Sākoties Otrajam pasaules karam, ASV rūpniecībai nācās pārorientēties no plaša patēriņa preču ražošanas uz militārajiem pasūtījumiem. Tā auto ražotāji kļuva par tanku būvētājiem.
Grūti to iedomāties, taču Otrā pasaules kara sākumā ASV Bruņoto spēku rīcībā bija tikai 844 vieglie un 146 vidējie tanki. Tie visi bija neveikli un moderna kara prasībām neatbilstoši tērauda briesmoņi ar visai vāju bruņojumu. Nepastāvēja pat atsevišķs tanku karaspēks, tankisti bija pakļauti kājnieku komandieriem, kuri tankus izmantoja pēc saviem ieskatiem. Bija pieņemts, ka pēc lielām tanku masām nav nepieciešamības, jo kara gadījumā ienaidnieka tankus viegli iznīcinās lauka un pašgājēja artilērija.
Vien pēc tam, kad vācu tanku divīzijas 1940. gada jūnijā dažās nedēļās sasniedza Lamanšu un piespieda kapitulēt Franciju, amerikāņiem atvērās acis. Tika nolemts steidzami veidot savus tanku spēkus. Taču vispirms vajadzēja radīt tādus tankus, kas kaujas laukā spētu stāties pretī vācu bruņutehnikai. Par laimi, Savienotajās Valstīs bija uzņēmumi, kuriem varēja uzticēt tanku izstrādi: ja jau tādas kompānijas kā Ford, Buick, Chrysler, General Motors un Cadillac spēja milzīgos apjomos ražot automašīnas, tad kāpēc gan tās nevarētu pārorientēties uz tankiem?
Ford iziet uz kara takas
Trīsdesmitajos gados Ford ražoja četrdurvju sedanu Ford V8, ko īpaši bija iecienījuši dažāda kalibra gangsteri. Als Kapone, Lakijs Lučāno, Džons Dilindžers, Mazulis Nelsons, Klaids Berovs un Bonija Pārkere - visi viņi izmantoja jaudīgos Ford auto, kas ļāva atrauties no policijas vajāšanas. Klaids Berovs pat nosūtīja Henrijam Fordam pateicību par lielisko mašīnu, kas atstāj policistus ar garu degunu.
Sākoties Otrajam pasaules karam, Ford samazināja vieglo auto ražošanu un pārorientējās uz ASV Gaisa spēku pasūtījumiem: ražoja bumbvedējus B-24 un to dzinējus (attiecīgi 1900 un 57 000 gab.). Sauszemes spēkiem Ford uzbūvēja 12 000 amfībiju Ford GPA, 280 000 apvidnieku Ford GPW, kā arī lielu skaitu kravas auto. Tāpat diezgan liels Ford ieguldījums bija arī slavenā M4A3 Sherman ražošanā - kompānijas Detroitas rūpnīcā uzbūvēja 1700 šī modeļa tankus.
Savu kaujas ceļu šērmani sāka Ziemeļāfrikā, cīnoties pret Rommela Āfrikas korpusu. Vēlāk nonāca austrumu frontē, piedalījās kaujās Normandijā un atvairīja vācu ofensīvu Ardēnos.
Diezgan labi šērmanu trūkumi cīņā pret vācu tankiem ir parādīti Holivudas filmā Fury ar Bredu Pitu galvenajā lomā. Jau ievada titros ir rakstīts: «Otrā pasaules kara laikā modernākie vācu tanki bruņojuma un bruņu ziņā pārspēja amerikāņu ražojumus. Tāpēc amerikāņu tanku apkalpes cieta lielus zaudējumus.» Vienā filmas epizodē ar vācu tīģeri galā mēģina tikt četri šērmani, taču trīs no tiem tiek iznīcināti.
Arī reālā kaujā šērmanam bija praktiski neiespējami uzveikt tīģeri, plus vēl lielus zaudējumus amerikāņu tankiem nodarīja visu tipu vācu prettanku ieroči, ieskaitot 88 mm prettanku lielgabalus un granātmetējus Panzerschreck. Savukārt vācu tankiem, piemēram, panterām, amerikāņu 76 mm šāviņi bieži vien nenodarīja nekādu lielo kaitējumu, un sašaut panteru bija iespējams tikai no sāniem - priekšējās bruņas bija pārāk biezas.
Viena pati ASV 3. tanku divīzija tikai deviņos kauju mēnešos Eiropā zaudēja 1348 tankus un bruņumašīnas. Pati lielākā bēda gan bija vācu tanku dūres, taču arī panteras kļuva par amerikāņu tankistu biedu, kuras šērmanu spēja sašaut vairāk nekā 1000 metru attālumā. Mēģinot atrast pretlīdzekli vācu tanku lielgabaliem, amerikāņi pēc izsēšanās Normandijā tanku bruņas sāka papildināt ar kāpurķēžu virtenēm un pat metināja papildu plāksnes, kas bija izgrieztas no sašautiem un vai amerikāņu tankiem.
Kā savās atmiņās rakstīja amerikāņu ģenerālis Omārs Bredlijs, vācu tīģeris kaujā bija pārāks par jebkuru sabiedroto tanku, taču, «mums par laimi, tam bija vājš motors, tikai 650 ZS, un šī iemesla dēļ tīģeri diezgan bieži izgāja no ierindas.» Pēc ģenerāļa domām, tehnisku iemeslu dēļ vācieši zaudēja vairāk tīģeru nekā no amerikāņu uguns.
Filmā Fury, pēc visa spriežot, ir redzama šērmana modifikācija M4A3E8 ar iesauku Easy Eight. Tā bija vairāk pielāgota cīņai ar vācu tankiem. Kaujas komplektā bija 71 artilērijas šāviņš, 600 patronas 12,7 mm un 6250 patronas 7,62 mm, kā arī 12 dūmu granātas. Interesanti bija tas, kā amerikāņu tankā tika uzglabāta munīcija: šāviņi atradās kastēs pašā tanka apakšā, aplieti ar īpašu maisījumu, kas novērsa detonāciju gadījumā, ja tanku sašāva. Tāpat amerikāņi izmantoja ļoti kvalitatīvu šaujampulveri, attiecīgi ugunsgrēka gadījumā šāviņi momentā neeksplodēja. Tāpēc tankā varēja atļauties iekraut virsnormas munīciju, nebaidoties uzlidot gaisā. «Mēs šāviņus likām pat uz bruņām, ietinot brezentā un cieši piesienot ar virvi,» stāstīja kāds šērmana komandieris.
Kad 1945. gada augustā PSRS pieteica karu Japānai un iebruka Mandžūrijā, atklājās vēl kāda šērmana priekšrocība. Izrādījās, ka šaurais un augstais amerikāņu tanks applūdušā teritorijā spēja braukt pa dzelzceļu, jo kāpurķēdes atbilda sliežu platumam, turpretī krievu T-34 bija platāks un slīdēja nost pa uzbērumu.
Padomju spēki pirmos šērmanus saņēma pēc lendlīzes programmas jau 1942. gada nogalē, turklāt tie bija aprīkoti ar dīzeļdzinēju. Izvēli par labu dīzelim noteica nevis ugunsdrošība, bet gan fakts, ka amerikāņu benzīna motorā drīkstēja izmantot tikai kvalitatīvu degvielu, kādu Padomju Savienībā neražoja. Augsta oktānskaitļa benzīnu pēc tās pašas lendlīzes ieveda no ASV, taču ierobežotā apjomā, un to pirmām kārtām novirzīja aviācijai.
Lai uzlabotu caurgājību bezceļā, Sarkanajai armijai domātajiem šērmaniem montēja platākas kāpurķēdes. No T-34 šērmani patīkami atšķīrās ar ievērojami vieglāku vadību, komfortablāku un līganāku gaitu, kas paaugstināja tēmēšanas precizitāti.
Neraugoties uz dažiem trūkumiem, padomju tankisti šērmanu vērtēja augstu. Tiesa, amerikāņu brīnumu nācās sargāt no pašu armijas kājniekiem, bija gatavi to apkrāmēt, līdzko radās kaut mazākā izdevība. Kāds padomju tankists vēlāk stāstīja:
«Amerikāņu tanka sēdekļi bija apvilkti ar kvalitatīvu mākslīgo ādu. Par to ļoti interesējās kājnieki - sak, no tāda apšuvuma iznāktu itin labi zābaki. Tāpēc pietika apkalpei uz brīdi atstāt tanku nepieskatītu, lai kāds jau būtu nogriezis sēdeklim ādu. Es pats redzēju no tās darinātus zābakus - kurpnieki no šī materiāla taisīja tiešām izcilus apavus.»
Šērmani padomju dienestā
Interesantas atmiņas atstājis padomju tankists Dmitrijs Loza, kurš vispirms austrumu frontē karoja T-34 apkalpē, bet pēc tam tika pārsēdināts uz šērmanu. Amerikāņu tanks viņam ne vienreiz vien izglābis dzīvību. Īpaši dramatiska bijusi situācija, kad viņa šērmans ticis sašauts un aizdedzies, bet, kad apkalpe to steigā mēģinājusi pamest, vācieši sākuši mīnmetēju apšaudi.«Mēs bijām kā uz delnas. Apkārt klajš lauks - ne krūma, ne gravas, kur paslēpties. Vienīgā slēptuve - zem degošā tanka. Pavēlēju visiem līst zem tā. Taču te nonācām slazdā: ja uguns pārņems torni un tiks līdz munīcijai, uziesim gaisā; ja skriesim prom, mūs nogalinās mīnas. Es biju redzējis, kā T-34 munīcijas sprādziens iznīcina visu tanku, tāpēc man nebija ne mazāko šaubu, kāds liktenis mūs gaida. Cieši piespiedušies cits citam, mēs gulējām zem tanka. Tas kļuva arvien karstāks, un mēs gaidījām eksploziju. Tiem, kuri atradās tuvāk motoram, sāka svilt kombinezons. Centāmies ierakties zemē, lai dubļi mūs pasargātu no karstuma un uguns. Viens no apkalpes neizturēja un metās bēgt. Divi mīnu sprādzieni - un viņš bija pagalam. Tātad aizskriet neizdosies. Dzirdējām, kā uguns švirkstēdama ielaužas tornī - temperatūra zem tanka uzreiz pacēlās par vairākiem grādiem. Dzirdējām patronu sprāgšanu, taču tā mūs neuztrauca. Un pārsteidzošā kārtā šāviņi tā arī nedetonēja! Kad vēlāk netīri un klepojoši izlīdām no tanka apakšas, kājas mūs neturēja. Cik zinu, kara laikā nebija neviena gadījuma, kad degošā šērmanā būtu uzsprādzis šāviņu kaujas komplekts.»
Kadiljaka zibenstanks
Cadillac zinām kā amerikāņu luksusauto iemiesojumu - ne velti tieši šī ražotāja limuzīnus pēdējās desmitgadēs izvēlas ASV prezidenti. Protams, prezidentiem izgatavo īpašus modeļus, pasargātus no visdažādākajiem uzbrukumiem. Ar bruņām segtas durvis, ložu droši logi un tā tālāk. Šķiet, mūsdienu prezidentu limuzīniem bruņas ir pat biezākas nekā tankam M24 Chaffee, ko Cadillac ražoja Otrā pasaules kara gados. Nosaukums šim tankam piešķirts, par godu amerikāņu ģenerālim Ednam Čafijam, kurš savulaik stāvēja pie ASV tanku rūpniecības šūpuļa.
1945. gada 24. augustā pa rūpnīcas vārtiem izbrauca pēdējais Cadillac tanks, un uzņēmums varēja atgriezties pie limuzīniem. Pavisam kara laikā Cadillac saražoja vairāk nekā 4000 tankus, kas kalpoja vēl arī Korejas karā.
Čafija lielākie plusi bija kompaktums, neliels svars (nepilnas 19 tonnas), savai klasei labas bruņas (priekšā 25 mm, tornim 38 mm, sānos 19 mm) un izcila dinamika, ko nodrošināja divi V8 dzinēji ar 220 ZS katrs. 75 mm lielgabals spēja izsist no ierindas vācu vidējos tankus T-3 un T-4, bet pret kājniekiem noderēja divi 7,62 mm ložmetēji. Tas nebija pats izcilākais sava laika tanks, jo cīņā ar vācu panterām un tīģeriem tam nebija nekādu izredžu, taču kājniekus kaujā tas piesedza gana labi. Ņemot vērā, ka to bija radījuši konstruktori, kuru pamatnodarbošanās bija automašīnas, nevis tanki, čafijs kļuva par vienu no ātrākajiem tā laika tankiem un spēja attīstīt ātrumu gandrīz 60 km/h.
Īpatnējā silueta dēļ amerikāņi reizēm to jauca ar vācu panteru, kas varēja radīt liekus zaudējumus tā dēvētās draudzīgās uguns dēļ. Ņemot vērā, ka M24 sērijveida ražošana sākās tikai 1943. gadā, Padomju Savienība pēc lendlīzes programmas paspēja saņemt tikai divus šī modeļa tankus.
Vieglais tanks Stuart
Cadillac ražoja ne tikai M24 Chaffee, bet arī pašu izplatītāko amerikāņu vieglo tanku M3 Stuart, kas bija nosaukts, par godu Amerikas pilsoņu kara varonim ģenerālim Džebam Stjuartam. Četros kara gados to saražoja vairāk nekā 22 000 eksemplāru. Stjuarts kā jau vieglais tanks bija ātrs - 250 ZS dzinējs ļāva sasniegt gandrīz 50 km/h. Tiesa, tas bija vāji bruņots un aprīkots ar benzīna dzinēju, kas bija ne tikai ugunsnedrošs, bet arī patērēja daudz augsta oktānskaitļa benzīna. Vēl viens trūkums bija ar kniedēm sastiprinātais korpuss, kas ar izturību lepoties nevarēja.
Neraugoties uz šīm nepilnībām, pēc lendlīzes stjuartus piegādāja arī Padomju Savienībai - pavisam 1232, no kuriem 211 bija aprīkoti ar dīzeļdzinēju. Ziemeļāfrikas tuksnešos stjuarts sevi parādīja lieliski, bet skarbajā Krievijas ziemā tam klājās smagi. Izrādījās, ka stjuarta lielgabals ātršāvības ziņā būtiski atpaliek no T-34, un arī tēmēklis nebija sevišķi kvalitatīvs. Salonā bija daudz gumijas detaļu, bet tas trāpījuma gadījumā palielināja degšanas risku, tāpēc tankisti tās parasti noņēma. Daudz kritisku vārdu tika veltīts bruņām.
Taču atklājās arī kāds negaidīts pluss. Izrādījās, ka nelielā svara dēļ stjuarts visai viegli pārvar purvainas vietas un upju braslus.
Buick ellīgais tanku iznīcinātājs
Kompāniju Buick savulaik nodibināja Skotijā dzimuša galdnieka dēls Deivids Danbārs Buiks. Jaunībā viņš ražoja zālienu laistīšanas ierīces un patentēja čuguna vannu emaljēšanas metodi, tad kādu laiku pievērsās ūdensvadu aprīkojumam, bet vēlāk nonāca līdz lauksaimniecības mašīnām. Un tad jau arī līdz automobiļiem vairs nebija tālu. Sākumā tie bija diezgan primitīvi motorizēti ratiņi, bet vēlāk Buiks ķērās pie limuzīniem. 1908. gadā viņa uzņēmums kļuva par General Motors sastāvdaļu, taču Buick zīmols tika saglabāts.
Sākoties Otrajam pasaules karam, arī Buick pievērsās militārajai tehnikai un radīja pašgājējlielgabalu M18 Hellcat, kura galvenais uzdevums bija cīnīties pret ienaidnieka tankiem. Kā savās atmiņās minējis ģenerālis Bredlijs, ASV spēku komandieris Eiropā Dvaits Eizenhauers bijis pārskaities, ka amerikāņu tanku šāviņi nespēj caursist vācu panteru un tīģeru bruņas: «Kāpēc es par to uzzinu pats pēdējais?! Artilēristi apgalvoja, ka mūsu 76 mm lielgabals tiks galā ar jebkuru vācu tanku!»
Lai novērstu šo problēmu, Bredlijs ierosināja tankiem uzstādīt jaudīgākus britu lielgabalus, taču tie nebija pieejami pietiekamā daudzumā. Tā nu kļuva skaidrs, ka amerikāņiem jātiek galā pašiem saviem spēkiem.
Nācās izmantot Hellcat, kura projektēšana bija sākta jau 1941. gadā. Arī šajā gadījumā projektu izstrādāja automašīnu konstruktori, kas sākumā mēģināja vienā kaujasmašīnā apvienot nesavienojamas lietas - izturību, ātrumu, vienkāršību un uguns jaudu. Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka nekāds «viss vienā» neiznāks un ka kāds parametrs būs jāziedo. Beigu beigās tika nolemts upurēt bruņu biezumu, priekšroku dodot ātrumam.
Lai Hellcat varētu traukties ar 90 km/h, pašgājējlielgabala bruņu biezumu nācās samazināt no iecerētajiem 25 mm līdz nepilniem 5 mm, bet kopējo svaru līdz 17 tonnām. Tas nozīmēja, ka apkalpe būs pasargāta no strēlnieku ieročiem un šķembām, taču tikšanās ar jebkuru vācu tanku var kļūt liktenīga. Nosacīti labā ziņa bija tā, ka konstrukcija apkalpei nodrošināja labu redzamību - tātad pastāvēja iespēja pirmajiem pamanīt un iznīcināt ienaidnieku vai arī laisties lapās.
Hellcat bija apbruņots ar to pašu 76 mm lielgabalu, kas vācu tanku priekšējās bruņas nespēja caursist. Kas tāds bija pa spēkam vien HVAP bruņusitējiem, kas tobrīd vēl bija ļoti dārgi.
1944. gada nogales kaujas Eiropā atklāja vēl kādu Hellcat trūkumu. Ziemā apkalpei tajā bija ļoti auksti, jo gaisa dzesēšanas dzinējs nevis apsildīja salonu, bet gan pastiprināja ledusskapja efektu.
Taču nebija arī gluži tā, ka kaujas laukā no pašgājējlielgabala nebūtu nekādas jēgas. Tā lielākā priekšrocība bija lieliskā manevrētspēja, ko nodrošināja jaudīgs dzinējs un izcila automātiskā ātrumkārba. M18 tornis pilnu apgriezienu spēja veikt nieka 24 sekundēs, kas deva būtiskas priekšrocības kaujā. Kaut gan sākumā tanku komandieri apšaubīja Hellcat efektivitāti, taču Francijā un Ardēnos M18 pierādīja pretējo. Piemēram, 1944. gada septembrī Hellcat vads iznīcināja 15 vācu tankus, kamēr paši amerikāņi zaudēja tikai trīs. Īpaši efektīgs Hellcat izrādījās, darbojoties no slēpņa - zibenīgi uzbrūkot no flanga un tikpat ātri nozūdot. Tiek uzskatīts, ka Ardēnu ofensīvas laikā tieši M18 būtiski piebremzēja vācu virzīšanos uz priekšu, jo spēja apsteigt pretinieku, ieņemt izdevīgu pozīciju, atklāt uguni un nozust, bet pēc brīža uzglūnēt no nākamā slēpņa.
Neveiksmīgais Wolverine
Vēl viens amerikāņu prettanku ierocis bija M10 Wolverine, ko kopīgiem spēkiem izstrādāja Ford un General Motors. Amerikāņu kaujas doktrīna paredzēja, ka pašu tanki izmantojami kājnieku atbalstam, savukārt ar pretinieka tanku iznīcināšanu jānodarbojas īpaši šim nolūkam radītiem pašgājējlielgabaliem. Kā šāds tanku iznīcinātājs tad arī tika radīts M10, ko laikā no 1942. gada septembra līdz 1943. gada beigām saražoja 7600 eksemplāros.
Ugunskristības tas piedzīvoja Ziemeļāfrikā, kur, pateicoties garajam 76 mm lielgabalam, itin veiksmīgi tika galā ar vācu tankiem. Taču jau tur acīm redzami kļuva arī Wolverine trūkumi.
Pirmkārt, pārāk plānās bruņas nepasargāja no vācu prettanku lielgabaliem. Vēl viens problēmu avots bija tornis. To apkalpe pagriezt varēja tikai ar rokām, tāpēc process notika pārāk lēni - pilns 360 grādu apgrieziens prasīja vismaz divas minūtes.
Pie plusiem varēja pieskaitīt ātrumu un vienkāršo apkopi, taču ar to bija par maz, lai kaujas laukā kā spēkos līdzīgiem stātos pretī jaunākajiem vācu tankiem. Tāpēc tika nolemts M10 aizstāt ar vieglākajiem un veiklākajiem M18 Hellcat.
Tas gan nenozīmē, ka Wolverine tika norakstīts un nogādāts lūžņos. Nē, tas kalpoja līdz pat kara beigām un piedalījās kaujās Normandijā, Itālijā, Ardēnos. M10 bija britu armijas bruņojumā, kur piedzīvoja modifikāciju, - tā 76 mm lielgabalu nomainīja pret jaudīgāku. Šādi uzlabotos pašgājējlielgabalus briti raidīja cīņā pret tīģeriem un panterām, un netrūka gadījumu, kad divkaujā uzvarēja Wolverine.
Tanks, kurš nokavēja karu
1941. gada pavasarī kompānija Chrysler gatavojās tirgū laist automašīnu Town&Country. Reklāmas bukletos tika aprakstīta tā mērķauditorija: fermeri, lauku iedzīvotāji, floristi un veikaliņu īpašnieki. Kā īpašas ekstras tika pieminētas komplektācijā iekļautais elektriskais pulkstenis un izcili plašā telpa aizmugurē sēdošajiem pasažieriem. Taču sākās karš, un uzņēmumam nācās pārorientēties uz kara tehniku.
13 mēnešos Chrysler uzbūvēja jaunu rūpnīcu, kas ražoja vieglos tankus Stuart, taču vienlaikus strādāja arī pie jauna smagā tanka projekta. Tas bija iecerēts kā triecientanks, kura uzdevums būtu gan aizsargāt kājniekus, gan ieņemt ienaidnieka nocietinājumus. Par godu ģenerālim Peršingam, kurš Pirmā pasaules kara laikā komandēja amerikāņu ekspedīcijas korpusu Eiropā, tam piešķīra nosaukumu M26 Pershing.
Projekts uz priekšu virzījās ļoti lēni, taču tas nebija nekas pārsteidzošs. Arī vācieši savu panteru sāka projektēt 1941. gada vasarā, bet gatavs tanks bija pēc vairāk nekā diviem gadiem. Izņēmums šajā ziņā bija krievi, kuri IS-2 uzprojektēja rekordīsā laikā - septiņos mēnešos. Taču tas bija gadījums, kad gatavu tanku vajadzēja patiešām ātri, citādi krieviem nebija ko likt pretī vācu tīģeriem.
Amerikāņi uzskatīja, ka steigai nav pamata. Viņi kļūdaini pieņēma, ka laikā, kad sabiedroto aviācija veic nepārtrauktu bombardēšanu, vācieši nespēs uz fronti nogādāt pietiekami daudz smago tanku. Otrs kļūdainais pieņēmums attiecās uz vācu smago tanku spējām ietekmēt situāciju frontē - arī to amerikāņi novērtēja krietni par zemu. Aplams bija arī lēmums galvenajam amerikāņu tankam šērmanam neuzstādīt jaudīgāku 90 mm lielgabalu.
Tāpat nepareizs izrādījās lēmums dot priekšroku Pershing konkurentam - tanka T-23 projektam. Sākumā tas likās daudzsološāks, jo piedāvāja lielāku ātrumu un labāku manevrētspēju. Taču izmēģinājumos atklājās virkne trūkumu. Tos vajadzēja novērst, bet tas prasīja laiku. Uzradās arī arvien jaunas militāristu prasības, kuru dēļ tanku nācās atkal pārbūvēt. Rezultātā T-23 kļuva smagāks un grūtāk vadāms. Beidzās tas viss ar šokējošu slēdzienu - «kaujas apstākļos tanks nav izmantojams».
Pēc T-23 fiasko pienāca peršinga kā rezerves varianta kārta. Taču dārgais laiks jau bija zaudēts, un pirmie 20 šī modeļa tanki Eiropā nonāca tikai 1945. gada janvārī, kad kara iznākums jau bija skaidrs. Uz vietas tankus vēl uzlaboja, uzstādot papildu bruņas. Daži avoti vēsta, ka pirmajā peršinga un tīģera tikšanās reizē amerikānis vācieti sašāvis.
Pirmie sērijveidā ražotie peršingi frontē ieradās martā, un, kaut gan bija paredzēts izlaist 1000 šo tanku, līdz kara beigām paspēja izgatavot tikai 25.
Taču peršingi nekur nepazuda, jo saspīlējums pasaulē saglabājās arī pēc kara, un dažos nākamajos gados Chrysler saražoja 2202 šī tipa tankus. Pāris gadus vēlāk izlaida modifikāciju M46 Patton, kas kopā ar peršingiem piedalījās Korejas karā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita