Kaķi ir kļuvuši par tik pašsaprotamu cilvēka dzīves sastāvdaļu, ka mēs viņus bieži vien pat neievērojam. Varbūt tikai retu reizi, ielūkojoties viņu šaurajās acu zīlītēs, aizdomājamies - kā gan mēs viens otru esam atraduši? Un mums pat prātā neienāk, ka cilvēkiem pieklātos atvainoties visai kaķu ciltij par daudziem seniem pāridarījumiem.
Mēdz teikt, ka kaķa lāsti debesīs nekāpj. Varam vien minēt, kad un kādos apstākļos radies šis teiciens. Varbūt tajos senajos laikos, kad kaķiem patiešām bija dibināts pamats uzsūtīt lāstu cilvēkiem, kuri ar minčiem slikti apgājās? Ja tā, tad gluži nevarētu teikt, ka šie lāsti būtu palikuši tur, augšā, nesadzirdēti. Kaķu nīdēšana viduslaikos, kā redzēsiet no tālākā stāsta, cilvēkiem diezgan nelāgi atspēlējās.
Rīkojot viduslaiku raganu prāvas, kaķis bieži vien kļuva par lietisko pierādījumu - ja turēji mājās šo elles radību, tātad esi burvis vai ragana! Uz sārta abus!
Sātana izdzimums un raganu līdzgaitnieks
Atvainoties kaķiem patiešām būtu par ko. Kaut vai par pāvesta Grigorija IX izgājienu - viņš 1233. gadā pasludināja kaķus par sātana izdzimumiem. Iemesls pāvesta nepatikai pret kaķiem bija reliģisks: šie dzīvnieki bija cieņā kataru sektā. Šie cilvēki uzskatīja, ka Zemi ir radījis un pārvalda Sātans un ka cilvēka atrašanās te ir tikai nelāgs pārpratums, jo tikai pēc nāves iespējams iemantot svētlaimi. Katoļu baznīcas izplatīja runas, ka katari pielūdzot Sātanu un tas pat reizēm ierodoties uz viņu saietiem puscilvēka-puskaķa veidolā. Katoļu baznīca izsludināja krusta karagājienu pret katariem un sagūstītos naidniekus spīdzināja, līdz tie bija gatavi atzīties gan orģijās ar kaķveidīgo nelabo, gan lidojumos uz slotas, gan burvestībās, gan citos noziegumos.
Ja jau katarus ticības vārdā slepkavoja simtiem un tūkstošiem, tad ko gan runāt par kaķiem - tie patiešām dabūja velnu redzēt. Kaķus pasludināja par elles sūtņiem zemes virsū un burvju tuvākajiem palīgiem. Dogma par kaķu saistību ar burvestībām ir izrādījusies ļoti dzīvelīga - ja paskatīsimies ilustrācijas bērnu grāmatās par raganām, tad, visticamāk, kaut kur otrajā plānā pavīdēs kaķis. Nevis suns, sivēns vai govs, bet tieši kaķis! Rīkojot viduslaiku raganu prāvas, kaķis bieži vien kļuva par lietisko pierādījumu - ja turēji mājās šo elles radību, tātad esi burvis vai ragana! Uz sārta abus!
Eiropā izvērtās visīstākais kaķu genocīds. Viņus nīdēja visos iespējamos veidos. Piemēram, sevi par priekšzīmīgu kristieti uzskatošais krusta karu dalībnieks grāfs Balduins Flandrijā ieviesa savdabīgu pasākumu - pavasara svētkos mest kaķus no pils torņa. «Mīlīgā» tradīcija pastāvēja līdz pat XIX gadsimta vidum. Ipras pilsētā to piemin vēl šobaltdien, ik gadu rīkojot Kaķu svētkus (Kattenstoet) - parādi, kurā cilvēki iziet ielās, tērpušies kaķa vai peles maskā. To laikam var uzskatīt par savdabīgu atvainošanos kaķiem par agrākajiem pāridarījumiem.
Daudzās Eiropas pilsētās viduslaikos reliģiskus svētkus svinēja, sadedzinot kaķi. Francijā šo tradīciju ar entuziasmu atbalstīja karalis Luijs XI, kura valdīšanas laikā 1471. gadā tika sadedzināti divi desmiti kaķu.
Mazliet vēlāk, tas ir - 1484. gadā, pāvests Inokentijs VIII izdeva bullu, kurā aicināja bez žēlastības iznīdēt burvjus un raganas. Diezgan pašsaprotami, ka nežēlastībā krita arī kaķi, kurus uzskatīja par raganu palīgiem visādu nešķīstību organizēšanā.
Rezultāts ilgi nebija jāgaida. No pilsētu ielām pazuda kaķi, toties lielā skaitā parādījās žurkas. Tās kļuva par īstu sodību, un daudzviet cilvēki naktī gulēja skapī, baidoties, ka grauzēji miegā nokodīs degunu.
Reizē ar žurkām uzradās arī dažādas sērgas, mēri ieskaitot. Kaut gan tolaik cilvēki saikni starp mēri un žurkām kā infekcijas pārnēsātājām neizprata, taču var teikt, ka tā bija pelnīta atmaksa par kaķu iznīdēšanu. Ko sēsi, to pļausi, tā teikt.
Nenoderīgo sarakstā ar pirmo numuru bija iegrāmatots kaķis. Šo dzīvnieku nacisti uzskatīja par viltīgu, nodevīgu un antisociālu. Dzīvnieku pasaules ebreji - bija pat tāds apzīmējums.
Kaķi un ebreju grautiņi
Reizē ar kaķiem drūmi laiki pienāca arī ebrejiem. Viņi ar minčiem sadzīvoja itin labi, taču viduslaikos tā nebija pati labākā rekomendācija. Kad sākās mēra epidēmija, paklīda runas, ka pie tās vainīgi tieši jūdi. Ja jau dzīvo kopā ar kaķiem, tad taču nevar būt labi cilvēki, vai ne?
Un tā 1348. gadā Tulonā notika pirmie ebreju grautiņi, kuros bojā gāja apmēram 50 cilvēki. Sekoja grautiņi Bāzelē (600 upuri), Erfurtē (3000), Strasbūrā (900) un citur. Tiek lēsts, ka pavisam tolaik tika iznīcināts ap pustūkstotis ebreju kopienu.
Var jau būt, ka tā ir tikai sakritība, taču arī Hitleram nepatika ne ebreji, ne kaķi. Viņš pats bija pārliecināts suņu draugs - visi taču būs dzirdējuši par viņa vācu aitu suni Blondiju, kas allaž atradās fīreram blakus.
Jāteic, ka attieksme pret dzīvajām radībām Hitleram bija visai īpatnēja. No vienas puses, viņš diezgan organiski ierakstītos mūsdienu zaļo kustībā, jo bija veģetārietis. Jau savas valdīšanas sākumā, 1933. gada novembrī, viņš izdeva likumu par dzīvnieku aizsardzību, paziņojot: «Jaunajā reihā nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem tiks izskausta!» Skolās parādījās jauns mācību priekšmets - dzīvnieku aizsardzība. Kaut gan fīrers nebija karojošs vegāns, tomēr laiku pa laikam tika doti mājieni, ka SS vecākajiem virsniekiem nenāktu par ļaunu pamēģināt veģetāru diētu.
No otras puses, reihā dzīvnieki tika iedalīti noderīgajos un nenoderīgajos. Noderīgs, protams, skaitījās suns. Hitleram ļoti patika vilki (ne jau velti viņa kara laika mītni nodēvēja par Vilka midzeni) un to radinieki suņi - lieli un spēcīgi. Vēl pie derīgajiem dzīvniekiem pieskaitīja zirgus, govis un cūkas.
Nenoderīgo sarakstā ar pirmo numuru bija iegrāmatots kaķis. Šo dzīvnieku nacisti uzskatīja par viltīgu, nodevīgu un antisociālu. Dzīvnieku pasaules ebreji - bija pat tāds apzīmējums. Tika arī izdots aizliegums ebrejiem turēt kaķus, pavēlot tos likvidēt. Uz āriešu ģimenēm šis noteikums neattiecās.
Ēģiptes kaķu kults
Taču sākums cilvēku un kaķu attiecībām bija daudzsološs. Cilvēki un kaķi kopā dzīvo jau apmēram 12 tūkstošus gadu. Šķiet, kaķis bija pēdējais, ko cilvēkam izdevās piejaucēt. Kaut gan te grūti pat teikt, kurš kuru piejaucēja. Kā rakstīja Redjards Kiplings, kaķis ar cilvēku noslēdza vienošanos - es tavā mājā ķeršu peles, taču nākšu un iešu, kad pats gribēšu.
Uzspiesti noteikumi kaķim nav pa prātam. Ne jau velti zinātniskos eksperimentos bieži vien izmanto suņus un peles, taču ļoti reti kaķus. Piemēram, kosmosā ir lidojuši apmēram 30 suņi un tikai viens kaķis - francūziete Felisita 1963. gada 18. oktobrī. Ir gan arī ziņas, ka patiesībā tas esot bijis Fēlikss. Savulaik arī Irāna solījās palaist kosmosā savu lepnumu - persiešu kaķi, taču tā arī to neizdarīja. Droši vien kaķis nepiekrita.
Senajā Ēģiptē kaķus ļoti godāja, tie skaitījās svētki dzīvnieki un mitinājās tempļos. Par kaķa nogalināšanu draudēja nāvessods. Kaķa veidolā tika attēlota gaismas dieviete Basta un pat augstākais dievs Ra. Pirmais zināmais kaķa attēls ir atrasts tieši Ēģiptē un tiek datēts ar XXI gadsimtu pirms mūsu ēras. Ir atrasts arī faraona Amenhotepa III dēla kaķa sarkofāgs. Sengrieķu vēsturnieks Hērodots rakstīja: pēc mājas kaķa nāves ēģiptiešu ģimenē parasti iestājies sēru periods, kurā saimnieki noskuva uzacis, bet dzīvnieka līķi iebalzamēja.
Ēģiptiešu īpašās attiecības ar kaķiem savā labā izmantoja persieši, kuri 525. gadā pirms mūsu ēras ieņēma Pelusijas cietoksni, bruņojušies ar vairogiem, uz kuriem bija uzzīmēti kaķi. Bažījoties par dievu dusmām, ēģiptieši baidījās dot uzbrucējiem pretsparu.
Tikai mūsu ēras IV gadsimtā, kad visā Romas impērijā par galveno reliģiju kļuva kristietība, Ēģiptē kaķu kults pamazām izbeidzās, un minkas no pielūgsmes objektiem kļuva par parastiem peļu junkuriem.
No Ēģiptes sākās kaķu ekspansija pārējā pasaulē. Grieķijā kaķus ieveda feniķiešu tirgotāji, bet no turienes kaķi tālāk izklīda pa visu Eiropu. Saglabājušās ziņas, ka XI gadsimta sākumā Velsā kaķēns maksājis tikpat, cik jērs. Pieaudzis kaķis bijis četras reizes dārgāks.
Britu folklorā kaķis ir gaismas spēku palīgs un ir iekļauts labo feju karalienes svītā. Te ir sava loģika: cilvēki rūpējās par lauksaimniecības ražas ievākšanu, bet to no grauzējiem pasargāt palīdzēja tieši kaķi.
Kaķu draugi musulmaņi
Atšķirībā no Rietumeiropas gan islāma, gan pareizticīgajās valstīs kaķi nekad netika uzskatīti par nešķīstiem dzīvniekiem. Pastāv pat leģenda, ka pravietis Muhameds saviem sekotājiem uz stingrāko noliedzis mocīt kaķus.
Viņam pašam arī esot bijis kaķis, vārdā Muiza - balts ar dažādu krāsu acīm. Pravietis savu kaķi tik ļoti mīlējis, ka reiz, kad Muiza aizmigusi uz viņa drēbēm, bet pašam vajadzējis pievērsties lūgšanai, viņš nav dzīvnieciņu modinājis - tā vietā nogriezis aizņemto apģērba malu. Vēl tiek minēts, ka Muhameds ar ūdeni no Muizas trauka apmazgājies pirms lūgšanas. Tas liecina, ka islāmā kaķis ir tīrs dzīvnieks - atšķirībā no suņa. Leģenda vēsta, ka Muiza esot pravieti izglābusi no čūskas, kas paslēpusies Muhameda apģērbā - kaķis to laikus pamanījis un nožmiedzis.
Tāpat islāma svētajos rakstos ir diezgan daudz vietu, kas apliecina īpašu attieksmi pret kaķiem. Piemēram, stāsts par sievieti, kura nonākusi ellē, jo badinājusi kaķi, līdz tas nomiris. Citviet pieminēts, ka rūpes par kaķiem ir svētīgs darbs. Turcijā uz ielām var redzēt daudz īpaši kaķiem uzstādītu namiņu, pie kuriem ir bļodiņas ar ūdeni un ēdienu.
Šo rindu autors Stambulā reiz kļuva par aculiecinieku aizkustinošai ainai: uz ielas braucamās daļas bija apgūlies kaķis, aizšķērsojot ceļu dārgam mersedesam. Tā vadītājs nevis uztaurēja, lai dzīvnieks vācas prom, bet gan apstājās, izkāpa no mašīnas un saudzīgi aiznesa kaķi līdz ietvei.
Tiek uzskatīts, ka cilvēkam, kurš vainojams kaķa nāvē, ir pienākums uzbūvēt mošeju. Pašās mošejās kaķi ir gaidīti ciemiņi un var brīvi klaiņot, kur vien vēlas. Var teikt, ka kaķi Turcijā ir dzīves saimnieki, un neviens nezina, cik daudz to valstī vispār ir. Skaidrs tikai viens - ļoti daudz. Kaķi dzīvo uz ielām, pagalmos, veikalos, muzejos un pat viesnīcās. Vēl no viduslaikiem Stambulas ielās ir saglabājušās nelielas akmens akas, kas domātas kā dzirdināšanas vietas kaķiem.
Turki tic, ka kaķi pēc nāves nonāk pa taisno paradīzē un tur var aizlikt labu vārdu par tiem cilvēkiem, kuri viņus mīlējuši un aprūpējuši.
Gan islāma, gan pareizticīgajās valstīs kaķi nekad netika uzskatīti par nešķīstiem dzīvniekiem. Pastāv pat leģenda, ka pravietis Muhameds saviem sekotājiem uz stingrāko noliedzis mocīt kaķus.
Kaķi un futbols
Taču var arī saprast viduslaiku eiropiešus, kuri uzskatīja, ka kaut kas ar kaķiem nav kārtībā. Ja jau dzīvnieks skatās kaut kur tumsā un šņāc, tad varbūt viņš patiešām redz tumsas spēkus? Un kā var tā būt, ka no liela augstuma nomests kaķis nokrīt uz visām četrām un izdzīvo? Tātad kaut kas tomēr kaķos ir pārdabisks un neizskaidrojams.
Var par to smīkņāt, taču kaķus pavisam nopietni savās neveiksmēs reizēm mēdz vainot futbola fani. Lūk, viens piemērs. 2022. gadā Katarā, kur valdošā reliģija ir islāms, norisinājās pasaules čempionāts futbolā. Pirms svarīgas spēles pret Horvātiju Brazīlijas izlases pārstāvji piedalījās preses konferencē, taču tās laikā uz galda, pie kura sēdēja futbolisti, uzlēca kaķis. Brazīliešu komandas preses sekretārs bez lielām ceremonijām to nodzina no galda, šādi momentā noskaņojot pret Brazīliju visas pasaules musulmaņus. Iznākumā brazīlieši svarīgajā spēlē zaudēja, bet vēl pēc nedēļas slimnīcā nomira Brazīlijas elks - futbola karalis Pele... Daudzi uzskatīja, ka šajās nelaimēs vainojama tieši nelāgā izturēšanās pret kaķīti.
Vēl viens piemērs no futbola pasaules. Līdz 1967. gadam viens no spēcīgākajiem Argentīnas klubiem bija Racing. Skaudības mocītie konkurējošās Independente komandas fani pret šādu dominanci nolēma cīnīties ar burvestībām un naktī Racing laukumā dažādās vietās slepus noraka septiņus beigtus kaķus. Maģijā zinoši ļaudis apgalvoja, ka šāds gājiens Racing sagādāšot 50 neveiksmīgus gadus.
Ticiet vai ne, bet tas tiešām nostrādāja: Racing zaudēja vienu maču pēc otra, līdz 1983. gadā vispār izlidoja no augstākās līgas.
Tobrīd jau runas par septiņiem beigtajiem kaķiem bija izplatījušās visā Argentīnā, un klubs nolēma pielikt lāstam punktu, uzaicinot garīdzniekus apslacīt laukumu ar svētīto ūdeni. Nelīdzēja. Tad uzara laukumu un iesēja zālienu pa jaunam. Atkal nekāda rezultāta. Pēc tam ķērās pie izrakumiem un atrada sešu kaķu skeletus. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka arī viens beigts kaķis darbojas itin labi un no lāsta klubam nav izdevies tikt vaļā.
Tikai 2001. gadā beidzot tika uzietas septītā kaķa mirstīgās atliekas. Un ko domājat - tajā pašā gadā Racing pēc 35 gadu pārtraukuma atkal kļuva par Argentīnas čempioniem!
Kaķi un māņticība
Pārdabiskas spējas kaķiem piedēvē jau sen. XVIII gadsimta vācu zoologs Johans Mateuss Behšteins uzskatīja, ka kaķi spēj paredzēt dabas kataklizmas. Ir virkne piemēru, kas liecina par labu šai teorijai. Piemēram, Pompeju izrakumos ir atrastas daudzu mājdzīvnieku atliekas, taču kaķu to vidū ir ļoti maz. Tātad tie vai nu ir pilnībā sadeguši ugunīgajā lavā, vai arī laicīgi sajutuši briesmas un paspējuši aizbēgt.
Vēl šobaltdien Vezuva pakājē dzīvojošie ļaudis tur mājās kaķus cerībā, ka tie brīdinās par gaidāmo vulkāna izvirdumu. Laikam jau ne velti, jo 1944. gada martā tieši kaķis izglāba kādu Vezuva tuvumā esošajā Sansebastjanas pilsētiņā dzīvojošu ģimeni: ikdienā rāmais un slinkais kaķis pēkšņi pārvērties negantā mežonī, kurš par visām varītēm centās tikt ārā no mājas. Kad saimnieki kopā ar viņu pameta māju, jau pēc stundas to kopā ar ēkā palikušajiem 30 cilvēkiem iznīcināja vulkāna izvirdums.
Bet to, ka pēc kaķa uzvedības var paredzēt aukstu laiku, respektīvi - ja minka alktin alkst gulēt pēc iespējas siltākā vietā, laikam zina ikviens kaķa saimnieks.
Vienlaikus kaķi ir arī rekordisti dažādu muļķīgu aizspriedumu jomā. Te var atcerēties kaut vai Marka Tvena grāmatu par Tomu Soijeru, kur pieminēts veids, kā tikt vaļā no kārpām. Šim nolūkam nepieciešams beigts kaķis, kas pusnaktī jāaiznes uz kapiem, tur jāaizmet un jānoskaita attiecīgi buramvārdi.
Cits ticējums vēsta, ka no utīm varot tikt vaļā, ja ar jaunu suku vispirms izsukā kaķi, bet pēc tam savus matus. No slimības var atbrīvoties, pabarojot kaķi ar ēdienu no sava šķīvja - tad slims būs kaķis, bet tu vairs ne. Tuberkulozes slimniekam jāēd no kaķa bļodiņas, tad kaite atkāpsies, savukārt melna kaķa asinis ārstē visas vainas. Līdzīgu muļķību uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl.
Neraugoties uz visiem aizspriedumiem pret kaķiem, sendienās tie tomēr laiku pa laikam parādījās mākslas darbos. Piemēram, Leonardo da Vinči radīja skici «Madonna ar bērnu un kaķi», un viņam ir vēl vairāki zīmējumi ar minku attēliem. Tiesa, «Madonnu ar bērnu un kaķi» Leonardo tā arī nekad nepabeidza, jo kaķa parādīšanos gleznā tā laika kristīgā baznīca varēja nesaprast. Tāpēc viņš skici nobāza tālāk no acīm, un ilgu laiku tā vispār skaitījās pazudusi.
Ja arī kaķi tajos laikos parādījās kādā mākslas darbā, tad ne pārāk pozitīvā gaismā. Piemēram, kaķi mēs redzam Florences Svētā Marka klosterī. Tur freskā attēlots brīdis, kad Jēzus saviem mācekļiem saka, ka kāds no viņiem to nodos. Varat trīs reizes minēt, kuram blakus sēž kaķis... Protams, Jūdam!
Situācija būtiski mainījās pēc pāris simtgadēm, bet XIX gadsimtā kaķi jau bija nākuši modē, un 1845. gadā parādījās pirmais kaķa fotouzņēmums. Edgars Alans Po sarakstīja šermuļus uzdzenošu stāstu par kaķi Plutonu, tā dodot savu artavu šī dzīvnieka demonizēšanā, bet vienlaikus modē nāca albumi ar kaķīšu bildēm - mūsdienu TikTok kaķu sižetiņi šajā ziņā nav nekāds jaunums.
Ikonisks kļuva Teofila Aleksandra Steinlena zīmējums ar melno kaķi, veltīts Parīzes kabarē «Melnais kaķis». Var teikt, ka tieši šis minka kļuva par Parīzes simbolu. 1885. gadā tas pats Steinlens radīja gleznu «Kaķu apoteoze», kurā redzami visi Parīzes kaķi vienkopus.
Bet Kijivā dzimušais rakstnieks Mihails Bulgakovs ne velti savā slavenajā romānā «Meistars un Margarita» iekļāva arī runājošo kaķi Begemotu. Tas čekistiem, kas atnākuši viņu arestēt, pirms izgaišanas paskaidroja senseno patiesību: «Kaķis ir sens un neaizskarams dzīvnieks!»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita