XX gadsimta latviešu politiķi, literāti un vēsturnieki latviešu neatkarības cīņu kopsakarā daudz pieminējuši XIII gadsimta cīnītājus par zemgaļu brīvību - valdniekus Viesturu un Nameju. Bieži vien viņi ieguvuši literāru varoņu aprises, un par tiem radītas leģendas, ko nav iespējams saistīt ar vēstures faktiem. Viena no zināmākajām visjaunāko laiku latviešu leģendām stāsta par vītu sudraba gredzenu, ko esot valkājis zemgaļu valdnieks Namejs. Kāda tad ir vēsturiskā īstenība, un kā radušās leģendas?
Senkrievu hronikās zemgaļi kā viena no baltu tautām, kas maksājusi meslus krievu kņaziem, pirmoreiz minēti XI gadsimtā. Tajās atrodamas arī ziņas par liela Polockas kņaza karaspēka neveiksmīgo karagājienu uz Zemgali 1107. gadā. Cīņā pret zemgaļiem esot kritis milzīgs krievu skaits - deviņi tūkstoši. Tas liecina, ka jau tolaik Zemgale bijusi politiski vienota, jo tik ievērojamu uzvaru varēja panākt nevis atsevišķu pilsnovadu karadraudzes, bet gan apvienots visas zemgaļu zemes karapulks.
XIII gadsimta sākumā lielākā zemgaļu pilsnovadu apvienība jeb zeme bija Upmale, kas atradās Lielupes, Mūsas un Mēmeles baseinā. Upmales austrumu robeža aizsniedza Daugavu līdz pat grīvai. To, ka Daugavas ūdensceļš atradās zemgaļu kontrolē, liecina skandināvu teikās minētā Zemgaļu Daugava.
Domājams, Lielupes grīvā atradās slavenā zemgaļu osta, kuru pāvests 1200. gadā aizliedza apmeklēt ārzemju tirgotājiem. Ievērojams tirdzniecības centrs bija arī Mežotnes pils un senpilsēta. Visticamāk, arābu ceļotāja Idrīsi XI gadsimtā minētā Madsūna, kuras iedzīvotāji pielūguši uguni, ir Mežotne.
Lai pasargātu savas ostas no sirotājiem, zemgaļiem vajadzēja izveidot vienotu militāru struktūru. Iespējams, jau pirms Viestura un Nameja kā zemgaļu apvienotāji darbojušies talantīgi karavadoņi un diplomāti, taču viņu vārdi mums nav zināmi.
Uz rietumiem no Upmales atradās zeme ar nezināmu kopīgu nosaukumu. To veidoja Tērvetes, Dobenes, Spārnenes, Dobes, Žagares un Silenes pilsnovads. Lielākā un labāk nocietinātā pils kopš XI gadsimta bija Tērvete. Vairums vēsturnieku uzskata, ka tieši tur atradusies zemgaļu valdnieku rezidence. Pirmais krustnešu nocietinājums - Ikšķiles mūra pils - zemgaļu uzbrukumu piedzīvoja jau ap 1187. gadu, tas gan nebija labi organizēts un cieta neveiksmi. Kā vēsta Indriķa hronika, uzbrucēji esot lielījušies, ka pili ar virvēm ievilkšot Daugavā.
«Viesturs» ir mūsdienās vispārpieņemtā šī zemgaļu valdnieka vārda forma. Kā tas skanējis īstenībā, nav iespējams noskaidrot, jo sveštautiešu avotos tas ir izkropļots. Indriķa hronikā rakstīts «Westhardus», Atskaņu hronikā - «Vester».
Viesturs izglābj bīskapu Albertu
1203. gadā notika nākamais zemgaļu militārā spēka demonstrējums kristīgajiem - ciema nopostīšana pie Salaspils. Drīz pēc tam pēc bīskapa Alberta iniciatīvas tika noslēgts miera līgums ar zemgaļu valdnieku Viesturu. Kristīgās baznīcas pozīcijas Baltijā tolaik vēl bija tik nestabilas, ka bīskapam miers ar spēcīgajiem kaimiņiem bija jāpanāk ar glaimu un dāvanu palīdzību. Līgums tika slēgts pēc pagānu paražām, jo prasība kristīties varēja zemgaļus aizkaitināt. Svarīgākais līguma noteikums bija savstarpēja palīdzība karos.
«Viesturs» ir mūsdienās vispārpieņemtā šī zemgaļu valdnieka vārda forma. Kā tas skanējis īstenībā, nav iespējams noskaidrot, jo sveštautiešu avotos tas ir izkropļots. Indriķa hronikā rakstīts «Westhardus», Atskaņu hronikā - «Vester».
Indriķis Viesturu dēvē gan par dižciltīgo, gan zemgaļu karavadoni un priekšnieku, bet Atskaņu hronikā viņš titulēts par ķēniņu. Vēstures avotos atspoguļotā Viestura darbība rāda, ka viņam piemitušas gan valdnieka dotības, gan reāla vara visā Zemgalē: viņš gan īsā laikā sapulcēja lielus karapulkus, gan pavēlēja dot ķīlniekus no visām Zemgales pilīm, gan visu zemgaļu vārdā noraidīja piedāvājumus kristīties.
Bīskapam galvenais mērķis draudzībai ar zemgaļiem bija drošība, savukārt Viesturu interesēja krustnešu kara mašīnas un kara mākslas paņēmieni, kurus varētu lietot cīņās pret saviem galvenajiem tālaika ienaidniekiem - lietuviešiem. Krustnešu karavīru palīdzība sākotnēji viņam nebija vajadzīga. Tieši otrādi - tieši zemgaļu vīri pasargāja Rīgas bīskapa valstiņu no iznīcināšanas.
1205. gadā pie nelielās un slikti nocietinātās Rīgas ieradās 2000 lietuvieši, kuri kunigaiša Svelgata vadībā devās sirojumā uz Igauniju. Svelgatis, redzēdams rīdzinieku izbailes, nosolījās atpakaļceļā pilsētiņu nopostīt, nicīgi piebilzdams: «Diezin vai visu šīs pilsētas putekļu pietiktu mūsu tautas riekšavai.» Dažas dienas pēc tam Rīgā ieradās Viesturs un piedāvāja palīdzību pret lietuviešiem, sev pieprasīdams vācu kara speciālistus. Vienošanās tika noslēgta, un valdnieks atveda lielu zemgaļu karaspēku, kas pie Ropažiem sakāva lietuviešus. Kunigaiša Svelgata galva kopā ar bagātīgām kara trofejām aizceļoja uz Zemgali.
Nākamais bīskapijai un Rīgai kritiskais brīdis pienāca 1206. gadā, kad Turaidas lībieši gatavoja uzbrukumu krustnešiem. Ar krustnešu spēkiem vien lībiešus pieveikt nebūtu iespējams. Bīskaps Alberts aicināja palīgā vareno sabiedroto Viesturu, kurš arī nekavējoties ieradās ar 3000 zemgaļu vīriem. Šim karaspēkam vēl pievienojās vācu krustneši un no savas pils padzītais lībiešu kungs Kaupo. Tas jau bija pietiekami daudz, lai vienlaikus uzbruktu Kubeseles un Satezeles pilij. Pēc Kubeseles ieņemšanas un Satezeles novada izpostīšanas Gaujas un Daugavas lībieši atzina par prātīgāku pieņemt kristietību un Alberta virsvaru.
Droši vien pašam Viesturam to neapzinoties, viņa militārais atbalsts Rīgas bīskapa valsti ne tikai paglāba no iznīcināšanas, bet arī veicināja izplešanos pa visu lībiešu teritoriju Vidzemē. Jāšaubās, vai vispār jebkurš baltu cilšu vadonis XIII gadsimta sākumā spēja iedomāties, ka nelielā Rīgas pilsētiņa un salīdzinoši niecīgais krusta karotāju pulciņš dienās izaugs par visu apkārtējo cilšu neatkarību apdraudošu spēku.
Draugi kļūst par ienaidniekiem
Lietuviešu sirojumi Zemgalē turpinājās, jo viņu apvienošanās centieni izpaudās lielākoties kā uzbrukumi kaimiņu zemēm. Lai darītu tiem galu, Viesturs sāka pret lietuviešiem gatavot daudz lielāku triecienu nekā parastie laupīšanas karagājieni un aicināja talkā arī krustnešus. 1208. gadā bīskaps pakļāvās no Vācijas ieradušos laupītkāro krusta karotāju spiedienam un atļāva viņiem piebiedroties Viesturam. Aptuveni 50 vācieši, vedot līdzi akmeņu metamās ierīces, kopā ar «neskaitāmu daudzumu» zemgaļu devās uz Lietuvu.
Kā tas baltu ciltīm bija ierasts, pirms ienākšanas ienaidnieka zemē ar zīlēšanu tika jautāts dievu viedoklis par gaidāmo karagājienu. Šoreiz augstākie spēki zemgaļiem sagādāja vilšanos, paziņojot, ka labi sagatavotajam pasākumam nepiekrīt un atbalstu nesola. Turpinot iztaujāt dievus, atklājās, ka lietuvieši jau zinot par gaidāmo uzbrukumu un esot gatavi cīņai. Zemgaļi no karagājiena atteicās.
Taču vācieši, baidīdamies no savējo izsmiekla, tomēr devās iekšā lietuviešu zemē. Tur izrādījās, ka zemgaļu dievi nav melojuši - turienes ciemi bija tukši, visi ļaudis un mantas paslēptas. Atpakaļceļā lietuvieši negaidītos uzbrukumos iznīcināja gandrīz visu vāciešu nodaļu.
Viesturs saprata, ka lietuvieši atriebsies par iebrukuma mēģinājumu, tāpēc lika zemgaļiem sagatavoties cīņai. Drīz vien liels lietuviešu karaspēks ienāca Zemgalē, taču laikus sapulcinātie zemgaļu karotāji sakāva iebrucējus. Izdzīvojušie lietuvieši pat nespēja aizbēgt uz savu zemi, jo atpakaļceļu nosprostoja aizcirtumi - nogāztu koku rindas.
Pēc šīs sakāves regulāri lietuviešu uzbrukumi Zemgalei beidzās, taču pasliktinājās attiecības ar krustnešiem. Ne bīskapa vīri, ne zemgaļi vēl neuzbruka viens otram, taču arī nepalīdzēja karā. Domājams, Viesturs nākamajos gados redzēja bīskapa varas pieaugumu un saprata, ka reiz var tas apdraudēt arī zemgaļu neatkarību. XIII gadsimta otrajā gadu desmitā bīskapa Alberta spēkiem nu bija piepulcināti arī kristīto lībiešu un latgaļu zobeni, tāpēc varēja plānot zemgaļu kristīšanu. Jau 1218. gadā Alberts iecēla bīskapu vēl nekristītajai Zemgalei. Ja Viesturs zināja par to, šis fakts tikai vairoja viņa neuzticību.
1219. gadā notika jau atklāts Alberta mēģinājums kristīt zemgaļus. Mežotnes novadu bija atsākuši postīt lietuviešu sirotāji, tāpēc mežotnieši lūguši palīdzību bīskapam, bet viņš par to pieprasījis kristīties. Tad mežotnieši sacījuši, ka citu zemgaļu mežonības dēļ kristīties varot tikai bīskapa vīru apsardzībā, un bīskaps uz Mežotni nosūtījis gan garīdzniekus, gan karavīru nodaļu.
Acīmredzot Viesturs krustnešu nomitināšanu Mežotnē uzskatīja par miera laušanu, tāpēc sapulcināja karavīrus no «visām savas zemes robežām» un aplenca Mežotni. Pēc tam, kad zemgaļi Viestura vadībā sakāva no Rīgas sūtītos palīgus, kristieši pili atstāja.
Bīskaps saprata, ka pret jauno pretinieku nekavējoties jāvērš visi spēki. Tagad Livonijas baznīcas galva par spēku trūkumu sūdzēties nevarēja, un 1220. gada februārī pret Mežotni devās labi apgādāts 8000 vācu krustnešu, lībiešu un latgaļu karaspēks.
Vairāk nekā desmit dienas pār pili krita metamo ierīču raidīto akmeņu un šķēpu krusa, bet aizstāvji varonīgi turējās pretī. Viņiem palīgā ieradās Viestura karapulks, kurā ietilpa arī lietuviešu algotņi. Bīskapa sūtņiem ar dāvanām tomēr izdevās lietuviešus atturēt no cīņas, un Viesturs milzīgajam krustnešu karapūlim uzbrukt neuzdrošinājās. Pilij nācās padoties, taču bīskaps vēl nejutās tik spēcīgs, lai nocietinātos Mežotnē, un samierinājās vienīgi ar pils nopostīšanu.
1225. gadā Viesturu uz sarunām uzaicināja pāvesta sūtnis Modēnas Gviljelmo, lai pierunātu valdnieku kristīties, taču Viesturs piedāvājumu noraidīja, atļaujot Zemgalē darboties tikai vienam sludinātājam. Acīmredzot Viesturs apzinājās, ka kristības pieņemšana nozīmē Rīgas bīskapa virsvaras atzīšanu.
Nākamais lielais krustnešu iebrukums Zemgalē notika 1229. gadā. Kā atmaksa tam 1230. gadā sekoja Viestura vadītais zemgaļu sirojums uz Aizkraukles apvidu. Aizkraukles pilskunga Markvarta sapulcētā krustnešu nodaļa sekoja sirotājiem pa pēdām un pārsteidza nesagatavotus naktsmītnes vietā. Tika apkauti aptuveni 500 zemgaļu.
Atskaņu hronika apraksta Viesturu šajā kaujā, kas pierāda, ka viņš bijis ne tikai talantīgs karagājienu organizētājs, bet arī varonīgs cīnītājs. Zemgaļu valdnieks stājies pretī bruņotajam Markvartam ar gruzdošu baļķēnu, paķertu no ugunskura. Ar to izsitis bruņiniekam zobus un paglābies kādā pilī. Ņemot vērā, ka tajā laikā zemgaļu valdnieks bija aptuveni 60 gadus vecs vīrs, šāds varoņdarbs ir patiesi ievērības cienīgs.
Šīs ir pēdējās vēstures avotos aprakstītās Viestura gaitas. Iespējams, atlikušajā dzīves laikā viņš vairs nepiedalījās karagājienos, bet rūpējās par attiecību uzlabošanu ar lietuviešiem. Kaujā pie Saules 1237. gadā zemgaļi kopā ar lietuviešiem sakāva Zobenbrāļu ordeņa spēkus, un, visticamāk, šāda cilšu vienotība bija Viestura politikas rezultāts.
Zemgaļu valdnieks pretī bruņotajam Markvartam stājies ar gruzdošu baļķēnu, paķertu no ugunskura. Ar to izsitis bruņiniekam zobus un paglābies kādā pilī. Ņemot vērā, ka tajā laikā zemgaļu valdnieks bija aptuveni 60 gadus vecs vīrs, šāds varoņdarbs ir patiesi ievērības cienīgs.
Nameiša uznāciens pie Tērvetes
Pēc veiksmīgās Viestura pretošanās iestājās ilgāks miera periods, bet 1251. gadā, kad krustneši bija nodibinājuši draudzīgas attiecības ar Lietuvas valdnieku Mindaugu, Zemgalē negaidīti iebruka liels karaspēks Vācu bruņinieku ordeņa Livonijas atzara mestra vadībā. Zeme tika izpostīta, un zemgaļi bija spiesti noslēgt mieru. 1254. gada aprīlī virskundzība Zemgalē tika sadalīta starp ordeni un Rīgas arhibīskapiju.
Miers izbeidzās 1259. gadā, kad pēc ordeņa sakāves Lietuvā zemgaļi no savas zemes izraidīja ordeņa ieceltos tiesnešus jeb fogtus. Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem karagājieniem ordenis ap 1266. gadu uzcēla Jelgavas pili, un tās garnizons nemitīgi postīja zemgaļu sētas un laukus.
Regulāras postīšanas taktika izrādījās iedarbīga - 1271. gadā ordeņa rokās bez lielas pretošanās krita Tērvetes pils, un ordenis tur izvietoja savu garnizonu. Nākamajā gadā bez cīņas padevās Mežotnes pils. 1272. gadā zemgaļu zemes vecākie ar mestru un arhibīskapu noslēdza miera līgumu, apņemoties pāriet kristīgajā ticībā, atzīt virskundzību, piedalīties karagājienos un maksāt kunga tiesu, paturot savas tiesības un pārvaldi.
Tobrīd miera līgums bija labākais risinājums, jo zemgaļiem trūka sabiedroto. Situācija mainījās 1279. gadā, kad ordeņa karaspēks, kurā bija arī zemgaļu vīri, ielauzās lietuviešu valdnieka Traideņa zemē un aplenca Kernoves pili, bet atceļā uz Rīgu to pie Aizkraukles pilnībā iznīcināja lietuvieši. Kaujā krita ordeņa mestrs un 71 ordeņbrālis. Zīmīgi, ka zemgaļi piedalīties kaujā atteicās, kas liecina par jau iepriekš izplānotu sadarbību ar lietuviešiem.
Pavasarī zemgaļi nolēma atgūt Tērvetes pili. XIII gs. deviņdesmitajos gados viduslejasvācu valodā sadzejotajā Atskaņu hronikā, aprakstot šo uzbrukumu, pirmoreiz minēts tā vadītājs - Nameisis (Nameise), kurš dēvēts par zemgaļu karavadoni (houbetman) vai karali (kunic). Par karavadoņiem baltu zemēs XIII gs. saukti uz karadarbības laiku ievēlētie vadoņi, un no hronikas ziņām izriet, ka Nameisim bija tiesības iesaukt zemgaļu vīrus karā.
Mūsdienās vairāk tiek lietota vārda forma Namejs, kaut gan vēsturiski atbilstošāka būtu Nameisis vai Nameiķis, jo baltu personvārdiem XIII-XIV gadsimtā bieži sastopamas izskaņas -aiķis un -eiķis, bet ne -ejs. Līdzīga ir arī forma Nameiksis; šāds vārds - Nameyxe - minēts XIV gs. vidū Kuldīgas komturejas lauksargu nodokļa maksātāju sarakstā Aizputes pilsnovada Dzeldes ciemā. Valodnieki K. Būga un H. Kiparskis vārda nozīmi skaidro šādi - «pie nama piederošs», «savējais». Atskaņu hronikā uzsvērts, ka nav vārdos izsakāms, cik daudz goda un cienības Nameisis saņēmis no ordeņbrāļiem. Visticamāk, ar to domātas dāvanas un lēņi, ar kuriem viņš, tāpat kā citi kristījušies baltu vadoņi, apveltīts pēc miera noslēgšanas.
Citi vēstures avoti atklāj, kas tad bija Nameiša atkrišanas iemesls. Tērvetes priekšpili zemgaļi ieņēma uzreiz. Tajā tika nogalināti visi kristīgie, izņemot strēlnieku Bertoldu, kurš zemgaļiem izdalīja priekšpilī esošos arbaletus un apmācīja ar tiem rīkoties.
Tas nebijis piespiedu kārtā, jo arbaletus mēdza glabāt nevis priekšpilī, bet gan arsenālā pilī. Tātad nodevība bija gatavota ilgi, un tāda nemēdz būt vērsta pret taisnīgu un cienītu komandieri. Ordeņbrāļi patvērās pilī, kuru garnizona komandieris - komturs vai fogts - lika aizdedzināt, tādējādi saviem karavīriem atstājot tikai divas iespējas: sadegt vai izlauzties. Arī tas liecina par komandiera nežēlību. Nameiša vadītie zemgaļi, Atskaņu hronikas vārdiem runājot, izlauzušos «sakāva lupatās».
Pāris stundas vēlāk zemgaļi noturēja tiesu un lika kādam sagūstītajam ordeņbrālim iziet apļa vidū, kur sakapāja to gabalos. Dažus gūstekņus Nameisis aizsūtīja lietuviešu valdniekam Traidenim. Tas liecina, ka viņš bija Traideņa pakļautais, jo tanī laikā ķīlniekus mēdza nosūtīt valdniekam, turklāt, tā kā par ordeņbrāļu atbrīvošanu Traidenis varēja pieprasīt izpirkuma maksu, gūstekņi bija uzskatāmi arī par vērtīgu dāvanu.
Leģenda par gredzenu
Zemgaļu vadoņi Viesturs un Namejs kā seno latviešu nepakļāvības un varonības piemēri tika izmantoti jaunlatviešu darbos, taču stabili latviešu literatūrā ienāca Latvijas Republikas laikā. Pirmais ievērojamākais darbs bija monarhistiski noskaņotā dzejnieka Edvarta Virzas poēma «Karalis Nameitis», kas tika publicēta 1925. gadā. Jau šajā darbā Nameitis tiek iezīmēts kā latviešu zelta laikmeta, saulainās senatnes valdnieks.
Nameja gredzena leģendas pirmsākumi meklējami Aleksandra Grīna romānā «Nameja gredzens», kas publicēts 1931. gadā. Romāna darbība notiek XVII gs. sākumā, un tajā attēlotas arī vēsturiskas personas, piemēram, Kurzemes hercogs Frīdrihs, Polijas kanclers Jans Zamoiskis un karalis Sigismunds III, tomēr galvenie varoņi un notikumi ir autora izdomāti. Vēsturiskais Namejs šajā romānā nefigurē vispār, un viņa vārds ir saistīts tikai ar leģendas vīšanu.
Galvenais varonis ir jauns lietuviešu kņazs Bogislavs - Gundars, kurš no mirstošā vectēva uzzina, ka ir zemgaļu karaļa Nameja pēctecis. Tad viņš saņem arī paša Nameja rakstītu testamentu un valdnieka varas zīmi - gredzenu. Pēc neveiksmīgiem sabiedroto meklējumiem Polijas dižciltīgo vidū Gundars zemnieku karaspēka priekšgalā dodas no Kurzemes hercoga atkarot savu mantojumu - Zemgali, taču zaudē kauju un tiek sodīts ar nāvi.
Šajā literārajā darbā Nameja gredzens parādās pirmoreiz, un Grīns detalizēti aprakstījis tā izskatu: divi savijušies sudraba zalkši ar rubīna acīm, ap galvām zelta vārpu vainags, kura vidū attēlots vanags lidojumā.
Ievērojami lielāku popularitāti par romānu ieguva Dailes teātrī iestudētā luga «Nameja gredzens». Sešu nedēļu laikā pēc pirmizrādes 1935. gada 27. februārī to izrādīja 25 reizes. Izrādes atbilstība Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma ideoloģijai atklāta laikrakstā Jaunākās Ziņas:
«Jau šī izrāde, kuru noskatījās arī ministru prezidents Dr. K. Ulmanis un vairāki ministru kabineta locekļi, bija latviskā gara atmodas demonstrācija. Sajūsma un pacilātība, kas skatītājos modās pirmajā izrādē, bijusi arī visās turpmākajās izrādēs.»
Izrādes režisors Jānis Muncis teica: «Visiem atkal reiz bija izdevība strādāt pie lugas, kuras tēli ir tuvi tautas dvēselei un kuri vienmēr no jauna spēj dot spēcīgu impulsu tālāk veidot senču varoņu garu, sevišķi jaunatnei.»
Leģendu vairoja arī daudzie režīma apjūsmotāji, kas centās saistīt no Zemgales nākušo Ulmani ar zemgaļu valdniekiem Viesturu un Nameju.
Reālā rota - tā dēvētais Nameja gredzens - izskata ziņā maz līdzinās Aleksandra Grīna aprakstītajam valdnieka gredzenam. Rotaslietas prototips ir XX gs. trīsdesmitajos gados Daugmales pilskalnā atrastie divi vītie sudraba gredzeni. Tie datējami ar XII gs. un XIII gs. sākumu - krietni pirms Nameiša dzīves laika. To dizains ir radies Skandināvijā un vairāk izplatīts aprocēm un kaklariņķiem.
Nav noskaidrots, vai Nameja gredzenu sāka darināt pirms Otrā pasaules kara, taču to izplatība trimdas latviešu vidū sākās pēc kara pārvietojamo personu un karagūstekņu nometnēs Rietumu okupācijas zonā Vācijā. Ar laiku gredzens kļuva par latviešu pazīšanās zīmi trimdas zemēs.
Lielākais paradokss slēpjas faktā, ka pagānu valdnieka gredzena leģenda vēsturiskajā realitātē viduslaikos saistāma ar citiem gredzeniem - katoļu augstākās garīdzniecības amata simboliem. Kardināli pēc ievēlēšanas no pāvesta saņēma gredzenus ar safīru, bīskapi - gredzenus ar citu dārgakmeni, bet abati nēsāja vienkāršus gredzenus, kas simbolizēja Kristus laulību ar baznīcu. Ievērojamākais garīdznieka gredzens ir Romas pāvesta zīmoggredzens, tā dēvētais Zvejnieka gredzens, kas pirmoreiz minēts 1265. gadā. Tas bija arī pāvesta varas simbols, un katram, kurš ieradās vizītē pie baznīcas galvas, par pakļaušanās zīmi tas bija jānoskūpsta.
Augstmaņu zīmoggredzeni Eiropā parādījās tikai XIV gadsimtā. Kronēšanas gredzenu sāka izmantot tikai XVII gadsimta otrajā pusē Anglijas karaļi, un tā uzvilkšana pirkstā simbolizēja monarha laulību ar valsti. Iespējams, tieši šo jauno laiku regāliju Grīns izmantojis kā Nameja gredzena prototipu.
Tātad jāsecina, ka Nameja gredzena leģenda ir populārs, tomēr neveikls un zemgaļu valdnieka dzīves laikam neatbilstošs savārstījums.
2018. gadā uz ekrāniem nonāca Latvijas, Lielbritānijas un Zviedrijas kopražojuma spēlfilma «Nameja gredzens» ar anglisko nosaukumu «Pagānu karalis». Fantāzijas stilā veidotā filma, kurā klaji ignorēta vai sagrozīta vēsturiskā īstenība, neguva nedz kritiķu atzinību, nedz starptautisku popularitāti. Vēstures avotos par Nameiša dzīvi netrūkst nedz spriedzes, nedz dramatisma, un jācer, ka tas ir potenciāls resurss jaunām filmām un literāriem darbiem.
Atmaksa par pazemojumu
Gabalos sacirstais ordeņbrālis saņēma sodu, kas pēc vietējo iedzīvotāju paražu tiesībām bija paredzēta par slepkavību. Ņemot vērā, ka soda izpildītāji bija vairāki, atmaksu acīmredzot veica nogalinātā radinieki. Kādus ļaunus darbus tad Tērvetē izvietotie ordeņbrāļi vai viņu priekšnieki bija pastrādājuši, ja saņēma tik atklātu sodu?
Atbildi uz to, kā arī zemgaļu atkrišanas apstākļu detalizētu skaidrojumu sniedz protokoli par pāvesta sūtņa Franciska no Moliano 1312. gadā Rīgā veikto Rīgas arhibīskapijas sūdzību izmeklēšanu pret Livonijas ordeni. Dominikāņu ordeņa mūks Veseris (Wesserus) no Turaidas liecināja par Zemgales karali vārdā Nameiksis, kurš bijis kristietis tāpat kā citi zemgalieši. Viņš dzirdējis stāstām, ka kāds Vācu ordeņa brālis šim karalim iecirtis pliķi, tāpēc viņš kopā ar citiem atkrituši no kristīgās ticības. Veseris pats bijis dižciltīga zemgaļu atvase, kuras tēvam piederējuši 40 arkli zemes.
Par šādu personisku apvainojumu liecināja arī Rīgas domkungs Konrāds Rubro: kāds komturs vai vācbrālis iesitis pa žokli no sava novada ievēlētam dižciltīgam Zemgales vīram. Šī iemesla dēļ vēlāk tika izpostīta visa Zemgales zeme.
Cits premonstriešu ordeņa mūks Rīgas domkungs Matiass apgalvoja, ka kāds vācbrālis esot iesitis pa zobiem karalim jeb kungam no Zemgales. Tā viņš dzirdējis runājam dažus Rīgas domkungus, kuri tanī laikā bija uzturējušies Zemgalē. Viņš pats redzējis zemgaļu vēstniekus Rīgā.
Par zemgaļu sūdzēšanos pirms sacelšanās liecināja arī Heinrihs - Kerknas klostera prāvests Igaunijā: Livonijas apgabalos klīstot valodas, ka ordeņbrāļi esot nekrietni apgājušies (male tractaverunt) ar Zemgales karali, un daži no Zemgales nosūtījuši sūtņus pie Rīgas arhibīskapa, apsūdzēdami brāļus Zemgales cilvēku apspiešanā un nogalināšanā. Sūtņi teikuši: ja ordeņbrāļi to neizbeigs, zemgaļiem nāksies atteikties no ticības. Liecinieks pats to arhibīskapa klātbūtnē dzirdējis, un tas noticis pirms 33 gadiem, tātad ap 1279. gadu. Viņa tēvs pirms 30 gadiem, tātad ap 1282. gadu, bijis nosūtīts pie lietuviešu karaļa Traideņa. Tas savukārt sūtņiem teicis, ka negribējis pieņemt ticību, jo baidījies no biedinošā zemgaļu piemēra - ka ordeņbrāļi ar viņiem varētu izrīkoties tāpat, kā tie rīkojušies Zemgalē.
Sāmsalas kapelāns Heinrihs Langemans dzirdējis vispārējas valodas, ka ordeņbrāļi izpostījuši zemgaļu bīskapiju, tāpēc zemgaļu tautas vēstnieki esot sūtīti uz Romas kūriju. Viņš pats runājis ar šiem sūtņiem, un visi kopā devušies uz Romu. Uz Lietuvu aizgājušie zemgaļi arhibīskapam solījušies atgriezties baznīcas klēpī, ja tas viņus aizsargās no ordeņbrāļu pārdarījumiem. Tā kā arhibīskaps atteicis, ka nespēj to panākt, ap 1300. gadu sūtņi devušies uz Romu un tur tikušies ar pāvestu Bonifāciju.
Zemgales bīskapiju gan neizpostīja ordenis, bet 1251. gadā pēc šķīrējtiesas lēmuma to pievienoja Rīgas arhibīskapijai. Liecībās sastopamas arī citas apstrīdamas ziņas, tostarp par nodevīgi nogalinātiem dižciltīgiem zemgaliešiem. Tā Jakobs no Vestfālenes, Kerknas cisterciešu klostera mūks, no kāda franciskāņu ordeņa brāļa uzzinājis, ka ordeņbrāļi uzaicinājuši dižciltīgos no Zemgales uz viesībām, bet dzīru laikā viņus nonāvējuši. Visticamāk, tās tomēr bijušas tikai baumas, jo zinošākie liecinieki - vietējās izcelsmes mūks Veseris un Rīgas domkungi - šādu ļaundarību nav pieminējuši. Toties ticama ir ordeņbrāļu varmācība un nelikumības, par kurām zemgaļi sūdzējās arhibīskapam, bet vēlāk taisnību panāca pašu spēkiem un Nameiša vadībā.
Īstenībai vistuvākā varētu būt dominikāņu ordeņa mūka Bertolda liecība: kāds ordeņbrāļu soģis Zemgalē bijis tik riebīgs un naidīgs, ka zemgaļi atkrituši no ticības un sākuši uzbrukt kristiešiem. Domājams, tieši šo nelietīgo soģi zemgaļi pēc savām paražām notiesāja pie Tērvetes pils, un viņš saņēma atmaksu arī par Nameiša apvainošanu ar pļauku vai dūres sitienu pa seju.
Vācu ordeņa pārstāvis atbildes rakstā apsūdzības un ordeņa vainu noliedza, apgalvojot, ka Zemgales bīskapijas iedzīvotāji atkrituši no ticības pēc pašu gribas un nodevīgi sagrābuši Tērvetes pili. Tāpēc ordenis kopā ar arhibīskapa vasaļiem un Rīgas namniekiem tos vēlāk padzinis no viņu zemes. Arī Atskaņu hronika neatzīst ordeņa vainu, tomēr netieši norādījumi uz ordeņa komandiera nelietību tajā tomēr ir atrodami.
Īstenībai vistuvākā varētu būt dominikāņu ordeņa mūka Bertolda liecība: kāds ordeņbrāļu soģis Zemgalē bijis tik riebīgs un naidīgs, ka zemgaļi atkrituši no ticības un sākuši uzbrukt kristiešiem. Domājams, tieši šo nelietīgo soģi zemgaļi pēc savām paražām notiesāja pie Tērvetes pils.
Cīņas Traideņa virskundzībā
Nameiša virskungs Traidenis bija Lietuvas dižkunigaitis no aptuveni 1270. gada līdz savai nāvei no sazvērnieku rokas 1282. gadā. Viņš bija pirmais Lietuvas valdnieks, kas mērķtiecīgi paplašināja savas valsts teritoriju ar iekarojumiem un atbalstīja citus baltus cīņā pret krustnešiem. 1273. gadā viņš jātvingu vadonim Skomandam palīdzēja karagājienā pret krustnešiem uz Kulmas zemi un ļāva Slonimas apkārtnē apmesties prūšiem, kuri nespēja samierināties ar padošanos ordenim. 1277. gadā Traidenis aplenca ordeņa Dinaburgas pili pie nozīmīgā Daugavas brasla, taču nespēja to ieņemt.
Traidenis ilgstoši karoja ar pareizticīgajiem Galīcijas kņaziem un ieņēma plašas teritorijas. Veidojot draudzīgas attiecības ar poļiem, 1279. gadā katoļticīgais Mazūrijas kņazs apprecēja Traideņa meitu, bet tajā pašā gadā Traidenis apprecēja viņa māsu. Lai to varētu izdarīt, Traidenim vismaz formāli bija jāpieņem katoļticība.
Nameiša laikā saņemto zemgaļu valdnieka titulu tālāk nesa dižkunigaitis Ģedimins (1316-1341), kurš dokumentos tika dēvēts arī par Zemgales hercogu un karavadoni (princeps et dux). Viņa laikā Lietuvā tika uzceltas divas katoļu baznīcas, kurās par priesteriem ordinēti gan poļu, gan krievu, gan zemgaļu valodas pratēji.
Tērvetes atbrīvošana ordenī izraisīja apjukumu, jo jaunieceltais mestrs Livonijā vēl nebija ieradies. Zemgaļu Dobeles pilij divreiz uzbruka Kuldīgas fogta Johana no Ohtenhūzenes karapulks, kurā dienēja arī jaunkristītie kurši. Taču nocietināties pilī un doties tālāk Zemgalē viņš neuzdrošinājās.
Atbildēdams uz ordeņa darbībām, Nameisis 1279. gada beigās iebruka Livonijā un sasniedza Rīgas apkārtni. Ordeņa maršals Gerhards no Kacenelnbogenes laikus bija uzzinājis par zemgaļu karagājienu un sapulcinājis lielu skaitu jaunkristīto. Starp tiem bija arī kāds ordeņbrālis no Cēsīm ar simt vīriem - ar karogu, kas XX gadsimtā tika pieņemts par Latvijas valsts karoga prototipu, - «sarkans, ar baltu cauri griezts pēc vendu paražām».
Redzēdams, ka ordeņa pulki krietni pārsniedz zemgaļu spēkus, Nameisis gar Lielupi atkāpās uz savu zemi. Maršals ar visu lielo karaspēku dzinās pretiniekiem pakaļ tādā tempā, ka no ātrā jājiena beidzās nost zirgi.
Uz Lielupes ledus livoniešu avangards - pats maršals un daudzi ievērojami bruņinieki - panāca zemgaļu nodaļu, kuru zirgi bija ielūzuši ledū. Bēgļus vajāt metās tikai nedaudzi, jo pārējie centās gūt kara laupījumu - izvilkt krastā zemgaļu pamestos zirgus. Pēkšņi vajātājiem uzbruka neliela jātnieku grupa Nameiša vadībā, kurš pats tuvcīņā nogalināja slavenu Vestfāles bruņinieku. Maršals krita gūstā, un viņu, tāpat kā Tērvetē sagūstītos, Nameisis nosūtīja Traidenim. Lietuvā ļaudīm par izklaidi šis bruņinieks tika piespiests cīnīties divkaujā vai nu ar kādu atriebēju, vai ar citu sagūstītu bruņinieku un krita.
Zemgaļu aiziešana
1281. gada augustā jaunais mestrs karagājienam pret Zemgali sapulcināja visus spēkus, kādi vien bija Livonijas rīcībā, un pie Tērvetes ieradās 14 000 karavīru. Atskaņu hronikas autors, visticamāk, gan skaitu ir pārspīlējis, tomēr pulks pēc tālaika mērogiem bija gana iespaidīgs. Aplencēji uzbūvēja lielu bīdāmo torni, saveda pie pils sienām vairākus simtus vezumu malkas un aizdedzināja tos. Pils aizstāvji apdzēsa uguni un atsita uzbrukumus, taču pārspēks bija pārāk liels.
Nameisis uzsāka sarunas ar mestru, piedāvājot maksāt nodokļus un dzīvot mierā kā agrāk. Sākotnēji mestrs šādiem solījumiem nepiekrita, atgādinot, ka zemgaļi jau daudzas reizes ir piekrāpuši kristītos. Taču zemgaļu pusē nostājās kāds ietekmīgs ārzemju bruņinieks, kurš pārmeta mestram, ka viņš nepriecājas par pagānu vēlēšanos kristīties. Beidzot mestrs piekrita noslēgt mieru, un Nameisis apsolīja maksāt kunga tiesu.
Šī situācija bija identiska 1272. gada stāvoklim, un Nameisim pastāvēja iespēja atsākt dzīvot ordeņa virskundzībā. Taču Atskaņu hronikā teikts, ka viņš kopā ar Traideni neilgi pēc padošanās uzbrucis Kristburgas pilij Prūsijā un Zemgalē vairs nav pārnācis. Šādu rīcību nevar izskaidrot ar zemgaļu interesēm un brīvības alkām.
Vairāku autoru minētais izskaidrojums, ka Nameisis centies satriekt Vācu ordeni tā sirdī - Prūsijā, ir nepamatots. Galu galā tur ordenis bija sevišķi stiprs, un tam pretoties pūlējās vienīgi jātvingu vadonis Skomands, kuram Traidenis acīmredzot gribēja palīdzēt, taču ordeni satriekt Prūsijā bija absolūti neiespējami. Visticamāk, Nameisis uz Prūsiju devās pēc Traideņa rīkojuma.
Zemgaļi, cerot uz lietuviešu atbalstu, centās nepadoties arī pēc Nameiša nāves. Pēc Svētkalna ordeņa pils uzbūvēšanas blakus Tērvetei zemgaļi pēc neveiksmīgiem uzbrukumiem tai nodedzināja savu lielāko pili un atkāpās uz Zemgales dienvidiem. 1287. gadā zemgaļi sakāva ordeņa karaspēku Garozas silā, taču lietuviešu palīdzību nesaņēma.
1289. un 1290. gadā uz Lietuvu devās tie zemgaļi no Dobeles un Raktes pils, kuri negribēja atzīt ordeņa virskundzību. Rīgas arhibīskapa sūdzībā pāvestam par ordeni minēts, ka uz Lietuvu izceļojuši 100 000 zemgaļu. Šis skaitlis ir stipri pārspīlēts, tomēr zemgaļi veidoja samērā lielu Lietuvas valsts iedzīvotāju etnisko grupu.
Rīgas arhibīskapa Johana III un domkapitula 1300. gada sūdzībā pāvestam teikts, ka zemgaļi no ticības atkrituši ordeņbrāļu un mestra pārmērību, kā arī cietsirdīga un smaga naida dēļ - to pastāvīgi apliecinot gan Lietuvas karalis un visa viņa tauta, gan paši zemgaļi un par to tiekot runāts arī skaļi. Tāpat esot vispārzināms, ka zemgaļu tauta un atsevišķi tās kungi ir gatavi atgriezties pie kristīgās ticības, ja viņi likumiski tiktu pasargāti no ordeņa mežonības un vardarbības. Lai to darītu zināmu pāvesta kūrijai un izlūgtos pāvesta palīdzību, Romā uzturoties divi zemgaļu sūtņi.
Tātad izceļojušie zemgaļi nebija apmierināti ar savu stāvokli Lietuvā un centās atgūt savu tēvzemi, taču viņiem palīdzēt nespēja pat kristīgās Eiropas galva.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita