Viņam nebija ne augsta statusa, ne naudas, ne izglītības - nekā, izņemot skarbas dzīves rūdījumu, asu prātu un plašu sirdi. Un vēl viņš mīlēja glābt cilvēkus. Piecdesmit četri ebreji var pateikties par savu dzīvību Žanim Lipkem. Viņa sievai. Viņa bērniem. Un viņa draugiem.
Kari un revolūcijas
Jānis Lipke piedzima 1900. gadā Jelgavā grāmatveža un mājsaimnieces ģimenē. 1914. gada jūlijā sākās Pirmais pasaules karš. Jāņa tēvs devās uz fronti un gāja bojā. Nākamā gada pavasarī vācieši iebruka Latvijā. Jānis kopā ar citiem pusaudžiem raka ierakumus un tranšejas aizsardzībai pret vācu armiju, tad devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur iestājās sarkanās armijas 7. latviešu strēlnieku divīzijas rindās. Kad Krievijā sākās revolūcija, fronte nodrebēja un izira. 1918. gadā Jānis kopā ar pulka biedriem atgriezās jau neatkarīgā Latvijā, bet pēc gada atkal devās uz fronti - nu jau Latvijas armijas sastāvā. Armijā viņu iesauca par Žani, un šī iesauka pamazām aizstāja viņa īsto vārdu.
1920. gadā Žanis demobilizējās, atgriezās mājās un apprecējās. Viņa sieva, 17 gadus vecā poliete Johanna, bija augusi lielā un stiprā ģimenē. Viņas tēvs pirms tam gadu bija vērojis savu nākamo znotu un deva piekrišanu laulībām tikai tad, kad bija guvis pārliecību - puisis ir nopietns un uzticams. Pēc daudziem gadiem Johanna no mirstošā tēva uzzināja patiesību par savu piedzimšanu - izrādījās, ka viņa bija pieņemts bērns. Viņas īstā māte jaunībā kalpojusi grāfa ģimenē kā guvernante un tikusi pie bērna no grāfa dēla. Laist pasaulē ārlaulības bērnu neprecētai sievietei tolaik bija neiedomājams kauns. Viņas godu izglāba vecākā māsa, kura pieņēma jaundzimušo savā ģimenē. Tā nu, pats to nenojaušot, Žanis bija apprecējis grāfa meitu.
Ģimene un diktatori
Žanis strādāja Rīgas ostas dokos par krāvēju, tāpat kā visi ostas strādnieki iestājās par sociāldemokrātiem, tāpat kā daudzi nodarbojās ar kontrabandu. Reiz viņam piesprieda naudassodu par bārdasnažu un gredzenu pārvešanu, citreiz, pieķertu ar zīda baķiem un kafijas pakām, pat uz pāris mēnešiem iemeta cietumā, bet Žanis to īpaši nepārdzīvoja. Viņš šai rūpalā bija izveicīgs un, piemēram, kontrabandas šņabja krājumus bija sarūpējis tik lielus, ka pietika visam kara laikam. Un viņa slēptuves neviens neuzgāja.
Žanim un Johannai piedzima trīs bērni. Vecākā meita, Aina, bija apņēmīga un mērķtiecīga, vidējais, Alfrēds, ģimenē saukts Frēdis - aizrautīgs un dedzīgs, bet jaunākais, Zigfrīds, bija vienkārši apburošs puisēns. 1934. gadā Latvijā pie varas nāca Kārlis Ulmanis, sākās sociāldemokrātu vajāšanas, un Žanis daudziem no viņiem palīdzēja paglābties no policijas un atstāt valsti. 1938. gadā viņš nopirka mājiņu Ķīpsalā, pie pašas Daugavas. Kaut arī Ķīpsala skaitījās Rīgas daļa, dzīve tur tolaik vēl ritēja kā laukos.
Johanna varēja ierīkot kārtīgu piemājas saimniecību ar lielu sakņu un augļu dārzu, vistām un pīlēm.
1940. gada jūnijā Latvijā ienāca padomju karaspēks. Ulmani apcietināja un izsūtīja. Tagad Latvijā saimniekoja Staļins. Deviņpadsmit gadus vecā Aina pieņēma jauno varu, iestājās komjaunatnē, iekārtojās darbā rajona komitejā un apprecējās. Žanis, kurš sākumā simpatizēja komunistiem, drīz vien tajos vīlās. Pamalē brieda negaiss - ļaudis saprata, ka tikai uz brīdi iestājies īss klusums pirms vētras un nenovēršami tuvojas jauns pasaules karš.
Otrais pasaules karš
Latvijai tas sākās 1941. gada 22. jūnijā. Aina kopā ar vīru paguva evakuēties uz Kaļiņinas apgabalu - partijas darbiniekiem tika izkārtots transports, jo komunistus vācieši iznīcināja, tāpat arī ebrejus. Pārējiem noorganizēt izbraukšanu nepaguva. Daļa ebreju, kuri būtu varējuši izbraukt, palika Rīgā, jo neticēja runām par to, ka vācieši visus nogalinās. “Vācieši taču ir kulturāla nācija! Tas nav iespējams.”
Vācu vara pavēlēja ebrejiem nēsāt pie apģērba dzeltenu sešstaru zvaigzni. Viņiem aizliedza izmantot sabiedrisko transportu, iet pa trotuāriem, mācīties skolā. Augusta beigās visus ebrejus sadzina Maskavas forštatē ierīkotajā geto.
Kā Žanis Lipke sāka glābt ebrejus
Kādunakt Lipkes mājā ielauzās vācieši un pieprasīja, lai viņš izdod savu meitu komjaunieti, bet, kad saprata, ka viņas Rīgā vairs nav, smagi piekāva Žani. Tā nu viņam bija personisks iemesls neieredzēt vāciešus. Un arī ebrejus viņš sāka glābt, itin kā personisku motīvu vadīts - gribēja pasargāt savu draugu Haimu Smoļanski.
Kolīdz ebrejus sāka dzīt uz geto, Žanis saprata, ka tas labi nebeigsies, un pierunāja Haimu kopā ar viņa sievu, sievasmāti un diviem bērniem pārcelties pie viņa uz Ķīpsalu, kur nobēdzināja viņus šķūnī. Tuvojās rudens, sāka piesalt, šķūnī nebija nekādu ērtību. Haima ģimene sala, skuma un gribēja atgriezties mājās. Un, kaut arī tās atradās geto teritorijā, viņi to uzlūkoja kā atgriešanos dzimtajā ligzdā, nevis cietumā.
Tā nu Haims savāca savu trūcīgo iedzīvi un kopā ar ģimeni atgriezās geto. Pagāja dažas nedēļas. 30. novembra rītā viņu un pārējos vīriešus, kā ierasts, aizveda darbā uz pilsētu. Kad Haims atgriezās, viss jau bija noticis. Sievietes, vecīši, bērni - visi, kas nebija derīgi darbam -, bija aizvesti uz Rumbulas mežu un nogalināti. Un bija sanācis, ka viņš pats labprātīgi savu ģimeni bija pārvedis mājās nošaušanai...
Daru, jo varu
Žanis iekārtojās darbā pie sava paziņas poļa Jakubovska Sarkanajos spīķeros - blakus tirgum esošajās noliktavās, kas kara laikā bija nodotas vācu Luftwaffe - gaisa karaspēka - rīcībā. Žanis lieliski prata vācu valodu, bija uzņēmīgs, regulāri piegādāja Jakubovskim lētu šņabi, palīdzēja viņam īstenot izdevīgus darījumus ar produktiem, un viņam tika uzticēts atlasīt darbam dažādos Rīgas uzņēmumos cilvēkus no geto. Darbiniekus viņš skaitīja pēc galvām - paņēma desmit un arī atveda atpakaļ desmit, dokumentus un fotogrāfijas neviens nepārbaudīja. Viņš izveda no geto savu draugu Haimu un aizveda pie sevis mājās, bet viņa vietā pierunāja atgriezties geto kādu paziņu latvieti. Tas, cepuri zemu pār acīm uzmaucis, iegāja pa vārtiem kopā ar ebreju grupu, bet no rīta jau bez cepures un ar saviem nevainojamajiem dokumentiem izgāja brīvībā.
Vēlreiz izglābtais Haims nu kopā ar Žani viņa Ķīpsalas mājas pagalmā raka bunkuru, kur patverties, un lūdza glābt arī citus ebrejus. Viņš vairs nevarēja izglābt savējos, bet no visas sirds pārdzīvoja par citiem. Žaņa sirdī uzšķīlās avantūrista dzirkstele. Viņam vienmēr bija paticis izspēlēt dažādas kombinācijas, un viņš ķērās pie lietas.
Glābšanas konveijers
Žanis palaida plūsmā Haima gadījumā pārbaudīto metodi - aizveda no geto desmit ebrejus un arī pārveda desmit, bet divi no tiem ikreiz bija latvieši, viņa uzticamības personas. Dažus ebrejus viņam izdevās izvest mašīnā, paslēptus zem mēbelēm vai kartupeļu maisiem. Izglābtos Lipkes slēpa pazemes bunkurā zem malkas šķūņa. Bunkurā bija ievilkta elektrība, un tam bija divas ieejas. Viena bija zem suņubūdas, bet otra veda uz tuvējo gravu, lai briesmu gadījumā varētu aizbēgt.
Ebreju vidū sāka izplatīties runas par lielo glābēju Žani. Telefona būdiņā pie Gaisa tilta ar zīmuli bija uzrakstīta viņa adrese, un pie viņa paši nāca meklēt patvērumu tie, kas bēga no geto. Aizbēgt nebija grūti, bet paslēpties - faktiski neiespējami, jo visus, kas palīdzēja ebrejiem, uz vietas nošāva. Kopā ar ģimenēm.
Žanis atrada domubiedrus un izveidoja patvēruma vietu tīklu visā pilsētā, bet pēc tam sāka pārvest bēgļus uz drošāku vietu netālu no Dobeles. Tur viņš, sarunājis ar vietējo ciema vecāko un dažiem saimniekiem, izmitināja izglābtos vairākās saimniecībās, kur tie varēja slēpties jau daudz drošākos apstākļos.
Par naža asmeni un tiem, kam ļauts pa to staigāt
Lipke daudz reižu nonāca uz pašas bezdibeņa malas, taču allaž teju neticamā kārtā pamanījās tajā neiekrist. Viņam bija asa intuīcija, teju dzīvnieciska briesmu nojauta, spēcīgs pašsaglabāšanās instinkts, atjautīgs prāts un apskaužami stabila nervu sistēma.
Reiz viņš izveda no geto pēc izskata visai tipisku jaunu ebreju - tumšacainu puisi ar raksturīgu degunu un sprogainiem matiem. Viņam uz pieres uzbīdīja naģeni, lai mati un deguns nebūtu tik pamanāmi. Žanis kopā ar viņu iekāpa tramvajā, bet tur - pilns policistu. Puisis no bailēm pamira, bet Žanis ātri iestūma viņu vietā pie loga un pats tramvaja vidū ņēmās tēlot, ka ir krietnā štīmē - klanījās un zvārojās, ik pa brīdim krizdams virsū pasažieriem, un skaļi klāstīja, “cik labi, ka pie mums tagad vācieši”. Un visu skatieni bija pievērsti tikai viņam. Tā viņi abi ar bēgli veiksmīgi aizbrauca līdz slēptuvei. Citā reizē Žani kopā ar diviem izglābtajiem ebrejiem uz ielas arestēja, bet viņš iecirknī iedvesa policistiem, ka šie puiši ir zelta vērti strādnieki, apstulbināja visus ar neticamu pašpārliecību un bezkaunību, cēla galdā šņabi - un viņu kopā ar abiem ebrejiem atlaida. Tiem laikiem bezprecedenta gadījums.
Reiz viņu palūdza izglābt no geto četrus gadus vecu puisēnu. Žanis atnāca uz norunāto vietu. Zēns stāvēja pie loga un gaidīja, bet tobrīd turpat grozījās daži policisti, tāpēc Žanim nācās aiziet, lai uzmanība, ko viņš izrādīja šai mājai, neizraisītu aizdomas. Pēc piecām minūtēm viņš atgriezās, bet nu policistu bija vēl vairāk, pie nama ieejas stāvēja apsardze, un viņš saprata, ka tūliņ visus, kas atradās mājā, vedīs uz nošaušanu. Arī mazo zēnu... Tobrīd ļauties žēluma uzplūdam un vēl mēģināt mazo glābt - tas nozīmētu drošu bojāeju kopā ar viņu. Žanis atgriezās vēl pēc desmit minūtēm. Puisēna vairs nebija, māja bija tukša. Jā, viņš visu mūžu nožēloja, ka neizdevās zēnu izglābt, taču nemocījās vainas apziņā - vienkārši tāda bija situācija.
Neaizstājamā
Johanna Lipke atbalstīja vīru it visā. Viņu ierīkotajā patvertnē Ķīpsalā pastāvīgi uzturējās no septiņiem līdz divpadsmit cilvēkiem. Johanna visiem gatavoja ēdienu, mazgāja drēbes, kopa dārzu un saimniecību. Zemi virs bunkura viņa bagātīgi nokaisīja ar šņaucamo tabaku - lai policijas suņi nesaostu. Kad veikalā interesējās, kālab viņai vajag tik daudz tabakas, atbildēja, ka tā labi palīdzot pret rožu kaitēkļiem. Vasarā un rudenī viņa gandrīz ik dienu devās uz tirgu, lai pārdotu izaudzēto un nopirktu vajadzīgos produktus. Bunkurā dzīvojošie cilvēki bija pastāvīgi jāaprūpē, jābaro un jākopj, tostarp vairākas reizes dienā bija jāiznes izkārnījumu spaiņi. Bet Johanna nekurnēja. Viņa vienkārši darīja to pašu, ko viņas vīrs.
Pēc daudziem gadiem, kad režisors Hercs Franks viņu intervēja filmai Ebreju iela, viņš uzdeva Johannai jautājumu, vai viņa ar Žani ir bijusi laimīga. “Laimīgāka nevar būt!” viņa mirdzošām acīm atbildēja.
Žaņa neveiksmes
1942. gada vasarā Lipke par sava drauga Sašas Perla, pieredzējuša burātāja, naudu nopirka motorjahtu, lai pāri Baltijas jūrai uz neitrālo Zviedriju pārvestu septiņus izglābtos ebrejus. Jahtu Daugavā pamanīja, un Sašu Perlu tieši pirms došanās ceļā arestēja. Viņš zināja par visām Žaņa Lipkes glābšanas operācijām, taču spīdzināšanā neko neatklāja. Sašu nošāva, jahtu konfiscēja, un Lipkem par Zviedriju nācās aizmirst.
Žanis vēlējās izglābt 18 ebreju ārstus, kuri bija ieslodzīti Mežaparka koncentrācijas nometnē un strādāja vācu hospitālī, bet tikai viens no viņiem, Harijs Noims, piekrita bēgt. Pārējie sāka taujāt, cik procentuāli liela ir iespējamība, ka bēgšana var izdoties. Žanis atbildēja: “Es neko nezinu ne par kādiem procentiem. Bet, ja vēlaties bēgt, es palīdzēšu. Šis ir karš. Ikviens var iet bojā.” Ārsti pakonsultējās savā starpā un atteicās. 1944. gada vasarā viņus nošāva. Bet Harijs Noims izbēga un palika dzīvs.
Ar ko viss beidzās
1944. gada rudenī Rīgā ienāca padomju karaspēks. Žaņa slēptie bēgļi beidzot varēja tikt brīvībā. Vīrieši steidza iestāties padomju armijā - lai atriebtu. Sievietes - vīt ligzdu, atkal iekārtot savu dzīvi. Lipke līdz kara beigām strādāja mežu pārvaldes dienestā. Nopratināšanā Iekšlietu tautas komisariātā (tā sauca Valsts drošības komitejas priekšteci) viņam teica: “Mēs zinām, ar ko jūs nodarbojāties kara gados.” Un Lipke atbildēja: “Cilvēkus glābu - lūk, ar ko nodarbojos!” - “Ne tos cilvēkus glābāt,” viņam aizrādīja. Un par varītēm mēģināja izdibināt, cik tad naudas un zelta viņš no izglābtajiem ebrejiem ieguvis un kur to visu noslēpis. Neviens šai iestādē neticēja, ka Žanis rīkojies nesavtīgi, līdz viņš apskaitās un visus kārtīgi nolamāja. Tad pratinātāji pierima un turpmāk Lipki vairs neizsauca.
Izglābtie ebreji rakstīja uz dažādām instancēm vēstules par to, kā tikuši izglābti. Ne Žanis, ne viņa draugi no padomju iestādēm nesaņēma nekādus apbalvojumus - viņi taču nebija spridzinājuši ienaidnieka vilcienus vai kaisījuši skrejlapas. Viņi bija tikai glābuši no nāves pavisam parastus nevainīgus cilvēkus. Vai tad tas kāds varoņdarbs?
Vēstures reālā seja. Traģiskais un episkais
Lipkes ģimenes locekļu liktenis ir viņa tautas dzīves spogulis.
Vecākā meita Aina, kura bija evakuējusies uz Krieviju, kara laikā zaudēja vīru - viņš jau 1941. gadā krita frontē. Aina 20 gadu vecumā kļuva par atraitni. Kara beigās viņa atgriezās Rīgā kopā ar savu otro vīru, padomju armijas virsnieku, taču laulība nebija laimīga. Kādā 1947. gada vakarā Aina pazuda bez vēsts. Vīrs pārnāca mājās no virsnieku balles viens, sacīja, ka abi sastrīdējušies, Aina viņa acu priekšā ielēkusi Daugavā, viņš neesot spējis sievu izglābt. Bija agrs pavasaris, gāja ledus. Bet to, kas notika patiesībā, nezina neviens...
Lipkes vidējais dēls Alfrēds 19 gadu vecumā tika iesaukts vērmahta darba dienestā. Paši savu dēlu Lipkes no iesaukšanas paslēpt, kā tolaik darīja daudzas latviešu ģimenes, nevarēja - tad vācieši ierastos pārmeklēt viņu māju un atrastu nobēdzinātos ebrejus. Pēc kara Alfrēds nonāca Vācijā. Atgriezties dzimtenē viņš nevarēja un aizbrauca uz Austrāliju. Viņš bija trīs reizes apprecējies, izaudzināja divus dēlus un meitu.
Jaunākais, Zigfrīds, kopš septiņu gadu vecuma palīdzēja vecākiem rūpēties par paglābtajiem ebrejiem. Viņš bija sakarnieks un sargs - kad kāds svešinieks tuvojās mājai, bunkurā izslēdza elektrību, tā dodot zīmi, lai visi sēdētu klusi kā pelītes. Kad vecāki atstāja dēlēnu mājās vienu, viņš slēpās suņubūdā - kopā ar suni bija drošāk. Zēns zināja visu, bet nevienam neko neizpļāpāja. Pēc kara Zigfrīds kādu laiku bija skatuves strādnieks un dekorators Jaunatnes teātrī. Viņš apprecējās, ģimenē piedzima dēls Viesturs. Zigfrīds nomira 61 gada vecumā, jau pusmūžā šķīrās no dzīves arī viņa dēls. Zigfrīda sieva Ārija aizvien dzīvo Žaņa Lipkes mājā Ķīpsalā. Trīs bērni - un trīs tik atšķirīgi, Latvijai tipiski likteņi.
Atzīšana
1955. gadā Žanis devās pensijā. Viņš vēl aizvien dzīvoja tai pašā vecajā mājiņā Ķīpsalā. Viņa daudzie ebreju draugi piedāvāja izkārtot dzīvokli, uzcelt jaunu māju. Viņš no visa atteicās, vienīgi kā dāvanu labprāt pieņēma labu kafiju. Žanis kopā ar saviem ebreju draugiem svinēja viņu svētkus sinagogā un pieminēja holokausta upurus Rumbulas kapos. Draugi savukārt apciemoja Žani Ķīpsalā Ziemassvētkos un Līgovakarā - viņš taču bija Jānis Jāņa dēls. Un tad līdz pat rīta gaismai viņi dārzā dedzināja ugunskuru un dziedāja latviešu dziesmas.
1977. gadā Žanim atļāva apciemot dēlu Alfrēdu Austrālijā. Bet uz Izraēlu, kur viņu, Taisnīgo starp tautām, vēlējās uzņemt visaugstākajā līmenī, padomju varas iestādes Lipkem aizliedza doties. Un tad Austrālija pēc Izraēlas lūguma paveica neticamo - izkārtoja tā, lai Žaņa atpakaļceļš uz Rīgu vestu caur Telavivu. Žani Lipki tur sagaidīja kā godaviesi, ar cieņu uzņēma Izraēlas parlamentā un daudzās sabiedriskās organizācijās. Žanis iestādīja savu koku holokausta upuru piemiņas memoriālā Glābēju alejā Jeruzalemē. Uz plāksnītes pie tā lasāms uzraksts Janis and Johanna Lipke, Latvia. Starp citu, Lipkes koks atrodas tieši līdzās slavenā Šindlera kokam.
1987. gadā Žanis piedzīvoja ceturto infarktu un nomira. Uz viņa bērēm ieradās vairāk nekā tūkstoš cilvēku.
Piemiņa
Pagājušogad programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei pirmizrādi piedzīvoja režisora Dāvja Sīmaņa filma Tēvs Nakts, kas stāsta par Žani Lipki.
Pārdaugavā, Ķīpsalā, Mazajā Balasta dambī 9, kopš 2012. gada atrodas Žaņa Lipkes memoriāls, kas pēc arhitektes Zaigas Gailes projekta uzcelts blakus viņa mājai.