Kaujas pie Veļikajas upes laikā no 1944. gada 1. marta līdz 15. aprīlim mūsdienās ir it kā plaši zināmas, jo tieši šo kauju epizode bija pamatā tam, ka pēc Otrā pasaules kara par Latviešu leģiona piemiņas dienu noteica 16. martu. Tomēr vēl aizvien ir daudz neskaidrību gan par kauju gaitu, gan par ciestajiem zaudējumiem, gan arī iemesliem, kas noveda pie zaudējumiem.
1943. gada septembrī Vācijas Bruņoto spēku vadība, redzot sarkanās armijas uzbrukumus austrumu frontes vidus un dienvidu sektoros, pieņēma lēmumu būvēt aizsardzības līniju Panther, tam izmantojot Narvas upes, Peipusa ezera un Veļikajas upes izdevīgo izvietojumu. Pozīciju izbūvi veica vācu inženieru vienības, kā arī vietējie iedzīvotāji. Lai gan Panther tapšanā bija iesaistīti lieli resursi, tā nebija nepārvarama fortifikācijas līnija.
Līdz ar aizsardzības līnijas izbūvi, sākās arī iespējamās atkāpšanās plānošana. Kopā izstrādāja trīs variantus, kas atšķīrās pēc ieplānotā laika un aizkavēšanas līniju izvietojuma. Pēc visa spriežot, atkāpšanos plānoja sākt 1944. gada pavasarī pēc atkušņa beigām.
Tomēr labi sagatavoto plānu tā arī neizdevās īstenot, sarkanā armija izrādījās ātrāka un jau 1944. janvāra ieskaņā sāka uzbrukuma operāciju ar mērķi pilnībā atbrīvot Ļeņingradas apkārtni. Jau pašā kauju sākumā niknās cīņās Volhovas krastos iesaistījās 2. latviešu SS brīvprātīgo brigāde (turpmāk - 2. brigāde), kuru mazliet vēlāk pārdēvēja par 19. latviešu SS divīziju. Vācu 16. un 18. armijas atkāpšanās uz Panther pozīcijām noslēdzās 1944. gada februāra beigās.
Armiju grupas Ziemeļi vadība ieplānoja atkāpšanās pusceļā apvienot abas latviešu vienības - 2. brigādi un 15. latviešu SS brīvprātīgo divīziju (turpmāk - 15. divīzija) vienā frontes sektorā VI SS armijas korpusa (turpmāk - VI korpusa) vadībā. Apmēram šajā pašā laikā armiju grupas Ziemeļi vadība pēc diskusijām, kurās iesaistījās personīgi Ādolfs Hitlers, deva pavēli uz ziemeļaustrumiem un ziemeļrietumiem no Ostrovas ieņemt nevis pašas aizsardzības pozīcijas, bet uz priekšu izvirzītos mazāk sagatavotos priekšposteņus. Lēmumu pamatoja ar to, ka pavasara šķīdoņa laikā nepieciešams nodrošināt Ostrovas-Opočkas lielceļa drošību, jo tas atradās pārāk tuvu Panther pozīcijām.
Lai gan šis bija pagaidu plāns, tas būtiski ietekmēja latviešu vienību likteni, jo šajā aizsardzības sektorā priekšposteņi atradās upes pretējā krastā.
Kaujas līnijas pārcelšana Veļikajas austrumu krastā
1944. gada 28. februāra vakarā abas latviešu vienības - 2. brigāde un 15. divīzija, apvienotas VI korpusā -, nonāca Panther pozīcijās. Abām pēdējo mēnešu kaujas un atkāpšanās bija bijušas smagas. 18. armijas dokumentos 2. brigādes sastāvā 1944. gada 6. martā skaitījās 4939 karavīri, no tiem kājnieku vienības (ierakumu sastāvs) - 1120 jeb 23 procenti. Līdz 1. martam 2. brigāde kopš izveidošanas 1943. gada pavasarī bija zaudējusi daudzus virsniekus - desmit kritušus, 39 ievainotus un vienu bezvēsts pazudušu, savukārt instruktorus un kareivjus - 418 kritušus, 2304 ievainotus un 21 bezvēsts pazudušu. 15. divīzija, kuras atsevišķās vienības frontē ieradās 1943. gada novembrī, bija zaudējusi divus kritušus un desmit ievainotus virsniekus, bet instruktorus un kareivjus - 167 kritušus, 453 ievainotus un 69 bezvēsts pazudušus. 15. divīzijas gadījumā skaitļi ir ļoti neprecīzi, jo ne visas vienības jau bija ieradušās Veļikajas pozīcijās. Divīzijas sastāvā pēc saraksta skaitījās 10 060 karavīri, no tiem ierakumu sastāvs tikai 1168 (11 procenti), kas bija vismazākais rādītājs visā vācu 18. armijā.
Sākotnējais VI korpusa aizstāvēšanās plāns Veļikajas austrumu krastā paredzēja pārcelt tikai 2. brigādi, savukārt 15. divīzija paliktu izbūvētajās Panther pozīcijās rietumu krastā. Taču šādā gadījumā pretinieku rokās nonāktu 15. divīzijas sektora augstiene 93.4. Jau 1944. gada 29. februārī pozīcijas latviešu vienību salaidnē apmeklēja 2. brigādes kājnieku priekšnieks pulkvedis Voldemārs Veiss un ierosināja veikt izmaiņas 15. divīzijas aizsardzības sektorā. Tādēļ pulkvedis Veiss sāka pārliecināt 15. divīzijas vadību par nepieciešamību pārcelt tās 32. grenadieru pulku (komandieris - pulkvedis Arvīds Kripēns) uz austrumu krastu.
Apspriedes rezultātā 15. divīzijas pavēlē norādīja vietu, kur galvenā kaujas līnija šķērsoja Veļikaju, - ciemata Seredkino Sļepņi austrumu malu. Šajā situācijā ir pilnīgi saprotama pulkveža Veisa rīcība, kura uzdevums bija rūpēties par sekmīgu 2. brigādes aizstāvēšanos. Taču īsti nav saprotama 15. divīzijas vadības rīcība, kura piekrita viņa priekšlikumiem, neņemot vērā 32. grenadieru pulka komandiera pulkveža Kripēna iebildumus. Viņš uzskatīja, ka frontes līnijai jāatrodas tieši uz dienvidiem no augstienes 93.4.
VI korpusa 4. marta pavēlē, kura apstiprināja jau notikušās frontes izmaiņas, Seredkino Sļepņi nav iekļauta galvenajā kaujas līnijā, jo korpusa vadību uztrauca tikai augstiene 93.4. Savukārt 15. divīzijas vadība pavēlēja ieņemt minētās sādžas krāsmatas, kurās nākamajās četrās dienās tika veltīgi izlietas 32. grenadieru pulka karavīru asinis.
Lai gan Panther pamatpozīcijas nebija pilnībā izbūvētas, nevar teikt, ka to nebūtu vispār. Sarkanās armijas 2. Baltijas frontes atskaitē par kaujas darbību Veļikajas krastos ievietotas izbūvēto pozīciju shēmas, bunkuru rasējumi un dzeloņdrāšu šķēršļu fotogrāfijas. Protams, priekšposteņi austrumu krastā bija izveidoti punktveidīgi. Ir saglabājušās 15. artilērijas pulka priekšējā novērotāja leitnanta Voldemāra Caunes fotogrāfijas no augstienes 93.4, kur redzams labi izbūvēts bunkurs, taču nav redzami ierakumi vai satiksmes ejas.
Sarkanās armijas priekšējās vienības Veļikajas karstos nonāca jau 1944. gada 1. martā, kad sākās uzbrukumi 2. brigādes pozīcijām. 1. martā sarkanās armijas 208. strēlnieku divīzijas 435. strēlnieku pulka priekšējās vienības apmēram divu rotu sastāvā mēģināja pārcelties pāri Veļikajai uz dienvidiem no Košino ciemata un nostiprināties mežā upes rietumu krastā.
VI korpusa aizsardzības sektorā uzbruka 1. triecienarmija, kuras sastāvā marta vidū bija četras strēlnieku divīzijas un divas strēlnieku brigādes ar kopējo skaitlisko sastāvu 22 976 karavīri. Bruņojums sastāvēja no 303 dažādu kalibru lielgabaliem un 184 mīnmetējiem. Kopā armijas rindās bija apmēram 30 kaujasspējīgi tanki, taču latviešu vienību kauju rajonā izmantoja tikai daļu.
Kaujas par Seredkino Sļepņi
Aktīva kaujas darbība Panther pozīcijās sākās jau pirms 32. grenadieru pulka pārcelšanas uz upes labo krastu. 1. martā sākās aktīvi uzbrukumi 2. brigādes aizsardzības sektorā. 2. brigāde ieņēma pozīcijas ar abiem grenadieru pulkiem pirmajā līnijā: 42. grenadieru pulks pa kreisi (komandieris - majors Nikolajs Galdiņš), bet pa labi - 43. grenadieru pulks (komandieris - pulkvedis Kārlis Lobe), kura III bataljons kapteiņa Edvarda Stīpnieka vadībā atradās saskarē ar 15. divīziju.
15. divīzijas kreisajā spārnā atradās 32. grenadieru pulks ar I bataljonu pa kreisi (komandieris - kapteinis Vilis Hāzners) un II bataljonu pa labi (komandieris - majors Frīdrihs Rubenis). Tālāk atradās 33. grenadieru pulks (komandieris - pulkvedis Vilis Janums), kuram bija pakļauts arī 15. izlūku (Füsilier) bataljons (komandieris - kapteinis Pēteris Lapainis). Divīzijas rezervē palika II bataljons no pulkveža Kārļa Zēniņa komandētā 34. grenadieru pulka, kā arī pulka 13. un 14. rota - šīs vienības atradās ciemata Gņiluha apkārtnē. 33. un 34. grenadieru pulka pirmie bataljoni vēl nebija ieradušies.
15. divīzijas pozīciju vājākais punkts bija Seredkino Sļepņu ciemats, kas atradās augstienē 79.9. Nepilnus divus kilometrus uz ziemeļiem no tās atradās ciemats Hrjapino, kas bija 94,2 metrus virs jūras līmeņa. Tātad relatīvā augstuma starpība gandrīz 15 metri. Hrjapino jau kopš 29. februāra bija sarkanās armijas rokās un deva iespēju pretiniekam pārskatīt latviešu pozīcijas austrumu krastā. Tāpat Seredkino Sļepņi atradās pusielenkumā, jo pretinieks bija ieņēmis arī uz austrumiem esošo Košino ciematu. Abās pusēs ciematam Veļikajā ietecēja nelieli strautiņi ar dziļām gravām, radot pretiniekam slēptas pieejas negaidītiem uzbrukumiem.
Pēc visa spriežot, 15. divīzijas vadība nebija apmeklējusi Seredkino Sļepņus, kad pieņēma diezgan nepārdomāto lēmumu par tā iekļaušanu galvenajā kaujas līnijā. Savukārt pulkvedim Kripēnam bija pilnīga taisnība, kad viņš centās panākt šī ciemata atstāšanu.
Relatīvi mierīga situācija frontē beidzās 6. marta rītā, kad uzbrukumu Seredkino Sļepņiem sāka tikko pienākušais padomju 182. strēlnieku divīzijas 171. strēlnieku pulks, kura sastāvā šai rītā bija 1007 karavīri, no tiem strēlnieku rotās jeb tā sauktie aktīvie durkļi - 546. Salīdzinājumam: 32. grenadieru pulka I bataljonā šajā rītā skaitījās 298 cīnītāji, bet II bataljonā - 272.
Pirmais uzbrukums notika plkst. 05:30, un tā rezultātā 32. grenadieru pulka 5. rota Seredkino Sļepņus atstāja. Šī paša pulka komandieris Kripēns pavēlēja veikt pretuzbrukumu, kurā ciemu atguva.
Plkst. 10:30 sarkanā armija uzbrukumu atkārtoja, un 5. rota atkal atstāja ciematu. Atkārtotam pretuzbrukumam nozīmēja pulka rezervi - 1. rotu kapteiņa Jāņa Līduma vadībā, kas bija pastiprināta ar diviem pulka štāba rotas vadiem. Pozīcijas atguva, bet, tā kā 5. rotas savas pozīcijas jau divas reizes bija zaudējusi, Seredkino Sļepņu aizsardzību pārņēma 1. rota, un tā pozīcijas noturēja līdz 7. marta vakaram. Kauju intensitāte 8. martā samazinājās, un iestājās neliela pauze līdz 9. marta rītam.
VI korpusa vadība 8. marta plkst. 23:00 parakstīja pavēli 15. divīzijai, un tajā bija norādīts, ka 9. marta rītā gaidāms spēcīgs uzbrukums tās kreisajā spārnā. Attiecīgi visas iespējamās rezerves jākoncentrē aiz tā, tādējādi vājinot aizsardzības labo spārnu. Atsevišķi tika uzsvērta nepieciešamība nodrošināt prettanku aizsardzību Veļikajas austrumu krastā. Lai gan divīzijas vācu vadība bija saņēmusi ļoti precīzu brīdinājumu, tā nespēja piespiest latviešu vienību komandierus veikt nepieciešamās izmaiņas, lai izbrīvētu rezerves uzbrukuma atvairīšanai.
Kā jau tika paredzēts, kārtējais uzbrukums sākās 9. marta rītā plkst. 10:15 ar triecienu pret Seredkino Sļepņiem. Atšķirībā no iepriekšējās reizes šo atbalstīja trīs tanki (pēc citām ziņām četri), un tam bija izšķiroša nozīme. Šī bija pirmā reize, kad 15. divīzijas vienības kaujā sastapās ar tankiem.
Līdz plkst. 12:00 pozīcijas zaudēja Seredkino Sļepņos izvietotā 6. rota, kurā pēc rotas komandiera virsleitnanta Dreimaņa ievainošanas sākās bēgšana, kā arī 3. rota, kas aizstāvēja augstieni 82.2. Izveidojās divus kilometrus plata sprauga, pa kuru ienaidnieks varēja netraucēti pietuvoties upei.
15. divīzijas vadība sāka rīkoties tikai plkst. 13:30, kad parakstīja pavēli par 15. izlūku bataljona 1. rotas iesaistīšanu kaujās Veļikajas rietumu krastā, lai nepieļautu pretinieka pārcelšanos pāri upei starp Glišino un Simuškovo. Plkst. 17:00 kaujā iesaistīja divīzijas rezervi - 34. grenadieru pulka I bataljonu, kas ieņēma bijušo 32. grenadieru pulka II bataljona aizstāvības sektoru. Līdz ar to faktiski bija pieņemts lēmums par Seredkino Sļepņu atstāšanu.
32. grenadieru pulka 3. rotas zaudētās pozīcijas augstienē 82.2 nolēma atgūt ar pretuzbrukumu, kurā plānoja iesaistīt no VI korpusa piešķirto prettanku aizsardzības rezervi 478. tanku iznīcinātāju bataljona piecu pašgājējlielgabalu sastāvā. 478. bataljons viens no pirmajiem saņēma uz Raupenschlepper Ost kāpurķēžu vilcējiem uzmontētos 75 mm prettanku lielgabalus (7,5cm Pak 40/4 auf gep. Selbstfahrlafette RSO). Šiem pašgājējiem bija ļoti vāja bruņu aizsardzība, un tie bija pilnīgi nepiemēroti aktīviem uzbrukumiem, jo sevišķi naktī.
32. grenadieru pulka I bataljona komandieris kapteinis Hāzners raksta, ka šīs idejas autors bijis 15. divīzijas komandieris oberfīrers N. Heilmanis. Bija paredzēts, ka piecu pašgājējlielgabalu uzbrukumu virsleitnanta Ueberle vadībā atbalstīs 32. grenadieru pulka štāba rotas sapieru vads.
Uzbrukums sākās 20:00, un prettanku lielgabaliem izdevās sasniegt augstieni 82.2. Plkst. 23:25 sekoja sarkanās armijas 200 kājnieku pretuzbrukums ar sešiem tankiem. Tā laikā trīs lielgabalus pilnībā iznīcināja, divi tika sašauti, gāja bojā arī pats rotas komandieris. Kaujā smagi cieta arī 3. rota, no kuras, atkāpušies pāri Veļikajai, rietumu krastā sapulcējās vairs tikai astoņi vīri.
Vēlā 9. marta vakarā fronte nostabilizējās uz līnijas, kuru jau 29. februārī 32. grenadieru pulka komandieris pulkvedis Kripēns uzskatīja par vispiemērotāko. No 6. līdz 10. martam visa 15. divīzija zaudēja vienu ievainotu un vienu bezvēsts pazudušu virsnieku, kā arī 63 kritušus, 100 ievainotus un 10 bezvēsts pazudušus instruktorus un kareivjus. Četru dienu kaujās pilnīgi vai daļēji kaujasspējas zaudēja trīs no sešām 32. pulka kājnieku rotām.
Sarkanās armijas 182. strēlnieku divīzijai Seredkino Sļepņu ieņemšana maksāja 144 kritušus un 378 ievainotus karavīrus. Tomēr daudz būtiskāka bija sarkanās armijas 1. triecienarmijas vadības iegūtā pārliecība, ka tieši 32. grenadieru pulka aizsardzības sektors ir visperspektīvākais uzbrukumu turpināšanai.
Latviešu 2. brigādes vienības kaujās austrumu krastā cieta līdzvērtīgus zaudējumus, tomēr noturēja apvidu, jo pretinieks savas jaunpienākušās vienības novirzīja uz tiem sektoriem, kur iezīmējās cerības uz panākumiem. Līdz 15. martam 2. brigāde zaudēja 53 kritušus, 115 ievainotus instruktorus un karavīrus. No virsnieku sastāva 2. brigādē krita tikai viens cilvēks - pats brigādes komandieris SS oberfīrers Hinrichs Šulds. Viņam liktenīgajā artilērijas triecienā ievainoja arī vienu latviešu virsnieku. Bija skaidrs, ka tuvākajā nākotnē var rēķināties ar uzbrukumu pastiprināšanos augstienes 93.4 rajonā.
Kaujas par augstieni 93.4
Pēc Seredkino Sļepņu un augstienes 82.2 zaudēšanas iestājās neliela pauze, kuru abas puses izmantoja spēku pārgrupēšanai. 1944. gada 13. martā padomju 2. Baltijas frontes vadība izdeva pavēli ar tālākajiem uzbrukuma mērķiem, kas paredzēja placdarma izveidošanu Veļikajas rietumu krastā. Pirms galvenā uzbrukuma bija paredzēts atspiest latviešu vienības no Veļikajas austrumu krasta, sevišķi augstienes 93.4 apkārtnē.
10. marta rītā vācu VI korpusa vadība nolēma veikt izmaiņas 2. brigādes un 15. divīzijas atbildības sektoros. Veļikajas austrumu krastā 15. izlūku bataljons nomainīja 32. pulka I bataljonu, kas pārgāja divīzijas rezervē. 15. izlūku bataljona 1. rota izvietojās rietumu krastā (komandieris - kapteinis Priedītis). 2. rota aizstāvēja augstieni 83.0 (komandieris - leitnants Krastiņš), savukārt 3. rota novietojās Pozolotino ciemā (komandieris - leitnants Groza). Rezervē palika 1. rotas viens vads kaprāļa Smiltnieka vadībā, lai gan 15. divīzijas atskaites kartē iezīmēta visa rota. Divīzijas komandiera rezervē atradās 32. grenadieru pulka I un II bataljons ar uzdevumu būt kaujas gatavībā divu stundu laikā. Pārbīdot 2. brigādes un 15. divīzijas robežu, augstiene 93.4 nonāca 43. grenadieru pulka III bataljona atbildības sektorā. Pašā augstienē atradās 11. rota leitnanta Hāgenbarta vadībā. 2. brigādes rezervē Veļikajas austrumu krastā bija 43. grenadieru pulka I bataljons.
Sākot ar 12. marta vakaru, 15. artilērijas pulka priekšējie novērotāji ziņoja par intensīvu kustību Hrjapino un Seredkino Sļepņu apkārtnē, kas liecināja par pretinieka vienību nomaiņu. Jau 13. martā 15. izlūku bataljona komandieris saņēma brīdinājumu par gaidāmo uzbrukumu, savukārt 15. artilērijas pulks 15. martā pārvietoja I divizionu no 33. grenadieru pulka aizstāvības sektora labajā spārnā uz divīzijas centru.
Pēdējās piecas dienas kopš 10. marta bija vismierīgākās visu kauju laikā, taču tas bija klusums pirms vētras.
Sarkanās armijas 1. triecienarmija austrumu krasta ieņemšanai pieveda rezerves 23. gvardes strēlnieku divīziju. Tās sastāvā 16. marta rītā bija 4396 karavīri, no tiem 2099 aktīvie durkļi, uzbrukumu atbalstītu arī 137. atsevišķā strēlnieku brigāde un viens 182. strēlnieku divīzijas pulks. Atšķirībā no marta sākuma kaujām tagad uzbrukumam palīdzēja 14. gvardes strēlnieku korpusa smagā artilērija.
Uzbrukums sākās 16. marta rītā 06:40 ar pamatīgu artilērijas sagatavošanas uguni. Plkst. 07:00 sākās tanku un 66. gvardes strēlnieku pulka uzbrukums augstienei 93.4 un Sapronovo ciemam, bet 68. gvardes strēlnieku pulks uzbruka ciemam Grigorkino. 15. izlūku bataljona 2. rotas komandieris leitnants Krastiņš tika ievainots, un rota sāka atiet Veļikajas virzienā. Vissmagāk cieta 43. grenadieru pulka 11. rota, ko pilnībā izklīdināja.
Līdz plkst. 11:00 ienaidnieka rokās nonāca augstiene 93.4, Sapronovo un Ošidkovo. Iebrukumu izdevās ierobežot, pateicoties 43. pulka III bataljona rezerves rotas pretuzbrukumam un 15. izlūku bataljona komandierim, kurš iesaistīja savu rezervi (1. rotas vadu), sekmējot Pozolotino aizstāvēšanu.
Jau plkst. 07:05 divīzijas rezervē esošais 32. grenadieru pulka bataljons saņēma pavēli būt kaujas gatavībā 15 minūšu laikā un iziet uz Novij Putj. Šajā laikā bataljona kaujas sastāvā bija apmēram 140 vīri.
Plkst. 09:50 pie ciema Novij Putj izveidoja Silgaiļa kaujas grupu, kurā ieskaitīja 43. pulka III bataljonu, 32. pulka I bataljonu, 15. izlūku bataljonu, kā arī 478. tanku iznīcinātāju bataljona 3. rotu. Kaujas grupas uzdevums - plkst. 12:10 sākt uzbrukumu un atgūt zaudētās pozīcijas. Pirmais uzbrukums bija daļēji sekmīgs, jo izdevās atgūt Sapronovo un Ošidkovo, taču augstiene 93.4 bija palikusi pretinieka rokās.
Īpaši jāpiemin situācija ar zaudējumiem 16. martā. Pēc dalībnieku atmiņām, līdz vakaram 32. pulka I bataljonā bija palikuši tikai 29 cilvēki virsnieka vietnieka Bēdeļa vadībā, tātad bataljons bija zaudējis 127 karavīrus un bija praktiski iznīcināts. Līdzīga situācija bija kapteiņa Lapaiņa komandētajā 15. izlūku bataljonā, kas esot zaudējis 60 vīrus. Tātad kopā zaudējumi sasniedza gandrīz 200 cilvēkus. Savukārt, pēc 15. divīzijas štāba II daļas (Personālsastāva) pārskatiem, šajā dienā 15. divīzija kopā zaudēja vienu kritušu virsnieku un trīs ievainotus, no pārējā militārā personāla krita 14 karavīri, 87 ievainoti, bezvēsts pazuduši bija divi.
Atšķirība starp abiem avotiem ir vairāk nekā divas reizes. Tātad acīmredzot īstenībā karavīri bija nevis krituši vai ievainoti, bet gan atstājuši savas vienības un gaidīja iznākumu kaut kur tuvumā.
17. marta rītā papildinātās Silgaiļa kaujas grupas uzbrukums sākās plkst. 09:30. Taču panākumu tam nebija, jo tajā pašā laikā uzbrukumā ar septiņu tanku atbalstu pārgāja arī pretinieks. 17. marta vakarā aiz 2. brigādes kreisā spārna izvietoja 44. grenadieru pulka III bataljonu virsleitnanta Vilka vadībā. Jaunu uzbrukumu plānoja sākt 18. marta plkst. 17:00. Līdz tam Silgaiļa kaujas grupā ieskaitīja 2. brigādes un 15. divīzijas sešus kaujās cietušus bataljonus un vēl atsevišķas rotas. Uzbrukumam pirmo reizi latviešu vienību atbalstam plānoja izmantot vācu aviāciju.
18. marta pusdienlaikā 15. divīzijas štābu apmeklēja armiju grupas Nord komandieris feldmaršals Valters Models. Pirmais pikējošo bumbvedēju uzlidojums sākās plkst. 15:47, uzlidojumu atkārtoja 17:00, bet 17:40 augstiene 93.4 jau atradās latviešu karavīru rokās. 19. martā padomju puse vēl mēģināja veikt pretuzbrukumus, tomēr situācija nemainījās.
Četrās kaujas dienās latviešu vienības bija zaudējušas trīs kritušus virsniekus un deviņus ievainotus, bet instruktoru un kareivju zaudējumi sasniedza 90 kritušus, 386 ievainotus un 24 bezvēsts pazudušus. Sarkanās armijas vienībās četrās dienās pēc nepilnīgiem datiem (trūkst informācijas par 18. martu) bija 184 krituši un 674 ievainoti karavīri.
Līdz ar augstienes 93.4 ieņemšanu noslēdzās 2. brigādes un 15. divīzijas galvenās kaujas upes austrumu krastā. 18. marta uzbrukums, sevišķi iesaistītās artilērijas apjoms un aviācijas atbalsts, kas 1944. gada pavasarī bija visai reta parādība, lika padomju 1. triecienarmijas vadībai meklēt jaunus uzbrukumu virzienus.
2. Baltijas frontes uzbrukums
1944. gada 26. martā
Nepilnas nedēļas laikā sarkanās armijas 1. triecienarmija un 22. armija īstenoja liela mēroga uzbrukumu pāri Veļikajas upei un izcīnīja nozīmīgu placdarmu rietumu krastā. Šajās dažās dienās 15. divīzija un daļēji 2. brigāde, kuru jau pārdēvēja par 19. divīziju, cieta lielus zaudējumus un praktiski zaudēja kaujasspējas. Būtībā 26. marts 15. divīzijas vēsturi atsevišķi un Latviešu leģionu kopumā iespaidoja daudz vairāk nekā 16. marts.
No 20. līdz 26. martam frontes līnija nemainījās un kaujas darbība bija minimāla. Šajā laikā abas latviešu vienības saņēma papildinājumu zaudējumu aizvietošanai, kā arī jaunas apakšvienības. 26. marta rītā 15. divīzijā pēc saraksta bija 11 103 karavīri, tajā skaitā kājnieku vienībās (septiņos bataljonos) 2154 vīri. Pēc saraksta 15. divīzija bija vislielākā visā vācu 18. armijā, tiesa, kājnieku kaujas sastāvs tajā bija viens no mazākajiem. 19. divīzijā pēc saraksta bija 7910 karavīri, tajā skaitā 1544 kājnieki.
Padomju 2. Baltijas frontes vadība lēmumu par placdarma izveidošanu 15. divīzijas aizsardzības sektorā pieņēma jau 13. martā. Uzdevuma izpildei 1. triecienarmijas 14. gvardes strēlnieku korpusam palīgā pārvietoja 22. armiju, kuras 44. strēlnieku korpuss forsēs Veļikaju. Septiņus kilometrus platajā uzbrukuma sektorā plānoja izmantot sešas strēlnieku divīzijas, kuru sastāvā kopā ar artilērijas, tanku un inženieru vienībām bija 35 694 karavīri. Taču no kopējā skaita tikai kādi 7000 varēja būt aktīvie durkļi, respektīvi - kājnieki, kuri tieši piedalījās uzbrukumā.. Uzbrukumu atbalstīja 513 mīnmetēji, 956 lielgabali un haubices, kā arī 44 tanki. Tikai 22. armijas 44. strēlnieku korpusa uzbrukuma sektorā pirmajā kaujas dienā plānoja izmantot 97 350 mīnmetēju un artilērijas šāviņus.
Pēc padomju aprēķiniem, vācu pusē aizsargājās trīs kājnieku bataljoni ar 1200 karavīriem. Patiesībā latviešu 34. grenadieru pulka divos bataljonos un vienā 33. grenadieru pulka rotā bija tikai apmēram 800 karavīri. Uzbrukuma sektorā kājnieku un artilērijas spēkos padomju pusē bija 10-15 reižu pārsvars, kā arī absolūts pārsvars tankos. Lai šādu uzbrukumu atvairītu, bija nepieciešamas labi apmācītas, noturīgas, ar augstu morāli apveltītas karaspēka vienības, kuras atbalstītu labi organizēta artilērijas uguns. Taču iepriekšējās kaujas Veļikajas krastos liecināja, ka dažādu iemeslu dēļ 15. divīzija šādiem parametriem neatbilst.
Kaut gan VI korpusa izlūkošanas ziņojumos precīzi tika norādīts gaidāmā uzbrukuma virziens, 15. divīzijas vadība nespēja rast rezerves uzbrukuma atvairīšanai. Vissmagāk cieta 34. grenadieru pulks, kura neveiksmju cēloņi bija iepriekšējie - sākoties artilērijas apšaudei, neapmācītie kareivji nepakļāvās virsnieku pavēlēm un atkāpās. 34. grenadieru pulka štāba priekšnieks majors Jūlijs Ķīlītis situāciju aprakstīja šādi: «Tikko viesuļuguns pārtrūka, tā parādījās tūlīt pirmie vagas ņēmēji. Tie pilnā balsī brēca, ka visi pagalam un viņi vienīgie palikuši dzīvi.»
Pirmās dienas vakarā padomju vienības izveidoja placdarmu Veļikajas rietumu krastā un plānoja uzbrukumus turpināt. 27. marta rītā vācu 18. armija sāka pārvietot rezerves no visām malām. Tikmēr 19. divīzijas 43. grenadieru pulka I bataljons kopā ar 32. grenadieru pulka II bataljonu aizstāvēja padomju placdarma ziemeļrietumu svarīgāko atbalsta punktu, tā saukto Baznīcas kalnu - vecas baznīcas drupas kalnā pie Pečanes ciema. No šī kalna bija pārredzama visa Veļikajas paliene līdz pat Strečno ezeram.
Šī ezera dienvidu galā pozīcijas ieņēma 34. grenadieru pulka atliekas kopā ar 15. izlūku bataljonu. Starp Strečno ezeru un Veļikajas upi, kur pozīcijas turpināja turēt 33. grenadieru pulks, izvērsās vairākas vācu vienības: 46. un 273. grenadieru pulks, 24. izlūku bataljons, SS policijas divīzijas kaujas grupa. Uz šejieni pārsvieda arī 15 triecienlielgabalus.
Plkst. 09:00 vienības sāka pretuzbrukumu, bet atgūt zaudētās pozīcijas nespēja. 29. martā rajonā dienvidos no Strečno ezera sāka ierasties vācu 13. gaisa spēku kājnieku vienības. Frontes līnija galīgi stabilizējās, un, lai atgūtu Panther pozīcijas, 30. martā šajā sektorā ieradās vācu 12. tanku divīzija. Tomēr plānotais uzbrukums nenotika, jo tālāk uz ziemeļiem padomju 3. Baltijas fronte sāka cīņu par savu placdarmu Veļikajas rietumu krastā. Tā kā jaunais pārrāvuma iecirknis bija tieši uz dienvidiem no Pleskavas, tad 12. tanku divīziju steigšus pārvietoja uz jauno karsto punktu.
1944. gada 1. aprīlī tika pieņemts lēmums kaujasspējas zaudējušo latviešu 15. divīziju atvilkt no Veļikajas pozīcijām un pārvietot uz mierīgāku frontes iecirkni. 4. aprīlī VI korpusa aizsardzības sektoru iekļāva vācu 16. armijas atbildības zonā, un tagad katrai armijai bija pa vienam padomju placdarmam. 16. armija plānoja pārvietot visu VI korpusu, nododot šī sektora aizsardzību vācu 83. kājnieku divīzijai, un šo pasākumu pabeidza līdz 14. aprīlim. Līdz ar to galā bija arī latviešu vienību kaujas Veļikajas upes pozīcijās, kurās tās cieta smagus zaudējumus.
Kopā no 1. marta līdz 15. aprīlim abas latviešu divīzijas kopā zaudēja 13 kritušus virsniekus, 41 ievainotu un trīs bezvēsts pazudušus; instruktoru un kareivju rindās bija 598 kritušie, 1590 ievainotie un 330 bezvēsts pazudušie. Jāņem vērā, ka šie dati nav pilnīgi, jo trūkst informācijas par 19. divīziju laikā no 4. līdz 14. aprīlim.
Frontes otrā pusē padomju 1. triecienarmijas 14. gvardes strēlnieku korpuss 1944. gada martā zaudēja 955 kritušus un 2474 ievainotus karavīrus, bet 22. armijas 44. korpuss trijās dienās marta beigās zaudēja 500 kritušus un 1386 ievainotus karavīrus.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita