Par Hannibalu ir rakstīts ļoti daudz. Ironiskā kārtā šī vīra gaitas galvenokārt dokumentējuši viņa ienaidnieki - romieši. Kartāgā vēsturiskas epitāfijas nebija populāras, jo tā bija tirgotāju nācija - tur vairāk cieņā bija rēķini, reģistri un pavadzīmes. Savukārt romieši, jo īpaši Tits Līvijs un Plīnijs Jaunākais, ne tikai rakstīja par Hannibalu, bet darīja to ar cieņu un pat apbrīnu. Jo saprata - ar uzvaru pār vāju pretinieku nav ar ko lepoties, taču pieveikt tāda mēroga karavadoni - tas tiešām ir kaut kas!
Leģendām apvītais
Protams, tādu vēsturisku figūru kā Hannibalu Barku apvij arī dažādas mitoloģizētas teiksmas. Piemēram, teiciens par Hannibala zvērestu, kas nozīmē - ciešu apņēmību cīnīties līdz galam, nepārtraukti sekot saviem ideāliem. Un patiesi - būdams desmitgadīgs puišelis, viņš deva šādu zvērestu savam tēvam un pildīja to līdz pat sava mūža beigām.
Ir vēl viens slavens teiciens: Hannibal ante portas - Hannibals pie vārtiem! Romieši to no jauna atcerējās pēc vairāk nekā simts gadiem, Spartaka vergu sacelšanās laikā. Šī frāze atspoguļo bailes, ko reiz Hannibals iedvesa pašai varenākajai antīkajai impērijai.
Hannibalu vienmēr ir apvijusi ģeniāla karavadoņa un stratēģa slava. Mūsdienu kara vēsturnieki īpaši izceļ viņa prasmes manevrēt, izdomu, īpašo izlūku komandu izmantošanu un personisko drosmi. Kauja pie Kannām vēl šobaltdien tiek uzskatīta par militārās stratēģijas domāšanas paraugu. Ne velti pats Hannibals salīdzināja sevi ar Maķedonijas Aleksandru. Kā vēsta leģenda, viņš esot teicis: «Ja es būtu uzveicis Romu, tad es sevi vērtētu augstāk par Aleksandru, bet tā - esmu tikai pēc viņa...»
Kartāgas uzplaukums
Kartāga bija pilsētvalsts, ko savulaik bija dibinājuši feniķiešu kolonisti, kuri šeit ieceļoja no mūsdienu Libānas piekrastes un Sīrijas ziemeļrietumu teritorijām. Feniķieši, kurus no viņu sen apdzīvotajām vietām lēnām izspieda kaimiņi, galvenokārt asīrieši, bija spiesti meklēt jaunas mītnes vietas.
Būdami tirgotāji un izcili kuģotāji, viņi sāka apmesties daudzās Vidusjūras piekrastes teritorijās. Visvairāk viņus ieinteresēja tolaik romiešiem vēl nepiederošā Sicīlijas sala un Āfrikas ziemeļkrasts. Te tad arī IX gadsimtā pirms mūsu ēras tika dibināta Kartāgas pilsēta, kuru romieši pilnībā iznīcināja pēc Trešā pūniešu kara. Nosaukums «pūnieši» atvasināts no vārda «pūni» - tā sevi dēvēja paši kartāgieši.
III gadsimtā pirms mūsu ēras Kartāga bija kā austrumu un rietumu tirdzniecības starpniece. Pilsētā tolaik dzīvoja ap 700 000 iedzīvotāju, kamēr uzplaukstošajā Romā - vien 300 000.
Hannibals piedzima 247. gadā pirms mūsu ēras ievērojama feniķiešu karavadoņa un valstsvīra Hamilkara Barkas ģimenē. Tēvs ļoti lepojās ar saviem trim dēliem, bet vecāko nosauca par Hannibalu - tas bija ļoti izplatīts pūniešu vārds. Viņa bērnība pagāja Ibērijā, tagadējā Spānijas teritorijā. Vidējais brālis Hasdrubals vēlāk piedalīsies Hannibala karagājienā pret Itāliju, vadīs karaspēku Spānijā un kritīs kaujaslaukā. Jaunākais brālis Magons kritīs Itālijā.
Te vēl viens leģendārs stāsts par Hannibalu. Kad bērnībā visi trīs brāļi dauzījušies, tad tēvs viņus vērojis un teicis: «Lūk, lauvēni, kurus audzinu, lai viņi satriektu Romu!»
Taču kādēļ gan vajadzēja uzveikt Romu? No kurienes šādas iedomas?
Karadarbības sākums
Kartāgas valsts politiskā struktūra tajos laikos ļoti atšķīrās no Romas Republikas. Roma, apvienojot Itālijas novadus savā paspārnē, stūrēja nosacītas demokrātijas virzienā. Romieši ļoti lepojās ar to, ka visi pilsoņi piedalās valsts pārvaldē. Savukārt Kartāga bija absolūti oligarhiska valsts - to pārvaldīja neliela bagātu aristokrātu un, kā vēlāk izrādīsies pēc Hannibala pieredzes, arī ļoti alkatīgu un gļēvu ļautiņu grupa.
Kartāgiešu armijā atšķirībā no Romas karaspēka bija tikai algotņi. Rekrūšus vervēja Spānijā, Gallijā, Ziemeļitālijā un Āfrikā. Tos komandēja valsts nozīmēts karavadonis - tāds bija Hannibala tēvs, pēcāk arī viņš pats.
Roma un Kartāga kļuva par sīvām pretiniecēm. Starp abām norisinājās cīņa par plašām teritorijām no Pireneju pussalas līdz Eifratai, no Melnās jūras ziemeļu skitu stepēm līdz pat Sahāras smiltājiem. Pirmais pūniešu karš bija divu jūras lielvalstu cīņa par Sicīliju (264-241 p.m.ē.). Romieši izrādījās stiprāki, bet kartāgieši bija spiesti pamest salu un izmaksāt uzvarētājiem pamatīgu kontribūciju.
Hamilkars karoja varonīgi, varētu pat teikt - izmisīgi. Pēc Sicīlijas kampaņas neveiksmes viņš devās komandēt kartāgiešu spēkus Spānijā, kur notika sadursmes ar vietējām ciltīm. Tur viņam izdevās ieņemt sudraba raktuves, kas palīdzēja saglabāt kaujasspējīgu armiju un norēķināties ar algotņiem. Taču pats Hamilkars to uztvēra tikai kā prelūdiju turpmākajiem konfliktiem ar Romu.
Visi trīs dēli kopā ar viņu atradās kara nometnē un lēnām apguva militārās stratēģijas ābeci. Par Hannibala izglītošanos mums ir grūti spriest, jo nekādas liecības nav saglabājušās. Jādomā, ka viņu apmācīja privātskolotāji. Jaunietis ļoti labi apguva grieķu valodu - pēc viņa romiešu biogrāfa Kornēlija Nepota atmiņām, Hannibals hellēņu mēlē pat esot uzrakstījis pāris grāmatas. Te gan jāatgādina, ka grāmata tolaik skaitījās teksts uz viena tīstokļa.
Hannibala bērnība beidzās ar zvēresta došanu. Vai tā tiešām bija tāda, kādu apraksta vēsturnieki, - mums nav zināms. Lai kā arī būtu, trīs gadus pēc Pirmā pūniešu kara tēvs desmitgadīgo zēnu aizveda uz templi un pavēlēja zvērēt, ka visu savu dzīvi viņš ziedos cīņai pret Romu.
229. gadā pirms mūsu ēras Hamilkars gāja bojā. Hannibalam tobrīd bija 18 gadi, bet armijas vadību uzņēmās viņa vecākās māsas vīrs Hasdrubals. Hannibals tika nozīmēts par kavalērijas komandieri. Kad 221. gadā pirms mūsu ēras Hasdrubalu nogalināja algoti slepkavas, karaspēks par savu karavadoni vienbalsīgi ievēlēja tobrīd 26 gadus veco Hannibalu. Kartāgas senāts gan par šādu notikumu pavērsienu nebija sajūsmā, tomēr neriskēja iebilst algotņu vēlmēm. Iznākumā Hannibala kandidatūra tika apstiprināta - un tā liktenis sniedza viņam iespēju izpildīt reiz doto zvērestu.
Par stratēģa privāto dzīvi ir ļoti maz informācijas, vien tas, ka it kā esot bijusi sieva spāniete. Ir pieminēts, ka viņam bijušas pilnīgi vienaldzīgas daudzās daiļās gūsteknes… Hannibalam bija citas intereses: viņš dzīvoja tikai viena mērķa dēļ un bija gatavs izmantot pat mazāko iespēju salekties ar romiešiem. Piemēram, tiekoties ar romiešu sūtņiem, uzvedās ļoti izaicinoši, taču pēdējie izlikās to nemanām.
Otrais pūniešu karš
Tad Hannibals spēra soli tālāk un ar visu savu armiju astoņus mēnešus Pireneju pussalā aplenca Romas vasaļu pilsētu Saguntu. Un tikai pēc tam, kad romiešiem šis tik svarīgais robežbastions krita, Romai neatlika nekas cits, kā pieprasīt Kartāgai izdot Hannibalu. Hannibals to tik vien bija gaidījis... Kartāgieši, protams, neizdeva savu karavadoni, un tā sākās Otrais pūniešu karš.
Romiešu stratēģiem jau iepriekš bija skaidrs plāns: karadarbību uzsākt divās frontēs - Āfrikā un Spānijā. Taču Hannibals šīs Romas štābu ieceres ātri vien izjauca. Viņš savu lielo armiju - aptuveni 80 tūkstošus vīru - novirzīja uz Itāliju. Tolaik tā tika uzskatīta par neiespējamo misiju, jo maršruts šķērsoja divas monumentālas kalnu grēdas - Pirenejus un Alpus. Kuram gan varēja ienākt prātā doma tikt tām pāri? Tikai Hannibalam!
Viņš pārvietojās neticamā ātrumā, ar savu personīgo piemēru iedvesmojot visu armiju. Tits Līvijs rakstīja:«Viņš vienādi pacieta gan svelmi, gan salu. Ēdiens un dzēriens bija vienkārša nepieciešamība, nevis baudīšana. Arī fizisko slodzi un miegu viņš varēja apvienot gan dienā, gan naktī. Daudzi redzēja, ka karavadonis, ietinies parastā vadmalas apmetnī, atdusējās uz zemes starp pārējiem kareivjiem, kuri stāvēja uz vakts. Arī kaujas laukā viņš bija pirmais un pēdējais to pameta.»
Pirenejiem Hannibala armija burtiski pārskrēja pāri. Tālāk virzījās uz Alpiem, un to ledainās virsotnes Kartāgas armija pārvarēja 15 dienās - un burtiski uzgāzās uz galvas romiešiem Ziemeļitālijā, Po upes zemienēs.
218. gada novembrī pirms mūsu ēras Po pietekas Tičīno tuvumā Hannibals sakāva sava nākamā uzvarētāja tēvu - konsulu Publiju Kornēliju Scīpionu. Tā paša gada decembrī pie citas Po pietekas, Trēbijas, Hannibals izcīnīja vēl vienu kauju.
217. gada 21. jūnijā pirms mūsu ēras pie Trazimendes ezera norisinājās batālija, kurā Hannibals visā spozmē apliecināja savu karavadoņa talantu. Tas bija asiņains slaktiņš - krita romiešu konsuls, un tika iznīcināti desmitiem tūkstoši leģionāru. Romieši izmisumā iecēla karalaika diktatoru - Kvintu Fābiju Maksimu, kurš drīz vien tika pie palamas Kunktators jeb Lēnīgais. Patiesībā gan viņš bija saprātīgs vīrs, kurš apzinājās, ka nevajag uzreiz skriet virsū Hannibalam un ka labāk ir ar nelieliem uzbrukumiem un partizānu taktiku no negaidītiem slēpņiem pamazām nogurdināt un novājināt baiso ienaidnieku. Taču tauta jau saprātīgus vadoņus nemīl, tādus uzskata par gļēvuļiem - un drīz vien Lēnīgais tika atstādināts.
Taču priekšā bija vēl viena grandioza batālija - 216. gadā pirms mūsu ēras Rietumitālijā pie Kannām. Kauja, kura tagad ir iekļauta visās militārās taktikas mācību grāmatās. Un vēl viena romiešu armija bija pagalam…
Jau likās, ka Roma ir nolemta iznīcībai. Hannibals devās uz Apūliju un 211. gadā stāvēja pie Romas vārtiem. Bet tur atskanēja vēsturiskie vārdi - Hannibal ante portas. Taču viņš necentās ieņemt pilsētu uzreiz, viņš turpināja manevrēt un gaidīt papildspēkus un savu brāli Hasdrubalu, kurš tuvojās no Spānijas. Taču gaidīja velti, jo ceļā šī armija bija cietusi sakāvi.
Romieši lēnām atguvās. Tā ir apbrīnojama šīs nācijas īpašība - saglabāt drosmi, spēt pārgrupēties un mācīties no savām kļūdām. Pirmajā pūniešu karā viņi iemācījās karot uz ūdens. Iesākumā kartāgieši, ģenētiski jūrasvilki, bija stiprāki. Taču romieši izdomāja abordāžas tiltiņus, ko pārsvieda no kuģa uz kuģi, tādējādi pārvēršot kauju tādā kā sauszemes variācijā.
Tagad, Otrajā pūniešu karā, viņiem pretī stājās kartāgiešu (numīdiešu) kavalērija, kura zibenīgi reaģēja un deva nāvējošus triecienus. Un romieši, kas līdz tam bija paļāvušies uz saviem smagi bruņotajiem kājniekiem, atkal bija spiesti mācīties un veidot savas jātnieku vienības.
Te vēlreiz jāpiemin, ka Hannibala armiju veidoja tikai algotņi, bet Romu aizstāvēja tās pilsoņi savu interešu dēļ. Tā bija vērā ņemama motivācija. Kamēr Hannibals, gaidot papildspēkus, manevrēja jau bez redzamiem panākumiem, romieši grāva pūniešus Spānijā un sāka tos atspiest arī daudzās citās vietās.
Kartāgas konvulsijas
Hannibalu nodeva savējie. Par tālākajiem notikumiem viņš vēlāk tikai noteica: « Hannibalu uzvarēja nevis Roma, bet Kartāgas senāts.» Proti - senāts vienkārši beidza finansiāli atbalstīt armiju. Kartāgas aristokrātiem šķita, ka slavenais karavadonis drīz var kļūt par bīstamu konkurentu cīniņā par varu. Personība, kuras diženums ir pāri cilvēku sapratnei, baida un mulsina. Nē, viņi atklāti neuzstājās pret Hannibalu, viņi vienkārši beidza viņu atbalstīt.
Savukārt romiešiem uzradās talantīgs stratēģis - Publijs Kornēlijs Scīpions Jaunākais, kurš vēlāk ieguva godpilno iesauku Afrikānis.
204. gadā pirms mūsu ēras Kartāgas senāts atsauca Hannibalu no Itālijas, pamatojot šādu soli ar to, ka viņš vairāk ir vajadzīgs dzimtenē. Hannibals, saņēmis šo ziņu, esot teicis:
«Jau bez viltvārdības, jau tieši mani atsauc tie, kuri jau sen gribēja mani no šejienes aizvākt, nesūtot naudu un kareivjus. Hannibalu uzvarēja nevis romieši - manis bieži uzvarētie un no kaujas lauka bēgušie, bet gan Kartāgas senāts ar savu naidpilno skaudību. Nevis Scīpions priecāsies un slavēs sevi par manu aizbraukšanu, bet gan Hannons, kurš citādi neko man nevarēja padarīt, vien kā iznīcinot Kartāgu un aprokot manu māju zem savām drupām.»
Āfrikā viņš atgriezās enerģijas pārpilns un gatavs jaunām uzvarām. Taču viņu gaidīja vēl tikai viena kauja - sagrāve pie Zamas, kurā kartāgieši cieta sakāvi. Tika noslēgts Romai ļoti izdevīgs miers - Kartāga zaudēja tiesības izmantot kara floti, saglabāja savus īpašumus tikai Āfrikā un bija spiesta 50 gados izmaksāt Romai ļoti dāsnu kontribūciju.
Lai cik tas būtu dīvaini, vēl kādu laiku Hannibals Kartāgā ieņēma sufeta amatu - kaut ko līdzīgu galvenajam tiesnesim. Ko viņš tiesāja? Cīnījās ar kukuļņēmējiem, ar ierēdņiem, kuri brangi nopelnīja uz kara rēķina un ar savu bezdarbību kaitēja valstij.
Taču drīz vien Hannibals uzzināja, ka Kartāgas valstsvīri ir nolēmuši apmierināt romiešu prasību par viņa izdošanu. Tāpēc 195. gadā pirms mūsu ēras viņš steigšus pameta dzimteni un devās 12 gadus ilgā emigrācijā. Sākumā viņš aizbrauca uz Sīriju, pēc tam uz Armēniju un Vitīniju, bet vēlāk jau pie Gruzijas valdnieka.
Ceļā Hannibals ne tikai glāba savu ādu, viņš mēģināja pierunāt Mazāzijas un Dienvideiropas valdniekus uzsākt cīņu pret Romu. Viņš pat piedalījās pāris nelielos militāros konfliktos pret Romu, kuros uzvarēja, taču tas, protams, nebija Hannibala mērogs. Viņam tā arī neizdevās atrast sabiedrotos, kuri paceltu kaujas karogu, kuru kādreiz lepni nesa Kartāga.
Hannibalam kā jau trimdiniekam vienmēr draudēja, moderni izsakoties, deportācija. Nelielās Mazāzijas valsts Vitīnijas valdnieks Prūzijs, kurš nemitīgi bija spiests manevrēt starp saviem lielākajiem un varenākajiem kaimiņiem, bija gatavs izdot viņu romiešiem. 183. gadā pirms mūsu ēras Vitīnijas kareivji aplenca Hannibala slēptuvi. Kad sirmais karavadonis uzzināja, ka visi atkāpšanās ceļi ir nogriezti, viņš no gredzena, ko vienmēr nēsāja sev līdzi, iedzēra indi.
Trēbija 218. gads p.m.ē.
Pirms iebrukuma Itālijā Hannibals savas armijas rindas papildināja ar galliem, kuri nebija apmierināti ar romiešu uzkundzēšanos un kļuva par vienu no galvenajiem trumpjiem pirmajā lielajā uzvarā.
Trazimende 217. gads p.m.ē.
Pirms kaujas laukā tikties ar Romas leģioniem, Hannibals trīs dienas un četras naktis veda savu armiju cauri purvājiem pie Arno upes. Te, izņemot vienu, gāja bojā visi atlikušie ziloņi. Pats kartāgiešu vadonis pēc smaga iekaisuma zaudēja vienu aci. Taču, pateicoties šim pārdrošajam manevram, viņš apgāja romiešu sagatavotos nocietinājumus un pārsteidza konsulu Flamīniju. Kad romieši bija nostiprinājušies uz neliela sauszemes pleķa, viņiem pēkšņi no visām pusēm uzbruka pūnieši.
Kannas 216. gads p.m.ē.
Pie Kannām Hannibals nostādīja savu karaspēku pusmēness formā, centrā atstājot vājākās vienības. Kad romieši sāka atspiest un vietām pārraut armijas centru un ielauzties dziļāk kartāgiešu rindās, numīdiešu kavalērija un abi spēcīgie flangi aplenca praktiski visus romiešu leģionus un tos burtiski izkāva. Šī kauja kļuva par kara taktikas klasiku.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita