Stāsts par starpkaru Latvijas daiļslidošanas lielāko zvaigzni un desmitkārtējo valsts čempioni Alisi Dzeguzi.
Mēdz teikt, ka sporta sacensību protokoli ir sauss, bet mūžīgs faktu materiāls. Izcīnītās medaļas un rezultāti burtiski paliek ierakstītas vēsturē uz visiem laikiem, kamēr vide, notikumi arēnā un aiz tās, vēsturiskā situācija, kādā šie panākumi vai neveiksmes tika piedzīvoti, ar laiku izzūd no atmiņas. Paliek protokoli un avīžu raksti, taču arī tie ne vienmēr parāda realitāti.
Šobrīd sporta cienītāji gan Latvijā, gan pasaulē sajūsminās par daugavpilieti Denisu Vasiļjevu - XXI gadsimta sākuma izteiksmīgāko un spēcīgāko Latvijas daiļslidotāju, taču pirms gadsimta salīdzinoši vēl jaunajā Latvijas valstī tāda pati zvaigzne bija Alise Dzeguze (1917-1999). Viņu dēvēja par latviešu Sonju Heniju, kas bija tā laika daiļslidošanas superzvaigzne no Norvēģijas; vēlāk norvēģiete iekaroja arī Holivudu - slavenākā filma ar viņas piedalīšanos ir Saules ielejas serenāde (1941).
Alise Dzeguze ir desmitkārtēja Latvijas meistare (1932-1938, 1940-1942 un 1944) un IV ziemas olimpisko spēļu dalībniece Garmišpartenkirhenē 1936. gadā - viena no pirmajām Latvijas sievietēm, kas startēja olimpiādē. Jau ar to vien ir gana, lai ierakstītu savu vārdu mūsu valsts sporta vēsturē. Prese Alisi Dzeguzi lielīja un cildināja, bet kāda bija patiesība aiz šiem slavinošajiem virsrakstiem? Kāda bija daiļslidošanas aina starpkaru Latvijā?
Iesākumā bija teātris
Ziņas par Alisi Dzeguzi presē parādījās labu laiku pirms viņas sporta uzvarām, jo meitene jau sešu gadu vecumā kāpa uz skatuves dēļiem un pat izpelnījās kritiķu atzinību. Tā kā Alise bijusi trauslas uzbūves un neliela augumā, viņa, būdama desmit un vienpadsmit gadus veca, Nacionālajā teātrī spēlēja arī jaunāku bērnu lomas, piemēram, piecgadīgo Marionu Augusta Strindberga lugā Reibonis un Antonijas meitu Toniju Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienās Silmačos. Bija pat izrādes, kurās bērnu lomas atveidoja divas māsas Dzeguzes - Alise un Elvīra. Vecākā māsa Valija, kura bija astoņus gadus vecāka par Alisi, strādāja Nacionālā teātra «birojā» jeb administrācijā un arī ik pa laikam nospēlēja kādu lomu. Jāpiebilst, ka mazās Alises skatuves partneri šajās un citās izrādēs bija leģendāri pirmās brīvvalsts aktieri - Mirdza Šmithene, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Jūlija Skaidrīte, Anta Klints, Berta Rūmniece, Aleksis Mierlauks…
Teātra kritiķe Paula Jēgere-Freimane Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā (Nr. 5, 01.05.1924.) uzliela Alisi Dzeguzi, kura Nacionālā teātrī iestudētajā Zeltmata pasaku lugā Arājdēls atzīmējama «dabīgas skaistas iejušanās dēļ» Hugo lomā, bet pēc gada autore raksta: «Beigās gribas pieminēt mazo aktrisīti Alisi Dzeguzi, kura arvien uzrāda dzīvu skatuves instinktu, pareizu lomas uztveri un bērnu tēlojumos neparastu zināmu technisku gatavību. Kaut lielie skatuves cilvēki palīdzētu šai mazajai pareizi augt un attīstīties! Šķiet, tas būtu skatuves mākslas interesēs.»
Tomēr tam nebija lemts notikt - mazā Alise dzīves turpinājumā pievērsās nevis teātra mākslai, bet sportam. Tiesa, tādai disciplīnai, kur varēja likt lietā arī teatrālo talantu un plastiku.
«Gribas pieminēt mazo aktrisīti Alisi Dzeguzi, kura arvien uzrāda dzīvu skatuves instinktu, pareizu lomas uztveri un bērnu tēlojumos neparastu zināmu technisku gatavību.?»
Maza un žiperīga
Pagāja septiņi gadi, un latviešu prese atkal rakstīja par Alisi Dzeguzi, bet nu jau kā par sportisti, ne aktrisi. Kā 1933. gadā sāka, tā līdz pat Otrā pasaules kara beigām laikraksti ziņoja vienu un to pašu - ka Latvijas meistara tituls atkal un atkal ticis Alisei Dzeguzei, kura pārstāvēja klubu Universitātes sports.
1933. gada sākumā, atklājot ziemas sporta propagandas nedēļu, kas iesākās ar Latvijas meistarības izcīņu daiļslidošanā, Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Jānis Dikmanis uzsvēris, ka no visiem sporta veidiem Latvijā tieši ziemas sports un daiļslidošana progresējuši visvairāk. «Tiešām, tas, ko šoreiz meistarsacīkstēs sniedza mūsu kuplā daiļslidotāju paaudze, bija līdz šim vēl neredzēts jaukā daiļslidošanas sporta triumfs. [..] Visvairāk progresējis brīvās izvēles slidojums. Visspilgtāki to izcēla «mūsu mazā Sonja Heni» - Dzeguzes jaunkundze ar savu lielisko brīvā stila slidojumu.» (Jaunākās Ziņas, 27.02.1933.)
Salīdzinājums ar tā laika izcilāko un spēcīgāko daiļslidotāju Sonju Heniju, vairākkārtēju olimpisko čempioni, bija ārkārtīgi glaimojošs, taču vai tam bija reāls pamats? Daiļslidošana tolaik bija ekskluzīvs un dārgs sporta veids, ar ko varēja nodarboties turīgu ģimeņu atvases, un pārsvarā tie bija baltvācieši. Šajā ziņā latviete Alise Dzeguze bija izņēmums, taču tas, ka viņa tik ilgi palika nepārspēta, ir ne tik daudz pašas talanta, cik konkurences trūkuma rezultāts.
Maz zināms par Alises Dzeguzes sporta dzīves aizkulisēm - treniņiem un to, kā viņa ieguva savam sporta veidam nepieciešamās zināšanas un iemaņas, jo daiļslidošanas treneru Latvijā nebija. Arī līdzekļu, lai brauktu uz Vīni, kas pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija pasaules daiļslidošanas Meka un katra sportista sapņu zeme, nebija. Tāpat arī nebija iespēju regulāri startēt kopā ar konkurentiem starptautiskās sacensībās un redzēt, kādas ir jaunākās tendences. Tajā laikā Latvijas sportisti uz kontinenta vai pasaules čempionātiem devās reti, jo ceļa un uzturēšanās izmaksas bieži bija jāsedz pašiem vai ar ziedojumu palīdzību.
Dzeguzei gan divreiz izdevās nokļūt Vīnē uz neilgu laiku, un 1934. gada nogalē viņa no Austrijas rakstīja vēstuli Jaunākajām Ziņām: «Te ir viss, ko sportists var vēlēties. [..] Pašā slidotavā atrodamas ne tikai lieliski iekārtotas ģērbtuves, bet dabūjamas arī masāžas, kalnu saule, dušas. Un kur tad pats galvenais - ledus! Pēc katrām pāris stundām svaigs!» Taču tur pavadītais laiks bija pārāk īss, lai ieviestu nozīmīgas pārmaiņas latvietes slidojumā.
Rīgā daiļslidotāju bāze bija atklātais ledus laukums Esplanādē, kur tagad atrodas Raiņa piemineklis. Šis laukums bijis iespaidīgs, viens no lielākajiem Eiropā. Taču ne dušas, ne ģērbtuves un kur nu vēl masāžas telpas tur nebija, tāpat kā treneru un pasaules klases speciālistu, kādi bija pieejami Vīnē. Tikai retu reizi, kad Latvijā viesojās kāds ārzemju sportists vai treneris, varēja izmantot iespēju uzzināt ko noderīgu un jaunu.
«Daiļslidošanas laukums bija norobežots ar drāšu pinumu uz pārbīdāmām kājām. Žogs bija viegli noņemams, kad slidotavā ierīkoja skrejceļu ātrslidotājiem, lai vēlāk pārveidotu laukumu daiļslidotājiem. Lielo slidotavas laukumu tīrīja ar lielu sniega lāpstu, ko vilka zirgs. Bieži tīrīja skolnieki un studenti ar sniega lāpstām, kas strādāja slidotavā, vai paši daiļslidotāji. Laukuma galu norobežoja sniega valnis, aiz kura bieži vien pulcējās daudz skatītāju, sevišķi vakaros. Esplanādes slidotava arī Alisei kļuva par otrajām mājām,» raksta Latvijas Sporta muzeja vadošā pētniece Rita Apine.
Pozas un piruetes
Dzeguzes specialitāte bija brīvā stila programma - piruetes, līdzsvara elementi, efektīgas pozas; tehniskā ziņā viņas slidojums ar sarežģītību neizcēlās. Starptautiskus panākumus Dzeguzei gūt tā arī neizdevās, par ko sarūgtināti bija Latvijā. Izdevums Starts (15.01.1934.) rakstīja: «Mazas pārdomas rada tas apstāklis, ka mūsu ziemas sporta sarīkojumos - dažādās sacīkstēs vēl visai maz aktīvas ir sievietes. [..] Pasaules klases - Soņas Henni lauri nav sevišķu iespaidu atstājuši arī uz mūsu daiļslidotājām. Šai sporta veidā, kur visspilgtāk izteicās sievišķīgais daiļums - grācija un viegla elegance, mūsu labākā priekšstāve ir Alīse Dzeguze. [..] Ka Latvijas daiļslidotājas savā kvalitātē nesasniedz panākumu kalngalus, vainojams laikam tas apstāklis, ka mūsu sportistes nav savas daiļslidotāju gaitas sākušas jau agrā bērnībā, bet gan stipri vēlāk.»
Patiesības labad jāteic, ka slidot Alise sāka apmēram tajā pašā laikā, kad spēlēja lomas teātrī. Rita Apine raksta: «Mazā Alise slidot sāka pamatskolas laikā, astoņu deviņu gadu vecumā. Bet pie īstām daiļslidošanas slidām tika tikai 13 gadu vecumā. Māsas Valijas pamudināta, sāka apjaust slidošanas hipnotisko varu. Kad Rīgā atkal ieradās čehu viestreneris Antons Sliva, lai sniegtu, kā šodien teiktu, meistarklases nodarbības, viņš uz ledus ievērojis mundru maza auguma meiteni. Un pirmais, ko ieteicis tēvam - nopirkt īstas daiļslidošanas slidas un sūtīt uz Zakopani pie labiem treneriem.» Šis ieteikums tā arī palika bez piepildījuma, un Alise slidoja, kā nu prata, treniņos strādāja pie fiziskās izturības un baleta nodarbībās apguva plastiku.
Par Alises Dzeguzes privāto dzīvi zināms maz - ar medijiem viņa runāja nelabprāt. «Žurnālisti laikam ir lieli «grēka āži»?» Jo Latvijas daiļslidošanas meistare Alise Dzeguze tos ne acu galā nevar ieredzēt. Rakstot pārāk daudz muļķību, bet patiesībai nepiegriežot vērības. Tāpēc arī Alise Dzeguze principā nedod intervijas,» rakstīja avīze Pēdējā Brīdī.
Šim laikrakstam gan bija tikusi retā iespēja viesoties pie Dzeguzes un ar viņu aprunāties. Tā tapa neliels, bet ļoti jauks apraksts, kas diezgan daudz ko pasaka par latviešu izcilāko daiļslidotāju. Viņas dzīvoklī viss ieturēts gaiši dzeltenā krāsā, un gaišas, zeltainas dzirkstis liesmojot arī Alises Dzeguzes acīs, kad viņa runā par savu īsto un lielāko aizraušanos - daiļslidošanu. Taču, pajautāta, vai tā ir taisnība, ka viņai patīkot dzejas un balets, sportiste sadusmojas: «Dzejas! Tās mani absolūti neinteresē! Kā gan tas savienojams - daiļslidošana un dzeja. Mani interesē pagaidām trīs lietas: daiļslidošana, balets un valodas.» Te jāpaskaidro, ka balets nevis kā izrāde, bet praktiski - Dzeguze jau ceturto gadu mācoties pie pasniedzējas Feodorovas, jo balets esot pilnīgi nepieciešams.
Lielo slidotavas laukumu tīrīja ar lielu sniega lāpstu, ko vilka zirgs. Bieži tīrīja skolnieki un studenti, kas strādāja slidotavā, vai paši daiļslidotāji.
Olimpiete Alise
Kā pieminējām, Alise Dzeguze bija viena no pirmajām sievietēm sportistēm, kas pārstāvēja Latviju ziemas olimpiskajās spēlēs. Līdz tam olimpiskajā komandā tika iekļauti vien vīrieši.
Dzeguze no mazas, žiperīgas un drosmīgas meitenītes bija izaugusi par valstī respektētu daiļslidotāju. Taču cerību pilnās 1936. gada olimpiskās spēles nesa lielu vilšanos un ne viņai vienīgajai. Vairāk nekā pieticīgie rezultāti radīja pārdomas visā daiļslidošanas sabiedrībā. 1936. gada ziemas olimpiskās spēles kļuva par realitātes sienu, pret kuru atdūrās Latvijas daiļslidošana. Ar estētismu jeb dejošanu uz ledus bija par maz, bet tehniskais progress sarežģītu elementu izvēles programmā - piruetes, soļi un lēcieni - mūsu daiļslidotāju meistarībai bija pārāks grūts uzdevums.
Laikraksts Sporta Pasaule (Nr. 235, 24.02.1936.) pēc olimpiādes rakstīja: «Ka mūsu Alīse Soņu nepārspēs, to zināja jau pirms olimpiādes pat tie, kas savā īsā vai garā mūžā nav redzējuši ne latvju, nedz norvēģu ledus meistarieni. Arī sudraba vai bronzas medaļu iegūt ne domās neloloja neviens. Alīse tomēr olimpiādē piedalījās. Cīnījās par latvju sporta labu slavu. Lai paldies viņai teikts: patiesi, Alises brīvas izvēles slidojums nebūt nebija tāds, ka vajadzētu kaunēties to pasaulei demonstrēt. Tādas ir Ga-Pa dzirdētās lietpratēju atsauksmes. Tik vēl vairāk vijības, vēl vairāk lokanuma, rotaļīgas vaļības, elastības, nemākslotas grācijas, vēl vairāk apburošas daiļuma izteiksmes pilnības... Vidusmēru 4,2 atzīme no iespējamā 6 punktu skaita ir laba apliecība. Lai Alisei atzinība. Viņa mūsu «ledus karaliene».»
Sonja Henija šajās spēlēs kļuva par trīskārtējo olimpisko čempioni, bet Alise Dzeguze ierindojās pēdējā jeb 23. vietā. Līdzīgi klājās arī pārējiem Latvijas daiļslidotājiem - pāris Hildegarde Švarce/Eduards Gešels palika priekšpēdējā jeb 18. vietā, bet par vīru konkurencē startējušo Verneru Aulu Sporta Pasaule rakstīja, ka viņš esot atstājis «nelāgu iespaidu» un ka viņa starts olimpiskajās spēlēs bijis «lieks».
Vairāk nekā pieticīgie rezultāti radīja pārdomas visā daiļslidošanas sabiedrībā. 1936. gada ziemas olimpiskās spēles kļuva par realitātes sienu, pret kuru atdūrās Latvijas daiļslidošana.
Pēc daudziem gadiem, jau dzīvojot Kanādā, Alise sarunā ar Austru Liepiņu laikrakstā Latvija 1978. gadā atcerēsies, ka pirmajā sacensību dienā olimpiādē rezultāti bijuši samērā labi, bet otrajā dienā brīvajā slidojumā esot pietrūcis pieredzes. Vairākas dalībnieces, kam arī bijuši vāji rezultāti, no sacensībām izstājušās, tā sevi paglābjot no pēdējās vietas, bet Dzeguze, lai vai kā, tomēr gājusi līdz galam.
Neskatoties uz fiasko Garmišpartenkirhenē, Alise Dzeguze turpināja startēt Latvijas čempionātā, labprāt piedalījās paraugdemonstrējumos un rādīja profesionāla amatiera cienīgu attieksmi.
«Līdz ar septembra pirmajām rudenīgām dienām Biķernieku priedēs parādījās neparasti tērpti jauneklīgi vingri stāvi, kas, savādām komandām atskanot, savos biezajos tērpos veica vingrojumus, skrējienus un lēcienus. Tie ir mūsu ziemas sportistu cītīgākie pārstāvji - slidskrējēji un slēpotāji. Viņu rindās visi meistari un rekordisti. Tagad treniņos jau zaudēts daudz sviedru, bet uzkrāta bagātīga enerģijas deva, kas tik ļoti noderēs ziemas sporta sniegumu celšanai. Bet te jākonstatē ari visai bēdīga parādība: treniņos līdz šim nav redzēti hokejisti un parādījušās tikai retas daiļslidotāju sejas. Vai ari tiem nebūtu vēlami meža treniņi? Kā skaistas priekšzīmes piemērs te jāmin mūsu ilggadīgā daiļslidošanas meistare Alise Dzeguze, kas jau no pirmajām treniņu dienām, kopā ar slidskrējējiem, veic grūtos meža skrējienus un vingrojumus,» rakstīja Brīvā Zeme 1939. gada oktobrī.
Vācija, Argentīna, Kanāda
Alise Dzeguze turpināja nodarboties ar daiļslidošanu arī pēc laulībām 1941. gadā ar tieslietu zinātņu kandidātu Kārli Kļaviņu un paņēma pauzi vien 1942. gadā, kad pasaulē nāca viņu meita Astrīde. 1944. gadā ģimene devās bēgļu gaitās, un slidas palika Latvijā…
Vispirms Alise Dzeguze-Kļaviņa nonāca Vācijā, Ķīlē, kur mitinājās visai pieticīgos apstākļos, tomēr sapņoja par slidošanu, vismaz vārdos. Nedēļas apskats rakstīja:
«Pieticīgā, ar segu no pārējās istabas nodalītā kaktiņā savas dienas še vada ari mūsu ilggadīgā daiļslidošanas meistare Alise Dzeguze-Kļaviņa līdz ar savu vīru un 3 gadus veco meitiņu Astrīdi. Kopš Latvijas atstāšanas tā nav uz ledus bijusi - slidas palikušas Latvijā, un trūcis arī ledus. Meistare jūtas jau tā kā par vecu, jo par tādu daiļslidošanā turot pat tikko 24 gadus veco Sonju Henī -, un apgalvo, ka viņas troņmantiniecei gan būtu pats īstais laiks siet slidas pie kājām. Taču Dzeguze negrib to laist savās pēdās - gūtie panākumi pārāk bojājot raksturu un vēlāk labo saskaņu ģimenē. Tomēr arī meistare pati vasaru, strādājot tālu no mājām, pusdienas pārtraukumus pavadījusi «sausajos treniņos» - vingrojot, skrienot vai tāpat staigājot caur smaršīgo priežu mežu, juzdamās gluži kā savā laikā Biķernieku mežā. Tā viņa atguvusi savu vingrumu un spraigumu un tagad, darba biedru pamudināta, sākusi nopietni apklaušināties pēc laba slidu pāra. Kas zin - varbūt nebūs nemaz ilgi jāgaida, kad mūsu Ledus karaliene atkal virpuļos pa mirdzošo ledus spoguli, griezīs piruetes un dažādas figūras, liekot lielam ziņkārīgo pūlim stundām ilgi drūzmēties un uzticīgi saldēt savus pāri slidlauka eglīšu žogam pārkārtos degunus.»
«Kas zin - varbūt nebūs nemaz ilgi jāgaida, kad mūsu Ledus karaliene atkal virpuļos pa mirdzošo ledus spoguli, griezīs piruetes un dažādas figūras»
Pēc kara Alises Dzeguzes ģimene pārcēlās uz Argentīnas galvaspilsētu Buenosairesu, un trimdas prese atkal priecīgi ziņoja, ka viņa jau piemērījusi slidas un izmēģinājusi pirmos virpuļus mākslīgā ledus laukumā. Vēlāk ģimene nonāca Kanādā, kas ir visa veida ledus sporta zeme, taču atgriešanās sportā nesekoja, un Latvijas daiļslidošanas zvaigzne pazuda no mediju radariem. Tas viņai, iespējams, bija pat ļoti pa prātam, ņemot vērā nepatiku pret žurnālistiem.
1970. gadā kādreizējā Latvijas čempione manīta studentu korporācijas Selonija 90. gadu jubilejas ballē Toronto: «Daudzu nepazīta, bet daudzu arī sirsnīgi apsveikta, ballinieku vidū bija arī daudzkārtējā Latvijas meistare daiļslidošanā Alise Dzeguze, Frat. Vesthardiana filistra K. Kļaviņa dzīvesbiedre.»
Vēlāk viņa piedalījās arī citu trimdinieku publiskajās jubilejās, ar cieņu saglabājot, kā rakstīja Laiks, savu bijušo sporta slavu un eleganto stilu. Mūžībā Alise Dzeguze-Kļaviņa aizgāja 85 gadu vecumā Toronto.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita