Kristīgā ticība savas pastāvēšanas laikā ir piedzīvojusi dažādu traktējumu un teoloģiskus strīdus, kas ne vienreiz vien noveduši pie kariem. Pirmais lielais konflikts izcēlās jau Romas impērijas laikā, kad radās ariānisma novirziens.
Mūsu ēras II un III gadsimtā Romas impērija bija sasniegusi savas varenības apogeju - tās teritorija ap Vidusjūru aptvēra trīs kontinentu daļas. Tā bija saimnieciski integrēts veselums ar izteiktu iekšēju darba dalīšanu, iekšējās un ārējās tirdzniecības mehānismiem, tirgiem, sakaru sistēmu un attīstītu satiksmes ceļu tīklu («visi ceļi ved uz Romu»).
Ar militāru varu vai līgumiem impērijā iekļautās tautas romanizējās, pārņemot vienkāršotu latīņu valodu, romiešiem raksturīgo dzīvesveidu, vērtības un ideālus. Lielisks provinču integrācijas pierādījums bija fakts, ka virkne Romas imperatoru bija cēlušies no provincēm: Trajāns un Adriāns no Spānijas, Karakalla no Gallijas, Septimijs Severs no Ziemeļāfrikas, Marks Aurēlijs no Panonijas, Diokletiāns no Dalmācijas, Konstantīns no Mēzijas Balkānos. Protams, Romas politiskajā elitē notika nemitīgas iekšējas cīņas, sazvērestības un apvērsumi, reti kurš imperators nomira vecuma dēļ, atrodoties savā amatā. Tomēr iekšpolitiskās cīņas vienmēr bijusi Romas kultūras izpausme, tās nespēja būtiski ievainot un vājināt Imperium Romanum.
Milzīga loma bija kristiešu kopienu pašpalīdzības sistēmai, kas uzturēja grūtībās nonākušos draudzes locekļus. Patiesībā tā bija valstij paralēla ekonomika. Kristiešu vajāšana nespēja apturēt jaunās ticības izplatību impērijas zemēs.
Impērija pret kristiešiem
Tomēr šajā it kā nevainojamā mehānismā parādījās dziļas sociālās krīzes asni. Jau I gadsimta otrajā pusē jūdu jeb ebreju kopienā bija dzimusi jauna reliģiska mācība, kuras piekritēji apgalvoja, ka ebreju Mesija jeb Kristus nav jāgaida nākotnē. Ka tas jau bijis nesenā pagātnē. Kristus bijis romiešu nogalinātais Ješua, kurš pēc tam augšāmcēlies. Šī jaunā reliģija, ko pagāniskie romieši nodēvēja par kristietību, sāka strauji izplatīties visā impērijas teritorijā. Milzīga loma šajā procesā bija apustulim Pāvilam, kurš jauno mācību sludināja impērijas helenizēto un romanizēto tautu vidū.
Romas oficiālā vara, kas parasti bija toleranta pret impērijā dzīvojošo tautu reliģiskajām mācībām, jau mūsu ēras I gadsimtā sāka kristiešus vajāt - mērķtiecīgi un sistemātiski. Apustuļus Pēteri, Andreju, Sīmani Zelotu, Filipu sita krustā, Pāvilam nocirta galvu, Jēzus brāli Jēkabu nodūra, Tomu nodūra vai noindēja, Bartolomejam novilka ādu.
Romiešu vēsturnieks Kornēlijs Tacits (ap 57-120), kurš apraksta Nerona valdīšanas laiku (54-68), piemin kristiešu kopienu Romas pilsētā. Lai gan Tacits nosoda imperatora pārspīlēto nežēlību pret kristiešiem, viņš netieši atzīst, ka kristiešu sodīšana ir pašsaprotama.
Avotu trūkuma dēļ grūti rast viennozīmīgu atbildi, kāpēc Romas vara bija tik neiecietīga pret vienu reliģiju. Izteiktas daudzas hipotēzes: kristieši neatzina citus dievus, atteicās piedalīties valstiski svarīgajās upurēšanas ceremonijās; kristieši sāka atsvešināties no romiešu un grieķu kultūras; par kristiešiem pārējā sabiedrībā izplatījās baisi nostāsti un leģendas, piemēram, par kanibālismu, kas bija euharistijas sakramenta aplama interpretācija. Pēdējā laikā pētnieku vidū radušās arī pretrunīgākas teorijas par Romas vardarbības cēloņiem - sākotnēji kristieši esot bijuši radikāli noskaņots jūdu grupējums, kas asi vērsies pret Romu, tāpēc romieši atbildējuši adekvāti vardarbīgi. Viņu mācība mainījusies tikai pēc tam, kad bija ciesta sakāve.
Lai arī kā būtu, kristietība II un III gadsimtā strauji izplatījās impērijas valdījumos no Pirenejiem, Gallijas un Britu salām rietumos līdz Persijai, Lībijai, Ēģiptei un Mazāzijai - austrumos. Ievērojama daļa Romas sabiedrības bija mentāli nogurusi no nemitīgajiem konfliktiem ar kaimiņiem un tuvinieku zaudēšanas šajos karos, no impērijas iekšienē valdošā militārisma un vardarbības kulta. Romas dievu panteons, kurā bija iekļauti arī provinciāļu dievi, vienkāršajam pilsonim bija kļuvis nesaprotams. Tie bija daži svarīgi cēloņi, kas veicināja izvēli par labu kristīgajai ticībai.
Kristiešu draudzes darbojās nelegāli pagrīdē; kristieši veidoja savu paralēlo kultūrvidi, kas atšķīrās no pagānisko romiešu un helēņu kultūras. Milzīga loma bija kristiešu kopienu pašpalīdzības sistēmai, kas uzturēja grūtībās nonākušos draudzes locekļus. Patiesībā tā bija valstij paralēla ekonomika.
Kristiešu vajāšana nespēja apturēt jaunās ticības izplatību impērijas zemēs. Gluži pretēji, pastāv viedoklis, ka tā stiprināja kristietību, jo draudzēs iestājās tikai paši pārliecinātākie kristieši. Romiešu kristīgais rakstnieks un teologs Kvints Septimijs Tertuliāns (160-ap 220) sacīja: «Jo vairāk mūs nogalina, jo vairāk mūsu kļūst. Mocekļu asinis ir kristiešu sēkla.» Pastāv uzskats, ka III gadsimtā aptuveni 30 procenti Romas pilsoņu jau bijuši kristieši vai simpatizējuši viņu mācībai.
Kristietības uzvaras gājienā liela loma bija kristīgajai baznīcai - kristiešu reliģiskajai organizācijai. Tā pamatos noformējās jau kristietības vēstures agrīnajā posmā, kad draudzes sāka ievēlēt savas reliģiskā kulta amatpersonas - garīdzniekus jeb klēru. Vēlāk izveidojās teritoriālais dalījums baznīcas provincēs, kuru priekšgalā atradās arhibīskapi impērijas rietumos un metropolīti - austrumos.
III gadsimtā kristietības un oficiālās varas antagonisms sasniedza Romas civilizācijai bīstamu robežu. Zīmīgi, ka neilgi pēc 300. gada kristīgo ticību kā valsts reliģiju pieņēma Romas impērijas kaimiņvalsts - Armēnija. Nedaudz vēlāk - 313. gadā - Romas imperators Konstantīns I (272-337) Milānā izdeva ediktu, ar kuru dāvāja kristiešiem brīvību un atgrieza konfiscētos īpašumus. Pirmo reizi kristīgā baznīca Romā kļuva legāla, lai gan pats Konstantīns savas dzīves lielāko daļu bija pagāns un kristījās tikai neilgi pirms nāves.
Gadsimta vidū imperatora Juliāna laikā notika antīkās daudzdievības atjaunošanas mēģinājumi, taču gadsimta beigās kristietība guva pilnīgu uzvaru pār pagānismu. Imperators Teodosijs I (379-395) padarīja kristietību par vienīgo valsts reliģiju, aizliegdams visus pagāniskos kultus. Tas bija jauna laikmeta sākums Eiropas civilizācijā - pāreja no antīkās pasaules uz kristīgajiem viduslaikiem.
Ariānisma pamatlicējs
Ārijs jeb Ariuss (ap 256-336) bija Lībijā vai Kiprā dzimis berberu tautības kristietis, viņa tēva vārds bija Amonijs. Ārijs studēja grieķu filozofu darbus, sevišķi platonismu, kā arī kristiešu rakstus. Domājams, ka viņš ievēroja askēta dzīvesveidu.
313. gadā Ārijs tika iecelts par prezbiteru Aleksandrijas pilsētā Ēģiptē. Balstoties uz grieķu filozofijas loģiku, sāka sludināt, ka Dēls nevar būt vienāds ar Tēvu, ka Dēls ir Tēva radīts, tātad bijis laiks, kad Dēla nebija. Dievs Tēvs ir mūžīgs, bet Dēlam ir sākums, uzskatīja Ārijs. Viņš guva plašu piekritēju pulku, kurā bija ievērojami tā laika kristīgie domātāji. Aleksandrijā izcēlās konflikts starp vietējo bīskapu un Āriju un viņa piekritējiem, kuru vidū bija Nikomēdijas Eisebijs. Tas bija garīdznieks, kurš vēlāk - 337. gadā - kristīja imperatoru Konstantīnu, kad tas atradās uz nāves gultas.
Ārijs piedalījās Nīkajas pirmajā koncilā, taču pēc tam, kad zaudēja teoloģiskajās diskusijās, kopā ar diviem sekotājiem tika izsūtīts uz Ilīrijas provinci Balkānos. No turienes Ārijs devās uz Palestīnu.
Imperators Konstantīns pēc savu kristīgo māsu ieteikuma ļāva Ārijam atgriezties un atjaunoja viņu baznīcas kopībā. Ārijam tomēr bija jāatsakās no savām radikālākajām idejām. Neraugoties uz izlīgumu, Konstantinopoles bīskaps esot lūdzies Dievu par ātrāku Ārija nāvi. Tā drīz arī pienāca - Ārijs nomira Konstantinopolē. Viņa ideoloģiskie pretinieki paziņoja, ka Ārijs miris tāpēc, ka viņa organisms nav izturējis sirdsapziņas pārmetumus.
Pirmā lielā kristiešu šķelšanās
Kristietība iznāca no pagrīdes. Tā kļuva par oficiālu Romas reliģiju un pēc būtības - par Romas valsts varas instrumentu. Tomēr drīz nācās secināt, ka kristīgajā kultā ir daudz neskaidrību un pat pretrunu. Tas bija viegli izskaidrojums - agrāk, darbojoties pagrīdē, kristiešiem nebija pietiekamu savstarpējo kontaktu, lai vienotos par ticības dogmatiku. Nebija pat skaidrības, kuras rakstu liecības par Jēzus dzīvi un darbiem ir un kuras nav pieskaitāmas Svētajiem rakstiem. Arī kristiešu rakstos bija daudz neskaidrību un pat iekšēju pretrunu.
II gadsimta beigās agrīno kristiešu draudzēs bija sākusi veidoties dogma par Svēto Trīsvienību. Viens no pirmajiem, kurš to pieminēja, bija jau iepriekš minētais Tertuliāns. Viņš lietoja apzīmējumu Trinitas, lai skaidrotu Tēva, Dēla un Svētā Gara attiecības - vienotību būtībā, bet atšķirību personās. Kristiešu domātāju vidū III gadsimtā par šo tēmu sākās nebeidzamas diskusijas. Vairākums kristīgo teologu apgalvoja, ka Dēls ir vienā būtībā ar Tēvu, ka Kristus ir pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks. Tomēr vienprātības nebija. Aleksandrijas prezbiters Ārijs un viņa sekotāji, balstoties uz loģiku, sludināja, ka Dievs Tēvs ir vienīgais mūžīgais Dievs, ka Jēzus Kristus ir Dieva radīts, tātad nav mūžīgs un ka bija laiks, kad Dēla nebija.
Tādējādi, lai arī bija likvidēta šķelšanās pilsoņu vidū - pagāni pret kristiešiem, pilnīgi negaidot izcēlās jauns teoloģisks konflikts pašu kristiešu vidū. Strīdi par Svēto Trīsvienību izgāja ārpus teoloģiskās diskusijas ietvariem, tie pārņēma arī vienkāršo impērijas tautu. Kāds laikabiedrs rakstīja:
«Ja jūs kādam Konstantinopolē palūgsiet samainīt sīknaudu, viņš tūlīt sāks diskutēt ar jums, vai Dēls ir radīts vai ne. Ja jūs jautāsiet par maizes kvalitāti, jūs saņemsiet atbildi: «Tēvs ir lielāks, Dēls ir mazāks.» Ja jūs izteiksiet vēlēšanos nomazgāties vannā, jums atsacīs: «Pirms Dēla radīšanas nebija nekā.»»
Teoloģiskas diskusijas par Kristus dabu un attiecībām ar Dievu Tēvu pārņēma ne tikai Konstantinopoli un Aleksandriju, bet arī daudzas citas impērijas pilsētas un kristiešu draudzes.
«Ja jūs kādam Konstantinopolē palūgsiet samainīt sīknaudu, viņš tūlīt sāks diskutēt ar jums, vai Dēls ir radīts vai ne. Ja jūs jautāsiet par maizes kvalitāti, jūs saņemsiet atbildi: «Tēvs ir lielāks, Dēls ir mazāks.» Ja jūs izteiksiet vēlēšanos nomazgāties vannā, jums atsacīs: «Pirms Dēla radīšanas nebija nekā.»»
Lai novērstu šos trūkumus, Konstantīns 325. gadā lika impērijas kristīgo draudžu vadītājiem bīskapiem pulcēties Mazāzijas pilsētā Nīkajā (tagad Iznika Turcijā). Tur sabrauca vairāk nekā 250 bīskapi, galvenokārt no impērijas austrumu provincēm, un uzsāka ilgstošas teoloģiskas diskusijas par Svēto Trīsvienību. Bīskapu sapulcē jeb koncilā piedalījās ievērojamākie tā laika teologi, kā arī pats imperators Konstantīns.
Garo diskusiju iznākumā Ārija mācība jeb ariānisms tika nosodīts un pasludināts par herēzi jeb ķecerību. Tādējādi Nīkajā tika definēta «pareizā» ticība jeb katoļticība (vispārējā, universālā) kā pretstats dažādām teoloģiskām «novirzēm», no kurām pati masveidīgākā bija ariānisms. Neraugoties uz zaudējumu disputā un Ārija padzīšanu no koncila, viņa mācība turpināja izplatīties. Imperators Konstantīns atklāti nenostājās ne vienā, ne otrā pusē, viņam svarīgāka bija impērijas kristiešu vienotība.
Interesanti, ka pašu Konstantīnu kristīja ariānis Eisebijs no Nikomēdijas, kuram vēlāk bija iespaids arī uz imperatora dēlu Konstanciju II (317-361) - ariāņu nometnes atbalstītāju. Vēl neiecietīgāks ariānis bija Konstancija II sekotājs amatā - imperators Flāvijs Valents (328-378), kurš sāka vajāt Nīkajas ticības piekritējus.
Katoļu stāvokli glāba imperators Flāvijs Teodosijs I (347-395), kurš bija nikns ariānisma pretinieks. Teodosijs 380. gadā par vienīgo impērijā atļauto pasludināja Nīkajas ticību. Vienlaikus viņš vērsās arī pret pagāniem un gnostiķiem. Teodosijs pavēlēja slēgt ariāņu dievnamus, aizliedza viņiem noturēt dievkalpojumus un izraidīja bīskapus, kas neatbalstīja Nīkajas ticību. Pateicoties Teodosija pūliņiem, tika apturēta ariānisma izplatīšanās, un svaru kausi nosvērās par labu katoļiem. Viņa valdīšanas laikā katoļticība (latīņu un grieķu valodā) kļuva par dominējošo impērijā. Tomēr tās vēl nebūt nebija ariānisma beigas.
Gotu apustulis
Bībeles tulkotājs Vulfila jeb Ulfiass (311-383) bija grieķu izcelsmes gūsteknes un gota dēls, kurš piedzima gotu kontrolētajā Dākijā. Viņa vecāki bija kristieši, bet apkārtējā gotu vide pagāniska. Gotiem bija raksturīgs tas pats pagānisms, kas visiem citiem ģermāņiem - ticība pēcnāves dzīvei Valhallā, dažādu kareivīgu dievu pielūgšana.
Vulfilas dzīves laikā sākās gotu kristianizācija. Viņu zemēs bija izveidojušās kristīgās draudzes, uzceltas baznīcas un tika noturēti dievkalpojumi vietējā valodā. Tiek uzskatīts, ka Vulfila, būdams ariānis, četrdesmit savas dzīves gadus sludināja kristietību grieķu, latīņu un gotu valodā. Ap 375. gadu viņš palīdzēja huņņu vajātajiem kristīgajiem gotiem šķērsot Donavu un nokļūt Romas teritorijā.
Vulfilam tiek piedēvēta arī gotu alfabēta izgudrošana, izmantojot grieķu, latīņu burtus un ģermāņu rūnu simbolus. Ar savu Bībeles tulkojumu viņš radīja ģermāņu kristīgo terminoloģiju, kuras daļa tiek lietota joprojām. Līdz 381. gadam Vulfila kopā ar saviem mācekļiem bija iztulkojuši Bībeles nodaļas no grieķu valodas gotiski.
Zināms, ka Vulfila gotu delegācijas sastāvā vairākas reizes apmeklēja Konstantinopoli, tāpat viņš bija baznīcas koncilu dalībnieks. Ariāņu autoritāte Eisebijs no Nikomēdijas iecēla Vulfilu par gotu bīskapu. Teodosija I laikā, kad aizsākās ariānisma vajāšana, Vulfila saslima un nomira.
Ģermāņu ciltis - ariāniski kristieši
Romas impērijas ziemeļu kaimiņi bija ģermāņu ciltis - goti, vandaļi, burgundi, franki, svēbi, gepidi, tīringi, langobardi, angļi, sakši, dāņi, sveji un citi. Romas attiecības ar ģermāņiem bija pretrunīgas - no vienas puses, ik pa brīdim uzliesmoja robežkari, taču vienlaikus notika arī intensīva tirdzniecība un kultūrapmaiņa. Situācija strauji mainījās IV gadsimta vidū, kad Āzijas cilts huņņi, kas mita stepēs pie Melnās jūras, negaidot uzbruka ostgotiem. Tas visas «barbariskās» Eiropas tautas iekustināja grandiozai migrācijai Romas impērijas virzienā - tā sauktajai Lielajai tautu staigāšanai. Tieši šī grandiozā vēstures pagrieziena brīdī Romu plosīja reliģiskās cīņas, kas sāka ietekmēt arī kaimiņos dzīvojošos «barbarus».
Lielā mērā pateicoties gotu-grieķu izcelsmes ariāņu bīskapam Vulfilam, šo kristietības veidu pieņēma liela daļa ostgotu un vestgotu. Ariāniskā kristietība ar gotu un Vulfilas starpniecību izplatījās tālāk citu ģermāņu cilšu vidū. Īpaši jāuzsver vandaļu cilts, kuras turpmākajā vēsturē ariānismam būs ļoti liela nozīme. Par ariāņiem kļuva daļa burgundu un langobardu. Iespējams, tas notika, pateicoties Vulfilas Bībeles tulkojumam - gotu valoda bija saprotama arī citām ģermāņu ciltīm.
Ariānisma panākumiem ģermāņu cilšu vidū bija vairāki cēloņi. Pirmām kārtām, kristoties ariānismā, ciltis nepakļāvās Romas baznīcas autoritātei. Ariānisms ļāva klausīties Svētos rakstus ģermāņiem saprotamā valodā - tā bija milzīga priekšrocība. Arī ariānisma Svētās Trīsvienības interpretācija bija ģermāņiem skaidrāka - no Dieva bija dzimis Dēls, kurš ir jaunāks par Tēvu.
Ariānisms, kas atradās konfliktā ar Romas katoļu baznīcu, stiprināja ģermāņu hercogu autoritāti savu cilts locekļu vidū, jo vienkāršie ģermāņi nereti izjuta skaudību un nepatiku pret visu romisko. Ariānis bija slavenais vestgotu vadonis Alarihs I, kura vadībā 410. gadā vestgoti ieņēma Romu - Roma krita pirmo reizi astoņu gadsimtu laikā; pēdējo reizi daļēji to ieņemt bija izdevies galliem.
Pārliecināts ariānis bija leģendārais ostgotu hercogs Teodorihs I Lielais (454-526), kurš valdīja Itālijā pēc Rietumromas impērijas bojāejas un nereti tiek dēvēts par pirmo viduslaiku valdnieku. Teodorihs tomēr centās būt tolerants pret katoļiem, kas bija Itālijas iedzīvotāju lielākā daļa. Viņam, līdzīgi kā kādreiz imperatoram Konstantīnam, sabiedrības vienotība bija pirmajā vietā.
Pārliecināti ariāņi bija vandaļu cilts hercogi: gan Gunderihs (407-428), kurš izveidoja vandaļu valsti Pireneju pussalā, gan Genserihs (389-477). Genseriha vadībā vandaļi un viņu sabiedrotie - skitiem un sarmatiem radniecīgie alani - pārcēlās pāri Gibraltāram un izveidoja Ziemeļāfrikā vandaļu-alanu valsti.
Atšķirībā no ostgota Teodoriha vandaļu valdnieki bija reliģiski neiecietīgi un ieņemtajās teritorijās asi vērsās pret Nīkajas ticības piekritējiem. Iespējams, 455. gada vandaļu uzbrukums Romai, kuru viņi veica ar savu floti no Āfrikas un kura dēļ pēc daudziem gadsimtiem viņu cilts vārds ieguva nelāgu slavu, bija reliģiskā konflikta motivēts.
Zīmīgi, ka vandaļi, kuri Romā laupīja divas nedēļas, iecietīgi izturējās pret baznīcām - Svētā Pētera un Svētā Pāvila bazilika tika saudzēta. Ariāņiem kā kristiešiem Bībele un tās personāži bija svēti. Tomēr ariāņu un katoļu konflikts Ziemeļāfrikā, kas turpinājās veselu gadsimtu, bija viens no vandaļu varas norieta galvenajiem cēloņiem. Vandaļu hercogu centieni ar spēku piespiest katoļus pāriet ariānismā, dievkalpojumu traucēšana un aizliegšana romanizēto Ziemeļāfrikas iedzīvotāju vairākumam bija nepieņemama.
Ariānisms ļāva klausīties Svētos rakstus ģermāņiem saprotamā valodā, tā bija milzīga priekšrocība. Arī ariānisma Svētās Trīsvienības interpretācija bija ģermāņiem skaidrāka - no Dieva bija dzimis Dēls, kurš ir jaunāks par Tēvu.
Ariānisma noriets un bojāeja
Ģermāņu cilts franki, kas Lielās tautu staigāšanas laikā apmetās Romas Gallijas provincē, sākotnēji bija pagāni, turpretī Gallijas senāko iedzīvotāju romiešu-gallu absolūtais vairākums bija katoļticīgi kristieši. Kad franku hercogs no Merovingu dinastijas Hlodvigs (466-511) nolēma pieņemt kristīgo ticību, viņš tālredzīgi izvēlējās katoļticību. Franku valstij turpmāk pieņemoties spēkā, Katoļu baznīca un Romas pāvesti Gallijā ieguva spēcīgu sabiedroto. Pastāv viedoklis, ka Hlodviga izšķiršanās bija liktenīgs pavērsiens par labu katoļticībai visā Eiropā.
VI gadsimta pirmajā pusē aizsākās vienotās Romas impērijas atjaunošanas projekts, ko centās īstenot leģendārais Austrumromas imperators Justiniāns (482-565) kopā ar savu sievu Teodoru (500-548). Konstantinopolē dzīvojošais imperatoru pāris ar vislielāko degsmi cīnījās pret jebkādiem no Nīkajas reliģijas atšķirīgiem strāvojumiem jeb ķecerības un antīkā pagānisma izpausmēm. Lai stiprinātu Katoļu baznīcas autoritāti, tika uzbūvēta grandiozā Svētās Sofijas katedrāle.
Ariāniskie vandaļi, kas mita bijušajās impērijas zemēs Ziemeļāfrikā, Justiniānam un Teodorai bija kā dadzis acīs. Kad vandaļu valdnieks ariānis Gelimers gāza no troņa savu radinieku katoļu piekritēju Hilderihu, Justiniāns saprata, ka pienācis laiks vandaļu valsti likvidēt, un 533. gadā Austrumromas imperatora izcilākais karavadonis Belisarijs ar milzīgu karaspēku un floti sagrāva ariāniskos vandaļus Ziemeļāfrikā.
Pēdējais ariānisma revanša mēģinājums bija saistīts ar ģermāņu cilts langobardu (garbāržu cilts) iebrukumu Itālijā. Langobardi, kuru pirmdzimtene meklējama Skandināvijā, vēlāk bija pārcēlušies uz dzīvi Pannonijas līdzenumā (mūsdienu Ungārijā), kur bija iepazinuši ariānisko kristietību. Tomēr lielākā daļa langobardu tautas joprojām bija pagāni. 568. gadā langobardi sava hercoga un ariāņa Alboina vadībā pārgāja Alpu kalnus un sagrāba Ziemeļitāliju, kas pirms tam atradās Austrumromas varā. Pēc Justiniāna nāves Austrumromas vara tur bija vājinājusies. Langobardi necentās arianizēt vietējos katoļus, gluži pretēji - paši pakāpeniski pārgāja katoļticībā. Viņu hercogs Agilulfs (590-616) bija pēdējais ariānis Langobardu valsts valdnieka tronī. Pēc Agilulfa nāves viņa sieva Teodelinda aktīvi veicināja katoļticības nostiprināšanos langobardu vidū.
Gulbja dziesmu ariānisms dziedāja arī Vestgotu valstī Pirenejos. Pēc vairāku desmitu gadu ilgām iekšējām asiņainām reliģiskām cīņām 589. gadā vestgotu politiskajā centrā Toledo pilsētā tika sasaukts baznīcas koncils. Tajā katoļi ar vestgotu valdnieka Rekareda atbalstu nosodīja Ārija mācību un veicināja ariāņu konversiju katoļticībā. Viens no argumentiem bija tāds, ka ariāņi, lūk, neesot veikuši dziedināšanas un citus brīnumus. Šos notikumus spilgti aprakstījis franku katoļu bīskaps un hronists Tūras Gregors, savos tekstos dažādi zākādams un izsmiedams ariāņus. Domājams, ka Rekareda patiesais mērķis bija pragmatisks - labas kaimiņattiecības ar katolisko Franku valsti un Austrumromu.
VI gadsimtā ariāņi katoļiem lielākajā daļā Eiropas bija zaudējuši gan ideoloģiskajā, gan tiešā politiskajā, gan nereti militārajā cīņā. Katolicisma panākumus sekmēja vienotas un centralizētas baznīcas institūciju pastāvēšana un darbība gan bijušajā Rietumromas telpā, gan tobrīd varenajā Austrumromā. Ariānismam nebija organizatoriskas un institucionālas vienotības.
Ievērojama nozīme ariānisma bojāejā bija arī tādu ģermāņu-ariāņu valstu kā Ostgotu karalistes un Vandaļu karalistes sakāvei, kā arī Vestgotu karalistes un Langobardu karalistes pārejai katoļticībā. Līdz ar gotu un citu ģermāņu cilšu pakāpenisku asimilāciju un viņu valodu izzušanu bijušajās Rietumromas zemēs savu nozīmi zaudēja gotu Bībele.
Pastāv viedoklis, ka visilgāk ariānisms saglabājies Krimas pussalā, kuru tolaik apdzīvoja goti. Krima ģeogrāfiski atradās tālu no politiskās un reliģiskās varas centriem, turklāt gotu kopienas, dzīvojot izolēti, tur saglabāja savu etnisko identitāti arī nākamajos gadsimtos.
Daļa pētnieku uzskata, ka ariānisms izzuda, neatstādams tiešas reliģiskas sekas. Ir teologi, kas tomēr vēlākajās mācībās, piemēram, Jehovas liecinieku uzskatos, redz zināmas paralēles ar ariānismu. Lai kā arī būtu, diskusijas ar ariāņiem, nenoliedzami, norūdīja Katoļu baznīcu un nostiprināja Svētās Trīsvienības dogmu jeb Nīkajas ticības apliecinājumu. Paradumam diskutēt par šo jautājumu bija netiešas sekas - nākamajos gadsimtos sākās jaunas diskusijas grieķu un latīņu starpā par Svētā Gara avotu, kas novedīs pie pašas lielākās baznīcas šķelšanās XI gadsimtā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita