Šaujampulveris, kurš no Ķīnas caur mongoļu iekarotājiem Eiropā nonāca XIII gadsimta vidū, izraisīja revolūciju ne tikai kara mākslā ar spridzekļiem un šaujamieročiem, bet arī arhitektūrā ar jauniem nocietinājumu veidiem un izklaidē ar krāšņu uguņošanu. Arī Latvijas teritorijā reizē ar šaujamieročiem radās jauni arodi un darbnīcas, kā arī tika izcīnītas daudzas kaujas, kurās galveno partiju spēlēja dažādu izmēru stobri.
Pirmos lielgabalus Vācu ordeņa Livonijas atzara pilīs uzstādīja XIV gadsimta beigās un XV gadsimta sākumā. Senākās ziņas attiecas uz Daugavgrīvas cietoksni, kur 1410. gadā bija pieci lielgabali. XV gadsimta otrajā pusē lielgabalus sāka lietot arī kaujas laukā. Sākumā tos kala no dzelzs, bet jau XIV gadsimta beigās lielākos lēja no bronzas. Kā šāviņi sākotnēji tika izmantotas akmens un svina lodes, bet ap 1400. gadu, kad bija apgūta čuguna kausēšana, sāka lietot čuguna lodes. Kopš XV gadsimta no čuguna lēja arī lielgabalus.
Čuguna un bronzas kartaunas
un lauka čūskas
Pirmos dzelzs lielgabalus veidoja no piestas jeb miezera, kurā sasmalcināja šaujampulveri. Konstrukcijas ziņā miezerim vēlākos laikos līdzinājās mortīra - īss un plats lielgabals šaušanai ar ļoti augstu trajektoriju. Miezerim sānos izurba caurumu, pielādēja un pēc tam pulveri aizdedzināja ar degli. Vēlāk stobru veidoja vairāki cits citam galā salikti miezeri ar nogrieztu galu. Savienojumu vietās uzliktie sakarsētie dzelzs gredzeni atdziestot sarāvās un noslēdza spraugas. Pakaļējo galu noslēdza kameras miezeris ar nenogrieztu galu. Dzelzs lielgabali lādiņu aizšāva 150-200 metrus - distance bija atkarīga no stobra garuma.
Lielgabalā pulveri bēra no priekšgala ar lāpstiņu. Salīdzinājumā ar lodi pulverim bija jābūt deviņas reizes vieglākam. Pēc tam stobrā iestūma aizbāzni un ievēla lodi, ko ar koka ķīļiem iecentrēja, ar savaskotu lupatu aizbāza starpas starp lodi un stobra sienām. Ar īlenu iztīrīja aizdedzes caurumu un uzbēra ātri uzliesmojošu pulveri, ko aizdedzināja ar degli garā kātā. Pēc izšaušanas daudz laika prasīja stobra atdzesēšana, tāpēc parasti varēja izšaut tikai divas trīs reizes dienā.
Lietie čuguna lielgabali bronzas lielgabalus lauka artilērijā sāka izkonkurēt ne tikai lētuma, bet arī uzlabotas liešanas tehnoloģijas dēļ, kas deva kvalitatīvāku lējumu. Latvijā uzietie čuguna lielgabali ir dažāda kalibra (no 21 līdz 150 mm) un garuma (0,45-3,70 m), jo katrs meistars garumu, diametru un citus parametrus izvēlējās pēc sava ieskata.
Ap 1500. gadu lielgabalus sāka iedalīt pēc šāviņu smaguma. Kartaunas šāva ar 48 mārciņu lodēm (apmēram 21 kg), puskartaunas - ar 24 (nepilni 11 kg), falkonetes - ar 12 (5,4 kg) un kulevrīnas - ar 6 mārciņu lodēm (2,7 kg). Visvieglākie bija serpentīni jeb lauka čūskas - neliela kalibra lielgabali, ko izmantoja karalaukā un pārvadāja uz lafetes ar riteņiem.
XV gadsimta otrajā pusē lielgabalus lēja ar lafetē iestiprināmām sānu tapām, kas atviegloja stobra leņķa maiņu tēmējot. Līdz tam tēmēja, ar ķīļiem paceļot vai nolaižot lafeti kopā ar stobru.
XVII gadsimtā cietokšņu un kuģu apbruņošanai tika lietoti čuguna lielgabali, bet lauka artilērija sastāvēja no bronzas lielgabaliem. Bronza bija apmēram divreiz izturīgāka par tālaika parasto čugunu, tāpēc varēja atliet vieglākus lielgabalus ar plānākām stobru sienām.
Pilsētas stobru meistari
Dažāda veida šaujamieročus, tādus kā bises, lielgabalus, mortīras, kā arī šaujampulveri un reizēm zvanus, kopš XIV gadsimta vidus izgatavoja un apkalpoja īpaši amatnieki - stobru meistari (vāciski - Büchsenmeister, Büchsenschütz). Stobru meistars bija tieši pakļauts zemeskungam vai pilsētas rātei, viņš bija atbildīgs par vietējo arsenālu. Karā stobru meistari piedalījās kā artilēristi.
Stobru meistari bija vienīgie Livonijas mestra galvenajā Cēsu pilī strādājošie amatnieki, kas pieminēti dokumentos, kaut gan ir skaidrs, ka pils nevarēja iztikt arī bez kalējiem, sedliniekiem, ratniekiem, namdariem, mūrniekiem, skroderiem, galdniekiem un citiem meistariem. Laikā no 1419. līdz 1559. gadam minēti četri ieročmeistari, trīs no tiem nodarbojušies ar šaujamieroču izgatavošanu un aprūpēšanu, bijuši labi atalgoti.
1419. gadā minēti stobru meistara Hermaņa Heringera mantinieki, kuriem bijušais Cēsu fogts esot atņēmis labību, lopus, medu, vergus un ļaudis. Bet 1503. gadā Livonijas mestra stobru meistars Everts Švertfēgers bija cietis 300 markas lielus zaudējumus holandiešu veiktās kuģu kaperēšanas rezultātā. Savukārt 1514. gadā Cēsīs mestrs Volters no Pletenbergas noslēdzis līgumu ar stobru kalēju Andreju Haušildu, ka viņš par dienestu ordeņa labā ik gadu saņems bagātīgu atalgojumu - 80 zelta guldeņus, lastu rudzu (2 tonnas) un lastu iesala, kā arī brīvu ēdienu un dzērienu pie pils galda. Šāds meistars Cēsīs acīmredzot bija nepieciešams pēc apaļo lielgabalu torņu uzcelšanas pilī un attiecīgas artilērijas parka paplašināšanās.
Stobru meistari izgatavoja un remontēja arī vieglos šaujamieročus. To stobrus lēja no bronzas veidņos tāpat kā lielgabalus.
Arkebūzas (vāciski - āķu bises) parādījās XV gadsimta sākumā. Tas bija smags rokas šaujamierocis ar garu stobru un laidni, degļa atslēgu un āķi zem stobra iestiprināšanai caurumā cietokšņa mūrī vai statīvā kara laukā.
XV gadsimta beigās un XVI gadsimta sākumā parādījās arī rokas bises jeb petrinellas.
XVI gadsimta vidū franču armijā tika ieviesta īpaša ieroču šķira - dragūni jeb ar arkebūzām un zobenu bruņoti jātnieki, kas spēja arī cīnīties kājniekos. Vēlāk karavīri izmantoja arkebūzas ar rata atslēgu, kas pulveri aizdedzināja ar krama dzirksteli.
XVI gadsimta sākumā sāka izplatīties musketes - smagas un garas šautenes ar degļa vai krama atslēgu.
Pūķis, Kaķītis un citi Rīgas lielgabali
Hermaņa Helevega hronika, vēstot par Rīgas pilsētas un ordeņa savstarpējām cīņām, bieži piemin tajās lietotos lielgabalus. 1454. gadā izcēlās baumas, ka ordeņa karavīri nošāvuši kādu rīdzinieku no pils aplencēju pulka. Tas pilsētas kopienu ļoti sarūgtināja, abas naidīgās puses uzbūvēja guļbaļķu nocietinājumus un uz tiem uzstādīja lielgabalus. Pilsētas lielākais lielgabals no Bīskapa sētas tika pagriezts pret ordeņa pili.
Kad 1479. gadā Livonijas mestram paziņoja rātes lēmumu, ka pilsēta atzīst par arhibīskapu viņa pretinieku Stefanu Grūbi, viņš lika no Livonijas lielākajām pilīm pārvest lielgabalus uz Rīgu un pavērst tos pret pilsētu. Uz rātskungu jautājumu, kāpēc tas darīts, Rīgas ordeņa pils komturs atbildēja, ka ar lielgabaliem gribot aizbāzt muti dažam labam blēdim.
Jauns konflikts izcēlās 1481. gada decembrī, un sākās abpusējas artilērijas apšaudes. Rīdzinieki šāva ar mortīru, sauktu par Kraukli, uz kuras bija uzraksts: «Es esmu krauklis un dēju olas; kad es ķērcu, tad viss grūst.» Savukārt ordeņa karavīri no pils atbildēja ar lielgabalu Lauva, kas agrāk bija piederējis pilsētai, bet 1454. gadā to kopā ar daudziem pilsētas īpašumiem nācās atdot ordenim.
No 1552. līdz 1802. gadam Rīgai bija sava lietuve, kur atlēja bronzas lielgabalus un zvanus. Sākumā tā atradās pie tagadējās Rozena ielas, bet vēlāk ārpus pilsētas mūra, vaļņa iekšpusē, tagadējā Kalēju ielā. Lietuves pastāvēšanas laikā tur strādājuši vismaz 14 lielgabalu meistari.
Rīgas pilsētas artilērija pastāvēja vēl XIX gadsimta sākumā. Pēc pilsētas nocietinājumu vaļņu nojaukšanas lielgabalus savāca vienkopus un novietoja Citadeles arsenālā. No turienes 1837. gada vasarā apmēram 70 senos Rīgas bronzas lielgabalus iekrāva kuģī un aizveda uz Pēterburgu, kur kopā ar Rēveles un citu pilsētu lielgabaliem novietoja Artilērijas muzejā. Daļu Rīgas lielgabalu aizveda arī uz Daugavpili, Kišiņevu un Maskavu, bet daļu pārkausēja. Rīgā atstāja tikai dažus.
Senie bronzas lielgabali bija individuāli ražojumi, katrs ar citādu kalibru, garumu un māksliniecisko dizainu. Skaistākajiem deva gan dzīvnieku un putnu, gan arī antīkās mitoloģijas un Bībeles tēlu vārdus. Šie vārdi noteica arī lielgabalu uzrakstus.. Vislielākie lielgabali bija Rīgas lauva, Lielais pūķis un Stiprais Samsons, kuru garums svārstījās no 4,40 līdz 4,65 metriem, kalibrs - no 140 līdz 193 mm, bet svars - no 168 līdz 250 pudiem (1 puds - 16 kg).
Rīgas Doma muzejā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados glabājās deviņi lielgabali, kas bija noņemti no Pulvertorņa. 1933. gadā no Ļeņingradas tika saņemti 12 Rīgā lietie lielgabali, ko novietoja Doma baznīcas krustejā. Visus tos grezno Rīgas lielais ģerbonis, kas norāda, ka tie ir Rīgas īpašums. Uz lielgabaliem ir uzraksti, kuros minēts izliešanas gads, lējēja vārds un dažos gadījumos lielgabala nosaukums. Daži ir izgreznoti ar ziedu vītņu, ērgļu un lauvu attēliem.
Rīgas lielgabalu lējēji nākuši no Dancigas, Drēzdenes, Kēnigsbergas, Nirnbergas un Stokholmas, izņemot vienu, kas dzimis Rīgā. Produktīvākais no viņiem bija Hanss Meijers, kurš strādāja no 1583. līdz 1610. gadam. Viens no viņa iespaidīgākajiem darbiem ir 1600. gadā lietais lielgabals Evaņģēlists Jānis. Ļoti darbīgs bijis arī Gerhards Meijers, kurš atlējis 36 lielgabalus, arī skaistāko un varenāko Rīgas lielgabalu Rīgas lauva 1687. gadā. Tas sver 4,15 tonnas un atrodas Artilērijas muzejā Pēterburgā.
Rīgas nocietinājumu Mārstaļu bastionā, tagadējās viesnīcas Wellton Riverside vietā, stāvēja lielgabali Saturns, Lielais pūķis un Kaķītis. No tiem saglabājušies pirmie divi. Saturnu rotā uzraksts vācu valodā: «Es esmu Saturns, apriju bērnus, sturmēju cietokšņus, sargāju savu ligzdu, mani atlējis Hanss Meijers Rīgā, 1600. gadā.» Lielgabala noslēgto galu rotā romiešu dievs Saturns - bargs, bārdains vīrs ar cepuri galvā un bumbu rokās.
Līdzīgs bārdainis redzams arī uz lielgabala Evaņģēlists Jānis. Lielajam pūķim ir šāds teksts: «Ja kāds grib zināt manu vārdu, mani sauc par Lielo pūķi, Rīgas pilsēta ir mana tēvzeme, tās ienaidniekiem pretošos, upi saglabāšu tīru, gribu būt noderīgs sabiedrībai.» Bet Kaķītim šāds uzraksts: «Kad es, mazs kaķītis, ķeru peles, tad dzirdams troksnis, kad es situ, nevienam nav glābiņa.» Šādu asprātīgu sentenču atliešana uz bronzas lielgabaliem bija populāra jau XV gadsimta vidū.
Lielgabali un pulveris
kaujās par Cēsīm
Livonijas kara laikā visu karojošo pušu armijas centās sev nodrošināt maksimāli labu lielgabalu parku un prasmīgākos stobru meistarus. Maskavijas cars Ivans Bargais nežēloja naudu nedz itāliešu un vācu stobru meistaru algošanai, nedz lielgabalu liešanai. Milzīga cara armija - ap 30 000 vīru - ar 20 lieliem aplenkuma lielgabaliem Livonijā iebruka 1577. gada jūlija sākumā. Augustā maskavieši ieņēma Rēzeknes, Kokneses, Aizkraukles, Cesvaines, Ērgļu un vairākas citas pilis. Pirms karaspēka pienākšanas uz tām tika sūtītas vēstules ar uzaicinājumu padoties. Ja pils garnizons nepretojās, iedzīvotāji tika saudzēti, bet, ja pretestība tika izrādīta, tos zvēriski nogalināja vai aizdzina verdzībā.
Ziņas par iebrucēju zvērībām 5. septembrī lika aplenktās Cēsu pils aizstāvjiem un pilī patvērušamies apkārtnes iedzīvotājiem veikt Eiropas zemēs neredzētu kolektīvu pašnāvību, izmantojot šaujampulveri. Pils rietumu korpusā ar pagrabā novietotām pulvera mucām uzspridzinājās aptuveni 300 vīrieši, sievietes un bērni.
1577. gada rudenī un nogalē poļu, vācu un latviešu karavīru nodaļas Johana Bīringa vadībā atkaroja no maskaviešiem Daugavpils, Turaidas, Cēsu, Limbažu un citas pilis. Cīņā par Livoniju kā, caraprāt, savu likumīgo valdījumu Livonijas centra Cēsu atgūšanai varēja bija simboliska nozīme. Tāpēc 1578. gadā viņš divreiz mēģināja iekarot Cēsis, nežēlojot nedz dzīvo spēku, nedz artilēriju. Hronists Baltazars Rusovs rakstīja:
«Kad Cēsis tik negaidīti bija ieņēmis Johans Bīrings, maskavietim ļoti ķērās pie sirds, ka viņam tādā apkaunojošā veidā ir nācies zaudēt šo firsta pilsētu un pili, kurā kādreiz atradās zemes valdnieku - mestru - uzturēšanās vieta un kuru turklāt viņš bija ieņēmis personiski. Tāpēc viņš ap 1578. gada 2. februāri nosūtīja uz Cēsīm lielu karaspēku un daudzus lielgabalus, un šī pilsēta atkal tika aplenkta, ietverta ar ierakumiem un atkal apšaudīta. Tad Bīrings ar 40 jātniekiem devās ārā no Cēsu pilsētas, naktī ar lielām briesmām tika garām maskaviešu nometnei un jāja uz Rīgu, lai no turienes atvestu palīgus Cēsīm. Tanī laikā krievi mūrī ar šāvieniem izlauza ievērojamu spraugu; viņi nežēloja arī akmens un nokaitētas lodes. Bez tam, tā kā nebija pārtikas krājumu, Cēsīs īsā laikā izcēlās tāds bads, ka iedzīvotājiem nācās nokaut un apēst 124 zirgus, bet šo zirgu iekšas sadalīja nabagiem. Kad krievi padzirdēja, ka Bīrings nāk palīgā ar citiem ļaudīm, viņi sāka uzbrukumu pilsētai un trīs reizes veltīgi gāja triecienā. Tad viņi zaudēja dūšu un steigšus devās prom ar visiem lielgabaliem dienu pirms Johana Bīringa ierašanās. Tā kā Bīringa nodaļa nebija liela, tā nedzinās pakaļ krieviem, bet bija laimīga par to, ka Cēsis palikušas neskartas.»
Nākamā uzbrukumam izdevīgā situācija caram radās pēc uzvaras pār zviedriem pie Peltsamā 1578. gada septembra sākumā, kad maskaviešu spēki Tērbatā tika papildināti ar daudziem karavīriem un lielgabaliem. Iespējams, viskompetentākais stāstītājs par šiem notikumiem ir Baltazars Rusovs, kuram Rēvelē bija iespēja tikties ar notikumu dalībniekiem.
Pēc viņa ziņām, Rēvelē atgriezās uz Peltsamā nosūtītie zviedru kareivji, kurus, tāpat kā Rēvelē esošos algotņus, sarūgtināja zaudējums, un viņi nolēma uzbrukt krieviem paši uz savu roku.
16. septembrī trīs eskadroni zviedru un vācu jātnieku un trīs nelielas zviedru kājnieku nodaļas, arī neliela Rēveles pilsētas vācu kājnieku nodaļa, kuras komandieris bija Jirgens Boje, un Rēveles kājnieku vienība Hansa Grota vadībā devās karagājienā meklēt maskaviešus. Tuvojoties Pērnavai, viņi uzzināja, ka cars ir nodomājis aplenkt Cēsu pilsētu, un saprata, ka nav tik spēcīgi, lai tam uzbruktu vienatnē.
Noskaidrojuši, ka Rīgas apkārtnē atrodas arī poļu karavīru nodaļa, zviedri nosūtīja pie poļiem sūtni, lai noskaidrotu, vai tie būtu ar mieru cīnīties kopīgi pret krieviem. Poļi sākotnēji vilcinājās ar atbildi, jo bija neizpratnē, kādēļ gan «zviedri nenoguruši un bez maksas atnākuši no vairāk nekā 50 vācu jūdžu liela tāluma, lai palīdzētu cita saimnieka cietoksnim ar lielām briesmām pašu dzīvībai». Tad Jirgens Boje vēlreiz sūtīja delegātus pie poļiem, un viņi sarunāja, ka tie pievienosies zviedriem, tikai vispirms jānoskaidro, uz kurieni dosies krievi. Poļu karavadonis bija Aleksandrs Sapega, un viņu spēki kopā ar vācu algotņiem bija aptuveni divus tūkstošus vīru lieli.
Kad maskavieši pienāca pie Cēsīm ar 18 000 vīru un aplenkuma lielgabaliem - kartaunām un mortīrām, poļi un zviedri galīgi izlēma apvienot spēkus un uzbrukt krieviem. Apvienošanās notika pie Mujāniem, no kurienes karaspēks naktī devās uz Cēsīm. Dažās stundās, kas bija atlikušas līdz saullēktam, nogāja vairāk nekā divas jūdzes, «visu laiku dzirdēdami briesmīgo maskavieša šaušanu pie Cēsīm, un arī redzēja, kā briesmīgas ugunīgas lodes lido pa gaisu nakts melnumā».
1578. gada 21. oktobrī jūdzes attālumā no Cēsīm viņi nonāca pie Gaujas, kur otrā krastā ieraudzīja krievu nodaļu. Zviedri un poļi ar lielgabalu šāvieniem atturēja ienaidnieku no piekļuves upei, kamēr visi zirgu mugurās nebija pārpeldējuši Gauju. Tad viņi uzbruka ienaidniekam, līdz krievi bēga uz savu nometni. Zviedri un poļi tos nevajāja, bet uzbruka krievu skanstīm ar lielgabaliem. Tiem tomēr neizdevās piekļūt, jo krievi stipri pretojās, šaujot ar lielgabaliem.
Tāpēc zviedri un poļi nolēma naktī stāvēt sardzē pie skanstīm, lai no rīta uzbruktu tām ar jauniem spēkiem. Tomēr krievi jau naktī slepus izlīda no ierakumiem un muka uz tuvumā esošajām pilīm, pametot 14 liela kalibra lielgabalus, kartaunas un serpentīnus, sešas mortīras un dažus lauka lielgabalus. Krievu lielgabalnieki, baidīdamies no cara dusmām par bēgšanu, pakārās pie saviem lielgabaliem.
Pēc Rusova ziņām, šajā kaujā krita 6000 krievu un tatāru, kā arī 22 ievērojami cara karavadoņi. Zviedru un poļu rindās kritušo bija ne vairāk kā simts. 5. novembrī zviedri ar lielu godu un prieku atgriezās Rēvelē, vedot bagātīgu laupījumu.
Maskaviešu avotos minēts, ka viņu karaspēks pie Cēsīm stāvējis piecas dienas, šāvis uz pilsētu un sagrāvis mūri. Pa to laiku sapulcējušies daudzi vācu un lietuviešu ļaudis, kas devušies pret lielkņaza vojevodām pie pilsētas, nokāvuši lielkņaza vojevodas un daudzus bajāru bērnus, citus sagūstījuši, bet lielgabalus pievākuši visus.
Paņemti it kā tikuši 17 lielgabali, kas uzskaitīti dokumentā. Savukārt, pēc Rīgas birģermeistara Franča Nīenštetes ziņām, maskaviešiem atņemti 26 lielie lielgabali. Visprecīzākais cara armijai atņemto lielgabalu skaits minēts zviedru pulkveža un vietvalža Livonijā Jirgena Bojes vēstulē Rīgas rātei. Viņš ziņoja, ka 21. oktobrī ar poļu un zviedru spēkiem pie Cēsīm gūta uzvara pār maskaviešiem un ienaidniekam atņemti 20 lielgabali. Puse no tiem tika atdota poļiem, un Boje pieprasīja, lai rāte palīdz tos nogādāt Rīgā.
Kurzemes - Zemgales
hercogu lietuves
Ļoti daudz čuguna lielgabalu atlēja Kurzemes-Zemgales hercogistē hercoga Jēkaba laikā, kad nodibināja 15 dzelzs manufaktūras ar astoņām lielgabalu lietuvēm. Lielākās bija Ēdā, Baldones Dzelzsāmuros, Vecmuižas Riežos un Biržu Dzelzsnamā; mazākās - Turlavā, Skrundā, Lutriņos un Engurē. Ir aprēķināts, ka hercoga Jēkaba laikā karakuģiem atlieti vismaz 1400 lielgabali, neskaitot tirdzniecības kuģiem un pilīm pārdotos. Hercoga pilī Jelgavā bija 120, Kuldīgā - 60, Bauskā - 30 lielgabali.
Vislielākā lielgabalu ražotāja Kurzemē bija Ēdas dzelzs manufaktūra. Tur strādāja galvenokārt vācu un holandiešu amatnieki. Lielgabalus gatavoja viens veidotājs ar diviem palīgiem un trīs lielgabalu urbēji. Nedēļā atlēja un izurba divus trīs 320-1200 kg smagus lielgabalus, vismaz 600 dažādas lielgabalu lodes, kā arī diezgan daudz rokas granātu - ar pulveri pildītu, kā arī vieglu čuguna ložu.
Metālu lielgabaliem ieguva divos paņēmienos: vispirms čuguna ceplī jeb domnā no purva rūdas ieguva čugunu, pēc tam to kausēja lietuves ceplī liešanai. Kausēja arī lielgabalu, muskešu stobru un zvanu bronzu, ko lēja māla veidņos. Stobrus pēc tam urba un slīpēja. Cepļu plēšas, mehāniskos āmurus un urbjus darbināja ūdens spēks.
Daudz lielgabalu un ložu ražoja Baldones Dzelzsāmuros un Vecmuižas Riežos. Tur strādāja galvenokārt zviedru amatnieki. Riežos atradās pat poligons, kur izmēģināja jaunos lielgabalus. Ar tiem ne vien apgādāja hercoga floti, pilis un pilsētas, bet tos arī pārdeva Rīgai un ārzemēm. Ziemeļu karam sākoties, abu šo manufaktūru lielgabali tika nogremdēti Misā un Zvirgzdē - lai nenonāktu ienaidnieka rokās.
Kandavas senākajā ēkā - pulvertornī - tika uzglabāts šaujampulveris, kas saražots Kandavas pulvera dzirnavās hercoga Jēkaba laikā. Par ēkas būvēšanu hercogistes, nevis ordeņa valdīšanas laikā liecina Kurzemes bruņniecības arhivāra Johana Heinriha Voldemāra Kurzemes un kaimiņapgabalu vēsturiski topogrāfiskā un ģenealoģiskā leksikona manuskriptā citētā hercoga Ernsta Johana Bīrona vēstule. Viņš to rakstījis Pēterburgā 1740. gada 4./15. novembrī saviem padomniekiem. Vēstulē minēts, ka Kandavas mūra tornis, ko hercogu dinastija kādreiz uzbūvējusi par saviem līdzekļiem un kas kopš pēdējā ugunsgrēka vēl aizvien stāv neapjumts, ir jāapgādā vismaz ar pagaidu jumtu.
Pieņēmumu, ka pulvertornī šaujampulveri ne tikai uzglabāja, bet arī izgatavoja, apstiprināja arheoloģiskā izpēte. Tās gaitā 2003. gadā ēkas ziemeļu sienas pamatos tika atsegta no sarkanmāla ķieģeļiem izmūrēta 1,5 metrus plata un līdz 0,4 metrus augsta ārsienai cauri ejoša arka ar pēdām, ka tai cauri ilgstoši tecējis ūdens. Tas liecina, ka cauri tornim tecējis strauts un griezis pulvera dzirnavu ratu. Enerģija no ūdensrata tika novadīta uz vairākām mehāniskām stampām, kas piestās sagrūda pulverī šaujampulvera izejvielas: salpetri, sēru un ogles. Pēc sasmalcināšanas pulvera meistari tās sajauca vajadzīgajās proporcijās un pildīja mucās. Vai arī gatavoja granulas, pulveri samitrinot ar degvīnu, sapresējot, izžāvējot un iegūtās briketes sasmalcinot. Lielgabaliem lietoja rupjāku pulveri, medību bisēm un pistolēm - smalkāku.
Pulvera noliktavu vajadzēja novietot atstatus no citām būvēm, lai tās neskartu nejauša eksplozija. Noliktavai bija nepieciešamas bieza mūra sienas, lai noslāpētu iespējamo sprādzienu, turklāt glabāšanas telpai vajadzēja būt pietiekami sausai, lai mitrums nepadarītu šaujampulveri nelietojamu. Kandavas pulvertornis atbilst visiem šiem nosacījumiem.
Nav zināms, kad XVII gadsimtā pulvertorni izpostījis ugunsgrēks, bet Kandavas muižas 1699. gada inventāra aprakstā atzīmēts, ka no arsenāla jeb pulvertorņa saglabājušies tikai veci mūri. Varbūt mūri dēvēti par veciem tāpēc, ka tornis stāvēja pamests jau vairākus gadu desmitus?
XVIII gadsimta otrās puses avotos ziņas par pulvertorni nav sastopamas. Pirmā norāde par atjaunoto torni ir 1794. gadā tapušais J. K. Broces akvarelis, kurā pulvertornis attēlots ar logiem, četrslīpju jumtu un skursteni. Tā kā 1787. gada inventāra aprakstā tornis nav minēts, jādomā, ka tas atjaunots laikā starp 1787. un 1794. gadu, kad tur ierīkots Kandavas pilskunga tiesas cietums. 1798. gada Kandavas pilskunga vidmes inventāra aprakstā jau minēts cietums, kas atradies no laukakmeņiem mūrētā divstāvu ēkā ar dakstiņu jumtu. Pirmajā stāvā bijusi viena istaba, otrajā - viena istaba un kambaris jeb neapkurināma telpa. Šādā izskatā tornis daļēji saglabājies līdz mūsdienām.
Kandavas medību bisu meistari
XVII gadsimtā Kandava bija slavena ne tikai ar šaujampulveri, bet arī ar bisēm. Medības bija Kurzemes muižnieku galvenā izklaide līdz pat XX gadsimta sākumam.
1673. gada 2. augustā Berlīnē sākās Brandenburgas firsta sūtņu ceļojums uz Maskavu. Sūtniecībā piedalījās arī Johans Ādolfs Brands, kura ceļojuma apraksts izdots 1702. gadā. Braucot pa lielceļu caur Saldu un Dobeli, 20. oktobrī ceļotāji ieradās Kurzemes-Zemgales hercogistes galvaspilsētā Jelgavā. Starp Kurzemes ievērojamākajām pilsētām un miestiem Brands minējis arī Kandavu - nelielu pili un miestu pie Abavas. Saskaņā ar viņa ievāktajām ziņām zemnieki Kandavā izgatavojuši skaistas, rotātas medību bises, kas esot tālu izslavētas. Autors arī piebildis, ka bisu gatavošanas māksla esot pašu Kandavas meistaru izgudrota.
To, ka Kandavas ieroču meistaru ražojumi nebija tikai Jelgavā padzirdētas baumas, apliecina 1699. gada Kandavas hercoga muižas apraksts jeb inventārijs. Tajā ierakstītas hercoga Kandavas muižas Frančkrātiņu mājas (tagadējā Cēres pagastā), kuru saimnieka, hercoga bisu kalēja Klāva pienākums bija gadā izgatavot piecas putnu medību bises. Citas klaušas un nodevas viņam nebija jāpilda. Dokumentā piezīmēts, ka Klāvs hercogam ir parādā 18 stobrus.
Vēlākos laikos Frančkrātiņu saimnieki jeb brīvļaudis ar uzvārdu Francs darbojās gan kā ieroču meistari, gan mežsargi. Pēdējā liecība par bisu kalējiem šajās mājās ir 1820. gada ieraksts baznīcas grāmatā, kur minēts Kandavas Frančkrātiņu bisu meistara māceklis Ernsts Morics Štofers.
Medību bisu meistaru produkcijai izdevīga noieta vieta bija arī Kandavas miests, kurā apgrozījās visi apkārtnes dižciltīgie - gan dodoties uz baznīcu un draudzes muižnieku sapulcēm, gan apraugot savu nekustamo īpašumu miestā. XVIII gadsimta Kandavas baznīcas grāmatās minēti divi bisu kalēji: 1771. un 1783. gadā Sanders, bet 1789. gadā - Leičiks.
Pēdējais zināmais bisu taisītājs Kandavā bija 1848. un 1851. gadā minētais Frīdrihs Kolmanis. Meistars uz Kandavu bija pārcēlies no Sabiles.
Vēlākajos gados šis arods izzuda ne tikai Kandavā vien, jo amatnieku darinājumus izkonkurēja Anglijā un Vācijā rūpnieciski ražotās bises.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita