Diez vai ārpus Francijas būtu daudz cilvēku, kuri kaut ko dzirdējuši par nelielo Verdenas pilsētiņu apmēram pusceļā starp Mecu un Reimsu, ja vien nebūtu Pirmā pasaules kara. Pirms 110 gadiem tieši šai pilsētai bija lemts kļūt par bezjēdzīgas asinsizliešanas simbolu un pēdējo atdusas vietu 300 000 (!) franču un vācu karavīru.
Vācijai un tās sabiedrotajiem 1915. gads bija veiksmīgs. Vāciešiem bija izdevies Krievijai atkarot Poliju un Kurzemi, Austroungārija beidzot bija sakāvusi Serbiju, bet turki bija novērsuši britu mēģinājumus pārņemt kontroli pār Dardaneļiem Galiopoles kaujā. Tagad vajadzēja gūt panākumus arī rietumu frontē.
Par vietu, kur dot pretiniekam galveno triecienu, tika izvēlēta Verdena: te atradās gan svarīgs transporta mezgls, gan arī cietoksnis, par kuru cīņas risinājās vēl 1870. gada Franču-prūšu kara laikā. Vācu armijas ģenerālštāba priekšnieka Ēriha Falkenhaina aprēķins bija vienkāršs un cinisks: pamēģināsim šajā rajonā koncentrēt maksimāli lielus spēkus, lai ar negaidītu triecienu pārrautu fronti un atvērtu ceļu uz Parīzi, tā sagraujot visu franču aizsardzību.
Tāds bija, ja tā var teikt, plāns A. Bija arī plāns B: ja fronti neizdotos pārraut, tad vismaz sarīkot frančiem tādu asinspirti, ka pāris mēnešu laikā Francijas armija noasiņotu un nebūtu spējīga turpināt cīņu, kas savukārt novestu pie franču izstāšanās no kara. Vienkāršoti sakot: ja franči atkāpjas, tad zaudē Verdenu; ja neatkāpjas un pretojas, tad zaudē savu armiju.
Tiesa, nav īsti saprotams, kāpēc Falkenhains bija iedomājies, ka vācu zaudējumi kaujā būs ievērojami mazāki. Kā pavisam drīz pierādīja dzīve, šādas iedomas bija ārkārtīgi maldīgas.
Kaujas plāns un sākums
Uz papīra viss bija vienkārši un pārliecinoši. Tā kā jau ilgu laiku Verdenas apkaime skaitījās frontes klusais sektors, frančiem te bija salīdzinoši nelieli spēki, arī Verdenas cietokšņa fortu lielgabali bija demontēti un nosūtīti uz citiem frontes iecirkņiem kā vienkārša lauka artilērija. Franču pavēlniecība uzskatīja, ka no cietokšņiem vairs nav nekādas jēgas. Sava loģika šajā domā bija, jo pašā kara sākumā vācu smagā artilērija bija piespiedusi salīdzinoši ātri kapitulēt varenos Namīras un Ljēžas cietokšņus Beļģijā. Verdenas kaujas laikā gan atklājās, ka pavisam cietokšņus norakstīt tomēr ir pāragri, taču līdz šādai atklāsmei vēl bija jānonāk.
1916. gada februāra sākumā Verdenas apkaimē tika koncentrēti lieli vācu spēki, turklāt vāciešiem to izdevās paveikt pilnīgā slepenībā, pārvietojoties tikai naktīs un pastiprinot pretgaisa aizsardzību tā, lai neviena franču izlūklidmašīna netiktu pāri frontes līnijai. Te diezgan pamatīgs akmens metams franču izlūkdienestu dārziņā, jo tie pilnībā nogulēja lielu vācu masu pārvietošanos frontes tuvumā. Arī tad, kad īsi pirms uzbrukuma parādījās signāli par aizdomīgu kustību frontes otrā pusē, franču augstākie komandieri no brīdinošajiem ziņojumiem atgaiņājās, uzskatot, ka vācieši īsteno dezinformācijas kampaņu un īstais uzbrukums gaidāms kaut kur pavisam citur.
Saskaņā ar Falkenhaina plānu uzbrukumu vajadzēja ievadīt grandiozai artilērijas apšaudei. Šim nolūkam iecerētā pārrāvuma vietā tika koncentrēti 542 smagie 420 mm lielgabali, 17 305 mm haubices, kā arī vairāki simti mazāka kalibra lielgabalu. Uz katru kilometru šajā frontes sektorā bija vairāk nekā 100 vācu lielgabali, kuriem bija sagādāti divarpus miljoni šāviņu. Uzbrukuma sākumu nemitīgo lietavu dēļ nācās uz nedēļu atlikt, kas palielināja risku, ka franču izlūki kaut ko pamanīs. Taču vācieši velti uztraucās - pirmais trieciens pretinieku pārsteidza, pilnīgi nesagatavotu.
21. februāra rītausmā vācu artilērija atklāja viesuļuguni, kas turpinājās līdz pēcpusdienai. Tika aprēķināts, ka tikai vienā nelielā sektorā jeb 500x1000 metros trāpīja 80 000 šāviņu. Efekts bija satriecošs, jo daudzviet franču priekšējās pozīcijas bija tā izārdītas, bet paši karavīri cietuši tik lielus zaudējumus, ka nespēja pretoties vācu kājnieku uzbrukumam. Lai arī ar zaudējumiem, tomēr vāciešiem izdevās ieņemt franču priekšējās līnijas ierakumus. Vairāki franču bataljoni bija iznīcināti līdz pēdējam cilvēkam.
Pirmās dienas vakarā Falkenhainam bija pamats justies apmierinātam, jo pagaidām notikumi risinājās pēc plāna. Taču tieši šajā brīdī viņš pieļāva pirmo kļūdu. Tā vietā, lai raidītu kaujā jaunas vienības un attīstītu uzbrukumu, mēģinot pārraut arī nākamo aizsardzības līniju (pavisam pie Verdenas frančiem tādas bija četras), vācieši paņēma pauzi līdz rītam, lai sakārtotu spēkus.
Pa to laiku franči paspēja atjēgties un steigšus pievest papildspēkus, lai aizdrīvētu caurumus savā aizsardzībā. Tomēr arī dažās nākamajās dienās pārspēks bija vācu pusē, un franči tikai izmisīgi mēģināja atvairīt vienu uzbrukuma vilni pēc otra.
Pavisam muļķīgā veidā franči zaudēja vienu no galvenajiem Verdenas nocietinājumiem - Duomona fortu. To 25. februārī ieņēma saujiņa vācu karavīru (ir pat versija, ka tikai viens Brandenburgas pulka seržants). Viņi nejauši iemaldījās kādā forta tranšejā, bet tā izrādījās pilnībā neaizsargāta. Vīri pa to bez grūtībām nonāca fortā un tur uzdūrās bariņam apjukušu franču kareivju, kuri uzreiz padevās gūstā.
Pēc tam par fortu norisinājās ilgas un ļoti asiņainas kaujas, līdz tikai pēc pāris mēnešiem frančiem to izdevās atkarot.
Nežēlīgas kaujas ritēja arī par netālo Vo fortu, kam vēlāk saimnieki mainījās 13 reizes. Izrādījās, ka forta betona sienas aizstāvjiem tomēr kalpo par itin labu aizsegu artilērijas apšaudē, tāpēc pretinieku no turienes izsist varēja tikai asiņainā tuvcīņā.
Ne soli atpakaļ!
Šajā kritiskajā situācijā par Verdenu aizstāvošās armijas komandieri tika iecelts ģenerālis Filips Petēns - tas pats, kurš Otrā pasaules kara laikā kļuva par kolaboracionistu un vadīja Francijas Višī režīma valdību. Taču tas būs vēlāk, tagad, Pirmajā pasaules karā, tieši pie Verdenas Petēns kļuva par nacionālo varoni. Viņš bija apņēmības pilns noturēt aizsardzības līniju, un šo apņēmību Petēnam izdevās iedvest visai savai armijai. Ne soli atpakaļ - tāds bija franču lozungs.
Uz Verdenu plūda arvien jauni papildspēki, arī automašīnas ar munīciju un pārtiku. Ar aizmuguri armiju savienoja viens vienīgs ceļš, ko franči iedēvēja par Svēto ceļu. Tas stiepās 80 kilometru garumā, un kārtībā to uzturēja vesela sapieru divīzija. Pirmajās dienās armijas apgādē iesaistīja 3500 kravas mašīnas, bet vēlāk to skaits palielinājās līdz 12 000. Tās plūda nerimstošā straumē: uz Verdenu veda munīciju, pārtiku un arvien jaunus karavīrus, bet pretējā virzienā tūkstošiem ievainoto.
Franču karavīri demonstrēja apbrīnojamu varonību, vienu pēc otra atvairot vācu uzbrukumus, kurus visus aizsāka artilērijas apšaude. Lai palielinātu tās efektivitāti, vācieši daļu lielgabalu centās nogādāt pēc iespējas tuvāk priekšējām līnijām. Tas pa dubļainajiem laukiem un ceļiem bija ļoti grūti izdarāms, turklāt vācu artilēristi kļuva par mērķi saviem franču kolēģiem. Tikai vienā dienā bojā gāja 7000 vācu lielgabalu vilkšanā izmantotie zirgi, arī artilēristu rindās zaudējumi bija ļoti lieli. Vācu artilērija mainīja taktiku un sāka vairāk apšaudīt pretinieka lielgabalu pozīcijas, nodarot tām lielus zaudējumus, taču arī paši cieta ne mazāk.
Februāra beigās kļuva skaidrs, ka vācu uzbrukums ir iebuksējis. Atstājot kaujas laukā vairākus desmitus tūkstošu kritušo, vācieši bija pavirzījušies uz priekšu tikai sešus kilometrus. Līdz Verdenai bija atlicis vēl apmēram tikpat, taču bija skaidrs, ka ar līdzšinējām metodēm līdz pilsētai netikt.
Tāpēc Falkenhains nolēma mainīt taktiku un izdarīt to, ko vajadzēja jau pašā sākumā, - tā vismaz uzskatīja vairāki vācu ģenerāļi. Proti - paplašināt uzbrukuma sektoru un dot triecienu frančiem ziemeļos no Verdenas, kur vācu pozīcijas iestiepās Māsas upes rietumu krastā. Te lielākās cīņas izvērsās par augstieni ar daiļrunīgu nosaukumu - Le Mort Homme jeb Mirušais vīrs, kā arī par netālo augstieni, kurai nebija nosaukuma, tikai numurs - augstiene 304.
Sākumā arī te veiksme smaidīja vāciešiem un viņiem izdevās mazliet pavirzīties uz priekšu. Taču drīz vien uzbrukums noslāpa. Nelīdzēja pat iespaidīgais artilērijas atbalsts: pirmajā uzbrukumā Le Mort Homme vācieši iztērēja 17 dzelzceļa vagonus ar artilērijas munīciju. Lietā laida arī indīgo gāzu šāviņus, tomēr vairumā gadījumu franči šādiem notikumiem bija gatavi un bija ekipēti ar gāzmaskām.
Parastais vācu uzbrukuma scenārijs bija apmēram šāds: vispirms artilērijas apšaude, tad gāzu uzbrukums, kuram seko kājnieku triecienvienības, bruņotas ar ugunsmetējiem. Pēdējo ieroci vācieši pie Verdenas izmantoja visai bieži, un nebūs pārspīlēti sacīts, ka visā ķeizariskajā armijā nebija cilvēku, kurus franču karavīri ienīstu vairāk par ugunsmetēju operatoriem. Gūstā tos principā neņēma.
Aprīļa sākumā pie Verdenas franči bija zaudējuši 89 000 kritušo un ievainoto, vācieši nedaudz mazāk - 81 000. Taču ne viena, ne otra puse nebija noskaņota piekāpties, tāpēc asiņainās kaujas turpinājās. Artilērija abās pusēs darbojās praktiski nepārtraukti.
Kāds franču virsnieks, kurš aizstāvēja Le Mort Homme augstieni, notikumus aprīļa sākumā aprakstījis šādi: «Pēdējās divas dienas mirkstam ledainos dubļos, bet virs galvas plosās briesmīga artilērijas uguns, no kuras mūs pasargā tikai šauri ierakumi. Vācieši patlaban neuzbrūk, tas būtu pārāk muļķīgi. Rezultāts: kopā ar mani šeit ieradās 175 cilvēki, bet atgriezās tikai 34. Daži ir daļēji sajukuši prātā un neko neatbild, kad es viņiem ko jautāju.»
Slapjās tranšejas
Britu kara reportieris Filips Džibss par stāvokli rietumu frontē 1915. gada beigās.
«Mūsu karavīru drēbes nekad neizžuva. Viņi visu laiku atradās slapjās tranšejās un mitrās blindāžās. Viņi gulēja mitrās drēbēs un zābakos, kuri bija piesmēlušies ar ūdeni, dzēra ar lietus ūdeni atšķaidītu tēju un ēda ar dubļiem sajauktus konservus. Taču visu to viņi uztvēra ar filozofiju «cieties un smaidi» un smējās; ierakumos es tiešām pauzēs starp šāviņu sprādzieniem dzirdēju smieklus. Knapi no tranšejām paspēja izsūknēt ūdeni pēc vienām lietavām, kad klāt bija nākamās un pārvilka svītru visam darbam. Nocietinājumi tika izskaloti, un ūdens no jauna piepildīja tranšejas; nebija nekāda glābiņa no vācu artilērijas šrapneļiem, kas sajaucās ar lietu un dubļiem. [..] Karavīri visu laiku staigāja slapjos apavos un drīz vien pārstāja just kājas. Aukstās un mitrās pēdas uzpampa un kļuva nejutīgas, bet pēc tam sāka degt kā ugunī. Kad pienāca laiks rotācijai, daudzi tranšejas spēja pamest tikai līšus vai ar biedru palīdzību.»
Nāvējošā gaļasmašīna
Vienā ziņā franču un vācu pavēlniecības pieeja karaspēka organizēšanai atšķīrās. Franči regulāri veica vienību rotāciju, ik pēc dažām dienām vai nedēļas priekšējās pozīcijās pabijušos karavīrus atvelkot uz aizmuguri un nomainot ar svaigiem bataljoniem. Turpretī vācieši visu laiku kaujā raidīja vienas un tās pašas vienības. Protams, regulāri papildinot to sastāvu. Iznākumā vairākos pulkos personāls divos mēnešos pilnībā nomainījās, jo zaudējumi bija sasnieguši 100 procentus. Uz aizmuguri atpūsties vācu vienības atvilka labākajā gadījumā pēc mēnesi ilgām kaujām. Un, kaut gan zaudējumi abās frontes pusēs bija diezgan līdzīgi, lielāks kaitējums bija nodarīts tieši vāciešiem. Ilgajās kaujās no viņu ierindas bija izsisti praktiski visi pieredzējušie karavīri, kamēr frančiem regulārā rotācija vismaz daļu zinošo veterānu ļāva saglabāt.
Te vietā būtu jautājums: vai abu pušu komandieri bija akli un nejūtīgi maitasgabali, ja reiz turpināja dzīt nāvē jaunus un jaunus karavīru tūkstošus? Diez vai, taču viņi, līdzīgi kā mediķi, kuriem regulāri nākas saskarties ar nāvi, bija izstrādājuši diezgan cinisku aizsargreakciju.
Piemēram, britu ekspedīcijas korpusa komandieris Duglass Heigs apzināti izvairījās no hospitāļu apmeklēšanas, jo pēc tam, kā stāstīja viņa dēls, tēvam esot kļuvis fiziski slikti. Līdzīga attieksme bija arī Francijas armijas komandierim Žofram, kurš arī vairījās no kontaktēšanās ar sakropļotiem karavīriem. Štāba virsniekiem viņš to bija skaidrojis tā: «Citādi man nebūs dūšas nākamreiz dot pavēli iet uzbrukumā.» Tieši tāpat no skarbās ierakumu realitātes abstrahējās arī vācu augstākie komandieri.
Aprīļa otrajā pusē franči sāka regulārus pretuzbrukumus, cenšoties izsist pretinieku no nesen zaudētajām pozīcijām. Par ierastu lietu kļuva saķeršanās tuvcīņā, kas gan taustāmus ieguvumus nenesa. Ja dienā pretinieku izdevās atspiest 100 metrus atpakaļ, tas jau tika uzskatīts par panākumu - kaut gan par to ar savu dzīvību bija samaksājuši vairāki simti cilvēku.
Kaujas visu laiku izvērtās šaurā zemes strēmelē, un apgalvojumā, ka vācieši divos mēnešos frančiem pie Verdenas atkarojuši tik pieticīgu teritoriju, ka nepietiktu pat savu zaudēto vīru apbedīšanai, ir liela daļa taisnības. Patiesībā gan apglabāt izdevās tikai daļu kritušo. Par pārējiem parūpējās nemitīgā artilērijas uguns, saplosot bojāgājušo ķermeņus un aprokot zem zemes vāliem.
Izteiksmīgu kaujas aprakstu ir atstājis 21 gadu vecais franču karavīrs Alfrēds Žubērs. 23. maijā viņš savā dienasgrāmatā ierakstīja: «Cilvēce ir zaudējusi prātu! Tai jābūt trakai, lai darītu to, kas notiek šeit. Kāda asinsizliešana! Cik šaušalīgas slepkavošanas ainas! Nav vārdu, lai aprakstītu te notiekošo. Pat elle nav tik briesmīga. Cilvēki ir sajukuši prātā!» Tas kļuva par pēdējo ierakstu Žubēra dienasgrāmatā. Nākamajā dienā viņu saplosīja vācu šāviņš.
«Visa apkārtne pilna ar līķiem...»
Britu parlamenta deputāta, rietumu frontē karojošā Valentīna Fleminga vēstule draugam Vinstonam Čērčilam, 1914. gada novembris.
«Pirmais un galvenais iespaids - tas ir neaptverami graujošais artilērijas spēks, kas iznīcina ne tikai cilvēkus, dzīvniekus un ēkas, bet arī pašu dabu. Iedomājies vismaz 15 kilometrus platu joslu no Lamanša līdz Vācijas robežai Bāzeles apkaimē, pilnībā piegāztu ar cilvēku līķiem un izkropļotu ar steigā raktiem kapiem; kur visas fermas, ciemati un ēkas pārvērsti gruvešu kaudzēs; kur lauki, ceļi un koki ir šāviņu izšķaidīti; kur apkārtne pilna ar zirgu, govju, aitu un kazu līķiem, kas saplosīti gabalos un izmētāti uz visām pusēm. [..] Te visi dienu un nakti dzīvo nemitīgās bailēs no visdažādāko šāviņu dārdoņas un kaukšanas, no milzīgiem ļaunu vēstošiem dūmu mākoņiem, no ievainotu cilvēku kliedzieniem un pamestu, varbūt ievainotu dzīvnieku vaidiem. Te ierakumos sēž cilvēki brūnās, pelēkās un zilās uniformās, netīri, neskuvušies, ar iekritušām acīm. Viņi atrodas pastāvīgā sasprindzinājumā un bez iespējas atbildēt nebeidzamajām artilērijas zalvēm, kas tiek izšautas uz viņiem no piecu sešu kilometru attāluma. Viņi priecājas par jebkuras puses kājnieku uzbrukumu, kas ļauj sastapties un cīnīties ar dzīviem ienaidniekiem, nevis ar neredzamām un neuzvaramām mašīnām.»
Sabiedrotie, palīgā!
Savā ziņā Falkenhainam tomēr bija taisnība - Verdenas asinspirts jūtami izsmēla Francijas armijas dzīvā spēka resursus. Maija sākumā ģenerālis Petēns bija spiests atzīt: «Ja sabiedrotie neiejauksies, mēs zaudēsim.» Jau no Verdenas kaujas pirmajām nedēļām franči lūdza palīdzību gan britiem, gan arī krieviem. Aicināja viņus aktīvāk darboties savos frontes sektoros, lai piespiestu vāciešus pārsviest uz turieni daļu no spēkiem, kas atradās pie Verdenas.
Taču briti bija aizņemti ar lielā uzbrukuma gatavošanu pie Sommas. Viņi to bija iecerējuši uzsākt vasarā un atteicās kaut ko darīt pirms laika. Arī krievi pēc 1915. gada sakāvēm un zaudējumiem nebija ar mieru pāriet uzbrukumā agrāk par vasaru. Tā nu frančiem nācās turēties pretī vāciešiem līdz pat jūlijam.
Vācu pavēlniecībai jau maija beigās bija skaidrs, ka pie Verdenas viņiem fronti pārraut neizdosies, taču uzbrukumi tik un tā turpinājās. Falkenhains zināja, ka briti gatavo uzbrukumu pie Sommas, tāpēc bija noskaņots līdz tam nolaist pēc iespējas vairāk asiņu frančiem, lai neļautu viņiem palīdzēt britiem. Pret šādu stratēģiju iebilda vācu 5. armijas komandieris kroņprincis Vilhelms (dzimtenē, starp citu, iesaukts par Verdenas miesnieku). Viņš vēlāk rakstīja:
«Verdenas kaujas mēneši manā atmiņā ir pats smagākais kara periods. Es jau zināju, kāds būs rezultāts. Pārāk daudz es biju ticies un runājis ar virsniekiem un karavīriem, lai lolotu kādas ilūzijas. Sirds dziļumos es biju pret uzbrukuma turpināšanu, taču man nācās pildīt pavēli.»
Pavēle bija skaidra - uz priekšu, uzbrukumā! Jūnija sākumā vāciešiem atkal izdevās ieņemt Vo fortu, kura aplenktajam garnizonam bija beidzies ūdens, tāpēc nācās padoties. 22. jūnija uzbrukumā vāciešiem pavīdēja cerību stars: izmantojot jauna veida nāvējošu hlora gāzi, vāciešiem izdevās izsist no ierindas daļu franču artilēristu un ielauzties kājnieku pozīcijās. Taču nekur daudz tālāk viņi tā arī netika, un Verdenu sasniegt neizdevās arī šoreiz.
Jūlija sākumā kopējā aina mainījās, jo 1. jūlijā briti sāka solīto uzbrukumu pie Sommas. Četras dienas vēlāk austrumu frontē sākās slavenais Brusilova pārrāvums, dodot smagu triecienu Austroungārijai. Vāciešiem nācās pievērst uzmanību citiem frontes iecirkņiem un no Verdenas pārsviest uz turieni vairākas divīzijas un smagās artilērijas baterijas. Lielā kauja par Verdenu bija beigusies, un cīņas šajā apkaimē atsākās tikai rudenī, kad savukārt uzbrukumā devās franči. Taču arī viņiem frontes līniju nekur daudz tālāk pavirzīt neizdevās.
Kāds tad bija baisās asinsizliešanas rezultāts? Abās pusēs kritušo skaits bija prātam neaptverams: piecos mēnešos galvu bija nolikuši vismaz 140 000 vāciešu un 160 000 franču. Laikam jau diezgan likumsakarīgs iznākums, ja zinām, ka uz šo nelielo zemes pleķi šajos piecos mēnešos tika izšauti 20 miljoni (!) artilērijas šāviņu. Vēl šobaltdien šī zeme nav izmantojama lauksaimniecībā, jo ir pilna ar šķembām. Senos notikumus pat 110 gadus pēc šī skaudrā ārprāta atgādina reljefs - tas ir vienās bedrēs no artilērijas apšaudēm.
Verdena ir viens no spilgtākajiem Pirmā pasaules kara bezjēdzības simboliem - šeit savu nāvi sagaidīja simtiem tūkstoši cilvēku, taču frontes līnija tā arī palika praktiski turpat, kur bijusi. Bet tālāk uz ziemeļiem jau sākās nākamās nāves orģijas - kauja pie Sommas, kurai veltīsim stāstu kādā no nākamajiem Nezināmās Kara Vēstures numuriem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita