Pistole Glock uzskatāmi grauj prātulu par pirmajiem slīcināmajiem kucēniem. Uzņēmumam, kas no 1982. gada ražo pasaulē izplatītāko pusautomātisko pistoli, un tās radītājam nebija nekādas pieredzes šaujamieroču izstrādē, taču ir pārdoti jau vairāk nekā divdesmit miljoni stobru vismaz simts valstīs.
Tomēr mēle niez teikt, ka varbūt tieši gloka neapstrīdamā efektivitāte, funkcionalitāte un ergonomika, kas ietverta lakoniskā dizainā, pārvērš ideālo nāvesrīku pārāk bezpersoniskā instrumentā. Teju vai līdzīgu āmuram. Cik daudzi gribētu tos kolekcionēt: pirkt gravētas vai hromētas āmura galvas, pasūtīt limitētas sērijas sarkankoka kātus, sapņot par neiegūtiem retumiem? Taču Glock, līdzīgi citiem ražotājiem, laiž tirgū limitētas pistoļu jubileju sērijas, un tām atrodas pircēji.
Nav «austriešu plastmasas gabalā» kur ieročmīļa acij īsti aizķerties, puiciskai sirsniņai ietrīcēties. Varbūt tas pat ir labi. Tāpēc man grūti dēvēt gloku par ikonisku, kaut šis apzīmējums ir godam pelnīts. Ierocis izraisīja apvērsumu nozarē, liekot konkurentiem savu preci veidot līdzīgi robustu. Savā ziņā pistole ir karalaika vācu šautenes Karabiner 98k līdziniece - izcils ierocis bez šarma, kas raisa sajūsmu dažāda vecuma zēnos.
Sāka ar nažiem un lāpstiņām
Austriešu inženieris Gastons Gloks (1929-2023) ar nesen apņemto sievu Helgu 1963. gadā izveidoja rūpnīcu, kas specializējās aizkaru stangu, durvju un logu furnitūras ražošanā. Vēlāk papildu peļņas meklējumos viņš mājas garāžā - nu gluži kā Silīcija ielejas radītāji savus jaunuzņēmumus! - izveidoja nažu asmeņu un armijas lāpstiņu ražotni. To kvalitāte ļāva 1970. gadā noslēgt piegādes līgumu ar savas valsts armiju.
Pārzinot polimēru tehnoloģijas, rūpnieks sintezēja īpašu materiālu savu militāro dunču Glock 78 rokturiem un makstīm. Šo modeli, ko Austrijā izmanto arī kā triecienšautenes durkli, tāpat arī izdzīvošanas nazi Glock 81 ar zobiem asmens platajā pusē uzņēmums ražo joprojām. Starp citu, abiem pirkstu sargs jeb krustiņš pielāgots alus pudeļu atvēršanai. Tos lieto arī Dānijas, Indijas, Taivānas un vēl vairāku valstu armijās un policijas īpašo uzdevumu vienībās. Biznesam paplašinoties, Gloks vervēja fotokameru ražošanā strādājušus speciālistus, jo to korpusos jau plaši lietoja polimērus.
Austrijas armija 1980. gadā izsludināja konkursu jaunai dienesta pistolei ar daudz ietilpīgāku magazīnu un iepriekš nospriegotu belzni (striker-fired), iztiekot bez gaiļa. Tai vajadzēja nomainīt astoņu patronu Walther P.38 - ilgi godam kalpojušo Otrā pasaules kara veterāni. Tāpat pistolei vajadzēja būt īpaši drošai pret patvaļīgiem šāvieniem. To paredzēja pārbaudīt, metot ieroci uz metāla plāksnes no divu metru augstuma.
Ieinteresētais Gloks savāca ekspertu apaļo galdu, lai saprastu, kā izstrādāt konkursa noteikumiem atbilstošu ieroci. Turklāt - izmantojot tam ne pārāk ierastu sintētisko materiālu. Iespējams, uzņēmēja veiksmes stāsta īstais pamats bija divi viņa nolīgtie inženieri, kuri agrāk bija piedalījušies vācu ieroču ražotāja Heckler & Koch šaujamrīka VP70 tapšanā.
Tā bija pasaulē pirmā pistole ar polimēra ietvaru jeb stobra kārbu, arī «rāmi», kuras ražošanu firma uzsāka jau 1970. gadā. VP70 aptverē ietilpa 18 patronas (9x19 mm Luger), ko varēja izšaut pa vienai vai triju patronu kārtās. Ir versija, ka VP nozīmējis Volkspistole jeb tautas pistole: ar to apbruņotu civilos pretestības cīnītājus, ja gadījumā Rietumvācijā iebruktu padomju armija. Līdzīgi klasiskajam mauzerim C96 un padomju Stečkina pistolei VP70 maksti varēja izmantot kā laidi. Taču ierocis neizraisīja tehnoloģisko revolūciju un nekļuva arī par dižpārdokli, tāpēc H&K pārtrauca to ražot 1989. gadā.
Nenodeldējams darbarīks
Uzņēmēja entuziasms trijos mēnešos radīja sensacionālu «plastmasas» pistoli Glock 17 ar relatīvi nelielu detaļu skaitu (33), bez gaiļa un drošinātāja slēdža. Pats drošinātājs bija integrēts mēlītes mehānismā, kas darbojās tikai tad, ja tika apzināti nospiests. Nosaukumā ietvertais skaitlis bija atsauce, ka tā konstrukcija ir jau septiņpadsmitais Gastonam Glokam izsniegtais patents. Plaši izplatīta ir nepareizā versija, ka tas norāda patronu skaitu magazīnā.
Konkursā ambiciozajam debitantam pretim stājās Eiropas ieroču grandi - H&K, šveiciešu SIG Sauer, itāļu Beretta, beļģu FN Herstal un austriešu Steyr Mannlicher. Neierastais ierocis pārliecināja Austrijas armiju un arī policiju ar neapstrīdamu pārākumu efektivitātē. Pistoles mehānismam ir 300 tūkstoši šāvienu un lielāks resurss (parasti armiju iepirkumos prasot 40 tūkstošus). Tās vājākā daļa ir viegli aizstājamās magazīnas, kas izturot «tikai» desmit tūkstošus šāvienu.
Turklāt Glock 17 bija jūtami lētāka izvēle, tāpēc tika noslēgts līgums par pirmo 25 tūkstošu pistoļu piegādi. Pēc 1985. gada kopīgajiem izmēģinājumiem tās savā arsenālā paņēma NATO dalībvalsts Norvēģija un tradicionāli neitrālā Zviedrija, paraujot maisam galu vaļā un ieinteresējot nesenos skeptiķus citviet. Ierocis tika iekļauts Ziemeļatlantijas alianses standartos. Firma, kam sākotnēji pasūtījuma izpildē nācās piesaistīt apakšuzņēmējus, Vīnes pievārtes mazpilsētā Doičvagramā uzcēla sev jaunu rūpnīcu.
Šajā gadu tūkstotī ar glokiem savas iepriekšējās pistoles nomainīja Lielbritānija (no 2013. gada, aizstājot leģendāro Browning Hi-Power) un Francija (no 2020. gada). Austriešu ražojums ir dienesta pamatierocis Somijā (2008), Šveicē (2011), Filipīnās un Taizemē (2017), kā arī citur pasaulē, īpaši speciālo uzdevumu vienībās.
Gloki ir iekļauti arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku un Lietuvas armijas arsenālā. Taču kaimiņi sākuši to nomaiņu pret H&K SFP9. Savukārt igauņi pamatā lieto šīs vācu firmas USP modeli, un ar Glock 19 ir bruņota īpašo uzdevumu komanda ESTSOF.
Austriete iekaro Ameriku
Uzņēmums jau astoņdesmitajos gados sāka veiksmīgi apgūt ASV, tiekot pie krietnas daļas ieroču tirgus. Vienīgā neveiksme - nācās iztikt bez līguma ar bruņotajiem spēkiem. Arī Glock piedalījās no 1984. gada rīkotajā konkursā par to dienesta pistoli, taču uzvarēja Beretta 92/M9, ko bija izbrāķējusi Austrijas armija. Viens no neveiksmes cēloņiem - bijušās ASV Aizsardzības departamenta sakāpinātās prasības austriešu ražošanas iekārtu atbilstībai lielvalsts standartiem.
Taču Glock ar uzviju revanšējās, apgādājot likumsargus - pilsētu un štatu policiju un to īpašās vienības, Federālās izmeklēšanas biroju, narkotiku apkarotājus un citas valstiskās drošības aģentūras. Tiek apgalvots, ka šajā plašajā nozarē austriešu pistole nodrošinājusi pat divas trešdaļas visa bruņojuma. Uzņēmums, savu preci ražojot arī Džordžijas štatā, 2016. gadā ar FIB noslēdza īpašu līgumu 85 miljonu dolāru apmērā par piektās paaudzes ieroča Glock 17M piegādi.
Kā vēstīts Gastona Gloka nekrologā (2023), ko publicēja laikraksts The New York Times, pirms viņa pistole astoņdesmitajos gados nonāca kārtībnieku rokās, tie jutušies bezspēcīgi cīņā pret smagi bruņotajiem noziedzniekiem. Ieroča ietilpīgā magazīna roku rokā ar striker-fired mehānismu un drošinātāja garantēto lietošanas ērtumu - izrauj no maksts un šauj - ļāva policistiem panākt paritāti, kā minumums, psiholoģiski.
Visumā tik pareizajā un «garlaicīgajā» Glock 17 atklājās arī huligāniska šķautne: to viegli (taču nelikumīgi) varēja pārvērst automātiskā ierocī. Tiesa, tad nevarēja šaut pa vienai patronai. Tādam ierocim lieti noderēja pagarinātā 31 vai 33 patronu magazīna. Tāpēc austriešu pistole - līdzīgi izraēļu šaujamrīkam Uzi - kļuva par neatņemamu sastāvdaļu hiphopa gangsta kultūrā.
Tā triumfēja arī filmu industrijā. Te obligāti jāpiemin slēptā reklāma brāļu/māsu Vačovsku distopiskajā tetraloģijā The Matrix - tajā Glock bija gaišo spēku ierocis.
Tāda popularitāte, plus, protams, arī šaujamrīka efektivitāte un tirgus panākumi savukārt padarīja Glock par ASV ieroču kontroles aktīvistu sīvu uzbrukumu mērķi. Viņu apsūdzības, ka pistole veicinot noziedzību, tomēr nebija īpaši pamatotas: policija un federāļi noziegumu vietās glokus bija atraduši krietni retāk nekā citu zīmolu ražojumus. Taču uzņēmums centās pilnveidot ieroča mehānismu, lai to nevarētu pārveidot ar Ķīnā ražotām vai pat 3D printerī drukātām detaļām šaušanai kārtās.
Visām gaumēm, visām vajadzībām
Revolucionārās tehnoloģijas ierocis sākotnēji radīja divus mītus. Viens - «nokrita uz asfalta un saplīsa» - bija pavisam stulbs, zinot par metāla plātnes testu. Polimēra ietvars iztur gan mīnus 40 grādu salu, gan plus 200 grādu karstumu. Otrs, ne īpaši jēdzīgāks, ir mīts, ka uz «plastmasas» gloku nereaģējot metāla detektori. Patiesībā metāla detaļas veido vismaz divas trešdaļas ieroča svara.
Četrarpus desmitgadēs radīto Glock modeļu un variantu skaits, sagrupēts piecās paaudzēs, jau tuvojas pussimtam. Taču būtībā visu mehānisms maz atšķiras no rūpnīcas pirmdzimtā 17. modeļa, ko ražo joprojām. Galvenokārt tikai ar dažādiem dizaina knifiem, pilnveidotu vai vienkāršotu rokturi un, protams, ieroča izmēriem.
Ir standarta jeb pilnizmēra pistoles, ir kompakti un īpaši kompakti varianti (pat tikai ar sešām patronām magazīnā). Ir pistoles ar pagarinātu stobru - trīs modeļi paredzēti tieši šaušanai mērķī. Ir plānākas pistoles (modeļi 36, 42, 43). Taču, lai spētu darboties efektīvāk un atbilstu ieroču kontroles prasībām, ar šo gadu uzņēmums pārtrauca ražot trijus desmitus modeļu, ieskaitot visas sešas garstobrenes.
Pamatā gloks ir paredzēts 9x9 mm Luger patronai. Taču ir izstrādāti modeļi arī spēcīgākai munīcijai un lielākam kalibram: 10 mm Auto, .357 SIG, .380 ACP, .40 S&W, .45 ACP, paša Glock radītajam .45 GAP. Pērn uzņēmums atteicās no .357 SIG un .45 GAP piemērotu ieroču ražošanas. Ja kādam vēl nav gana, pistoles 20. un 21. modeli varēja pielāgot šaušanai ar .50 GI (Guncrafter Industries, ASV) 12,7 mm patronu. Tāpat pieejama versija mazkalibra munīcijai .22 LR (5,6 mm).
Gloku iespējams pielāgot kreiļiem. Nomainot pistolē atsperi, tā spēj pat šaut zem ūdens. Tiesa, praktiskas jēgas tādam risinājumam īsti nav, jo lode nobremzējas jau pēc pāris metriem. Arī kompaktos un subkompaktos modeļos var lietot lielākas ietilpības magazīnas. Ja kādam pat ar oriģinālo 33 vai 40 patronu «stangu» šķiet par maz, var pievienot 50 un 100 šāvienu BETA MAG «bungas».
Pēc tam, kad 17. modeli sāka nelikumīgi pārvērst automātā, pats uzņēmums izstrādāja 18. modeli, kam varēja pārslēgt šaušanas veidu no vienas patronas uz kārtām. Taču īpašus panākumus tas neguva, jo nespēja speciālo vienību arsenālā konkurēt ar īstām mašīnpistolēm. Tāpēc uzņēmums FAB Defense ražo «karabīnes komplektu» KPOS, kas ļauj Glock 18 pārvērst pilnvērtīgā ložberī - ar papildu korpusu, otru rokturi un laidi.
Sevī ierāvies miljardieris ar vētrainām vecumdienām
Gastons Gloks izauga dzelzceļa strādnieka ģimenē un Otrā pasaules kara izskaņā, būdams pusaudzis, tika piespiedu kārtā iesaukts folksšturmā. Jaunajam cilvēkam paveicās izdzīvot, un nu viņš varēja Vīnes arodskolā mācīties mašīnbūvi un polimēru tehnoloģijas. Ieguvis inženiera diplomu un darbu firmā, kas ražoja rokas urbjus, jauneklis sāka ceļu uz paša uzņēmumu, bagātību un globāliem panākumiem.
Kļuvis par pasaulslavenu miljardieri, Gloks vairījās no publicitātes un centās dzīvot noslēgtībā. Taču, ja par citiem saka, ka viņiem bijusi vētraina jaunība, šis vīrs par tādām izvērsa savas vecumdienas.
Uzņēmējs 1999. gadā gandrīz zaudēja dzīvību, kad viņam uzbruka ar gumijas āmuru bruņots pasūtījuma slepkava. To bija nolīdzis paša finanšu konsultants Čārlzs Everts. Afērists ar iesauku Panama Čārlijs tik neģēlīgā veidā cerēja noslēpt 100 miljonu ASV dolāru zādzību no austrieša uzņēmuma, desmit gados pārskaitot tā naudu uz fiktīvām kompānijām.
Noziedznieks vairākas reizes iesita Glokam pa galvu, taču 70 gadus vecais vīrs, pat smagi asiņodams, spēja dot pretsparu un izglābties. Neizdevušās slepkavības pasūtītājam tiesa piesprieda 20 gadus cietumā, izpildītājam - par trim gadiem mazāk.
2008. gadā Gastons Gloks pārcieta pirmo insultu un trīs gadus vēlāk - 82 gadu vecumā! - izšķīrās no savu triju bērnu mātes Helgas, lai apprecētu viņu kopušo medmāsu, 51 gadu jaunāku par sevi. Nākamajā gadā pārcietis otru insultu, Gloks nodzīvoja vēl 11 gadus.
Atraitne darbojas Glock GmbH valdē un turpina vīra iesākto labdarību - finansiāli atbalsta jāšanas sportu, dzīvnieku aizsardzību, medicīnas pētījumus. Visas viņa atvases no darba tēva uzņēmumā aizgāja 2010. gadā. Pēc šķiršanās bijusī sieva vairākās tiesas prāvās veltīgi mēģināja pārdalīt firmas aktīvus par labu sev un bērniem, apgalvojot, ka viņus piespieda pamest uzņēmumu, un pieprasot pusmiljardu ASV dolāru.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita