Kaut ziemeļu karaliste bija deklarējusi neitralitāti, Vācijas uzbrukums tai bija neizbēgams. Trešajam reiham akūti svarīga bija kontrole pār Narvīkas ostu Norvēģijas ziemeļos, jo tā kalpoja zviedru Lapzemē iegūtās dzelzs rūdas eksportam. Karā oficiāli neiesaistītā kaimiņvalsts pārdeva stratēģisko izejvielu nacistiem tieši tāpat kā vācu ķeizaristei Pirmajā pasaules karā. Zviedrija caur Narvīku piegādāja reiham pat 85 procentus no visas tā rūpniecībā patērētās dzelzs rūdas.
Šī bija nepārvarama Vācijas atkarība, tās Ahileja papēdis. Tāpēc pilsēta aiz polārā loka tika sagrābta pirmajā operācijas Weserübung (Vēzeras upes manevri) dienā - 1940. gada 9. aprīlī. Uz šādu soli Hitleru spieda bažas par to, ka Norvēģijas piekrasti savā kontrolē varētu pārņemt briti.
Bažas nebija bez pamata, jo šāds plāns Čērčilam tiešām bija un briti to arī mēģināja īstenot. Tiesa, ar nokavēšanos - tad, kad daļu Norvēģijas jau bija ieņēmuši vācieši. Tad arī briti Narvīkā izcēla savu desantu, taču bija jau par vēlu, un operācija izgāzās. Iznākumā visus kara gadus vācu kravas kuģi, piepildījuši tilpnes Narvīkā, gar pakļautās Norvēģijas piekrasti varēja doties uz reiha ostām.
Tomēr norvēģi, neraugoties uz vācu pārspēku, parādīja iebrucējiem zobus. Galvaspilsētas aizstāvji ar veciem lielgabaliem un arhaiskām torpēdām Oslo fjordā jau iebrukuma pirmajā naktī nogremdēja modernu nacistu karakuģi, bet otram nodarīja nopietnus bojājumus un piespieda milzeni bēgt.
Trāpīgo artilēristu nobremzētais uzbrukums ļāva pārsteigtās Norvēģijas valdībai, parlamentam un karaliskajai ģimenei izvairīties no nacistu gūsta. Drošībā nogādāja arī visu Norvēģijas zelta krājumu - 48,8 tonnas. Patvēries kalnainajā valsts vidienē, valsts galva Hokons VII (1872-1957) noraidīja okupantu parlamentārieša piedāvājumu kapitulēt un kļūt par Vācijas vasali, bet vēlāk evakuējās uz Britāniju.
Valsts armija kopā ar britu floti un franču ekspedīcijas korpusu cīnījās ar nacistiem līdz pat maija beigām, uz brīdi pat atkarojot Narvīku. Taču sākās vācu zibenskarš Francijā, un sabiedrotie evakuējās, līdzi ņemot ziemeļvalsts karavīrus un viņu valdnieka ģimeni.
Norvēģu lidotāji, kara jūrnieki, speciālo uzdevumu kaujinieki turpināja uzbrukt pretiniekam no britu salām. Okupētajā dzimtenē viņu tautieši organizējās pagrīdes pretestībā, cenšoties kaut simboliski izrādīt nepakļaušanos iekarotājiem un viņu vietējiem līdzskrējējiem.
Pulkveža Eriksena varonīgā patvaļība
Jau 8. aprīļa vakarā norvēģu patruļlaiva, kas bija valdības rekvizēts vaļu mednieku kuteris, pamanīja Oslo fjorda virzienā slīdam divus milzīgus vācu karakuģus. Viens no tiem bija tikai pirms pusgada flotes rīcībā nodotais smagais kreiseris Blücher, tā apkalpes vēl īsti neapgūts. Otrs - jau Veimāras Republikas laikā uzbūvētais tā dēvētais kabatas līnijkuģis Lützow.
Abi kuģi nelielas eskadras priekšgalā steidzās uz norvēģu galvaspilsētu izsēdināt karavīrus, kuri palīdzētu īstenot vietējo nacistu vadoņa Vidkuna Kvislinga (1887-1945) izsludināto valsts apvērsumu. Uzdevies par valdības vadītāju, viņš sūtīja armijai pavēles nepretoties iebrucējiem, kas, protams, tika ignorētas. Ar vietējo kangaru palīdzību vācieši cerēja Norvēģijā atkārtot Dānijas scenāriju - piespiest karali un valdību kapitulēt, lai saglabātu formālu valsts suverenitāti.
Patruļlaivas kapteinis Leifs Veldings-Olsens paguva štābam nosūtīt radioziņu, pirms iebrucēju torpēdlaivas ložmetējs viņu ierakstīja vēsturē kā pirmo Otrajā pasaules karā kritušo norvēģi. Vēsts nonāca līdz Oskarsborgas cietoksnim, kura četru simtu vīru garnizons Oslo fjorda šaurākajā vietā sargāja galvaspilsētu no ienaidnieku flotes iebrukuma. Veclaicīgā fortifikācijas būve bija bruņota ar trijiem vācu Krupp 1916. gada ražojuma 280 mm kalibra lielgabaliem un trijām torpēdu iekārtām. Vēl piecpadsmit lielgabali ar 150 mm un mazāku kalibru atradās citās krasta baterijās abpus fjordam. Uz karakuģiem, kas jau brauca garām norvēģu baterijām, tika raidīts brīdinājuma šāviens. Iebrucēji to ignorēja.
Pulkvedis Birgers Eriksens (1875-1958), cietokšņa komandants, veltīgi centās sazināties ar priekšniecību, lai saņemtu pavēli atklāt uguni. Sapratis, ka tādas nebūs, viņš pats norīkoja padotos gatavot artilēriju kaujai un šaut uz kuģiem - pat īsti nezinot, kurai valstij tie pieder. Pārkāpjot reglamentu, Eriksens pavēlēja neraidīt otru brīdinājuma šāvienu, jo vairs nebija laika ceremonijām. Kad zemākas pakāpes virsnieki sāka protestēt pret šādu lēmumu, komandants paziņoja, ka uzņemas visu atbildību: «Mani apbalvos vai nodos tribunālam - uguni!»
Lielgabalu apkalpes, dažiem pieredzējušiem ierindas artilēristiem kļūstot par to komandieriem, pārsvarā veidoja vēl neapmācīti jauniesauktie. Viņiem palīgā norīkoja arī pavārus un cietoksnī mītošos civilistus. Taču veiksme mīl drosmīgos, turklāt fjords bija tik šaurs, ka tik lielam mērķim kā kreiseris nebija īpaši grūti trāpīt. Norvēģiem bija 280 mm lādiņi, katrs divarpus centnerus smags, pildīts ar sprāgstvielu. Pirmo divu lādiņu tiešs trāpījums no 1,8 kilometru attāluma izraisīja ugunsgrēku uz kreisera Blücher. Izpostītā elektrības padeve neļāva kuģa komandai atbildēt norvēģiem ar saviem 203 mm lielgabaliem.
Pēc tam uz kreiseri izšāva torpēdu baterija cietokšņa pakājē. Otrā torpēda trāpīja mērķī, kaut tā bija četrdesmit gadus veca, ražota vēl Austroungārijā. Blücher dzinēji apstājās, tilpnes applūda. Norvēģi turpināja apšaudīt kuģi ar 150 un 57 mm lielgabaliem, vācieši savukārt pret viņiem vērsa 105 mm zenītlielgabalu uguni.
Pēc divu stundu apšaudes Blücher nogrima, apkalpei dziedot vācu himnu. Tiek lēsts, ka fjordā nomira pat astoņi simti vāciešu. Daļa sadega, kad uzliesmoja ūdeni pārklājusī nafta. Vairāk nekā tūkstotis tika līdz krastam, kur karaļa sardzes pulks lielu daļu uz dažām stundām sagūstīja. Viņu vidū bija divi ģenerāļi un zonderkomanda norvēģu monarha sagūstīšanai.
Nogrimušajam kuģim sekojošā Lützow virsnieki, nezinot par cietokšņa torpēdām, sākumā bija pārliecināti, ka pie visa vainīgas norvēģu mīnas. Tām tiešām vajadzēja būt izliktām, taču kādam piemirsās... Kreiseris steigšus devās ārā no fjorda. Līdz kuģi paglāba migla, viena 150 mm baterija ar trijiem lādiņiem vēl paguva no triju kilometru attāluma sašaut tā galveno lielgabalu torni (280 mm). Nokļuvis drošībā un izsēdinājis krastā karavīrus, Lützow sāka apšaudīt Oskarsborgu no deviņu kilometru attāluma. (Šis kuģis palika ierindā līdz pat kara beigām. Apkalpe to 1945. gada 4. maijā uzspridzināja pie tagadējās Vācijas-Polijas jūras robežas, lai Lützow nekļūtu par PSRS trofeju.)
Drīz cietoksni no sauszemes aplenca vācu karavīri un piespieda garnizonu kapitulēt.
Nav īsti skaidrs, kā pulkvedis Eriksens, kurš 1940. gada rudenī vienkārši devās pensijā, aizvadīja okupācijas laiku. Zināms vien tas, ka vācieši viņam nekādi neatriebās par nogremdēto kuģi, nogalinātajiem vīriem un sitienu pa iekarotāju pašapziņu. Eriksens pēc kara saņēma valsts Kara krustu, tāpat Francijas Croix de Guerre un Goda Leģiona ordeni un kļuva par nacionālo varoni. Pulkvedis pērngad tika godināts kinolentē Blücher (The Battle of Oslo), kas aprakstīta mūsu žurnāla pēdējā lappusē.
Pretestības ieroči - saspraudes, slēpotāju mices, vēstules
Karalim atsakoties pakļauties iebrucējiem un dodoties trimdā, okupanti likvidēja Norvēģijas valsti. To pārveidoja par reihskomisariātu - Vācijai piederošu, bet tajā neietilpstošu teritoriju ar militāru administrāciju. Tādā pašā statusā atradās Ostlande - Baltijas valstis un Baltkrievija. Sākotnējais plāns gan paredzēja formālu neatkarības saglabāšanu līdzīgi kā kaimiņos esošajā Dānijā, taču norvēģu principiālā pretošanās pārvilka šai iecerei svītru.
Tieši tāpat kā plānam atstāt tronī karali Hokonu un esošo Norvēģijas valdību. Sākumā vācieši nebija domājuši par valsts galvu iecelt kādreizējo diplomātu un aizsardzības ministru Kvislingu, kurš vadīja norvēģu nacistu partiju Nacionālā vienotība (Nasjonal Samling). Pirms kara tas bija margināls, parlamentā nepārstāvēts politiskais veidojums ar divarpus tūkstošiem biedru. Vācieši bija labi informēti par partijas mazskaitlīgumu, tāpēc nebija nopietni domājuši par Kvislinga kandidatūru valsts vadītāja postenim un pie tās nonāca, kad ievajadzējās plānu B. Okupācijas laikā Kvislinga partijā, kas vienīgā drīkstēja pastāvēt, iestājās vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku, lai veidotu karjeru vācu marionešu valdībā. Daļa vēlāk taisnojās, ka citādi Norvēģijā visu izlemtu vācieši.
Pēc britu laikraksta The Times 15. aprīļa ievadraksta Kvislinga uzvārds jau 1940. gadā kļuva par sugasvārdu dzimtenes nodevēju apzīmēšanai. Pašam nacistam gan šķita, ka viņam ar dedzīgu lojalitāti izdosies pārliecināt Hitleru atjaunot Norvēģijas valstiskumu, piemeklējot paklausīgāku karali, kas stātos Hokona VII vietā. Taču Kvislingam un viņa partijai izdevās tikai raisīt pret sevi tautas vairākuma naidu, nodevēju rīkojumu masveida ignorēšanu un centienus viņus sociāli izolēt.
Atšķirībā no cilvēkiem 2022. gadā okupētajās Ukrainas pilsētās norvēģi gan nesagaidīja iebrucējus ar savas valsts karogiem un prasību vākties prom. Sakāves šoka pārvarēšanai vajadzēja laiku. Masveidīga, kaut izpausmē necila, pilsoniskā pretestība sākās 1940. gada rudenī. Oslo Universitātes studenti pie apģērba atlokiem sāka nēsāt papīram domātās metāla saspraudes. Un šis ikdienišķais priekšmets kļuva par nācijas vienotības simbolu - mēs turamies kopā.
Tāpat daudzi norvēģi virsdrēbēm piešuva monētas (tām vidū ir šim nolūkam parocīgs caurums) ar karaļa monogrammu H7. Nacistiem tas šķita pat absurdi: valstiskums taču bija zaudēts «britu pakalpiņa» Hokona dēļ! Okupantiem lojālā norvēģu policija sāka cilvēkus par to arestēt un sodīt. Tāpat par drēbju un pat adītu slēpotāju cepuru nēsāšanu sarkanā krāsā - valsts karoga pamatkrāsā.
Cilvēki pret vācu karavīriem un ierēdņiem centās uzturēt «ledus fronti»: ja vien iespējams, ar viņiem nesarunājās. Daudzi parasti izlikās, ka nerunā vāciski, lai gan šīs valodas prasme Norvēģijā bija diezgan izplatīta. Sabiedriskajā transportā pasažieri demonstratīvi nesēdēja blakus vāciešiem. Tas kaitināja okupantus, un tika pat draudēts ar sodu par stāvēšanu autobusā, ja tajā bija brīvas sēdvietas.
Jo efektīvākas un izaicinošākas kļuva nevardarbīgās pretošanās akcijas, jo bargāki bija sodi. To nācās izjust Norvēģijas skolotājiem, kas no paša okupācijas sākuma bija gan vācu pārvaldes, gan Kvislinga marionešu valdības īpašas uzmanības objekts. Jauno paaudzi tika pieprasīts skolot uzticībā nacistu ideāliem, mācīt tai mīlēt Lielvāciju un ienīst Lielbritāniju. Skolotāji šādus rīkojumus klaji ignorēja.
Lai salauztu pedagogu pretestību, Kvislings, izdomāja, viņaprāt, efektīvu risinājumu. Visiem Norvēģijas mācībspēkiem, lai saglabātu darbu, tika prasīts iestāties Skolotāju frontē - kolaborantu pārvaldītā organizācijā - un pakļauties tās disciplīnai. Skolu jauniešus savukārt plānoja masveidīgi iekļaut Nacionālās vienotības jaunatnes organizācijā - Hitlerjugend kopijā. Tad Kvislinga partija pilnībā valdītu pār skolām.
Skolotāji atbildēja ar masveidīgu «nē», sarīkojot protestu īpaši iespaidīgā veidā. Stāties Skolotāju frontē atteicās 12 000 no 14 000 pedagogu, un katrs uzrakstīja vienota satura un formas atteikumu. Visas vēstules, ar pasta darbinieku palīdzību apejot vācu cenzūru, vienā dienā, 1942. gada 20. februārī, tika nogādātas Kvislingam.
Viņā un vāciešos tas izraisīja šoku. Nacistu naids norāvās no ķēdes. Tika arestēti 1100 skolotāji-vīrieši, un no viņiem 700 nosūtīja spaidu darbos. Arestēto vidū bija daudzi novadnieku godāti cilvēki, tāpēc šāda akcija uzjundīja sabiedrībā jaunu naida vilni pret Kvislingu.
Arestētajiem paredzētā piespiedu darba nometnē skolotājus pakļāva demonstratīvi prettiesiskam sadismam, liekot vingrot līdz spēku izsīkumam un strādāt bezjēdzīgus darbus, aizliedzot sarunāties un neļaujot saņemt sūtījumus no mājām. Pēc divām nedēļām šādā ellē pieci desmiti gūstekņu morāli salūza, piekrita iestāties Skolotāju frontē un tika atbrīvoti. Pusotrs simts vecu un slimu cilvēku savukārt tika pārvesti uz «maigāka» režīma nometni.
Pārējie, gandrīz pustūkstotis, necilvēciskos apstākļos tika transportēti tālāk uz Norvēģijas galējiem ziemeļiem un nodoti vērmahta rīcībā, lai strādātu Kirkenesas ostā. Apgalvo, ka vācu armijnieki pret skolotājiem izturējušies cilvēcīgāk nekā pašu nacistiskie tautieši: pietiekami barojuši, norīkojuši vieglākos darbos... Pateicoties vietējo atbalstam, visā gūsta laikā nomira tikai viens ieslodzītais.
Brīvībā palikušos mācībspēkus tas kopumā neiebiedēja, un Skolotāju fronte jaunu biedru masveida pieplūdumu nesagaidīja. Pēc tam, kad pavasarī skolas uz diviem mēnešiem vispār nācās slēgt, Kvislings kapitulēja. Prasība skolotājiem stāties nacistu biedrībā tika aizmirsta. Kirkenesā ieslodzītos pedagogus atbrīvoja 1942. gada rudenī. Vēlāk, lai pateiktos pilsētniekiem, viņi savāca naudu jaunai bibliotēkai - karā sagrautās vietā.
Karaliskā brāļa citādā izvēle
Vienlaikus ar iebrukumu Norvēģijā nacistu karaspēks pakļāva neitrālo Dāniju, kuras monarhs Kristiāns X (1870-1947) bija Hokona VII vecākais brālis. Taču, ja vien tās aerodromus nevajadzētu ziemeļu karalistes iekarošanai, Hitlers ļautu mazajai kaimiņvalstij palikt brīvai. Berlīnē vēl satraucās par kaitējumu savai reputācijai ārzemēs, un okupācijas oficiālā versija bija vēlme abas valstis pasargāt no britu uzbrukuma.
Dāniju vācieši 9. aprīlī sagrāba sešu stundu laikā, lidlaukos ar bombardēšanu iznīcinot piecdesmit tās kara aviācijas lidmašīnas. Skrejceļus sagrāba izpletņlēcēji, lai Luftwaffe tūlīt sāktu Norvēģijas iekarotāju apgādi. Nacistu karakuģu atvestie karavīri sagrāba Kopenhāgenu gandrīz bez neviena šāviena, un dāņu karalis izsludināja valsts kapitulāciju. Līdzīgu uzvaru, kaut ne tik vieglu, vācieši cerēja gūt arī Norvēģijā.
Vērmahts zaudēja divus karavīrus, desmit ievainoja. Dāņiem - 16 nogalināti, 20 vai 23 ievainoti. Viņiem izdevās, sportiskā žargonā izsakoties, nezaudēt sausā: zenītartilēristi notrieca bumbvedēju Heinkel He 111, tika sašauti četri vācu tanki un 12 bruņumašīnas. Dānijas 15 tūkstošu vīru armijai, it kā pirms kara modernizētai, nebija tanku, vien piecas zviedru ražojuma bruņumašīnas.
Pārdesmit strēlnieku-velosipēdistu liela vienība, palikusi bez sakariem ar vadību, vēl centās cīnīties pierobežas pilsētas ielās, līdz pārsteigtie vācieši viņiem aizrādīja, ka valsts kapitulācija padara pretošanos nelikumīgu. Iekarotāji apjukušos dāņu drosminiekus iesēdināja autobusā un nogādāja atpakaļ viņu kazarmās. Tajās dirnot, karalistes armija un flote rātni pastāvēja līdz pat 1943. gada augustam. Tad vācieši, padzinuši it kā suverēnās Dānijas valdību un pakļāvuši valsti savai administrācijai, abas atbruņoja, karavīrus un jūrniekus internējot. Flotes vīri gan vēl paguva nogremdēt trīs desmitus no tās pussimta karakuģu.
Viss, ko varēja darīt karalis Kristiāns X - katru dienu viens pats, bez apsardzes un pat adjutanta, doties izjādē pa Kopenhāgenu, atgādinot monarhu sveicošajai tautai, ka viņš ir kopā ar pavalstniekiem. Kaut valstī attīstījās pretošanās kustība (tās galvenais panākums bija veiksmīga 7000 ebreju pārvešana uz Zviedriju) un strādnieku veikta sabotāža, dāņi kopumā iekarotājiem līdz pašām kara beigām sagādāja maz rūpju.
Kara loģistikas norvēģu motors
Pats lielākais Norvēģijas ieguldījums sabiedroto uzvarā bija kravas pārvadājošo kuģu tūkstotis. To kopējā kravu nestspēja - 4,5 miljoni tonnu, apkalpēs - 33 tūkstoši cilvēku. Pirms kara ar šīs valsts karogu kuģoja pasaules ceturtā lielākā tirdzniecības flote - septiņi procenti visu kravas kuģu globālās tonnāžas. Bez šiem kuģiem un to kravām Rietumu sabiedroto izsēšanās Normandijā vai pat Vācijas sakāve varētu būt neiespējamas.
Britu politiķis, vēlākais atbruņošanās sludinātājs un Nobela Miera prēmijas laureāts (1959) barons Filips Noels-Beikers pēc kara atzina: «Pirmā lielā Hitlera sakāve bija [gaisa] Kauja par Angliju. Tas bija pagrieziena punkts vēsturē. Ja mūsu pusē nebūtu bijusi Norvēģijas tankkuģu flote, nebūtu aviācijas degvielas, lai paceltu gaisā mūsu Hawker Hurricane un Spitfire lidmašīnas. Bez Norvēģijas tirdzniecības flotes Lielbritānija un sabiedrotie būtu zaudējuši karu.»
Turklāt tā bija ļoti moderna flote, jo pat Lielās depresijas laikā (1929-1939) norvēģu uzņēmēji riskēja investēt jaunos dīzeļa motorkuģos, īpaši tankeros (42% visu valstī reģistrēto kuģu, 18% visu pasaules tankeru). Karā divas trešdaļas šo kuģu tonnāžas tika izmantotas Lielbritānijas apgādei ar naftu.
Nacistiem izdevās sagrābt tikai pusotru simtu Norvēģijas ostās un Baltijas jūrā iestrēgušo kuģu. Savukārt likumīgā valdība tūlīt pēc iebrukuma valstī uz kara laiku nacionalizēja visus Norvēģijā reģistrētos kuģus, kas atradās ārzemēs. Tos pakļāva vienotam uzņēmumam Nortraship (Norwegian Shipping and Trade Mission jeb Norvēģijas kuģniecības un tirdzniecības misija) - pasaulē lielākajai tirdzniecības kuģu rēderejai ar galvenajiem birojiem Londonā un Ņujorkā. Nacionalizēto kuģu īpašniekiem tika solīts ne tikai kuģus pēc kara atdot, bet arī maksāt kompensāciju, un viņu rēdereju darbinieki strādāja misijas administrācijā. Kuģus denacionalizēja 1945. gada septembrī.
Pirms Nortraship izveides briti plānoja sagrābt norvēģu kuģus (līdzīgi okupētās Dānijas tirdzniecības flotei). Taču kaimiņvalsts Narvīkā un citviet apliecinātā vēlme cīnīties lika no šāda kardināla soļa atteikties. Aizsardzībai pret ienaidnieku - īpaši vācu zemūdeņu vilku bariem Ziemeļatlantijā - tirdzniecības kuģi tika organizēti lielās karavānās jeb konvojos, ko apsargāja britu, kanādiešu vai amerikāņu karakuģi. Taču arī uz pašiem kuģiem izvietoja zenītartilēriju vai lielgabalus.
Par varonību, spītējot vācu zemūdenēm un aviācijai, norvēģu jūrnieki saņēma savas valsts un britu apbalvojumus. Vienīgā sieviete starp visiem 779 kavalieriem, kas saņēma militāro Svētā Olafa ordeni ar ozollapām, bija stjuarte Maltas Margita Jonsena (1913-1987).
Ar šādu pievārdu un Britu Impērijas ordeni viņu cildināja pēc 1942. gada marta bīstamā kravas kuģu konvoja no Aleksandrijas uz aplenkto salu. Vienīgā komandas sieviete tad drīkstēja palikt Ēģiptes ostā, taču viņa nepameta komandas biedrus nāves briesmās. Tās stjuarte jau bija piedzīvojusi 1940. gada vasarā, kad citu viņas kuģi pie Spānijas nogremdēja vācu zemūdene un lielākā daļa komandas glābšanas laivā aizīrās līdz Anglijas krastiem.
Šoreiz kuģis, izturējis intensīvus vācu un itāļu aviācijas un flotes uzbrukumus, sasniedza Valletas ostu ar salas aizstāvju izmisīgi gaidīto kravu. Tur gan kuģi vēlāk sabombordēja, un stjuarte klāju pameta viena no pēdējām, jo glāba kuģa kaķi. Apbalvojot komandas stjuarti, briti Jonsenas varonību saredzēja arī kafijā, ko viņa pienesa zenītarilēristiem, kuri atvairīja ienaidnieka aviācijas uguni.
Norvēģu jūrnieki gadiem ilgi kuģoja pa pasaules jūrām, dzīvojot neziņā, kā dzimtenē klājas viņu ģimenēm un draugiem. Septiņus simtus norvēģu kuģu Atlantijā, Vidusjūrā, Ziemeļjūrā, Ziemeļu Ledus okeānā nogremdēja ienaidnieka zemūdenes, karakuģi un aviācija. Dzīvību zaudēja gandrīz 4000 to apkalpes locekļu.
Diversanti un desantnieki
Atšķirībā no Dānijas, kur nekādi būtiski ekscesi nenotika visu kara laiku, Norvēģijā akcijas pret okupantiem laiku pa laikam realizēja gan briti, gan viņu atbalstītie norvēģi. Viena no svarīgākajām operācijām notika 1943. gada februārī, kad britu ekipēta un transportēta norvēģu diversantu vienība uzspridzināja smagā ūdens ražotni Vemorkā. Tas pielika punktu nacistu jau tā diezgan iluzorajiem plāniem radīt savu atombumbu.
Laiku pa laikam Norvēģijā dislocētos vācu spēkus patraucēja arī briti. Piemēram, 1941. gada martā tie uz neilgu laiku izcēla desantu Lofotu salā netālu no Narvīkas, likvidējot vācu garnizonu un nogremdējot ostā vairākus kuģus. Salas iedzīvotāji britus sagaidīja ar sajūsmu. Tā gan jūtami mazinājās pēc tam, kad desantnieki uzspridzināja četras salā esošās zivju eļļas rūpnīcas, tā atstājot bez darba vairākus simtus vietējo iedzīvotāju. Līdzīgu reidu Lofotu, kā arī Vāsgo un Mālojas salās briti atkārtoja 1941. gada beigās.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita