XIX gadsimts nāca ar industriālo revolūciju un tādu uzdrīkstēšanos, kāda nebija piedzīvota nekad iepriekš. Runa ir par sievietēm, kuras iznāca no mājām, no saviem slavenajiem 3K (Kinder, Küche, Kirche - bērni, virtuve, baznīca), sāka iegūt izglītību un nodarboties ar lietām, kas pirms tam bija vīriešu pārziņā. Viena no tām - auto vadīšana.
Iespējams, tā bija sakritība, ka auto ēra aizsākās gandrīz vienlaicīgi ar sieviešu emancipāciju. Automobilis bija jauns, moderns un progresīvs pārvietošanās līdzeklis, ko pilnīgi no jauna nācās iepazīt kā sievietēm, tā arī vīriešiem. Šajā ziņā vairāk nekā zīmīgs ir fakts, ka auto industrijas pašu pirmo tālas distances braucienu 1888. gada septembrī ar svaigi uzbūvēto, pirms diviem gadiem patentēto trīsriteņu Benz auto veica tieši sieviete - inženiera Karla Benca sieva. Šis notikums iegājis vēsturē kā Bertas brauciens. Drosmīgā un uzņēmīgā kundze kopā ar dēliem veica 100 kilometrus no Manheimas uz Pforcheimu un pierādīja, ka viņas vīra izgudrojums ir gan moderns, gan praktisks.
Automašīnām pārņemot pārvadājumu nozari, drīz vien tās aizvietoja zirgu pajūgus. Starp citu, mašīnas Londonu izglāba no noslīkšanas zirgu mēslos burtiskā nozīmē! Pilsētā bija tik daudz zirgu, ka sētnieki nespēja vien savākt lopiņu atstātos zirgābolus, un automašīnas nāca kā glābiņš.
Dekurselas kundze nebija nekāda miniatūrā un trauslā parīziete. Arī par skaistuli viņu nenosauksi: no atklātnes uz mums raugās visai robusta sieviete lielā, smagā ziemas mētelī ar kažokādas apkakli, naģeni un cimdos.
Pirmās bija parīzietes
Nepagāja necik ilgs laiks pēc Bertas brauciena, kad notika vēl viens vēsturisks pavērsiens - pirmo reizi sieviete auto vadīšanu izvēlējās par savu iztikas pelnīšanas veidu. Tas gan notika nevis Londonā, bet tolaik ļoti progresīvajā Parīzē, un par pasaulē pirmās taksometra vadītājas godu sacentās divas dāmas - Gabijas Polenas jaunkundze un madame Inese Dekursela. Tiesa, sievietes arī pirms viņām vadīja taksometrus, taču tie bija zirgu pajūgi.
Gabija Polena tiek raksturota kā azartiska un drosmīga jaunkundze, kas uzdrošinājusies darīt XIX gadsimta beigām un XX gadsimta sākuma sievietēm netipiskas lietas - ceļojusi, braukusi ar motociklu un auto. Kā 1908. gadā raksta žurnāls The Motor-Car Journal, Polena pie auto stūres sēdusies jau 1902. gadā un gribējusi kļūt par taksometra vadītāju. Tam vajadzējis saņemt licenci un iestāties darbā kādā taksometru kompānijā, taču viņa visur saņēmusi atteikumu - šajā nozarē sievietēm neuzticējās. Tikai 1908. gadā Polenai izdevies iekārtoties darbā, un viņa ar Inesi Dekurselu abas gandrīz vienlaicīgi, vien ar pāris nedēļu intervālu, sākušas vadāt klientus, tāpēc abas uzskatāmas par pirmajām.
Dekurselas kundze gan oficiāli tiek minēta kā pirmā sieviete taksometra vadītāja, taču jau pirmsākumos Gabija Polena šo faktu kaislīgi mēģinājusi atspēkot, tai skaitā ar mediju palīdzību. Iespējams, Polena tiešām pirmā sēdās pie taksometra stūres, taču madame Dekursela ieguva ārkārtīgi plašu slavu, pateicoties publicitātei, jo tika drukātas Parīzes pastkartes ar viņu kā pirmo femme chauffeur. Tas aizēnoja visas konkurentes un faktiski izbeidza diskusiju par to, kura ir pirmā.
Dekurselas kundze nebija nekāda miniatūrā un trauslā parīziete. Arī par skaistuli viņu nenosauksi: no atklātnes uz mums raugās visai robusta sieviete lielā, smagā ziemas mētelī ar kažokādas apkakli, naģeni un cimdos. Tik nopietns apģērbs bija nepieciešams, jo automašīnas vadītāja vieta atradās ārpusē, gluži kā kučiera buka slēgtajās karietēs pirms tam. Vasaras pastkartēs viņa tērpta vadmalas kostīmā ar samta apdari un žokejnīcu galvā. Vēstures portāls Open Culture raksta, ka Gabija Polena esot bijusi ievērojami fotogēniskāka un arī kā personība ekscentriska, taču uz pastkartēm viņas bildes nez kāpēc nedrukāja.
Vilma Ņujorkā, Sūzena Londonā
1915. gada 2. janvārī The New York Times tika publicēts raksts par to, ka Jaungada dienā biznesu uzsākusi Ņujorkas pirmā sieviete taksometra vadītāja. Vilma Rasija bija īsta auto entuziaste - pirms tam viņa gadu bija nostrādājusi Daltona garāžā par mehāniķi un laikrakstam atzina, ka taksometra vadīšana ir viņas aicinājums.
Vilmas pirmie pasažieri bija vīriešu grupiņa, kas vēlējās būt par dalībniekiem nelielajā vēsturiskajā braucienā pa slavenāko Ņujorkas ielu. «Automašīna brauca pa Brodveju, radot sensāciju vairākos kvartālos. Kad mērķis bija sasniegts, Rasijas jaunkundze saņēma maksu savu pirmo braucienu un dzeramnaudu,» ziņoja laikraksts The New York Times.
Vilma Rasija bija jauna, šķelmīga un stilīga šofere; uzmanību izpelnījās arī viņas tēls: melni ādas cimdi un leoparda raksta šalle un cepure. Savukārt automehāniķes pieredze ļāva viņai izpogāt daudzus kolēģus vīriešus. Īpaši, kad mašīnai radās vajadzība ātri veikt nelielu remontu.
Pirmajām autovadītājām nācās cīnīties ar ģimenes un sabiedrības neizpratni, bet Pirmais pasaules karš Eiropā daudz ko mainīja. Vīrieši aizgāja karā, un sievietēm nācās pārņemt viņu nodarbes, tai skaitā kļūt par policistēm, pastniecēm un vadīt taksometrus. Lielbritānijā jau 1915. un 1916. gadā esot bijušas taksometru vadītājas Mančestrā un Ņūkāslā, taču kopumā taksometru kompāniju īpašnieki esot izturējušies noraidoši, uzskatot, ka tā nav piemērota nodarbošanās sievietēm un arī sabiedrība to negrib, raksta vēstures portāls Sussex History.
Un te ir stāsts par neatlaidību. Mārgareta Skota no Īstbornas ieguva autovadītājas apliecību, nopirka mašīnu un 1917. gadā vietējā Uzraudzības komitejā iesniedza lūgumu piešķirt taksometra vadītājas licenci. Prese, saprotams, bija skeptiski noskaņota, bet Skota komitejā ziņoja, ka bez negadījumiem esot nobraukusi gandrīz 9000 jūdzes (Mārgaretai ļoti paticis braukt ar auto, un viņa labprāt izlīdzējusi paziņām, viņus kaut kur aizvedot). Komiteja tik un tā pieprasīja iziet pārbaudi pie vietējā Motoru-autobusu departamenta vadītāja mistera Pērsija Elisona - ja speciālists atzīšot, ka Mārgareta spēj braukt apmierinošā līmenī, tad viņa dabūšot licenci. Te jāpiebilst, ka vīriešiem šāds tests pie mistera Elisona nebija jāiziet.
Eksāmens noritēja veiksmīgi, Skotai nekavējoties izsniedza licenci, un viņa sāka vadīt koši dzeltenu taksometru, kas dabūja iesauku Dzeltenais putns. Tagad gan Eastbourne Gazette Mārgaretu lielīja un cildināja, ka viņa klientus vedusi pat uz Londonu un Southemptonu.
Londona savu pirmo taksometra šoferi - Sūzenu Dadliju Raideri - sagaidīja 1917. gada novembrī. Arī viņa ir ļoti interesanta dāma, nākusi no augstdzimušas ģimenes. Viņas brālēns bija pērs un politiķis lords Harovbijs, bet māsa Mārgareta Gevina bija golfa čempione.
Pie Londonas ikoniskā melnā keba stūres gan sieviete apsēdās vien pēc pusgadsimta, 1967. gadā. Pēc tam, kad policijā bija izturējusi diezgan grūtu eksāmenu, kurā pārbaudīja pilsētas pārzināšanu, vēsta Londonas Transporta muzejs.
Nākamajā desmitgadē pirmo daiļā dzimuma taksometra vadītāju piedzīvoja arī Berlīne - 1929. gada 29. janvārī policijā attiecīgu licenci ieguva Ellija Blarra. Karš bija pagājis, Vācija atguvusies, un Berlīne, 1920. gadā apvienojot vēsturisko pilsētas centru ar apkārtējām pilsētām, lauku kopienām un muižu rajoniem, kļuva par trešo lielāko metropoli pasaulē pēc Londonas un Ņujorkas. Pieprasījums pēc taksometru pakalpojumiem bija liels, par Blarras braukšanas prasmi neviens nešaubījās, un viņa klientus vizināja ar glaunu, modernu Opel, raksta vēstures portāls Tip Berlin.
Sieviete pie stūres vairs nav tabu
Mēs jau sen esam pieraduši pie tā, ka taksometrus vada sievietes, taču ir vēl gana daudz zemju, kur šis arods sievietēm pavisam nesen nebija pieejams, lielākoties reliģisku aizliegumu dēļ. Taču sabiedrība mainās. Piemēram, islāmticīgajā Pakistānā pirmā taksometra šofere sāka strādāt jau 1987. gadā, bet Jordānijā - 1997. gadā. 2015. gadā britu izdevums Independent raksta par Sāru Bahaji, pirmo taksisti Afganistānā.
Stāstot par to, kā 38 gadus vecā Bahaji cenšas izdzīvot un nopelnīt sabiedrībā, kurā valda spēcīgi aizspriedumi un vīrieši, vēstījuma tonis gan ir vairāk traģisks nekā pacilājošs. Vīrs viņai nekad neļautu strādāt, «tāpēc es neesmu precējusies,» žurnālistam saka Sāra. Starp citu, viņa ar nopelnīto uzturēja 15 radiniekus, ieskaitot slimo māti.
No Arhangeļskas uz Rīgu
Bet Latvijā? Pirmie taksometri Rīgā parādījās 1924. gadā, taču ziņu par taksistēm pirmskara Latvijā vismaz publiskos avotos un periodikā nav. Padomju presē gan izdodas atrast atsauci uz šādu sievieti Rīgā, taču viņa nav pieminēta nedz slavinošā virsrakstā, nedz publikācijas pirmajās rindkopās. Tikai kaut kur zemāk tekstā lasām:
«[..] Pati pirmā sieviete, kas Rīgā iededzināja taksometra zaļo uguntiņu, ir mana stāsta varone Aleksandra Prane jeb Šura, kā viņu tagad, pēc 22 gadu kopēja darba parkā, vienkārši un draudzīgi sauc darbabiedri. Bet kopējais šofera darba stāžs Aleksandrai Pranei ir 28 gadi. Mēs iepazināmies pēc tam, kad Aleksandrai Pranei bija piešķirts Automobiļu bezavāriju vadīšanas meistares goda nosaukums. Taksometra vadītāja izrādījās slaida, stalta sieviete gaišbrūniem matiem un smaidošām acīm.» (Zvaigzne, 05.01.1974.)
Tiesa, ne latviete, kā izrādās, lasot tālāk. 1945. gada aprīlī Arhangeļskas kara komisariāts aicinājis pieteikties meitenes, kuras brīvprātīgi gribētu doties uz fronti kā auto vadītājas, un Aleksandra tā arī izdarījusi. Kad viņa pabeigusi šoferu kursus, arī karš jau bija beidzies, un Aleksandru nosūtīja strādāt uz Rīgu.
Sākumā viņa braukusi ar smago pašizgāzēju, piedaloties kara seku likvidēšanā pilsētā, vēlāk vedusi uz veikaliem maizi un citus produktus. Taču sapnis bijis par taksometru, un viņa to arī piepildījusi.
Septiņdesmitajos gados Rīgas taksometru parkā par šoferēm strādājušas 40 sievietes, vēsta žurnāls Zvaigzne. Pēc 14 gadiem laikraksts Rīgas Balss ziņo, ka 1988. gadā Rīgas taksometru parkā strādā vairāk nekā 30 taksistes, un godina veterānes - Domicellu Nemieru un Emīliju Vilcāni. Kas zīmīgi - abas ir latvietes.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita