Par to, cik efektīvas ir pret Putina Krieviju vērstās sankcijas, strīdi nerimst jau 12 gadus. Vieni apgalvo, ka tās nodarījušas nopietnu kaitējumu Putina režīmam, citi uzskata, ka no tām nav lielas jēgas un varbūt pat Rietumi to dēļ cieš vairāk. Taču ir skaidrs, ka Kremlis ar sankcijām, lai arī varbūt ne tik vērienīgām, rēķinājās un laikus tām gatavojās. Un noteikti ņēma vērā Staļina laika pieredzi, jo “visu tautu tēvs” arī piedzīvoja sankciju vilni, taču iemanījās tās apiet. Bet reizēm pat pavērsa sankcijas par labu PSRS - protams, tajā izpratnē, kādu par labu esam atzina pats Staļins. Ņemot vērā, ka Staļina laikā vadošā pasaules ekonomika bija ASV, galveno uzmanību pievērsīsim Kremļa attiecībām tieši ar šo lielvalsti.
Paldies nolādētajiem kapitālistiem!
ASV valdība sankcijas pret Padomju Krieviju noteica drīz pēc boļševiku apvērsuma, tā atbildot uz komunistu īstenoto Amerikas pilsoņu īpašumu nacionalizāciju Krievijā. Ilgus gadus Vašingtona vispār oficiāli neatzina padomju varu, kas gan netraucēja amerikāņiem, izmantojot trešo valstu starpniecību, veidot ekonomiskos kontaktus ar boļševikiem. Atsevišķos gadījumos pat pa tiešo, jo 1924. gadā Padomju Savienība atvēra savu tirdzniecības pārstāvniecību ASV jeb Amtorg. Tā nodarbojās ne tikai ar komerciāliem darījumiem, bet arī ar spiegošanu.
Īpaši tirdzniecība attīstījās divdesmito gadu otrajā pusē, kad Padomju Savienība sāka Amerikā iepirkt rūpnīcu iekārtas un visu citu industrializācijai nepieciešamo. Kā raksta arhitektūras pētnieks Dmitrijs Hmeļņickis, tieši amerikāņu ieguldījums bija noteicošais, lai radītu virkni militārās rūpniecības uzņēmumu:
“Alberta Kāna firma laikā no 1929. līdz 1932. gadam uzprojektēja 521 objektu (pēc citiem datiem - pat 571). Te pirmām kārtām jāmin traktoru (un tanku) rūpnīcas Staļingradā, Čeļabinskā, Harkivā, Tomskā, lidmašīnu rūpnīcas Kramatorskā un Tomskā. Kāns uzprojektēja un apgādāja ar aprīkojumu teju vai visu padomju militāro rūpniecību.”
Kompartijas XVI kongresā 1930. gada jūnijā Staļins atklātā tekstā pateica, kam boļševiki ir pateicību parādā par industrializācijas programmas realizāciju: “Tehnikas jomā mēs esam mācekļi... pirmām kārtām amerikāņu mācekļi.”
Togad padomju izlūkdienests no ASV kā lauksaimniecības tehnikas paraugus izveda divus Voltera Kristija radīto ātrgaitas tanku korpusus un attiecīgo tehnisko dokumentāciju. Tas ļāva jau 1931. gada maijā pieņemt bruņojumā šī tanka padomju modifikāciju BT-2. Līdz pat 1941. gada rudenim šīs sērijas tanki veidoja padomju tanku spēku pamatmasu. Arī visu laiku masveidīgākais tanks T-34 būtībā bija Voltera Kristija tanka modifikācija.
1931. gadā vairāku iemeslu dēļ, no kuriem galvenie bija izejvielu cenu un valūtas svārstības, lielāko lomu padomju iepirkumos sāka spēlēt Eiropa. Padomju emisāri kā mājās jutās gan pie demokrātiem, gan pie fašistiem. 1932. gada 20. maijā padomju virsnieks, aviācijas taktikas teorētiķis un Amtorg aviācijas nodaļas vadītājs Andrejs Petrovs (Sergejevs) no Ņujorkas sūtīja vēstuli citam militāristam Vladimiram Gitisam, kurš padomju tirdzniecības komisariātā pārstāvēja kara un jūrniecības jomu:
“Dzimtenē es gribētu ierasties, izbraucot caur Itāliju, lai iepazītu šīs valsts aviāciju. Tas aizņems liekas desmit dienas. Itāļu aviācija ir interesanta salīdzinājumā ar amerikāņu un franču aviāciju, un šīs zināšanas man pēc tam palīdzēs dot ieguldījumu padomju aviācijas attīstībā. Izdevumi šajā sakarā ir nenozīmīgi, jo itāļu tvaikoņu satiksme nav dārga.”
Taču neapstājās arī tirdzniecība ar ASV. Vēl vairāk - boļševiki bija ieinteresēti nodibināt diplomātiskās attiecības ar Vašingtonu. Drīz vien šāda iespēja radās, jo republikāņi zaudēja vēlēšanas un pie varas Amerikā nāca Kremlim ievērojami vairāk simpatizējošie demokrāti. Lai pamudinātu prezidentu Rūzveltu atzīt Padomju Savienību, Staļins žurnālā Boļševiks publicēja sarunu ar kādu amerikāņu uzņēmēju, kura patiesībā bija notikusi jau pirms trim gadiem. Tajā amerikānis veltīja daudz atzinīgu vārdu padomju valstij un cita starpā izmeta: “Jautājums par diplomātisko atzīšanu atrisināsies pats no sevis, kad abas puses sapratīs, ka diplomātiskās attiecības tām ir izdevīgas.”
1933. gada 13. maijā Staļinam bija konfidenciāla tikšanās ar ASV valdības ekspertu, ekonomistu un rakstnieku Reimondu Robertsu, kurš bija sajūsmā par padomju administratīvo sistēmu. Tas bija diezgan savdabīgs kungs, kurš 1932. gadā īsi pirms ieplānotās tikšanās ar toreizējo ASV prezidentu Herbertu Hūveru kaut kur pazuda. Atradās tikai pēc diviem mēnešiem - viņu atpazina, pateicoties sludinājumam avīzē. Tobrīd Robertss bija uzaudzējis bārdu un uzdevās par Reinoldu Rodžersu. Viņš nepazina savu sievu un uzvedās tik dīvaini, ka tika nosūtīts ārstēties uz psihiatrisko klīniku. Pēc tās atmiņa atgriezās, taču dažas dīvainības saglabājās. Piemēram, tikšanās laikā ar Staļinu stenogrammā atzīmēts, ka Robertss vairākkārt sācis smieties bez jebkāda redzama iemesla.
Taču attiecību uzlabošanas vārdā Staļins bija gatavs tikties pat ar tik īpatnēju kadru. Vēl vairāk - vadonis sarunā neskopojās ar komplimentiem Amerikai: “Amerikāņi mums ir daudz palīdzējuši. Palīdzējuši vairāk un drosmīgāk nekā citi. Paldies viņiem par to!”
Robertss nepalika atbildi parādā: “Nav nekā augstāka un dižāka par piedalīšanos jaunas pasaules celtniecībā, ar ko tagad nodarbojamies. Un ne tikai tagad, bet arī ar skatījumu tūkstošgadē.” Stenogrammas beigās atzīmēts, kas sarunas noslēgumā smējušies abi - gan amerikānis, gan Kremļa saimnieks. Pēdējais droši vien smējās no sirds, skatoties uz naivo amerikāni. Jo patiesībā Staļinam nebija ne mazāko simpātiju pret ASV, bija pat gluži pretēji.
Par padomju režīma patieso seju itin labi bija informēta virkne Vašingtonas politiķu, jo ne jau velti 1931. gadā ASV varas iestādes aizliedza valstī ievest kokmateriālus, kas sagatavoti četrās PSRS Eiropas daļas zonās - no Karēlijas līdz Komi. Jo amerikāņi zināja, ka mežu ciršanā pret pašu gribu iesaistīti tūkstošiem politieslodzīto. Mainoties Vašingtonas administrācijai un 1933. gadā nodibinoties diplomātiskajām attiecībām, jautājums par politieslodzītajiem no darba kārtības pazuda un embargo tika atcelts. Tirdzniecība atsākās ar jaunu sparu, un uz Padomju Savienību platā straumē plūda amerikāņu tehnoloģijas.
Ziemas karš un morālais embargo
Situācija mainījās ar Otrā pasaules kara sākumu. PSRS tajā iesaistījās, iebrūkot Polijā, bet pāris mēnešus vēlāk sākot invāziju Somijā. Pirmais agresijas akts, neraugoties uz lielo Amerikā dzīvojošo poļu kopienu, būtiski ASV un PSRS attiecības neiespaidoja, savukārt uzbrukums Somijai gan noveda pie atsaluma. Prezidents Rūzvelts Helsinku bombardēšanu nodēvēja par necilvēcīgu barbarismu un noteica tā dēvēto morālo embargo attiecībā uz aviācijas tehnoloģiju un vairāku stratēģisko preču piegādi Padomju Savienībai. Tas bija viens no faktoriem, kas izglāba Somiju. Vēlāk Staļins kādā sarunā ar līdzgaitniekiem atzina, ka ir pārāk rēķinājies ar Amerikas viedokli, tāpēc nav noslēdzis iebrukumu ar Somijas okupāciju, kas izrādījies kļūdains lēmums.
Rēķinoties ar to, ka ASV noteiktais embargo var ieilgt, Kremlis 1940. gada februārī noslēdza tirdzniecības līgumu ar nacistisko Vāciju, kas cita starpā paredzēja arī aviācijas tehnoloģiju piegādi. Tā Staļins saņēma vācu jaunāko lidmašīnu, tajā skaitā Messerschmitt Bf 109 un Bf 110, kā arī Junkers 88 paraugus un tehnisko informāciju. Savukārt PSRS Vācijai piegādāja izejvielas un pārtiku, kā arī palīdzēja apiet Lielbritānijas un Francijas noteiktās sankcijas, iepērkot pasaules tirgū dažādas preces, ko pēc tam nodeva Hitleram.
Taču draudzība ar Hitleru jau no laika gala neizskatījās droša un stabila, tāpēc Staļins neatmeta cerības atjaunot attiecības ar ASV, lai piekļūtu amerikāņu tehnoloģijām. Tādēļ karagājiens cauri Somijas purviem uz zviedru dzelzs raktuvēm tika atlikts, un iestājās stabilizācijas periods. Ārlietu ministrs Molotovs PSRS Augstākās padomes 1940. gada 29. marta sesijā atklāti aicināja amerikāņus padomāt par sankciju atcelšanu:
“Kas attiecas uz mūsu attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm, tad pēdējā laikā tās nav uzlabojušās, taču nav arī pasliktinājušās, ja neskaita tā dēvēto morālo embargo pret PSRS, kam nav nekādas jēgas, īpaši jau pēc miera noslēgšanas starp Padomju Savienību un Somiju. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu mūsu imports no ASV pat ir pieaudzis.”
1941. gada janvārī morālais embargo tiešām tika atcelts, un padomju militāri rūpnieciskais komplekss atkal varēja iepirkt amerikāņu izgudrojumus. Bet pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā 1941. gada vasarā Staļinam pavērās tāda pieeja Rietumu tehnoloģijām, par kādu viņš trīsdesmitajos gados varēja tikai sapņot.
Tirdzniecības apjoma kritums
Aina atkal mainījās pēc Otrā pasaules kara. Tad Padomju Savienībai saasinājās attiecības ar nesenajiem sabiedrotajiem, kuri savukārt pamazām slēdza tai pieeju saviem stratēģisko preču tirgiem. Iznākumā laika posmā no 1946. līdz 1953. gadam PSRS tirdzniecības balanss ar kapitālistiskajām valstīm bija negatīvs, toties ar sociālistiskajām - pozitīvs. Atšķirība starp tirdzniecību ar sociālistiskajām un kapitālistiskajām valstīm ar katru gadu pieauga un 1953. gadā jau bija pieckārtīga - 4,3 miljardi rubļu pret 864 miljoniem.
Līdz pat Staļina nāvei Kremlis centās realizēt autarķisku politiku ar mērķi padarīt sociālistiskās nometnes ekonomiku pašpietiekamu un neatkarīgu no demokrātiskajām valstīm. 1947. gada nogalē Politbiroja sēdē Staļins ieskicēja nākotnes plānus:
“Līdz karam mēs daudz vērtīga aprīkojuma ievedām no ārzemēm. Daudz rūpnīcu uzbūvējām, izmantojot amerikāņu un citu ārzemnieku aprīkojumu, piemēram, visas traktoru [un tanku - red.] rūpnīcas, aviācijas un automašīnu rūpnīcas, Urālu Smagās mašīnbūves rūpnīcu un citas. Bet tagad amerikāņi mums nedod aprīkojumu. Tāpēc mums pašiem jānoorganizē šāda aprīkojuma ražošana. Tas ir grūti, taču divu gadu laikā mēs to iemācīsimies un būsim pilnībā neatkarīgi no ārzemēm. Pēc diviem gadiem mēs vēl teiksim paldies amerikāņiem, ka viņi mums nedeva aprīkojumu un mēs bijām spiesti paši apgūt tā ražošanu.”
Un tiešām - dažu nākamo gadu laikā padomju rūpniecība izstrādāja apmēram 650 jaunus darbagaldus un ražošanas iekārtas.
Preču apmaiņa starp Maskavu un Vašingtonu ar katru gadu samazinājās un saskaņā ar oficiālajiem datiem laikā no 1946. līdz 1953. gadam kritās 12 reizes. Līdzīga aina bija vērojama tirdzniecībā ar Kanādu - te apjoms samazinājās astoņas reizes. Arī savus noguldījumus ārzemju bankās Kremlis pārvietoja no Amerikas uz Lielbritāniju un Beniluksa valstīm. Te aprēķins bija vienkāršs: kara gadījumā padomju armija dažās dienās pārņemtu kontroli pār šīm valstīm un bankām, kamēr Amerikai tikt klāt ir ievērojami grūtāk un tur noguldījumi noteikti tiktu konfiscēti.
Ķīna kā tirdzniecības starpniece
Taču pavisam bez Rietumu precēm Maskava nevarēja iztikt, tāpēc tika izdomāta shēma, kā jaunākos brāļus padarīt par starpniekiem. Piemēram, Ķīnu, ko Staļins jau 1949. gadā pasludināja par vadošo spēku: “Jūs jau tagad spēlējat svarīgu lomu. Atbildība, kas gulstas uz jums, arvien pieaug. Jums jāpilda savs pienākums pret revolucionāro kustību Austrumāzijas valstīs.”
Vienlaikus vadonis Ķīnas delegāciju, kas apmeklēja Maskavu, mierināja, ka diplomātisko attiecību neesamība ar vadošajām rietumvalstīm nav problēma. Tirgoties taču var tāpat: “Jums nevajag uztraukties par to, kā panākt atzīšanu no imperiālistiskajām valstīm. Jums ir pareiza taktika - tirdzniecība ar kapitālistiskajām valstīm. Viņiem jau ir sākusies imperiālisma krīze [1949. gada recesija - red.]. Domāju, ka tā paātrinās atzīšanu. Bet pagaidām ar viņiem vajag tirgoties...”
Runājot par drīzo atzīšanu Staļins, visticamāk, noklusēja patiesību - to, ka attiecībā uz Ķīnas lomu pasaules pārdalē viņam ir pavisam citi plāni, kam nav nekā kopēja ar diplomātiju. Tas kļuva skaidrs jau 1950. gadā, kad sākās Korejas karš, kurā vēlāk iesaistījās arī Ķīna. Taču karadarbība netraucēja Staļinam, kuram tobrīd Lielbritānija jau bija atteikusies pārdot militārajā rūpniecībā nepieciešamo kaučuku, iegādāties to caur Ķīnu. Par šo tēmu ir saglabājusies Staļina vēstule Ķīnas līderim Mao Dzedunam:
“Vēl nesen mēs dabīgo kaučuku iepirkām no angļiem, kuri ir tā monopolisti. Taču tagad viņi atsakās mums pārdot kaučuku pat minimālos apjomos. Tas rada risku, ka varam palikt nez automobiļu un aviācijas riepām, kā arī bez gumijas izstrādājumiem, kas vajadzīgi rūpniecībai. Tāpēc lūdzu jūsu palīdzību: izmantojot privātās kompānijas un citus pieejamos ceļos, iepērciet dabīgo kaučuku, lai pēc tam to nodotu Padomju Savienībai. Labi būtu tuvākajā laikā iepirkt 50 000 tonnu kaučuka. Mēs, protams, apmaksāsim visus izdevumus. Ja pirksiet caur Honkongu vai vēl kaut kā, tad pērciet mazās partijās pa 8000-10 000 tonnām.”
Mao, kurš bija pilnībā atkarīgs no padomju ieroču piegādēm, protams, piekrita iesaistīties šādā darījumā. Kremļa saimnieks par to atlīdzināja, atdāvinot ķīniešiem lidmašīnas, ko pašā Padomju Savienībā vairs neražoja:
“Kas attiecas uz jūsu rīcībā esošajiem iznīcinātājiem MiG-9, mums būtu visas tiesības tos savākt uz PSRS. Taču, tā kā jums tie patlaban ir vairāk vajadzīgi, mēs nolēmām tos atstāt jūsu rīcībā. Lai tā būtu mūsu atbilde par pakalpojumu, ko jūs mums izdarījāt, iepērkot mūsu vajadzībām kaučuku.”
Paturot prātā Staļina ieteikumus, Mao izvērsa ļoti aktīvu tirdzniecību caur Klusā okeāna ostām. Tā neaprima arī tad, kad Ķīnas karavīri Korejā nonāca aci pret aci ar britiem, kuri karoja ANO kontingenta sastāvā. Taču te savs aprēķins bija arī britiem. Kā vēlāk stāstīja ASV prezidents Trumens, britu premjers Etlijs viņam 1950. gada nogalē pavēstījis, ka vēlas izraut Ķīnu no Staļina apkampieniem:
“Mums visiem jācenšas panākt, lai Ķīna nedomātu, ka Krievija ir tās vienīgais draugs. Es gribu, lai ķīnieši pamet Krieviju. Vēlos, lai viņi kļūtu par pretsvaru Krievijai Tālajos Austrumos. Ja mēs ķīniešus uzskatīsim tikai par krievu satelītiem, tad spēlēsim pēc krievu noteikumiem.”
Iespējams, savu lomu te spēlēja ne tikai politiskais aprēķins, bet arī britu lielkapitāla intereses, kam Ķīnas tirgus bija svarīgs.
Kā raksta tā laika ASV valsts sekretārs Ačesons, prezidents Trumens, 1952. gada janvārī tiekoties ar Lielbritānijā atkal pie varas nākušo Čērčilu, esot aicinājis izbeigt šo biznesu:
“Viņš atzīmēja, ka laikā no 1950. gada novembra līdz 1951. gada decembrim komunistiskās Ķīnas ostas apmeklējuši 167 britu tirdzniecības kuģi. Tie pārvadājuši apmēram 350 000 tonnu vara mēnesī. [..] Britu kuģi veidoja vairāk nekā pusi no visiem nekomunistisko valstu kuģiem, kas veica tirdzniecību Ķīnas ostās. Kopumā britu un citu nekomunistisko valstu kuģi Ķīnā nogādāja tikpat daudz preču, cik pārvadāja viss Transsibīrijas dzelzceļš.”
Tikai pēc uzstājīgiem Trumena aicinājumiem briti pielika punktu tirdzniecībai ar ķīniešiem, pret kuriem tajā pašā laikā Korejā karoja.
Kursa maiņa. Un vēl viena maiņa
1952. gada aprīlī Maskavā norisinājās vērienīga starptautiskā ekonomikas apspriede, kurā piedalījās arī delegāti no apmēram 40 kapitālistiskajām valstīm. Pēc šī pasākuma virknē valstu arvien skaļāk izskanēja aicinājumi atcelt pret PSRS vērstās ekonomiskās sankcijas. Taču, kā atzīmē vairāki vēsturnieki, tālāk noticis diezgan negaidīts pavērsiens - Padomju Savienība acīm redzami zaudējusi interesi jautājumā par sankciju mazināšanu vai atcelšanu. Loģisks izskaidrojums te varētu būt tikai viens - ja Staļins gatavojās Trešajam pasaules karam, tad nebija jēgas iesaistīties tirdznieciskos darījumos ar tām valstīm, pret kurām jau pavisam drīz nāksies cīnīties. Un nav arī jēgas tērēt laiku nogurdinošām sarunām par ekonomiskās politikas jautājumiem.
Jau pēc Staļina nāves Kremļa nostāja atkal mainījās. Atklātas konfrontācijas plāni ar NATO tika nolikti plauktā, bet tirdzniecības sarunas atsākās. Tirdzniecības apjomi ar Ameriku un Rietumeiropu sāka palielināties, taču beigu beigās tas padomju impēriju tik un tā neglāba. Jo ekonomikas likumi ir nepielūdzami - tik kropla saimniecības sistēma, kāda tika izveidota Padomju Savienībā, ilgā perspektīvā nebija dzīvotspējīga.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita