Dažkārt pavisam tradicionālās sabiedrībās var atrast sadzīves tradīcijas, kuru ģenderisms liek konservatīvo vērtību aizstāvju matiem celties stāvus. Balkānu pussalā daudzviet gadsimtiem ilgi jaunām sievietēm tika dota skarba iespēja, kā izbēgt no savam dzimumam lemtās totālās beztiesības.
Iespēja izvairīties no Dieva lemtā likteņa Balkānu sievietēm bija nereliģisks celibāts jeb šķīstības zvērests. Tas paredzēja uz visu mūžu atteikties būt sievietei: nemīlēties, neprecēties, nedzemdēt bērnus. Tika pieņemts, ka tā ir pašas jaunavas brīva izvēle. Taču arī vecākiem, atvasei piedzimstot vai bērna gados, bija tiesības viņam izvēlēties šādu likteni - turklāt pavisam merkantilu apsvērumu dēļ.
Zvērinātas jaunavas statuss tika apliecināts vizuāli, sociāli, praktiski un pat tiesiski. Viņa lielāko tiesu ģērbās vīriešu drēbēs un tika pārdēvēta vīrieša vārdā, tika atzīta par vīrietim līdzīgu jeb līdzvērtīgu un strādāja tikai vīriešiem paredzētos darbos. Šim trešajam dzimumam bija saimnieka tiesības uz zemi un citu īpašumu, iespējas brīvi pārvietoties, piedalīties ciemam un cita veida vietējai kopienai svarīgu jautājumu izlemšanā. Tāpat dzert kopā ar vīriešiem krogā un pārspriest īstu veču lietas.
Zvērinātas jaunavas parasti tika gramatiski uzrunātas kā vīrieši, par viņām tika runāts kā par vīriešiem. Kaut arī Balkānu slāvu valodās pastāv trešā - nekatrā - dzimte (latviešu valodā tā skaitās zudusi), to nekad nelietoja attiecībā uz trešo dzimumu. Tāpēc arī angļu valodas avotos, stāstot par zvērinātām jaunavām, smalkais stils ir runāt par «viņiem».
Iespējams, pati slavenākā zvērinātā jaunava ir albāņu Žanna d’Arka, savas tautas nacionālā varone Tringe Smaili jeb Janica (1880-1917), revolucionāre un partizāne cīņā pret Osmaņu impēriju.
Gribi sev zemi un bisi - pārtopi vīrietī!
Balkāniem vēl joprojām ir Eiropas tumsonīgās nomales slava. Visa serbu kinorežisora Emīra Kusturicas, komponista Gorana Bregoviča un citu mākslinieku talantīgi uzburtā Balkānu eksotika nav neko tīkama, ja tajā nākas dzīvot ikdienā. Savu artavu reģiona nelāgajā reputācijā, protams, deva pagājušā gadu tūkstoša pēdējās desmitgades nežēlīgie kari bijušās Dienvidslāvijas teritorijā. Taču daudzu gadsimtu ilgās vīriešu varas tradīcijas nespēja izskaust pat sociālisms. Varbūt to īsti nevarēs pat eirointegrācija.
Vietējās paražas sievietēm pat XX gadsimtā nedeva tiesības mantot un pirkt zemi, jaunajai sievai bija obligāti jādzīvo vīra ģimenē un jāpakļaujas lauleņa vecākiem. Sievietes ne tikai nevarēja balsot kopienas sapulcēs, viņas pat nedrīkstēja nēsāt pulksteni, dziedāt un spēlēt mūzikas instrumentus. Kur nu vēl dzert un smēķēt... Sievietes faktiski bija sava tēva vai vīra ģimenes īpašums, bezmaksas darbaspēks un objekts dusmu izgāšanai ar visu, kas gadās pa rokai.
Te laikam nepieciešama neliela atkāpe skaidrākam priekšstatam par Balkānu tradīcijām. Ja sieva tika pieķerta laulības pārkāpšanā, vīra tiesības un pat pienākums bija viņu nogalināt. Melnkalnes nomalē tas bijis pat vesels rituāls (detalizēti atspoguļots 1986. gada spēlfilmā Lepota poproka jeb Netiklības skaistums, kas neradīja skaļus apvainojumus melnkalniešu tautas apmelošanā).
Vainīgajai bija naktī jāizcep liels maizes klaips, tad ragnesis paņēma smagu veseri, un abi agrā rītā devās dziļāk kalnos. Tur sieva nometās ceļos, lūdza piedošanu pazemotajam vīram un apgānītajam ģimenes pavardam. Pēc tam viņa uzlika sev uz galvas svaigi cepto maizi. Vīrs atvēzējās… un ar izpildīta pienākuma sajūtu devās mājās. Sist ar veseri pa maizi taču nav noziegums?
Savukārt, ja kāds mēģinātu iesist zvērinātai jaunavai, viņš no smagā darbā rūdītā cilvēka riskētu dabūt pretī tā, ka maz neliekas. Turklāt viņām bija vīriešu tiesības lietot ieročus un medīt. Ja kāda solījumu devusī tika nogalināta, tad slepkavas dzimta, lai izbēgtu no Balkānos, un īpaši Albānijā, pašsaprotamās asinsatriebības, atpirkās ar tādu pašu naudas summu, kāda bija noteikta par vīrieti. Sievietes dzīvība tika novērtēta uz pusi zemāk.
Savukārt naidīgās ģimenes, kas negribēja maksāt vai pieņemt asinsnaudu, nereti izkāva viena otru tiktāl, ka meitenēm nācās dot jaunavas zvērestu tāpēc vien, lai saglabātu dzimtas īpašumu mātei-atraitnei un mazākām māsām. Šķiet, asinsatriebība bija vienīgā Balkānu ieraša, kas zvērējušās jaunavas atzina nevis par īstiem vīriešiem, bet gan par trešo dzimumu. Tās rēķini tika kārtoti, nogalinot tikai bioloģiskus stiprā dzimuma pārstāvjus.
Sievietes ne tikai nevarēja balsot kopienas sapulcēs, viņas pat nedrīkstēja nēsāt pulksteni, dziedāt un spēlēt mūzikas instrumentus. Kur nu vēl dzert un smēķēt... Sievietes faktiski bija sava tēva vai vīra ģimenes īpašums, bezmaksas darbaspēks un objekts dusmu izgāšanai ar visu, kas gadās pa rokai.
Pēdējās «mohikānes» jāmeklē Albānijā
Jaunavas zvēresta tradīcija hronikās pieminēta no XV gadsimta, un īpaši spēcīga tā bija Albānijas ziemeļos, Kosovā un Melnkalnē, taču tika ievērota arī citviet Balkānu rietumdaļā - Dalmācijā (Horvātija), Bosnijā, Serbijā, tagadējā Ziemeļmaķedonijā. Tā, saukta par burrnesha, ir ietverta tradicionālo albāņu cilšu tiesību paražu kodeksā Kanun (kanons, kas līdz pat XX gadsimta sākumam efektīvi darbojās, nepastāvot rakstveidā!). Šai tradīcijai nav reliģisku sakņu, to ievēroja gan Balkānu pareizticīgo, gan katoļu, gan musulmaņu vidū.
Parasti šķīstības solījums tika dots, klātesot divpadsmit vīru lielai kopienas, piemēram, ciema, dzimtas vai klana, vecajo padomei. Par zvērinātu jaunavu varēja kļūt jebkurā vecumā. Ja ģimenē viena meita izvēlējās šo ceļu, tas nebija liegts arī viņas māsām. Zvēresta lauzējai agrākos laikos draudēja nāve, taču īsti nav ziņu par tādu sodu izpildi.
Ja bija zuduši cēloņi, motivācija vai saistības, kas noteica meitenes vai viņas vecāku izvēli, solījumu dažreiz varēja atsaukt. Piemēram, ģimenē beidzot piedzima dēls, kas varēja mantot īpašumu. Taču daudzas zvērinātās jaunavas pašas atteikušās izmantot tādu iespēju, lai kā dotā vārda neturētājas vietējā kopienā nekļūtu par izstumtajām (vai pašas tā justos).
Bosnijā un Dalmācijā senā tradīcija jau ir pagaisusi, tāpat arī Melnkalnē - tur pēdējā zināmā zvēresta devēja Stana Ceroviča nomira 2016. gadā astoņdesmit gadu vecumā. Albānijā un albāņu apdzīvotajā Kosovā paraža turējās (turas?) visilgāk. Kā 2010. gadā rēķināja raidījuma National Geographic Taboo veidotāji, vēl šī gadu tūkstoša sākumā reģionā bija skaidri zināmas apmēram simts zvērinātas jaunavas. Pārsvarā viņas bija jau cienījama vecuma «kungi». Citi avoti gan apgalvo, ka neafišētās solījuma devējas tad vēl droši varēts rēķināt simtos. Šīs desmitgades sākumā bija zināms par vismaz duci zvērinātu jaunavu. Agrāk tādas bijušas pat tajās albāņu kopienās, kas jau gadsimtiem ilgi dzīvo Itālijas dienvidos un Sicīlijā.
Kad Albānijā valdīja no ārpasaules izolējies staļiniskā stila komunistu režīms (1944-1991), tas dedzīgi un bargi centās izskaust tautas patriarhālās paražas. Lielākajā valsts daļā tas izdevās, un sievietēm tika reāli garantēta līdztiesība ar vīriešiem. Vecās tradīcijas, ieskaitot jaunavības zvērests, apslēpti saglabājās tikai pašos Albānijas ziemeļos. Ienīstajai diktatūrai krītot, senie ieradumi piedzīvoja renesansi, un atkal atradās sievietes, kas vēlējās kļūt par vīriešiem.
«Pabiji puikās, tagad pietiek!»
Līdzīga un varbūt vēl senāka trešā dzimuma kultūrprakse joprojām pastāv Afganistānā, pat talibu pārvaldītā, un daļēji arī tās kaimiņvalstī Pakistānā. Īpaši izplatīta puštunu tautā, retāk - starp hazarejiem un tadžikiem. Tur gan tā nav pašas meitenes, bet tikai viņas vecāku izvēle - gadījumos, ja ģimenē nav dēla, ja dēlu nav pietiekami vai arī meitu šķiet par daudz. Šādu transvestisma paražu un tai pakļauto bērnu dēvē par bacha posh («ģērbta kā zēns» persiešu valodā).
To skaidro ar milzīgo morālo spiedienu un pat stigmatizāciju, ko nākas izciest ģimenēm un īpaši mātēm, kurām nav dēlu. Tās tiek uzskatītas par nepilnvērtīgām. Tāpēc spēkā ir pat māņticība, ka meitas pārvēršana par bacha posh sekmējot zēna piedzimšanu. Šāds dēls tiek ģērbts kā puika un nēsā īsus matus, viņam tiek dots arī vīrieša vārds.
Bacha posh ģimenē ir pacelta pāri māsām, viņai nav jāpalīdz virtuvē un mājas uzkopšanā. Zēna drēbes ļauj vienkāršāk tikt pie iespējas izglītoties, sportot, braukt ar velosipēdu, arī strādāt, brīvi uzturēties sabiedrībā, vīrieša statusā pavadīt māsas ārpus mājas. Turklāt tas notiek, pilnībā balstoties apkārtējo cilvēku solidārā klusēšanā. Gan kaimiņi, gan pedagogi zēnu skolā, gan puikas uz ielas zina, kāds patiesībā ir šī bērna dzimums. Taču, ja bacha posh tiek publiski atmaskota, īpaši tagad, sekas var būt traģiskas, jo šo paražu talibi uzskata par LGBTQ+ «nešķīstību».
Kad meitenei iestājas pubertāte un viņu uzdot par zēnu kļūst arvien grūtāk, ģimene pamazām bacha posh atgriež atpakaļ patiesā dzimuma lomā un gatavo laulībām (tās slēdz līgavas 15-20 gadu vecumā). Nereti tāpēc pat tiek mainīta dzīvesvieta.
Daļa šo meiteņu jūt atvieglojumu, ka var izbeigt maskarādi. Citas nevēlas zaudēt zēniskās dzīves privilēģijas un cenšas puiciskumu saglabāt pēc iespējas ilgāk. Dažkārt pat vispār nevēlas būt sievietes un sievas, kam jāpakļaujas vīram. Turklāt meitenēm dēla loma tiek uzspiesta laikā, kad veidojas bērna personība, un tas atstāj smagu psiholoģisko nospiedumu. Daudzām bacha posh vēlāk rodas problēmas saskarē ar savu dzimumu - viņas ir draudzējušās, rotaļājušās un darījušas blēņas tikai kopā ar puikām. Šīm jaunajām sievietēm tāpēc nav arī iemaņu saimniekošanā. Viņas jūtas esam ne savā ādā un žēlojas, ka zaudējušas bērnības atmiņas un identitāti.
Bacha posh tradīcijas rašanos saista ar sieviešu pārģērbšanos par vīriešiem senākos laikos - lai viņas varētu doties karot vai paglābt sevi no varmācības. Pašā XX gadsimta sākumā tā savdabīgi tika īstenota Afganistānas emīra Habibullahana harēmā. Kā liecina (diemžēl) privātkolekcijā saglabājušies fotoattēli, viņš licis daudzās sievas uzraudzīt vīriešu drānās ģērbtām sievietēm. Tādējādi, lai nevajadzētu zaudēt reputāciju Eiropas acīs, meklējot einuhus, valdnieks-reformators pratis apiet islamā noteikto aizliegumu harēmu sargāt ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm.
Ģimene nevar bez vīrieša
Motīvi, kas lika izvēlēties celibātu, bija dažādi. Galvenokārt - tā radās iespēja izbēgt no negribētām laulībām vai arī, iespējams, precēšanās vispār. Jaunavas zvērests bija vienīgais vērā ņemamais attaisnojums, kas ļāva, izvairoties no asinsatriebības, atteikties pildīt vecāku agrāk slēgtu vienošanos saprecināt bērnus, kad tie paaugsies.
Bija meitenes, kuras gribēja vai juta pienākumu joprojām dzīvot kopā ar vecākiem vai māsām. Bieži liels svars bija mātes lūgumam vai kategoriskai prasībai pēc tēva nāves. Atraitnēm bez dēliem Albānijā un citur Balkānos tradicionāli bija maz izvēles iespēju, kā dzīvot tālāk. Viņas varēja tukšām rokām atgriezties savu vecāku ģimenē; kļūt par kalponi mirušā vīra ģimenei; varbūt apprecēties atkārtoti. Taču ar surogātdēlu - kā izteicās kāds franču etnogrāfs - sieviete arī turpmāk varēja dzīvot kā saimniece mājās, kurās reiz bija ienākusi.
Iespējams, pati slavenākā zvērinātā jaunava ir albāņu Žanna d’Arka, savas tautas nacionālā varone Tringe Smaili jeb Janica (1880-1917), revolucionāre un partizāne cīņā pret Osmaņu impēriju. Abi viņas brāļi krita kaujās pret turkiem, tēvs nomira cietumā, tāpēc, kad 1911. gadā sākās albāņu sacelšanās, zvērinātā jaunava stājās vīriešu kārtas radinieku vietā. Viņa cīnījās tik varonīgi, ka kļuva slavena pat tālu Rietumeiropā. Taču Tringe - atšķirībā no citām solījuma devējām - ģērbās tradicionālās sieviešu drēbēs un darīja sieviešu darbus.
Civilizētajā pasaulē eksotiskās ziņas pa zvērinātām jaunavām parādījās XIX un XX gadsimta mijā. Sākotnēji tur valdīja pārliecība, ka šāda izvēle ir tikai vecāku, klanu un barbarisko tikumu uzspiesta izvēle, kurai pašas meitenes nespēj pretoties. Savukārt etnogrāfu pētījumi liecina, ka liela daļa zvērināto bija apmierinātas ar šīs izvēles doto dzīvi un statusu vietējā kopienā.
Ja seksa nav, tad nav!
Kādreiz es, šo rindu autors, biju cītīgs Eirovīzijas skatītājs, tāpēc pēc tam, kad konkursā 2007. gadā vienīgo reizi uzvarēja Serbija, biju ļoti pārsteigts. Kas tik īpašs bija dziesmā Molitva (Lūgšana) un tās izpildītājā Marijā Šerifovičā? Ne lipīgas melodijas, ne krāšņa šova... Protams, tika runāts par Balkānu balsošanas mafiju, kad reģiona valstis atbalsta kaimiņus (pat neskatoties uz savstarpējā kara nežēlību!). Nebija noslēpums, ka dziedātāja ir atklāta lesbiete un arī Eirovīzija kļūst par arvien izteiktāku kvīru manifestēšanās platformu.
Vēlāk, uzzinot par zvērinātajām jaunavām, radās pieļāvums, ka papildu punktus Šerifovičai varēja nest Balkānu publikai saprotamā atsauce uz seno tradīciju. Viņas melnais tipiski vīrišķais uzvalks, baltais krekls (ne blūze!) ar atraisīto kaklasaiti, šķiet, bija kas vairāk nekā maskulīnās lesbietes uniforma. Taču tās ir tikai pārdomas par tēmu.
Pašu zvērināto jaunavu dzīve, cik nu tas zināms, bija kategoriski aseksuāla. Lielākā daļa no pētnieku izvaicātajām tikai no viņiem vispār uzzināja, ka starp sievietēm var pastāvēt seksuālas attiecības. Kaut arī vīriešu homoseksuālisms Balkānos nešķita kaut kas neiedomājams. Drīzāk - nekas tāds, ko būtu vērts pieminēt. Gani dodas uz ilgu laiku projām no mājām uz tālām ganībām, naktis ir aukstas un vientuļas... Tāds oskarotās filmas Kuprainais kalns Balkānu variants...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita