Tomēr Simtgadu karš jau bija sācies, un kaimiņu teritorijās Anglijas karalis Edvards III un viņa dēls Vūdstokas Edvards, plašāk pazīstams kā Melnais Princis, centās ieviest savu kārtību. Domājams, Kārlis jau mazotnē labi iemācījās, ka iekarot kaimiņu zemes ir pilnīgi normāli, tāpat kā vajadzības gadījumā nogalināt nepakļāvīgos kaimiņus.
Kārļa pirmie ļaunie darbi
1354. gadā, 22 gadu vecumā, Kārlis bija jau pilntiesīgs Navarras karalis un vairāku Ziemeļfrancijas zemju īpašnieks. No mūsdienu viedokļa, 22 gadus vecs cilvēks ir vēl pavisam zaļš, taču viduslaikos monarhs tādā vecumā jau tika uzskatīts par briedumu sasniegušu vīru. Tāpēc nav brīnums, ka Kārlim ambīciju bija pārpārēm.
Pirmām kārtām tās bija saistītas ar savu teritoriju paplašināšanu. Viduslaikos zemju īpašnieku maiņa bija diezgan ierasta lieta, tomēr, lai pretendētu uz svešu īpašumu, kaut kāds pamatojums bija nepieciešams. Parasti šādos gadījumos pieminēja radniecības saites, bet teritoriālo strīdu risināšanā galvenais arguments bija bruņots spēks.
1354. gadā Francijas tronī atradās Žans II Labsirdīgais, bet viens no ievērojamākajiem vasaļiem bija Navarras Kārlis, turklāt viņš bija apprecējis Žana meitu. Karaļa un vasaļu tikšanās bija ierasta lieta, un to laikā bieži vien tika pītas intrigas un norisinājās strīdi par īpašumiem. Vienā šādā reizē, 1353. gada Ziemassvētkos, Žans II bija sapulcinājis savus lielākos vasaļus un galminiekus. Viens no karaļa favorītiem tobrīd bija Šarls de la Sarda, kurš tolaik ieņēma Francijas aizsardzības ministra jeb karaspēka virspavēlnieka posteni un kuram monarhs bija nolēmis uzdāvināt Angulēmas grāfisti. Taču bija nopietna problēma: Navarras Kārlis šo teritoriju uzskatīja par savas mātes īpašumu un sevi par tās likumīgo mantinieku. Tāpēc izcēlās publisks strīds starp Kārli un de la Sardu.
Pāris nedēļas vēlāk de la Sarda devās uz Ziemeļfranciju. 1354. gada 8. janvārī L’Aigle pilsētiņā Normandijā, kur viņš apmetās pa nakti, Kārļa brālis Filips ar bruņotiem vīriem ielauzās istabā un nogalināja de la Sardu ar aptuveni 80 dunča dūrieniem.
Pēc šīs slepkavības Navarras Kārlis II Francijas karalim nosūtīja apmēram šāda satura ziņu: «Mēs sastrīdējāmies par grāfisti - ko man bija iesākt? Aizsūtīju brāli ar bruņotiem vīriem nogalināt jūsu draugu, kurš pretendēja uz manu īpašumu. Cienījamais karali - ja Jums kas nepatīk, nāciet karot ar mani, bet Jums nebūs viegli. Man pietiks naudas un algotņu.»
Tolaik Francijā valdīja feodālā sadrumstalotība, un valsts galva ne vienmēr bija spēcīgākais un bagātākais feodālis. Tomēr ikvienam karalim bija jārūpējas par savu prestižu, tāpēc Žans nevarēja atļauties Navarras Kārļa izlēcienu atstāt bez ievērības. Ja visi vasaļi iedomāsies tā lēkt acīs - kur tad nonāks monarhija?!
Taču bija viena problēma: Francijas karaļa ienaidnieks numur viens tajā laikā bija Anglijas karalis, kurš pretendēja gan uz milzīgiem īpašumiem Francijas teritorijā, gan pat uz troni, kura dēļ sākās Simtgadu karš. Navarras Kārlis labi apzinājās Žana iespējas, tāpēc nosprieda, ka tas nebūs tik drosmīgs, lai karotu divās frontēs.
Kārļa arests un Francijas sakāve
Te nu Kārlis pievīlās: lai arī angļi karalim Žanam sagādāja galvassāpes, viņš tomēr koncentrēja spēkus pret Navarras nekauņu un iekaroja dažus viņa Normandijas cietokšņus, izpostīja zemes un saņēma gūstā vairākus Kārļa radiniekus. Kārlis saprata, ka nāksies meklēt diplomātisku risinājumu. Ar šādu domu viņš uzmetās par draugu Žana II dēlam un troņmantniekam jeb dofinam, kam vārdā arī bija Kārlis (vēsturē palicis kā Kārlis V Gudrais). Žanam šāda draudzēšanas ļoti nepatika, un, kad Navarras Kārlis II ieradās Ruānā, Francijas karaļa karaspēks viņu arestēja un ieslodzīja Parīzes cietumā. Tomēr Kārlim paveicās. 1356. gadā kaujā pie Puatjē cīņā pret angļiem Francijas armija cieta smagu zaudējumu. Karalis Žans II tika sagūstīts un aizvests uz Londonu, kur par viņu pieprasīja milzīgu izpirkuma maksu. Francija bija sakauta, valstī valdīja haoss ar zemnieku un pilsētnieku nemieriem. Šajā juku laikā Navarras Kārlis tika atbrīvots no cietuma.
Ticis brīvībā, Kārlis uzrunāja Parīzes nemierniekus: «Lai gan esmu aristokrāts un gandrīz troņmantnieks, es jūs ļoti labi saprotu un esmu ar jums!» Tikmēr Kārļa potenciālais draugs, gūstā esošā Francijas karaļa dēls Kārlis bija aplenkts savā Parīzes pilī. Navarras Kārlis darbojās kā starpnieks un nodeva ziņu aplenktajam draugam:
«Esmu augstdzimis aristokrāts, kuru jūsu tēvs ieslodzīja cietumā. Nemiernieki mani ir pasludinājuši par savu līderi un piedāvāja man Francijas troni. Es to īpaši negribu, tomēr mēs varam vienoties - atbrīvojiet manus sabiedrotos no cietuma un vairāku gadu garumā maksājiet kompensāciju par Normandijā nodarītajiem postījumiem.» Vēl pēc laiciņa Navarras Kārlis troņmantnieku sāka šantažēt jau augstākā līmenī: «Mani draugi, sacelšanās dalībnieki, kontrolē visu Parīzi. Esmu vienojies ar Anglijas karali, kurš ir gatavs ierasties Parīzē, ka mēs viņu kronēsim par Francijas karali Jūsu vietā.»
Grūti spriest, cik tur bija patiesības un cik lielā mērā Navarras Kārlis blefoja, taču beigu beigās Francijas troņmantnieks piekāpās viņa noteikumiem. Vēstures avoti liecina, ka troņmantnieks tiešām par postījumiem Normandijā izmaksāja ievērojamu kompensāciju, no kuras lielāko daļu pievāca Navarras Kārlis. Kā vienu no argumentiem nepieciešamībai pēc naudas viņš minēja greznās bēres, ko nācies rīkot līdzgaitniekiem, kuri krituši cīņā pret Žana II patvaļu.
No revolucionāra līdz apspiedējam
Izspiedis naudu no troņmantnieka, Kārlim tomēr vajadzēja skaidrot savu nākotnes vīziju draugiem nemiernieku vidū, kuri nebija informēti par viņa sarunām. Tobrīd zemnieku un amatnieku karapulku līderi pilnībā uzticējās Navarras Kārlim.
Francijas troņmantniekam nebija daudz variantu, kā saglabāt varu. Viņš nevarēja vienlaikus cīnīties ar Angliju Simtgadu karā, apspiest zemnieku sacelšanos jeb žakēriju un vēl karot pret Navarras Kārli. Pēdējais bija tuvu tam, lai tiktu kronēts par Francijas karali. Vairāki galminieki un Parīzes prevo jeb pārvaldnieks Etjēns Marsels bija gatavi atbalstīt Kārļa kronēšanu. Viņus var saprast, jo oficiālais Francijas karalis atradās angļu gūstā un nebija skaidrs, vai vispār kādreiz atgriezīsies, savukārt troņmantnieks likās apmulsis un nespējīgs vadīt valsti. Tāpēc Navarras Kārlis daudziem likās kā varenības un spēka iemiesojums, kurš pelnījis pārņemt varas grožus.
Kas zina, varbūt arī pārņemtu, ja vien pats nesapītos savās intrigās. Sāka viņš ar to, ka devās pie troņmantnieka ar vēstījumu - sak, mani atbalsta sacelšanās dalībnieki, es viņiem esmu liela autoritāte un varu panākt ar dumpiniekiem kompromisu. Pēc šīs sarunas Navarras Kārlis devās pie zemnieku sacelšanās līderiem, kuri viņu uzskatīja par savu sabiedroto. Tie bija liktenīgi maldi, jo Kārlis viņus nodeva - uzaicināja uz pārrunām un sagūstīja. 1358. gada vasarā sacelšanās vadoņus nogalināja. Vienam no viņiem, Gijomam Kalam, pirms nāves galvā uzlika nokaitētu dzelzs stīpu ar uzrakstu: «Tā mēs kronējam zemnieku karali!»
Ar lauciniekiem Kārlis bija ticis galā, taču vēl atlika pilsētnieki - Parīzes iedzīvotāji bija spēks, ar ko nevarēja nerēķināties. Viņi gan nebija vienoti: daļa atbalstīja troņmantnieku, bet daļa ar Etjēnu Marselu priekšgalā Francijas tronī vēlējās redzēt Navarras Kārli.
Marsels bija diezgan dulls vīrs: 1358. gada februārī viņš ar atbalstītājiem ielauzās karaļa pilī, kur troņmantniekam tobrīd bija apspriede. Etjēns troņmantnieka acu priekšā nogalināja divus viņa padomniekus - Francijas maršalus. Troņmantnieku nenožmiedza, taču pamatīgi pazemoja gan - uzvilka galvā kapuci Parīzes sarkanzilajās krāsās, tā nodemonstrējot, ka valdniekam jāpakļaujas galvaspilsētas iedzīvotāju gribai.
1358. gada 31. jūlijā Etjēns Marsels ar saviem atbalstītājiem gatavojās atvērt Parīzes vārtus Navarras Kārlim un viņa armijai. Tomēr pretējās nometnes pilsētnieki izrādījās nadzīgāki un nogalināja Marselu. Līdz ar to Navarras Kārlis zaudēja Parīzes politisko atbalstu, un viņa izredzes kļūt par Francijas karali sabruka līdz nullei.
Draudzība ar angļiem
Pēc Parīzes avantūras izgāšanās Kārlis nonāca neapskaužamā situācijā, jo viņam vairs nebija draugu Francijas augstmaņu vidū. Tāpēc viņš sāka meklēt sabiedrotos ienaidnieku angļu rindās. Kārlis atļāva viņiem neierobežoti izmantot paša kontrolētās Normandijas ostas - ievest caur turieni karaspēku un visu tam nepieciešamo. Viņš kala sazvērestības plānus, lai gāztu troņmantnieku un pārdalītu Francijas zemes.
1359. gadā angļi kārtējo reizi izsēdās Francijas ziemeļos, izpostīja karaļa zemes un aizgāja līdz galvaspilsētai. Viņiem bija visas iespējas ieņemt Parīzi, tomēr beigu beigās angļi nolēma atgriezties Francijas ziemeļos un tur pārlaist ziemu.
Tikmēr Navarras Kārlis bija salīdzis mieru ar angļu gūstā esošo vēl arvien oficiālo Francijas karali Žanu. Bet tad pienāca brīdis, kad intrigu meistars bija spiests pats nobaudīt savas zāles: angļi viņa Normandijas īpašumos uzvedās kā savās mājās un īpaši neņēma galvā Kārļa iebildumus. Viņš gan centās apelēt pie tā, ka bijis angļiem labs sabiedrotais, taču šīs vaimanas iebrucējus atstāja vienaldzīgus. Vēl vairāk: kad 1360. gadā Anglija un Francija noslēdza miera līgumu, pēc kura franči zaudēja lielu daļu savu teritoriju. Un viens no lielākajiem zaudētājiem izrādījās tieši Kārlis. Nodevība nebija nesusi cerētos augļus.
Neskatoties uz iepriekšējām nesaskaņām un nodevību, Kārlis devās uz Parīzi, lai tiktos ar troņmantnieku, kurš tobrīd jau bija kļuvis par karali, jo Žans bija nomiris gūstā Londonā. Jaunais karalis Kārlis V, kuram piemita diplomāta talants, nolēma nekonfliktēt un pagaidām uzturēt labas attiecības ar Navarras Kārli, kaut gan itin labi apzinājās viņa nodevīgo raksturu.
Ar viltu pēc labumiem citās zemēs
Kārlis Ļaunais bija gatavs iesaistīties ikvienā konfliktā, ja vien tas solīja kādus personīgus ieguvumus. Tomēr atklātā karadarbībā viņš ielaidās diezgan piesardzīgi un kara gadījumam gatavībā turēja algotņu armiju - Simtgadu kara laikā Francijā gribētāju tādā dienēt netrūka. Protams, ar noteikumu, ka labi maksā. Taču Kārlis šajā ziņā bija labs darba devējs, jo viņam labus un pastāvīgus ienākumus nodrošināja Navarras karalistes vara raktuves.
1361. gada beigās 15 gadu vecumā nomira Burgundijas hercogs Filips I. Kārlis uzreiz sarosījās un bija klāt pie mantojuma dalīšanas, uzstājot, ka viņam pienākas Burgundijas tronis, jo viņš taču ir kādreizējās Burgundijas hercogienes vecākais mazmazdēls. Tā laika mantošanas tiesības gan šādai radniecības līnijai neparedzēja nekādas iespējas likumīgā ceļā tikt pie troņa, tāpēc Kārlis nolēma to sagrābt ar spēku, izmantojot savu algotņu armiju. Taču šoreiz viņš pārrēķinājās, jo spēku samērs nebija uzurpatora pusē - viņa algotņi vairākās sadursmēs cieta sakāvi, un beigu beigās Francijas karalis Kārlis V pārņēma Burgundijas hercogisti savā valdījumā un nodeva to pārvaldīšanai savam dēlam Filipam I Drošsirdīgajam.
Tomēr Navarras Kārlis nelikās mierā un sāka rakstīt sūdzības Romas pāvestam. Cerēto pāvesta atsaucību gan šoreiz nesagaidīja, jo katoļu baznīcas galva tā arī neatbildēja Kārļa vēstulēm par tēmu «man pienākas Burgundija». Toties pāvests aizrakstīja Francijas karalim, ka pilnībā atbalsta tā tiesības uz Burgundiju.
Nepiepildījās arī cerības uz angļu atbalstu cīņā par Burgundijas troni, bet ar paša spēkiem Kārlim bija par maz, lai cīnītos pret Francijas karaļa armiju.
Visas šīs jezgas izskaņā Kārlis atļāvās kārtējo cūcību - nenorēķinājās ar saviem algotņiem. Vēl vairāk - kādu samaksas jautājumos īpaši uzstājīgu komandieri viņš pat esot noindējis. Var jau būt, ka šāds gājiens Kārlim sagādāja kaut nelielu gandarījumu, jo kopumā viņš bija palicis zaudētājos un par Burgundiju varēja aizmirst. Neatlika nekas cits, kā atgriezties dzimtajā Navarrā un Pirenejos.
Kārļa riebeklības Pirenejos
XIV gadsimta sešdesmitajos gados laime kaujas laukā arvien biežāk uzsmaidīja Kārlim V. Viņš izgudrēm neiesaistījās lielās kaujās pret angļiem, priekšroku dodot lokāliem uzbrukumiem, lai tā novārdzinātu pretinieku armiju un apgrūtinātu tās apgādi. Pamazām vien Francijas karalis sāka atgūt zemes, kuras saskaņā ar 1360. gada miera līgumu bija pievākuši angļi.
Tikmēr gadsimta vidū karadarbība sākās arī Spānijas teritorijā, kur cīņā par Kastīlijas troni saķērās divi pusbrāļi - Pedro Cietsirdīgais un Kastīlijas Anrī II. 1350. gadā Pedro kļuva par karali, tomēr Kastīlijas augstmaņu elite viņu negribēja atbalstīt. Tad Pedro pret augstmaņiem vērsa bargas represijas, taču tas noveda pie atklātas sacelšanās un Kastīlijas aristokrātijas pāriešanas Anrī nometnē.
Drīz vien konflikts par Kastīlijas troni kļuva starptautisks, jo Pedro atbalstīja Anglija, savukārt Anrī - Francija. Intensīvākā karadarbība no Francijas teritorijas pārvietojās uz Spāniju, un, protams, mūsu stāsta varonis Kārlis Ļaunais saskatīja lielisku iespēju iedzīvoties uz kara rēķina.
Vispirms viņš uzsāka sarunas ar Pedro, solot atbalstu, taču aiz viņa muguras vienojās par sadarbību ar frančiem un kopā ar tiem iebruka Kastīlijā. Iznākumā Pedro 1365. gadā troni zaudēja un tajā sēdās Anrī, savukārt Francija ievērojami palielināja savu ietekmi Pireneju pussalā.
Ko gan bija iesākt nabaga Pedro, ja ne meklēt palīdzību pie franču ienaidniekiem angļiem? Tā nu viņš aizbēga uz Bordo, kur tobrīd bāzējās angļu karaspēks ar Melno Princi priekšgalā, un lūdza palīdzību. Angļu un Pedro viedoklis sakrita, jo Anglijai nebija pieņemama Francijas ielikteņa atrašanās Kastīlijas tronī. Angļi sāka gatavoties karagājienam.
Te īstajā brīdī pie viņiem ieradās Kārlis Ļaunais ar priekšlikumu, no kura bija grūti atteikties. Proti - Kārlis angļiem piedāvāja piekļuvi Kastīlijai caur Navarras kalnu pārejām, taču pretī prasīja trīs cietokšņus Pireneju kalnos un 200 000 florīnu. Angļi darījumam piekrita.
Taču Kārļa tālākā rīcība vairs neatbilda nekādām viduslaiku goda kodeksa normām: pa taisno no angļu nometnes viņš devās pie Kastīlijas tronī sēdošā Anrī un informēja par briestošajām nepatikšanām. Un pie viena piedāvāja šīs problēmas risinājumu: zini, es varētu tās kalnu pārejas nodot Kastīlijas rīcībā, lai angļi netiktu pāri, bet par šo nelielo pakalpojumu vēlos 400 000 florīnu.
Kārlis bija iecerējis savākt naudu no abām pusēm un ļaut, lai tās viena otrai nodara maksimālus zaudējumus. Taču pasaule izrādījās sasodīti maza - ziņas par Navarras karaļa nodevību nāca Melnā Prinča ausīs. Tas par šādām izdarībām apvainojās un savu sāka karagājienu ar to, ka iebruka Navarrā, lai paņemtu pie dziesmas Kārli.
Tas steigšus metās nolūgties un apgalvoja, ka darījums ar Anrī esot bijusi tikai kara viltība, lai pavērtu ceļu angļu karaspēkam. Lūdzu, dārgie angļi, ceļš ir vaļā, ejiet un sadodiet kārtīgi tam nelietim Anrī! Tomēr Melnais Princis šoreiz neticēja Kārlim uz vārda un izvirzīja savus noteikumus - ja gribi pierādīt savu lojalitāti, tad kopā ar savu armiju pievienojies mūsu karagājienam!
Kārlis it kā piekrita, taču pēc pāris dienām, kad vajadzētu pievienoties angļu armijai, kaut kur pačibēja un nebija atrodams. Tikai ar savas armijas komandieru starpniecību lika nodot ziņu, ka esot kritis franču gūstā.
Tā kā kalnu pārejas tagad bija vaļā, Melnais Princis atmeta ar roku Kārļa izdarībām, vienatnē sakāva Anrī karaspēku un iecēla Kastīlijas tronī Pedro. Tiesa, pēdējā prieki nebija ilgi, jo jau pēc pāris gadiem Anrī atgriezās, Monjēlas kaujā sakāva Pedro, kuru turklāt pašrocīgi nogalināja, un tā pārliecinoši kļuva par Kastīlijas karali.
Bet kas tikmēr notika ar mūsu stāsta varoni Kārli Ļauno? Pēc tam, kad angļi uz laiku atjaunoja Pedro Kastīlijas tronī, Kārlis uzradās un paziņoja, ka viņam izdevies atbrīvoties no franču gūsta. Taču viņa reputācija visā Eiropā bija pilnīgi un galīgi sagrauta - visi zināja, ka viņš ņēmis naudu no abām pusēm un uzvedies kā pēdējais nodevējs, nemaz nerunājot par gļēvulīgu izvairīšanos no iešanas karā.
Arī paša mājās viss bija slikti. Normandijas īpašumi bija zaudēti, bet Spānijā esošie valdījumi krietni apcirpti Kastīlijas konflikta un angļu karagājienu dēļ. Arī veselība bija pamatīgi iedragāta, jo nezināma slimība bija atņēmusi viņam spēju staigāt.
Tāpēc mūža beigas Kārlim nācās pavadīt savā pilī Navarrā. Lai kaut cik atjaunotu ekstremitāšu jutīgumu, Kārļa kājas tina brendijā samitrinātā zīda audumā, taču... šī procedūra kļuva par viņa nāves cēloni. Proti - kalpone, kura veica medmāsas pienākumus, reiz pamanīja, ka apsēja audumam atiris diedziņš. Viņa mēģināja šo diedziņu ar sveci piededzināt, taču uzliesmoja viss apsējs un arī gulta. Kārlis guva smagus apdegumus, no kuriem 1387. gada 1. janvārī nomira 55 gadu vecumā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita