Jau no pašiem pirmsākumiem pilsētās kopā ar cilvēkiem mitinājās arī dzīvnieki. Paradoksālā kārtā, lai arī pilsētas kļūst arvien pārapdzīvotākas un it kā attālinās no dabas, savvaļas dzīvnieku tajās kļūst tikai vairāk.
Tiek uzskatīts, ka dažas dzīvnieku un putnu sugas cilvēku pavada jau gadu tūkstošiem. Ļaudīm pievēršoties vietsēdībai, vairojās gan veicamie darbi, gan dzīvnieku skaits, ko izmantoja pārtikā, gan arī nelūgtie viesi, kas ieperinājās mājās, noliktavās un atkritumos. Lai gan lielākoties dzīvnieku un cilvēku attiecības aplūkotas no atsevišķu dzīvnieku, piemēram - zirgu un suņu, piejaucēšanas perspektīvas, cilvēks pārveido vidi sev apkārt un līdz ar to bieži vien neapzināti arī faunu tajā.
Mūsdienās tas gan vairs nav tik viegli uztverams, jo faunas daudzveidības pieaugums pilsētās cieši saistāms ar apdzīvoto vietu transformāciju. Tā ir pāreja no senās, kompaktās akmens pilsētvides uz atvērtu, masām paredzētu lielpilsētu, kur cilvēka veidotais un dabiskais vairs nav stingri nošķirami. Taču vēl tikai pirms divsimt gadiem, kad daudzas Eiropas pilsētas ieskāva veci mūri, situācija bija pavisam citāda.
Viduslaiku Londonā katra trešā ģimene audzēja cūkas pašpatēriņam. Vēl jāpieskaita vistas, govis, aitas un darba dzīvnieki. Iznākumā sanitārā situācija XIII gadsimta Londonā bija pasliktinājusies tik ļoti, ka mērija aizliedza turēt cūkas uz ielas.
Mājlopi viduslaiku pilsētā
Dzīvā radība lielpilsētā ir lūgts un nelūgts cilvēka pavadonis, ar kuru cilvēki un pilsētvide mijiedarbojas. Sākotnēji lielāko daļu pilsētas dzīvnieku veidoja mājlopi, kas tika ieviesti apēšanai. Laikā, kad vienkāršākais svaigas gaļas uzglabāšanas veids bija turēt lopiņu dzīvu maksimāli ilgi, mājdzīvnieku tirgotāju kustība bija salīdzināma ar mūsdienu satiksmi sastrēgumstundās. Smitfīldas tirgū Londonā jau kopš 950. gada katru dienu tika piedāvāts liels daudzums cūku, aitu, liellopu un citu dzīvnieku, un ziedu laikos te ik rītu darbojušies vairāk nekā sešsimt pārdevēji. Pirms tā slēgšanas 1851. gadā tirgus aizņēma gandrīz 2,8 hektārus.
Šiem dzīvniekiem jāpieskaita arī tie, ko pilsētas teritorijā uzturam audzēja mājokļos. Viduslaiku Londonā katra trešā ģimene turēja cūkas pašpatēriņam. Vēl jāpieskaita vistas, govis, aitas un darba dzīvnieki. Iznākumā sanitārā situācija XIII gadsimta Londonā bija pasliktinājusies tik ļoti, ka mērija aizliedza turēt cūkas uz ielas, kā arī algoja četrus vīrus, kuru uzdevums bija izkaut apkārt klīstošos sivēnus. Par darbu viņi saņēma pusi nokautā dzīvnieka gaļas vērtības. Vēl būtiskāk dzīvnieku skaits samazinājās, kad tehnoloģiskā attīstība ļāva gaļu ievest no ārpilsētas audzētavām.
Zirgi un zvirbuļi lielpilsētā
Tomēr visvairāk pilsētu iespaidoja darba dzīvnieki, no kuriem galvenie bija zirgi. Zirgu dzīves apstākļi, kā to izteiksmīgi apraksta Anna Sjūela savā slavenajā grāmatā Melnais skaistulis, bija nožēlojami. Dzīvnieki tika turēti sliktos apstākļos un vilka smagas kravas nepiemērotā režīmā, respektīvi - regulāri apstājās un tad atkal atsāka kustību. Londonā 1754. gadā bija aptuveni 4000 četrriteņu un 3000 divriteņu kariešu. Salīdzinājumam: Jorkā attiecīgi 116 un 214. Bet 1810. gadā kariešu skaits Londonā jau sasniedza 15 000. Savukārt piecus gadus vēlāk transporta pārvadājumus Londonas centrā nodrošināja aptuveni 31 000 zirgu.
Tika dibinātas sabiedriskās organizācijas, kā 1824. gada biedrība vardarbības novēršanai pret dzīvniekiem, taču to mēģinājumi uzlabot stāvokli bija visai neefektīvi. Aktīvisti nespēja tikt galā pat ar nejēdzīgo tradīciju atvilkt dzīvnieka galvu nedabiski atpakaļ, lai skausts izskatītos cēlāks.
Tiesa, visu vilcēju stāvoklis nebija vienāds: vezumnieki kraušanas laikā izbaudīja salīdzinoši garu atpūtu, savukārt ēzeļi, kā aprakstījis Čārlzs Dikenss, bieži tika lutināti un aprūpēti. Zirgs vai kariete pilsētā bija ne tik daudz nepieciešamība, cik statusa simbols; lielākā daļa vidusšķiras un aristokrātijas ekipāžas labprātāk īrēja vai aizņēmās no bagātākiem draugiem.
Zirgu skaita palielināšanās cieši saistīta ar citu pilsētas fenomenu - putnu ienākšanu. Vēl tikai pirms divsimt gadiem lielā daļā pilsētu nebija neviena savvaļas putna, ja neskaita kādu lauku piekūnu. Mazās ar mūri ieskautās pilsētas, kurās reti kad bija atrodams zaļš laukums, salīdzinājumā ar apkārtējām pļavām un tīrumiem putniem likās kā cietums vai kas tamlīdzīgs. Lai arī plēsējputni un maitēdāji, piemēram, slavenie Londonas kraukļi, pilsētā nonāca daudz agrāk, par ligzdošanas vietu pilsēta kļuva tikai tad, kad izzuda mūri. Mazie putni ir viena no modernās lielpilsētas pazīmēm, jo, tikai izzūdot kontrastam starp lauku un pilsētu, vieta atradās arī tādiem putniem kā Šekspīra pieminētajiem cīruļiem.
Putni seko nevis cilvēkam, bet tā atstātajai pārtikai - ja lidoņiem netiek atmesta kāda garoziņa, tie izzūd. Tāpēc putnu eksistence ir cieši saistīta ar pilsētas izplešanos un iedzīvotāju skaita palielināšanos. Viens no šādiem piemēriem ir parastais mājas zvirbulis. Tas cilvēkam piebiedrojās Vidusāzijas stepēs, kur sekoja pussagremotajiem graudiem zirga ekskrementos.
Pilsētās zvirbuļi masveidā ienāca tikai XIX gadsimta otrajā pusē, taču diezgan ātri to pārtikas bāze saņēma smagu triecienu: no ielām sāka pazust zirgi un līdz ar tiem - zirgāboli. Tomēr, pateicoties gadu tūkstošos attīstītajai apziņošanas sistēmai, zvirbuļi spēj visu baru informēt par uzietu pārtikas avotu, tāpēc badā putniņi tomēr nenomira.
Sudrabkaijas pilsētu kā pārtikas avotu atklāja XIX gadsimta deviņdesmitajos gados. Perēt tās vēl ilgu laiku devās uz Ziemeļjūras salām, līdz XX gadsimta vidū atskārta, ka laist pasaulē mazuļus uz lielpilsētas jumtiem ir tikpat droši kā Ziemeļjūras kāpās. Tā nu pamazām kaijas lēni, bet konsekventi virzās Eiropas iekšzemē.
Zoopole mūsdienās
Lielpilsētas ritms maina arī putnu dzīves ritumu. Vēlīni gājēji pa naksnīgajām ielām var pamanīt strazdus, kas, satupuši laternu stabos, nakts melnumā sirsnīgi vītero. Šāda strazdu pielīdzināšanās lakstīgalām ir bioloģiski pamatota: naktī trokšņu ir mazāk, tāpēc balsis, kas, starp citu, atkārto arī dažādus pilsētas trokšņus, pretējam dzimumam ir labāk sadzirdamas. Dzeņi kaļ ceļazīmju stabus, savukārt dzilnas - mūra salaiduma vietas, kurās atrod arī pa kādam insektam. Anglijā zīlītes ir iemācījušās atvērt piena pudeles, lai dzertu pienu, - šāda fenomena sākums meklējams jau ap 1914. gadu. Var pieļaut, ka putni šādas spējas prot pārņemt, noskatoties viens no otra, jo jau piecdesmit gadus vēlāk šāds pats paradums zīlītēm bija parādījies arī Hamburgā.
Mūris kalpoja ne tikai kā līdzeklis pasargāšanai no ienaidnieka, bet arī kā fiziska robeža starp urbāno un lauku vidi, kas neļauj dzīvnieku pasaulei ienākt pilsētā. Mūriem izzūdot, pilsētas aizvien brašāk iekaro dzīvnieki, un tos atšķirībā no pelēm un žurkām var redzēt arī ikdienā.
Mūsdienu Londonā dzīvo 5-6 tūkstoši sarkano lapsu, kas mēdz aizklīst līdz pat Trafalgāras laukumam un zosu vietā medī baložus un klaiņojošus kaķus. Savukārt Hamburgā astoņdesmitajos gados divdesmit mednieki, izmantojot baltos seskus, ik gadu likvidēja 18 000 trušu. Pa nomalēm klaiņo mežacūkas, prērijsuņi, ziemeļu apgabalos pat lāči, kas medī suņus un rakņājas atkritumu izgāztuvēs. Renstelēs dzīvo eži, kas apguvuši prasmi briesmu brīdī nevis sarauties kamoliņā, bet bēgt prom un tā nepakļūt zem automašīnas.
Šādos apstākļos mūsdienās tiek runāts par zoopoles ideju - vidi, kur savvaļas dzīvnieki un cilvēki dzīvo mijiedarbībā. Lai arī jau XX gadsimta sākumā ielas no dzīvniekiem tika atbrīvotas, izzūdot zirgiem un samazinoties klaiņojošo dzīvnieku skaitam, tagad savvaļas dzīvnieki pilsētā ienāk aizvien vairāk - tā ir realitāte. Savukārt vēsturē šī parādība apskatāma kā neatņemams pilsētas attīstības fenomens, kura rezultātā ir radušās jaunas sugas, kuras urbāno vidi saista ar savvaļu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita