Vai allaž neitrālā Šveice piedalījās Otrajā pasaules karā? Teiksiet - nē? Īsti nebūs patiesība, jo vismaz Šveices aviācija karadarbībā piedalījās diezgan intensīvi un rezultatīvi. Kurā pusē šveicieši karoja? Paši savā!
Hermaņa Gēringa Luftwaffe 1940. gada jūnijā jutās kā debesu pavēlnieki, kuriem cienīgu pretinieku nebija visā Eiropā. Laikam jau varenība sakāpa galvā, jo, kad 1. jūnijā 36 vācu bumbvedēji pēc Marseļas bombardēšanas devās mājup, lidotāji nolēma uztaisīt īsceļu un doties uz dzimto lidlauku Bavārijā pa taisno cauri neitrālajai Šveicei.
Tas nebija labs lēmums. Nekavējoties gaisā pacēlās 12 Šveices Gaisa spēku iznīcinātāji (ironiskā kārtā tie bija Vācijā iepirkti meseršmiti) un bez garām runām notrieca divus gaisa telpas pārkāpējus. Kā gan lai te neatceras teiksmu par Dāvidu un Goliātu, kur spēkos it kā vājākais Dāvids pieveica milzi Goliātu...
Deutsche Luftwaffe pret Schweizer Luftwaffe
Asinis brēca pēc atriebības. Vācieši bija apņēmības pilni atmaksāt šveiciešiem par šādu pazemojumu. Tika izstrādāts viltīgs atmaksas plāns. 4. jūnijā Luftwaffe atkal pārkāpa Šveices robežu - šoreiz tas bija vientuļš bumbvedējs He-111. Tam bija mānekļa loma - pēc īsas vizītes Šveices gaisa telpā tas devās uz Franciju, cerot, ka šveiciešu iznīcinātāji medību azartā metīsies pakaļ.
Tā arī notika - 12 šveiciešu meseršmiti Bf.109E vajāšanas karstumā ielidoja Francijas teritorijā, kur tos jau sagaidīja 29 vācu iznīcinātāji. Taču sadursmes iznākums gluži nebija tāds, kā bija iecerējis Gērings ar biedriem: gaisa kaujā tika notriekts jau pieminētais vācu bumbvedējs, kā arī divi iznīcinātāji, savukārt šveicieši zaudēja tikai vienu lidmašīnu. Tātad rezultāts 3:1 Šveices labā. Ja pieskaitām iepriekšējo sadursmi, tad pat 5:1.
Tā lietas nevarēja atstāt, tāpēc Luftwaffe štābā dzima jauns plāns. Tas bija apstiprināts visaugstākajā līmenī, jo varēja izraisīt nopietnu starptautisku konfliktu. Proti - 8. jūnijā Šveices gaisa telpā ielidoja vācu bumbvedēju un iznīcinātāju vienība ar mērķi sagraut lidlauku, kurā bāzējās šveiciešu lidmašīnas. Negaidīts šis pasākums gan neizdevās, jo vāciešiem ceļā gadījās šveiciešu patruļlidmašīna, kas gan nekavējoties tika notriekta, taču lidotāji pirms bojāejas paspēja pa radio informēt biedrus par iebrukumu. Gaisā atkal pacēlās 12 šveiciešu meseršmiti un bezbailīgi metās pretī robežas pārkāpējiem. Kaujas iznākums: trīs notriektas vācu lidmašīnas pret vienu zaudētu šveiciešu.
Luftwaffe atkal bija piedzīvojusi pazemojumu, turklāt no pretinieka, kas virknē parametru atpalika no vācu gaisa spēkiem. Piemēram, Šveices iznīcinātāji nebija aprīkoti ar radiostacijām, kas ļautu pilotiem savā starpā sazināties, tāpēc viņi gaisā izlīdzējās ar zīmju valodu. Nebija arī radaru staciju - to funkcijas pildīja 220 novērošanas posteņi, kuros dežurēja nevis profesionāli karavīri, bet gan vietējie zemessargi. Tie 1940. gada pirmajos sešos mēnešos bija ziņojuši par 395 gaisa robežas šķērsošanas gadījumiem, tātad nevar teikt, ka vācieši nejauši iemaldījās Šveices teritorijā tikai vienu reizīti. Taču vispazemojošākais vāciešiem bija fakts, ka arī šveiciešu iznīcinātāju piloti bija zemessargi. Tiesa, viņi visi lieliski orientējās savā teritorijā un regulāri veica treniņlidojumus.
Pēc gaisa kauju fiasko vācieši nolēma lieku reizi neizaicināt likteni un šveiciešu aviācijas bāzu iznīcināšanu uzticēt sauszemes diversantiem. Taču arī šai vienībai, kas Šveicē ieradās 1940. gada jūnija vidū, neklājās neko daudz labāk. Atklājās, ka savus lidlaukus šveicieši sargā tikpat rūpīgi kā gaisa telpu, un diversantus sagaidīja ložu krusa.
Tādu apkaunojumu vācieši, kuri tikko bija sakāvuši Franciju, nespēja pārdzīvot. Hitlers bija gatavs kārtīgi pārmācīt spītīgo kaimiņvalsti, tādēļ tās tuvumā jau tika koncentrētas karaspēka vienības, kurām kārtējā zibenskarā vajadzētu sakaut Šveici. Vērmahta 12. armija bija gatava doties uzbrukumā.
Konfiscējam un paņemam sev!
Šveiciešiem Hitlera nodomi nebija noslēpums, tāpēc Šveices armijas komandieris ģenerālis Anrī Gizāns deva rīkojumu saviem gaisa spēkiem turpmāk neielaisties kaujās ar vāciešiem, ja tie atkal pārkāps gaisa telpas robežu. Tā viņš cerēja izvairīties no provokācijām, kas Hitleram dotu ieganstu invāzijai.
Tomēr beigu beigās fīrers nolēma likt Šveici mierā. Iemesli šādam lēmumam bija vairāki. Pirmkārt, neitrālās Šveices bankas Vācijai lieti noderēja dažādām finanšu operācijām. Otrkārt, bija skaidrs, ka nekāda vieglā pastaiga vācu karaspēku Šveicē negaida. Pretī stātos labi sagatavota un motivēta tautas armija, kurai palīdzētu Šveices reljefs un klimats. Ieņemt kalnu pārejas, kurās šveicieši bija izveidojuši veselu bunkuru un tuneļu sistēmu - tas bija praktiski neizpildāms uzdevums. Ja kaut ko tādu vācieši mēģinātu darīt, zaudējumi būtu milzīgi.
Tāpēc 1940. gada vasaras otrajā pusē un rudenī starp abām valstīm iestājās kaut kas līdzīgs pamieram. Laiku pa laikam kāda vācu lidmašīna ielidoja Šveices gaisa telpā, un šveiciešu iznīcinātāji to piespieda nolaisties. Taču šādi incidenti bija vien atsevišķi gadījumi - parasti vācieši vienkārši bija apmaldījušies kalnainajā vidē. Šādās reizēs šveicieši vācu lidmašīnas paturēja sev un ieskaitīja savos gaisa spēkos.
Bija gan arī kāds īpašs gadījums: reiz Šveices teritorijā, vajājot britu lidmašīnas, ielidoja vācu nakts iznīcinātājs Bf.110G. Šveicieši piespieda to nosēsties. Atšķirībā no citām reizēm, kad vācieši īpaši neprotestēja pret šādu lidmašīnu pievākšanu, šoreiz izcēlās pamatīgs tracis. Šveicē nonākušais Bf.110G bija jaunākais modelis, aprīkots ar radaru un modernāko lielgabalu, tāpēc vācieši uztraucās, ka šīs tehnoloģijas varētu nonākt angļu un amerikāņu rokās.
Beigu beigās abas puses noslēdza vienošanos: šveicieši apņēmās iznīcināt nelaimīgo lidmašīnu, lai tā nenonāktu sabiedroto rokās, savukārt vācieši Šveicei uzdāvināja 12 jaunākos iznīcinātājus Bf.109G. Drīz vien gan izrādījās, ka vācieši kaimiņus ir uzmetuši: lidmašīnas gan iedeva, taču tās bija pamatīgi nolietotas. Pēc kara Šveice Rietumvāciju par šādu blēdību iesūdzēja tiesā un saņēma kompensāciju.
Amerikāņi bombardē Šveici
Šveice Otrā pasaules kara laikā ļoti punktuāli ievēroja neitralitāti un vērsās ne tikai pret vācu, bet arī pret britu un amerikāņu robežpārkāpējiem. Kad 1943. gadā sabiedrotie sāka masveidā bombardēt Vāciju, ik pa brīdim kāds bumbvedējs ielidoja Šveices gaisa telpā un tika piespiests nosēsties. Šādos incidentos bija vainojamas gan navigācijas kļūdas, gan arī apstākļu sakritība - virs Vācijas sašauto bumbvedēju apkalpes deva priekšroku nolaisties neitrālajā Šveicē, kur tika internētas un izmitinātas salīdzinoši labos apstākļos, nevis nonākt vācu koncentrācijas nometnē.
Bija arī gadījumi, kad sabiedroto lidotāji apzināti ielidoja Šveicē, lai tiktu tur internēti līdz kara beigām un viņiem vairs nevajadzētu piedalīties nāvējoši riskantajās kaujās.
1944. gada vasarā gan liels skaits Šveicē internēto sabiedroto lidotāju mēģināja aizmukt no speciālās nometnes. Bēga apmēram tūkstotis, bet noķert Šveices robežsargiem izdevās vien divus simtus. Pārējie acīmredzot bija tikuši līdz Francijai.
Bija arī gadījumi, kad sabiedroto aviācija Šveices pilsētas bombardēja kļūdas dēļ, noturot tās par Vācijas objektiem. Piemēram, 1944. gada 1. aprīlī 50 amerikāņu bumbvedēji nometa bumbas uz Šafhauzenes pilsētu, nogalinot un ievainojot apmēram 100 šveiciešus. Navigācijas kļūda šajā gadījumā bija 225 kilometri, kas Šveices ārlietu ministram ļāva runāt par apzinātu uzbrukumu. Sabiedrotie vainu novēla uz stipro vēju, kas ietekmējis ātrumu, un tāpēc lidmašīnu stūrmaņi kļūdījušies.
Līdzīgā kārtā sabiedroto uzlidojumos cieta arī citas Šveices pilsētas, kas atradās 200 un pat 300 kilometrus no bumbvedēju ieplānotajiem mērķiem Vācijā. Nav brīnums, ka sadusmotie šveicieši atbildēja un, piemēram, 1944. gada aprīlī notrieca amerikāņu lidojošo cietoksni, un tā apkalpe gāja bojā.
Visā kara gaitā Šveices gaisa telpu pārkāpa 6501 vācu, itāļu un sabiedroto lidmašīna. 1944. gada septembrī fiksēts pēdējais gadījums, kad šveiciešu lidotājs gājis bojā no sabiedroto uguns: viņu notrieca amerikāņu P-51 Mustang, kas pavadīja bojātu lidojošo cietoksni. Jau kara laikā Šveice pieprasīja kompensāciju par uzlidojumos radītajiem zaudējumiem, un ASV valdība tiešām izmaksāja miljonu dolāru, bet 1944. gada beigās vēl trīs miljonus. 1949. gadā šveicieši kā jau baņķieru tauta kārtīgi piesēda pie skaitļiem un iesniedza ASV galīgo aprēķinu - 14 miljoni dolāru. Amerikāņi tos arī godīgi izmaksāja.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita