Jāņa atklāsmes grāmatā minēti četri jātnieki, kas izpostīs pasauli pirms tās beigām: karš, bads, sērgas un nāve. Latvijas teritoriju šie postītāji, kas parasti darbojas kopā, tika apmeklējuši vairākas reizes, taču XVII gadsimtā un XVIII gadsimta sākumā tie šeit uzturējās gandrīz nemitīgi, izraisot īstu demogrāfisko katastrofu.
Jau kopš XIII gadsimta Livoniju vairākkārt piemeklēja neraža un lipīgas slimības, kuru izcelsmi pagaidām nav izdevies noskaidrot. Ir zināms, ka XVIII gadsimta sākumā buboņu mēri izraisīja baktērija Yersinia pestis, taču viduslaiku epidēmiju ierosinātājus precīzi noskaidrot nav iespējams. Epidēmijas parasti ievazāja karotāji, un tās sekoja kara un neražas izraisītajam badam.
Jāņem vērā arī baktēriju un vīrusu mutācijas, kuru rezultātā nekaitīgi mikrobi varēja kļūt nāvējoši, un otrādi. Par mēri varēja saukt vairākas infekcijas slimības, kuru simptomi bija augsta temperatūra, iekaisuši elpceļi, smaga slimības gaita un augsta mirstība.
Mazāk zināma ir, piemēram, sifilisa jeb franču slimības epidēmija Eiropas zemēs XVI gadsimta sākumā. Tolaik atsevišķi ārsti specializējās tieši sifilisa ārstēšanā - kā Hanss Šonebergers Cēsīs, kurš 1518. gadā no ordeņa mestra saņēma apliecību par sekmīgu franču slimības ārstēšanas kursu. Nav gan zināms, ko Šonebergers ārstējis - pašu mestru vai kādu citu cilvēku.
Sifiliss tālaika Eiropā bija izplatīta slimība, ar ko varēja inficēties ne tikai dzimumkontaktu ceļā. Pirmā sifilisa epidēmija izcēlās Eiropas dienvidos XV gadsimta beigās. Tā sākās 1495. gadā Francijas karaļa Šarla VIII karaspēkā, kas aplenca Neapoli. Jau nākamajā gadā epidēmija aptvēra Itālijas, Francijas, Šveices un Vācijas teritoriju, tad pārsviedās uz Austriju, Ungāriju un Poliju. 1499. gadā sifiliss parādījās Krievijā. Ap 1500. gadu tas plosījās visā Eiropā, vēlāk izplatījās arī Ziemeļāfrikā, Ēģiptē, Turcijā, Dienvidāzijā, Indijā, bet 1512. gadā sasniedza Japānu. Pirmā sifilisa epidēmija prasīja ļoti daudzas gan pieaugušu cilvēku, gan bērnu dzīvības.
Teorija par to, ka sifiliss no Jaunās pasaules ienācis ar Kristofora Kolumba ekspedīciju 1492. gadā, nav vienīgā hipotēze par slimības izcelsmi. Amerikas hipotēzi zinātnieki apstrīd, pamatojoties uz sifilisa bojātu kaulu atradumiem Eiropas viduslaiku apbedījumos, kas datēti jau ar XIV gadsimtu. Zinātnieki to izskaidro ar cita celma treponēmas baktērijas invāziju no Āfrikas, turklāt šī treponēma neizplatījās dzimumceļā.
Cita hipotēze apgalvo, ka sifiliss Āzijas un Tuvo Austrumu zemēs pastāvējis kopš senajiem laikiem. Katrā ziņā liecības par to sastopamas gan antīko autoru sacerējumos, gan tēlotājmākslā.
Tukšā Vidzeme
Pirmā lielākā demogrāfiskā katastrofa Vidzemē notika 1601.-1603. gadā, kad sasummējās tā laika visnāvējošākie apstākļi - karš, bads un sērgas. Bada šausmas aprakstītas tālaika hronikās, taču visdaiļrunīgākā liecība par postu ir 1638. gada arklu revīzijas akti. Tajos fiksēts milzīgs neapstrādāto zemnieku saimniecību skaits, kā arī ļoti daudzi kurzemnieki un igauņi, kas bija apmetušies tukšajās Vidzemes sētās.
1600. gada vasarā poļu varā esošajā Vidzemē iebruka zviedri, un karš ar neilgiem pārtraukumiem ilga līdz 1629. gadam. 1601. gada martā Dienvidamerikā notika grandiozs Vainaputinas vulkāna izvirdums, kas noveda pie klimata pārmaiņām visā pasaulē. 1601. gada aukstajai un lietainajai vasarai sekoja barga ziema, kas iznīcināja sējumus un stādījumus. 1601.-1602. gadā visā Latvijas un Igaunijas teritorijā valdīja vēl nepieredzēts bads un sērgas. Auksto un slapjo vasaru dēļ labība neizauga, tās krājumus, apģērbu un sadzīves priekšmetus zemniekiem atņēma abu karojošo pušu karavīri. Tika fiksēti daudzi kanibālisma un nekrofāgijas gadījumi.
Tas pats 1601.-1602. gadā notika arī Augškurzemē, kur plosījās bads un mēris. Sīķeles mācītājs Frīdrihs Engelke rakstīja, ka bada postā ļaudis krituši uz līķiem, ēduši tos un pat glabājuši iesālītu cilvēku gaļu. Aiz izmisuma cilvēki atkal atgriezušies pie saviem vecajiem dieviem un nesuši tiem upurus. Pēc Engelkes novērojumiem, Zviedru-poļu kara sākumā latviešu zemnieki bijuši labvēlīgi noskaņoti pret poļiem un naidīgi pret zviedriem, tomēr, karam turpinoties, Kurzemē poļu karavīri un dezertieri visu postīja arvien plašāk. Starp Daugavpili un Bausku nav bijis iespējams sastapt pat suni, nemaz nerunājot par cilvēku. Zemnieki slēpās mežos un purvos, bruņojās, pulcējās lielās vienībās un veica sekmīgus pretuzbrukumus poļiem.
Rīgas birģermeistars Francis Nīenštets savā hronikā par 1601.-1603. gada badu rakstīja, ka 1601. gadā Vidzemē nosala visa labība, bet rudzus, kas dažās vietās tika ievesti, atņēma savējie un ienaidnieka karavīri. Kazaki un poļi no zemniekiem ar spīdzināšanu izspieda pēdējo pārtiku, apģērbu un iedzīves priekšmetus. Visi ciemi un lielceļi bija pilni ar tik daudziem vīru, sievu un bērnu līķiem, ka suņi, zvēri un putni tos nespēja apēst. Starp Rīgu un Valmieru bija redzami 15-30 cilvēku pulciņi, kas devās uz Rīgu. Viņi cerēja, ka tur viņus vismaz apbedīs, nevis atstās apēšanai vilkiem un suņiem.
Nīenštets zināja desmitiem kanibālisma un maitu ēšanas piemērus. Friča Krīdnera muižā zemnieks bija ieslēdzis savus bērnus mājā un pats aizgājis, lai neredzētu viņus mirstam. Suntažu pilsnovadā kāds zemnieks pamanījis pie ceļa beigtu zirgu un iecēlis to kamanās, bet tad kāds karavīrs viņam zirgu atņēmis. Fon Donas kungam piederošajā Honighofā Siguldas pilsnovadā izsalcis vācu zēns gulējis pie beigta zirga un plēsis gaļu ar zobiem.
Straupes apvidū aculiecinieks redzējis pie beigta zirga piecus cilvēkus, kas plēsuši maitas gaļu ar zobiem, jo tiem nebijis nažu. Limbažu miestā kāds skroderis sadedzis savā namā, un izsalkušie kaimiņi līķim noēduši rokas un kājas. Bērzaunē desmit cilvēki nonāvējuši, sadalījuši un apēduši vienu cilvēku. Kāds zemnieks nogalinājis un izvārījis savu sievu un ielūdzis uz mielastu savu brāli, kurš šausmās nodūries. Cits zemnieks nonāvējis un apēdis trīs bērnus. Šādas bada briesmas, kad cilvēki ēda pašu mēslus, kājas un rokas, ilgušas līdz 1603. gadam.
Rīgas rātskungs Hermanis Bodekers savā hronikā rakstīja, ka 1601. gada rudenī un ziemā Vidzemē un arī Daugavas otrā krastā bija briesmīgs bads. Daudzi nomira no bada, ļaužu bari, gan vācieši, gan nevācieši, nāca uz Rīgu, lai paglābtos no bada. Daudzi no viņiem nomira no sala vai krampjiem pēc pilnvērtīga ēdiena apēšanas tukšā dūšā.
Līķi pie pilsētas un uz ceļiem ik dienas tika savākti un apbedīti pie Svētā Jura hospitāļa Lielajā smilšu kalnā blakus vējdzirnavām. Izbadējušies cilvēki apēda visas maitas, kas tika izvestas no galvaspilsētas. Lai arī Rīgas rāte lika pie hospitāļa uzbūvēt riju, kur nabaga cilvēki varētu rast siltu pajumti un ēdienu, viņi tur negribēja palikt, bet devās uz pilsētu.
Bodekers min gadījumu, kad 1602. gadā Suntažu mācītāja muižā kāds lietuvietis namatēva prombūtnē apēdis kroplu zēnu, vēl divus cilvēkus un lopu meitu Annu, kā arī ar nāvi sodīto slepkavu un zagļu līķus no rata un karātavām.
Sērgu posts Kurzemē
Kuldīgas pilsētas hronikā minēts, ka 1601. gada augustā visā zemē uznāca liels sals, kas nokoda visu labību laukos un ābolus kokos. Lietus uz zemes un kokos tā sasala, ka putni un zvēri uz tiem nevarēja nosēdēt. Tāpēc zemē izcēlās liels bads, kurā nomira daudzi tūkstoši cilvēku. Bada mocītie ēda maitas. Kuldīgas pilsēta un ievērojami cilvēki brūža katlos vārīja griķus, cepa maizi un izdalīja to nabaga ļaudīm. Daudzi no tiem, kas bija ilgstoši badojušies, pēc paēšanas nomira, tomēr daudzi tika izglābti. Kuldīgas tirgotāji no Dancigas un Dānijas uz Ventspili nosūtīja kuģus ar rudziem un miežiem, ko pārdeva par samērīgu cenu: 8-9 Rīgas vērdiņiem pūrā, ar ko daudzi cilvēki tika uzturēti pie dzīvības.
Bet tad 1602. gadā uznāca liels mēris, un laukos pilnībā izmira neskaitāmas zemnieku sētas. Mācītājs Johans Klīvers rakstījis, ka Kuldīgā un apkārtnē nomiruši vairāk nekā 4000 cilvēku. Kuldīgas hronikā teikts: «Kuldīgā nomira daudzi ievērojami cilvēki, kādēļ pilsēta ļoti pagrima. Bet visuvarenais Dievs atkal lika parādīties savai žēlastībai un deva labus un svētīgus gadus.»
Sērgas Kuldīgā vairākkārt atkārtojās, taču, laikus izolējot un ārstējot saslimušos, to izplatību izdevās ierobežot. 1630. gada 4. augustā mēris izcēlās namnieku Šteinhaueru ģimenē, 18. augustā pie Hansa Bernera no mēra nomira dienestmeita, tajā pašā dienā mēris apciemoja Simonu Zatleru un Silvestru Hofmani, taču saslimušie tika izārstēti un mēris apturēts.
1631. gadā Kuldīgas pilsētā valdīja neaptverama mirstība. No aprīļa līdz novembrim nomira vairāk nekā 800 cilvēki - gan jauni, gan veci, un daudzi namnieki pārcēlās uz laukiem. Bez tam vasara bija ļoti sausa. Daudzi meži izdega, un ugunsgrēku dūmi bija tik biezi, ka cauri tiem nevarēja redzēt mežu.
Lielais mēris un tā priekšvēstneši
Dažādas nelaimes Latvijas teritorijā turpinājās praktiski visu XVII gadsimtu. 1641./42. un 1645./46. gads bija neražas laiks slapjo vasaru un bargo ziemu dēļ. Taču, it kā ar sērgām būtu par maz, no 1654. līdz 1660. gadam Latvijas teritorijā norisinājās Pirmais jeb Mazais Ziemeļu karš. Vidzemi un Latgali postīja Maskavijas armija, Kurzemi - zviedri. Kara laikā plosījās gan mēris, gan bads, jo visu karojošo pušu zaldāti atņēma zemniekiem visu pārtiku un lopus.
Nepieredzēts bads Ziemeļeiropā plosījās 1691.-1697. gadā. Sevišķi smags tas bija Igaunijā, kur boja gāja 20 procenti iedzīvotāju. Kalpi, kas nesaņēma algu, un nobadinātās saimnieku ģimenes klīda apkārt laupot un slepkavojot.
Lielais mēris Latvijas teritorijā 1709.-1710. gadā uz ilgu laiku palika tautas atmiņā un kļuva par savdabīgu robežšķirtni starp laikmetiem: pirms un pēc mēra. Parādījās pat atsevišķs folkloras žanrs - nostāsti par mēri. Mēris staigājis apkārt, pieņemot dažādus veidolus: kā sīks, pelēks vīriņš ar spieķi rokā, smalks kungs vai mazs, melns sunītis. Kurās mājās viņš iegājis un pieskāries cilvēkiem, tie visi sasirguši un nomiruši. Ja kāds iztālēm pamanījis mēra vīriņu un pateicis «Dievs palīdz!», tad palicis neskarts. Vedot paša nobendēto pīšļus uz kapiem, mēris skrējis blakus un dejojis pelēka puisēna izskatā.
Lielā ziemeļu kara sākumā 1700. gadā Kurzemē ienāca Polijas karaļa Augusta Stiprā sakšu karaspēks. Zemniekiem bija jādod sakšiem labība, siens, salmi, pārtika. Neraugoties uz šādu palīdzību, sakši Kurzemē laupīja, gluži kā atrazdamies ienaidnieka zemē. 1701. gada vasarā Kurzemi okupēja zviedri, kas arī pieprasīja kara nodokļus un armijas uzturēšanu. 1704. un 1705. gadā postītājiem pievienojās krievu pulki, kas cīnījās ar zviedriem Zemgalē. Arī pēc zviedru padzīšanas stāvoklis neuzlabojās, jo Kurzemei vajadzēja uzturēt 20 000 krievu karavīrus, kuri arī paši uz savu roku aplaupīja zemniekus un namniekus.
Liepājā mēris tika ievazāts no Prūsijas 1710. gada janvārī un plosījās līdz februāra beigām. Pēc tam fiksēti vien atsevišķi slimības gadījumi. Kaites raksturīgākās pazīmes bija augsta temperatūra, galvassāpes, vājums, prāta aptumšošanās, caureja, tumši augoņi jeb buboņi ķermeņa mīkstākajās vietās - tāpēc to iesauca par buboņu mēri.
Rīgas virsmācītājs Bartolomejs Depkins, apmeklējot mēra skartos, pats bija inficējies, pārslimojis un dienasgrāmatā aprakstīja savas sajūtas. 1710. gada 8. jūlija rītā viņš pamodies ar vairākiem sāpošiem augoņiem uz gurniem un locītavās. Nākamās dienas pēcpusdienā viņš jau gulējis gultā ar karsoni, nespēku, stipru svīšanu un sāpīgu urinēšanu. Šie simptomi nākamajā rītā pārgājuši, un mācītājs varējis labi paēst, taču ap pusdienlaiku uznākušas galvassāpes un stipra svīšana. Mācītājs dzēris ārstu izrakstītos pulverus un pilienus. 10. jūlijā ārsts vēl izrakstījis kādu plāksteri, un vājinieks ar šīm zālēm turpinājis sviedrēties 2-3 dienas. 11. jūlijā viņš bijis tik vārgs, ka zaudējis spēju runāt un tik tikko varējis pateikt kaut ko sadzirdamu. 12. jūlijā mācītājam piemetusies caureja, krūtis kļuvušas smagas un rīkle aizsmakusi. Vīrs bijis tik vārgs, ka naktī šķitis izdziestam. Tomēr viņš centies glābties, likdams spilvenu pagalvī - jo bija redzējis, ka tie, kam nav spilvena, ātri mirst. Viens dakteris uzskatījis, ka Bartolomeju nevar glābt, bet otrs teicis, ka nekādas zāles vairs nav jādzer - gan Dievs palīdzēšot. 13. jūlijā slimnieks jutis galvassāpju atslābšanu un strauju stāvokļa uzlabošanos.
Lai sērgu ierobežotu, atjaunoja vecos mēra nolikumus, kas paredzēja, ka līķi nedrīkst turēt neapraktu ilgāk par trim dienām. Mirušais jāierok pietiekami dziļi - piemēram, baznīcā vismaz vienu olekti (53,75 cm). Svētrunu pie kapa var teikt tikai tad, kad pīšļi jau aprakti. Grobiņā visus dievkalpojumus noturēja zem klajas debess, lai ļaudīm nebūtu pārāk cieši jāsaspiežas kopā un viņi tik ātri neinficētos. Neraugoties uz šiem pasākumiem, 1712. gadā Grobiņā dzīvajos bija palikuši tikai astoņi namnieki, bet daudzās mājās nebija palicis neviens.
Kā vēsta dzimtas leģenda, Dobeles pilī mēra laikā no ārpasaules pilnībā noslēdzies pilskungs Kristofs Georgs fon Ofenbergs un tā izglābis savu lielo ģimeni - 22 meitas un dēlu. Ir droši zināms, ka 1710. gada 6. augustā viņš kā pateicību par izglābšanos nodibināja atraitņu un nabagu patversmi.
Kuldīgā no mēra vispirms nomira visi trīs pilsētas aptiekāri. Ventspilī šī sērga sākās 1710. gada jūnijā un turpinājās līdz 1711. gada vidum. No vācu pilsoņiem dzīvajos palikušas tikai septiņas ģimenes (pēc citām ziņām - 18). Mirušo reģistrs sniedzas tikai līdz 1710. gada 18. augustam, kad mūžībā aizgāja mācītāja sieva, 20. septembrī nomira arī viņš pats. Līķi aprakti steidzīgi, bez kādām garīgām ceremonijām, jo mirušo, kā vācu, tā latviešu, bijis daudz.
Jelgavā mēris ienāca 1710. gada martā. Savukārt 12. jūnijā tika izdots hercoga rīkojums pilsētniekiem. Tajā viņš pirmām kārtām lika katram pie sirds lūgt Dievu vai nu kopīgā dievkalpojumā, vai savās mājās un darīt to katru dienu no diviem līdz trijiem pēcpusdienā. Tā kā nācis zināms, ka daži sērgu saķēruši baznīcā un pārnesuši mājās, tad uz priekšu, kamēr Dievs dos veselākus laikus, vācu dievkalpojums noturams rātsnama priekšā, bet latviešu - kādā laukumā, ko atrod par šādam mērķim noderīgu. Sirdzēji jānogādā šim nolūkam ierīkotās rijās ārpus pilsētas. Ja kāds atveseļojas, tad tāds nogādājams uz Magnusa Plāceņa rijām un nav agrāk izlaižams, iekams dabū no ārsta apliecību, ka viņš vairs nevar inficēt citus.
Par mēra ārstu tika iecelts Peters Vegners, kurš varēja izraudzīties sev palīgu un saņēma 32 Alberta dālderus mēnesī. Viņiem bija jāpaliek rijās ārpus pilsētas un jāizsniedz vājiniekiem zāles. Nabadzīgiem zāles dodamas no galma aptiekas par brīvu, bet turīgajiem par tām jāmaksā pašiem. Pilsētas vārtiem dienu un nakti jābūt apsargātiem, nedrīkst ielaist pilsētā nevienu, kam nav īpašas atļaujas. Pilsētai jāuztur vārtu sargi, kaprači un slimnieku kopēji pie rijām, kur novietoti neveselie. Līķi rokami neauglīgās vietās un dziļi zemē, jo parastās kapsētās vairs nebija vietas.
Ja kādā mājā nomiruši vecāki, tad radiniekiem jārūpējas, lai visas lādes, šķirsti un skapji tiktu aizslēgti, nams aiznaglots, bet bērni izvietoti ārpus pilsētas. Atstātā mājā neko nedrīkst aizskart. Ja kādi nami pilnībā izmirst, arī tie aiznaglojami, un līdz sērgas beigām tur nekas nav aizskarams. Lai ļaudis zinātu sargāties, tādas ēkas apzīmējamas ar lielu baltu krustu.
Mirstība Jelgavā augstāko punktu sasniedza jūnijā, pēc tam lēnām sāka mazināties. Pavisam tur mēra laikā nomira 1316 cilvēki.
Lūgties un vēlreiz lūgties!
Mēra laikā Aizputē 1630. gada 1. augustā mācītājs Bernhards Harders, sastādīja savai draudzei īpašus noteikumus par to, kā jāuzvedas mēra sērgas laikā.
1. Čakli jāklausās visi sprediķi un bieži jāpieņem svētais vakarēdiens.
2. Vācu un nevācu dievkalpojumu laikā dzērienu tirgotavās un krogos nevienam nedrīkst pārdot alu un degvīnu, citādi zaudēs visas preces.
3. Katru piektdienu jāietur gavēnis līdz vakara dievkalpojumam, kurā jālūdzas kopā ar mācītāju un jānoklausās īss sprediķis kopā ar saviem mīļajiem (izņemot par sešiem gadiem jaunākus bērnus un grūtnieces).
4. Rītos un vakaros čakli jālūdzas kopā ar saviem bērniem un kalpiem par grūtās sērgas novēršanu, un lai neviens neizvairās no mācītāja kopīgajām lūgšanām baznīcā.
5. Inficētie un tie, kuru mājās jau sākusies sērga, pēc priekšnieka rīkojuma nedrīkst tuvoties veselajiem. Par pārkāpšanu 50 marku sods.
6. Saslimušie nedrīkst iziet no istabas, un tie jāaprūpē, jāuzrauga un jāuztur noteiktām personām, ko apstiprina nabagu priekšnieks.
7. Mācītājam bez bailēm un Dieva spēkā ir jāapmeklē slimie tāpat kā veselie, un mirušie godīgi jāapbedī.
8. Ārstam, kura pienākums ir uzraudzīt visus nabagus un nespējniekus, pēc taisnības ir jāmaksā noteikta stipendija, un ārsts jāatbrīvo no visiem namnieku nodokļiem un pienākumiem.
9. Jānozīmē līķu nesēji, kuri jāatalgo no mirušo mantas vai kopīgām iemaksām.
10. Amatpersonām - tiesas fogtam, baznīcas un nabagu priekšniekiem - ir jāpalīdz mācītājam, lai šie noteikumi tiktu ievēroti.
Darbaspēka ievešana
Grūti noteikt, cik upuru mēris paņēma Kurzemes laukos. Bija vietas, kur izmira lielākā daļa māju. Priekulē, kur šī kaite sākās jau 1709. gada Ziemsvētkos un turpinājās līdz 1710. gada novembrim, no 216 mājām apdzīvotas palikušas tikai 60. Zūru muižas novadā sešos mēnešos miruši 1809 cilvēki, pie dzīvības palikuši tikai 382. Pavisam bija miruši 82 procenti Zūru muižas iedzīvotāju, visvairāk bērni. Uzreiz pēc mēra izmirušajās mājās par saimniekiem tika ielikti zemnieki no citām mājām, lai saimniecības neaizietu bojā pavisam.
Sevišķi nikni mēris plosījās Rietumkurzemē. 1917. gadā visā Piltenes apgabala Valtaiķu draudzes novadā bija palikuši tikai 95 zemnieki. Uz tā sauktajiem Mazirbes mēra akmeņiem bijis rakstīts, ka hercoga Frīdriha Kazimira laikā no jūras malā no Jaunciema līdz Žocenei dzīvojuši ap 1600 lībiešu, bet pēc mēra atlikuši tikai desmit. Šis skaitlis gan ir pārspīlēts, taču pašu līvu nostāsti liecina par milzīgu mirušo skaitu. Saskaņā ar tiem Popes novadā palikuši tikai trīs līvi.
Kopumā Kurzemē Lielajā mērī bija miruši savi 200 000 cilvēku. Galvenokārt tie bija zemnieki, savukārt muižnieku un namnieku vairākums palika neskarts. Pilnībā bez ļaudīm bija palikusi Kabiles Jaunā muiža - tā nepastāvēja turpmākos 50 gados. Tās tīrumos ganīti lopi un cirsta malka.
Dažas muižas tā arī vairs netika atjaunotas, piemētam, Kāņu muiža Talsu apkārtnē. Bija izzudušas 13 baznīcas, kā arī vairāki miesti pie pilīm - Skrunda, Sēlpils, Rinda, Alsunga, Ēdole.
Tik plaša demogrāfiskā katastrofa noveda pie tā, ka auga darbaspēka vērtība, turklāt ne tikai laukos vien. Pilsētnieki cīnījās ar muižniekiem par katru zemnieku bēgli, jo arī pilsētās vajadzēja darba rokas. Muižnieki savos novados ieveda svešiniekus no Lietuvas, Polijas, Prūsijas. Tika ievesti pat tatāri. 1738. gada Trijkungu dienā Mežotnē tika kristīti 106 tatāru bērni; gadu vēlāk vēl 40. Ienācēji drīz asimilējās vietējo iedzīvotāju vidū.
Nostāsti par savervētiem ļaudīm no Sāmsalas saglabājušies ne tikai jūrmalā, bet arī dziļi iekšzemē. 1824. gadā mācītājs un žurnālists Karls Frīdrihs Vatsons Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā nolasīja referātu «Par krieviņiem Bauskas apriņķī Kurzemē». Tajā viņš ziņoja ne tikai par Ingrijas zemes votiem, sauktiem par krieviņiem, kuri Bauskas apvidū bija uzradušies jau XV gadsimtā, bet arī par Sāmsalas ienācējiem. Ānmēmeles muižas īpašnieka māte Luīze fon Hāna stāstījusi, ka viņas pirmā vīra vectēvs Ānmēmeles un Montegališķu īpašnieks fon Hāns mēra laikā zaudējis gandrīz visus savus dzimtzemniekus, izņemot trīs. Tāpēc viņš Sāmsalā nopircis daudzus zemniekus, lielākoties vīriešus, un tos nomitinājis Ānmēmeles muižas novadā.
Vidzemē Lielā ziemeļu kara un mēra laikā ļoti daudz piederīgo bija zaudējušas rietumu draudzes, daudz mazāk - austrumi. Rīgā un tās apkārtnē bija gājuši bojā 60 000 cilvēku, pilsētā palikuši dzīvi tikai 800-900. Lielsalacas draudzē 1713. gada vizitācijā tika konstatēti vien 90 pieaugušie, Raunas draudzē bija miruši 54 procenti tās piederīgo, Smiltenes draudzē - 44 procenti.
Nomaļākajās draudzēs etnogrāfiskā situācija pēc mēra bija stabilāka. Piebalgas mācītāja muižā 1712. gadā dzīvi bija 52 vietējie un divi svešie, nomiruši 29 jeb nepilni 35 procenti kopējā skaita. Piebalgas muižā dzīvi bija 1246, miruši 811, tātad 39 procenti zemnieku. Izdzīvojušo bija ievērojami vairāk nekā Rīgas apkārtnē un Vidzemē kopumā. Domājams, arī Latgales nomaļajos apvidos pastāvēja vairāk iespēju nekontaktēties ar svešiniekiem, tātad arī izvairīties no slimības.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita