Viens no pirmajiem, kurš saprata, ka kino var izmantot propagandas mērķiem, bija Staļins. Viņa tiešā vadībā padomju kinematogrāfs kļuva politizēts un nevairījās pat no klajas vēstures viltošanas. Un palīdzēja vadonim kino politizēšanas darbā arī pāris Latvijā dzimuši vīri.
Interese par kinematogrāfu biedram Staļinam radās divdesmito gadu beigās, un lielā mērā to veicināja Rīgā dzimušā Sergeja Eizenšteina filma Bruņukuģis Potjomkins. Arī pirms un pēc tās Staļins bija aizrautīgs kinoskatītājs, kuram ļoti patika izklaidējošā žanra kino, tostarp arī Amerikā un Vācijā uzņemtais, taču Eizenšteina grāvējs lika viņam aizdomāties, ka kino taču ir iespējams izmantot arī politiskiem mērķiem. Atšķirībā no jau pieminētās Amerikas un Vācijas, kur filmu industrija atradās privātās rokās un politiķiem tolaik nebija praktiski nekādas ietekmes uz to, Padomju Savienībā kino uzņemšanu kopš divdesmito gadu beigām finansēja valsts, tātad tā varēja diktēt, ko un kā darīt.
Trīsdesmito gadu otrā pusē līdzīgu ceļu sāka iet arī Vācija, kur pie varas bija nācis Hitlers. Tomēr tur Propagandas ministrija kinoindustriju necentās tik ļoti politizēt, kā tas notika PSRS. Tika uzņemti daži klaji antisemītiski darbi, plus vēl arī virkne patriotisku, taču vienalga dominēja izklaidējošais žanrs, un Hitlers kino lietās degunu īpaši nebāza.
Atšķirībā no Staļina, kurš trīsdesmitajos gados vistiešākajā veidā sāka komandēt režisorus, dodot tiem «vadošus norādījumus». Pats vadonis gan mēdza liekulīgi apgalvot, ka izsakot tikai vienkārša skatītāja domas. Taču pat pēdējam gaismotājam bija skaidrs, ka no šī «vienkāršā skatītāja» viedokļa ir atkarīgs, kuras filmas veidotāji saņems šī paša skatītāja vārdā nosaukto prēmiju, bet kura filma tiks nolikta plauktā un tās režisors paliks bez darba.
Savu artavu padomju kino attīstībā, lai arī krietni mazāku nekā Eizenšteins, deva arī latvietis Jānis Rudzutaks, kurš divdesmito un trīsdesmito gadu mijā paralēli daudziem citiem darbiem pildīja arī Kino komitejas priekšsēdētāja pienākumus. Viņa galvenais uzdevums bija pilnībā pārņemt kino ražošanu no privātām rokām valsts paspārnē, ko Politbiroja loceklis Rudzutaks arī izdarīja.
Viņš pats bija liels kino mīļotājs un pat viens no pirmajiem kinoamatieriem Padomju Savienībā - no ārzemēm atvesto kinokameru izmantoja, lai veidotu īsas filmiņas par draugiem un kolēģiem. Bija labās attiecībās ar Eizenšteinu, kurš pat uzslavēja Rudzutaka labo kadra izjūtu. No Rudzutaka laika filmām kā zināmāko var minēt 1930. gadā tapušo Kluso Donu.
Teiksma par Čapajevu
Viens no pirmajiem ekrāna grāvējiem, kas tapa tiešā Staļina uzraudzībā, bija 1934. gada filma Čapajevs. Sižets par kaujā kritušo pilsoņu kara varoni Staļinam bija tuvs un labi saprotams, taču, ja filmu veidotu stingri pēc vēsturiskajiem faktiem, tā būtu iznākusi pavisam citādāka un ne tuvu tik heroiska.
Reālais Vasilijs Čapajevs bija diezgan viduvējs komandieris, kurš pilsoņu karā nespēlēja izšķirošu lomu. Kaut gan viņu kā vienu no pirmajiem jau 1918. gadā nosūtīja mācīties uz jaunizveidoto Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmiju, kāpšana zinību kalnā Čapajevam izrādījās pārāk sarežģīts uzdevums, un viņš patvaļīgi pameta akadēmiju. Pirmā pasaules kara laikā viņš bija uzdienējies tikai līdz feldfēbeļa pakāpei, taču sarkanajā armijā viņam uzticēja komandēt divīziju Sibīrijas frontē. Tur tad viņš 1919. gadā arī krita kaujā.
Par slavenību Čapajevs kļuva četrus gadus pēc nāves, kad viņa divīzijas komisārs Dmitrijs Furmanovs sarakstīja varoņa piemiņai veltītu grāmatu. Tā kļuva par bestselleru un lika pamatus leģendai par Čapajevu. Bet vēl vairāk šo leģendu nostiprināja 1934. gadā iznākusī filma.
Problēma vien tā, ka ar realitāti filmai bija maz kopēja. Var sākt kaut vai ar to, ka dzīvē Čapajevs un Furmanovs nebija nekādi lielie draugi tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Čapajevs mēģināja Furmanovam aizvilt sievu, kura dienēja tās pašas divīzijas politdaļā. Viņa par komandiera uzmācību pasūdzējās vīram, un kopš tā brīža abu biedru attiecības bija neglābjami sabojātas. Viņi viens otru vainoja nekompetencē un rakstīja sūdzības augstākajai priekšniecībai, kas savukārt nespēja izdomāt, ko ar šo mīlas trīsstūri iesākt. Problēmu atrisināja Čapajeva bojāeja pāris mēnešus vēlāk.
Vadonis gan mēdza liekulīgi apgalvot, ka izsakot tikai vienkārša skatītāja domas, taču pat pēdējam gaismotājam bija skaidrs, ka no šī «vienkāršā skatītāja» viedokļa ir atkarīgs, kuras filmas veidotāji saņems šī paša skatītāja vārdā nosaukto prēmiju, bet kura filma tiks nolikta plauktā un tās režisors paliks bez darba.
Pateicoties filmai un Furmanova grāmatai, padomju laikos katrs skolēns zināja, ka Čapajevs galu dabūja, peldus atkāpjoties Urālu upē, kuras viļņos viņu panāca baltgvardu lode. Taču ļoti iespējams, ka patiesībā viņš tika pāri upei un jau otrā krastā nomira no ievainojumiem. Vai arī krita baltgvardu gūstā, kuri sarkano komandieri nošāva - vismaz šādas versijas parādījās vēlākajos gados.
Brežņeva valdīšanas laikā Čapajevs un viņa uzticamais adjutants Petjka kļuva par daudzu anekdošu varoņiem, un diezgan bieži tajās tika pieminēta arī ložmetējniece Anka, kura filmā bija viens no galvenajiem tēliem. Par viņas reālo eksistenci nav nekādu liecību, toties ir nostāsts, ka Ankas tēlu licis ieviest Staļins, - lai ekrānā būtu ne tikai vīrieši vien un parādītos arī kaut kas romantisks.
Jau mūsdienās vēstures pētnieki smīkņā par filmas kadriem, kuros redzams Čapajevs zirga mugurā vedam savu vienību kavalērijas uzbrukumā. Patiesībā sarkanais komandieris pēc ievainojuma neesot spējis nosēdēt zirgā, tāpēc pārvietojies automašīnā, kuru viņam piešķīris Trockis.
Tieši tāpat pilnīgi no pirksta ir izzīsta epizode, kur baltgvardi nāk uzbrukumā, pilnā augumā soļojot pāri laukam, - to nodēvēja par psihisko uzbrukumu. Realitātē tik stulbas izdarības nevienā pilsoņu kara frontē netika novērotas.
Taču šādas muļķības varēja uztraukt vien to laiku notikumu aculieciniekus, kuru ar katru gadu kļuva mazāk, un vēlāk vēsturniekus. Turklāt Staļins jau bija ķēries pie kapitālas boļševiku partijas vēstures pārrakstīšanas un pamazām vien no tās izdzēsa vecos revolucionārus (vairumā gadījumu pie viena izsvītrojot arī no dzīvajo rindām), un nobīdīja otrajā plānā Ļeņinu, un izcēla pats sevi. Tāpēc viņam tādi sīkumi bija vienaldzīgi.
Filmu par Čapajevu noskatījās katrs ceturtais padomju pilsonis, bet Staļins saprata, ka ir atradis perfektu politkino formulu.
Monarhijas reabilitācija
Trīsdesmito gadu otrajā pusē, pieņemoties spēkā represijām un pieaugot vadoņa kultam, padomju kino veica negaidītu pagriezienu. Uzreiz pēc boļševiku apvērsuma viss, kas saistīts ar monarhiju, bija pasludināts par sliktu un aizmirstamu, bet caru un karavadoņu pieminekļi nogāzti no postamentiem, taču nu situācija mainījās. Staļinam bija nepieciešams legalizēt vadonības principu. Tāpēc no aizmirstības tika izcelti senie Krievijas cari, lai ar viņu piemēru nodemonstrētu, cik gan liela vēsturē mēdz būt personības loma. Zemteksts bija skaidrs un nepārprotams - tikai diža un spēcīga līdera vadībā tauta spēj paveikt varoņdarbus.
Pēdējā gadu simteņa monarhus gan Staļins lika mierā, jo tos reabilitēt būtu pārāk grūts uzdevums. Galu galā vēl ne pārāk sen revolucionāri mēģināja uzspert gaisā Aleksandru II un Aleksandru III, tāpēc tagad pasludināt viņus par nacionālajiem varoņiem būtu kaut kā mazliet jocīgi. Drošāk būtu izvēlēties kādu no senākas pagātnes - teiksim, Pēteri I, kurš dzīvojis pirms 200 gadiem! Vai Aleksandru Ņevski no vēl tālākiem laikiem!
Te nu vēstures viltošana tika izvērsta plašā mērogā. Sarkanais grāfs Aleksejs Tolstojs, lai kompensētu savas aristokrātiskās saknes, uzrakstīja tik slavinošu scenāriju filmai par caru Pēteri, ka tās galvenais varonis diez vai ekrānā spētu sevi atpazīt. Ne vārda par cara iesīkstējušo alkoholismu, par histērisko raksturu, par tieksmi pašrocīgi cirst galvu nepaklausīgiem pavalstniekiem. Protams, arī tas, ka daudzi pavalstnieki Pēteri uzskatīja par antikristu un nolādēja, netika pieminēts, tāpat arī tas, kādus upurus prasīja pilsētas būvēšana Ņevas krastos. Toties galvenajā plānā tika izcelts cara patriotisms, reformatora spējas un loga izciršana uz Eiropu.
Kremļa sveicieni Latvijai
Trīsdesmito gadu otrajā pusē arvien vairāk Padomju Savienībā ražotās kinoprodukcijas nonāca arī uz Latvijas kinoekrāniem. Līdz tam dominēja Holivudas un vācu filmas, bet tagad modē bija krievu kino. Iemesli padomju kino popularitātei bija vairāki.
Pirmais: saprotamā valoda, jo pēc Krievijas Impērijā pavadītajiem gadiem vairums vidējās un vecākās paaudzes latviešu prata krieviski. Otrais: saprotamie tēli un kino valoda. Holivuda un amerikāņu tikumi mums bija sveši, bet vācieši saprotamu iemeslu dēļ nepatika, savukārt filmās parādītā krievu ikdiena, lai arī ideoloģizēta, bija diezgan viegli atpazīstama un uztverama.
Trešais: Padomju Savienība apzināti ieplūdināja Latvijā savas filmas, izmantojot tās, kā tagad teiktu, kā maigās varas instrumentu. Savā ziņā šis gājiens patiešām nostrādāja, jo, noskatoties kādu padomju muzikālo komēdiju, daudziem radās iespaids - nu, nav taču tie krievi tik briesmīgi, kā viens otrs mēģina viņus iztēlot! Iespaida pastiprināšanai padomju vēstniecība pat rīkoja preses seansus, tā noorganizējot filmām labvēlīgas atsauksmes avīzēs un žurnālos.
Jo tuvāk nāca liktenīgais 1940. gads, jo vairāk kinoteātros parādījās padomju filmas un arvien cildinošākas kļuva tām veltītās recenzijas. Turklāt padomju kino kļuva arvien agresīvāks, romantiskās komēdijas nomainīja filmas par kara draudiem, kā arī vēsturiski stāsti par krievu tautas varonīgo cīņu pret visvisādiem ienaidniekiem. To vidū bija arī Aleksandrs Ņevskis, ko avīze Rīts aprakstīja šādi:
«Filmas ražotāji uz vēsturisko materiālu studiju pamata centušies iespējami pilnīgi attēlot XIII gadsimtu krievu zemē. Izpostītā, naida un šauru interešu sašķeltā zeme apvienojas briesmu priekšā un atrod vadoni, kas to ved pret ienaidnieku. Atskaitot dažus pārspīlējumus, kas domāti viena otra varoņa tēlojuma pastiprinājumam, filma ir iespaidīga un patriotiska gara apdvesta.»
Aleksejs Tolstojs pēc tam ķērās arī pie Pēterim veltīta romāna, taču tajā jau bija ievērojami godīgāks pret vēsturisko patiesību un nezīmēja caru tikai gaišos toņos vien.
Aleksandram Ņevskim veltītā filma, kuras uzņemšanu uzticēja dzīvajam klasiķim Sergejam Eizenšteinam, no vēsturiskā viedokļa, iznāca vēl melīgāka. Te realitātei neatbilst praktiski nekas, atskaitot vien faktu, ka tiešām bija tāds kņazs un kādu laiku valdīja Novgorodā, un saķērās kaujas laukā ar vācu bruņiniekiem. Taču paradoksālā kārtā Eizenšteina filmā radītie stereotipi ir izrādījušies tik spēcīgi, ka daudzi Krievijā vēl šobaltdien pilnā nopietnībā uzskata, ka vācieši dedzinājuši sārtā pareizticīgo bērnus un par to vien sapņojuši, kā iekarot Novgorodu.
Pat Ņevska tēls, kādu mēs to iedomājamies zinām, ir nācis no filmas un neatbilst realitātei, jo īstais Aleksandrs Ledus kaujas laikā bija uz pusi jaunāks nekā viņu filmā atveidojošais aktieris Nikolajs Čerkasovs. Un pavisam smieklīgi ir tas, ka 1942. gadā nodibinātajā Aleksandra Ņevska ordenī ir atveidots neviens cits kā minētais aktieris. Pats kņaza tēls filmā iznāca tik pozitīvs, ka jāpiekrīt citam padomju kino klasiķim Aleksandram Dovženko, kurš teicis - tik kristālskaidru cilvēku kaut rīt varētu uzņemt partijā un iecelt par partogu! Tas nekas, ka no ekspluatatoru šķiras nācis...
Interesanti, ka Eizenšteins sākotnēji bija iecerējis filmu noslēgt ar ainu, kurā Aleksandrs dodas uz Zelta ordu un tur nomirst, taču šo ainu pašrocīgi izsvītrojis Staļins. Sak, tik pozitīvam kņazam nepiedien nomirt kaut kur mongoļu zemes pievārtē.
Ņevskim veltītā filma Staļinam bija nozīmīga arī no tāda viedokļa, ka kņazs cīnījās pret vāciešiem. 1938. gadā, kad filma iznāca, arī Staļins gatavojās karam pret Vāciju, un pretvācu noskaņojuma veicināšanai šāds kino bija pašā laikā. Tiesa, jau pēc nepilna gada tika noslēgts Molotova-Ribentropa pakts un vācieši kļuva par draugiem, tāpēc Aleksandru Ņevski nācās izņemt no apgrozības. Taču 1941. gadā, pēc Hitlera iebrukuma Padomju Savienībā, filma atguva aktualitāti un atgriezās uz lielajiem ekrāniem.
Eizenšteinam uzticēja vēl viena valdnieka reabilitāciju un ļāva uzņemt filmu par Ivanu Bargo. Piegājiens bija līdzīgs kā iepriekš - par caru teikt tikai to labāko un noklusēt gan viņa prāta aptumsuma brīžus, gan Novgorodas iedzīvotāju slepkavošanu. Staļina versijā Ivans bija progresīvs valdnieks, kurš veicinājis tautas izglītošanu un pirmais mēģinājis izcirst logu uz Eiropu.
Pavisam filmai bija iecerētas trīs daļas. Pirmā vadonim patika, taču par otro režisors izpelnījās bargu kritiku. Eizenšteins bija atļāvies pārāk ieslīgt cara psiholoģiskajā portretējumā un parādīt viņu kā ļoti vientuļu cilvēku, turklāt arī caram uzticamos opričņikus bija atainojis ne pārāk pievilcīgi. Tāpēc Staļins lika filmu pārtaisīt, kārtējo reizi kā «vienkāršais skatītājs» norādot, ka režisors nav izpratis dažus svarīgus momentus.
Vēstures viltošana tika izvērsta plašā mērogā. Sarkanais grāfs Aleksejs Tolstojs, lai kompensētu savas aristokrātiskās saknes, uzrakstīja tik slavinošu scenāriju filmai par caru Pēteri, ka tās galvenais varonis diez vai ekrānā spētu sevi atpazīt.
Kara priekšnojautu vairošana
Lasot padomju cilvēku atmiņas par trīsdesmitajiem gadiem, bieži vien var uzdurties frāzēm par to, ka kara priekšnojautas burtiski virmojušas gaisā. Un kā gan tām nevirmot, ja gan grāmatās, gan dziesmās, gan kinofilmās tika vēstīts, ka ļaunie ienaidnieki kurina karu, taču padomju tauta tam ir gatava un satrieks pretiniekus uz viņu pašu zemes. Pie tam ienaidnieku sarakstā bija iekļauti ne tikai vācieši un japāņi, bet arī poļi.
Staļins izjuta dziļu nepatiku pret Poliju un poļiem. Tai bija vismaz divi iemesli. Pirmais - poļi allaž bija centušies izrauties no Krievijas Impērijas apkampieniem. Otrais - 1920. gadā poļi pazemoja personīgi Staļinu, sakaujot viņa sarkanos karapulkus pie Varšavas.
Tāpēc padomju kinematogrāfs sāka uzņemt pseidovēsturiskas filmas, kurās poļi tika rādīti pēc iespējas nepievilcīgākā gaismā. Te jāpiemin 1939. gadā iznākusī filma Miņins un Požarskis, kurā atainota krievu cīņa pret poļu iebrucējiem tā sauktajos juku laikos. Protams, poļi te ir ļaunuma iemiesojums, ar ko galā spēj tikt vien patriotisma uzplūdos vienotā krievu tauta. Īpaši veiksmīgi, no Staļina viedokļa, bija tas, ka uz ekrāniem filma iznāca uzreiz pēc Polijas sadalīšanas starp Vāciju un PSRS 1939. gada rudenī. Diezgan droši var apgalvot, ka arī karavadonim Aleksandram Suvorovam veltītā filma tapa ar domu lieku reizi atgādināt, ka tieši viņš savulaik tika galā ar poļu sacelšanos.
Bez vēsturiskajām filmām tika radīti arī sociāli aktuāli grāvēji, ja tā tos var nosaukt. Piemēram, 1939. gada filma Traktoristi. Tās galvenais varonis ir demobilizētais tankists Kļims, kurš dzimtajā kolhozā kļuvis par traktoristu. Taču savu militāro pagātni neaizmirst: bajāna pavadījumā dzied dziesmu par trim tankistiem - trim jautriem draugiem (pateicoties filmai, tā kļuva par pirmā numura hitu visā Padomju Savienībā). Bet, laukā uzaris Pirmā pasaules kara laiku vācu karavīra ķiveri, Kļims paziņo: «Atkal vācietis uz mūsu zemi skatās. Bet mēs viņam sadosim!» Doma, ka pavisam drīz traktoristi pārsēdīsies tankos, caurvij visu filmu, bet noslēdzas tā ar kāzu ainu, kurā visi dzied padomju tankistu maršu un iedzer uz Staļina veselību.
Vēl neslēptāk kara noskaņojumu kurināja 1939. gada jūnijā uz ekrāniem iznākusī filma Eskadriļa Nr. 5. Sižets vēsta par padomju bumbvedēju eskadriļu, kas saņem pavēli pacelties gaisā un bombardēt vācu lidlaukus, jo, pēc padomju izlūkdienesta ziņām, fašisti tūlīt uzbruks PSRS. Tā arī notiek - pāri robežai lien vācu tanku ordas, taču uzduras mīnu laukiem un iet bojā. No gaisa pār fašistiem līst bumbu lietus. To sēj padomju bumbvedēji, no kuriem viens tiek notriekts, un apkalpei nākas izlēkt ar izpletņiem. Tomēr ar antifašistiska vērmahta karavīra un vācu proletāriešu palīdzību padomju lidotājiem izdodas sagrābt ienaidnieka radiostaciju, noraidīt saviem biedriem vācu lidlauka koordinātas, bet pašiem aizbēgt nolaupītā vācu lidmašīnā. Fašisti iet bojā, komunisms uzvar!
Filma uz ekrāniem noturējās mazliet vairāk nekā divus mēnešus, bet pēc 23. augusta, līdzīgi kā Aleksandrs Ņevskis, saprotama iemesla dēļ tika nolikta plauktā - Hitlers bija kļuvis par biedra Staļina draugu, nevis ienaidnieku.
Paradoksālā kārtā Eizenšteina filmā radītie stereotipi ir izrādījušies tik spēcīgi, ka daudzi Krievijā vēl šobaltdien pilnā nopietnībā uzskata, ka vācieši dedzinājuši sārtā pareizticīgo bērnus un par to vien sapņojuši, kā iekarot Novgorodu.
Dižais radio izgudrotājs
Kara laikā kinoindustrijai nācās samazināt apgriezienus, kaut gan pavisam bez darba tā nepalika. Tā 1943. gadā uzņēma laika garam atbilstošu kinolenti par feldmaršalu Kutuzovu, kurš tika pasludināts par Napoleona uzvarētāju. Uzreiz pēc kara tai pievienojās līdzīgas tematikas Admirālis Nahimovs, kas vēstīja par Krimas karu. Arī te bija skaidri nolasāmas paralēles, jo toreiz Krievija karoja pret britiem un frančiem, kas no sabiedrotajiem Otrajā pasaules karā pamazām vien kļuva par potenciālajiem pretiniekiem.
Turpmākajos gados līdz pat Staļina nāvei pār skatītājiem nolija īsts vēsturiski izglītojošu mākslas filmu lietus. Te bija gan kinolente par akadēmiķi Pavlovu, gan par ceļotāju Mikluho-Maklaju, gan par komponistiem Gļinku un Musorgski, gan par dabas pārveidotāju Mičurinu. Ar nosaukumu oriģinalitāti padomju kinematogrāfs skatītājus nelutināja - lai nebūtu nekādu pārpratumu, filmas bija nosauktas galveno varoņu vārdā. Ja filma bija par Kutuzovu, tad tā arī saucās - Kutuzovs. Ja par Mičurinu - tad Mičurins. Tikai pāris gadījumos, kad varēja rasties pārpratumi, varoņa uzvārdam nosaukumā pievienoja arī profesiju vai vārdu: Akadēmiķis Ivans Pavlovs vai Aleksandrs Popovs.
Visas šīs filmas bija pilnas ar pārspīlējumiem, kuru mērķis bija parādīt krievu tautu kā progresīvāko un gudrāko. Tādēļ Staļins nevairījās pat no klajas vēstures viltošanas, pasludinot Aleksandru Popovu par radio izgudrotāju, kaut gan visa pasaule šo godu bez mazākās šaubīšanās ir atvēlējusi itālietim Guljelmo Markoni. Pateicoties Staļinam, padomju pilsoņi (un vēl joprojām daudzi Krievijas Federācijas pavalstnieki) tieši Popovu uzskata par radio tēvu, bet Rīgas radiorūpnīcai savulaik tika piešķirts Popova vārds.
Pēc Staļina nāves kinematogrāfijas regulēšana pašā augstākajā līmenī tika izbeigta. Kremļa saimnieki gan noskatījās jaunākās filmas un izteica par tām vērtējumu, reizēm vienu otru noliekot plauktā. Taču nebija pieņemts, ka Hruščovs un Brežņevs sauktu pie sevis uz paklāja režisorus un mācītu viņiem, kā pareizi uzņemt filmas. Tam bija domātas atbildīgās institūcijas, kas centās savlaicīgi nolasīt vadoņu domu gājienu un pieskaņoties tam, reizēm pat pamatīgi pārcenšoties. Taču tas jau ir cits stāsts.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita