Modi bieži mēdz nosodīt par tās izšķērdīgo īslaicīgumu. Taču Eiropas un arī Ziemeļamerikas augstāko kārtu vīriešu un militāristu garderobē vairāk nekā pusotru gadsimtu valdīja acīmredzami nepraktiska un vienkārši bezjēdzīga galvassega - parūka.
Lieko matu nēsāšanas ilgmūžīgums skaidrojams pavisam banāli - parūkas bija to īpašnieku statusa simbols. It kā aristokrātiem nepietiktu ar grezni izšūtiem svārkiem jeb livrejām, kreklu mežģīņu aprocēm, parādes zobeniem un karietēm ar ģerboņiem uz durvīm. Laika gaitā parūkas pamazām kļuva arvien mazākas un praktiskākas nēsāšanā. Taču XVIII gadsimta beigās vēl atgadījās pāris rokoko lielummānijas uzliesmojumu.
Lai gandrīz pilnībā atradinātu vīriešus no ieraduma šādi demonstrēt savu eleganci, bija nepieciešama franču 1789. gada revolūcija - savam laikam šokējoši nežēlīga (ieskatot arī jakobīņu teroru, kas beidzās 1794. gada vidū). Pūderētās parūkas kļuva par simbolu reakcionāriem uzskatiem un tumsonīgai dzīvošanai vakardienā. Atceraties, kā jaunlatvieši vēl XIX gadsimta vidū cīkstējās ar «bizmaņiem»?
Ap 1820. gadu šis galantērijas priekšmets kopā ar livrejām, pusgarām biksēm un baltām zeķēm sāka pārvērsties par sulaiņu parādes uniformu saimnieku ballēs un pieņemšanas reizēs.
Senās pasaules mantojums
Protams, parūku kults neradās pavisam tukšā vietā. Tās plaši gan vīrieši, gan sievietes (taču ne vergi un verdzenes) nēsāja Senajā Ēģiptē jau kādus trīs tūkstošus gadus pirms mūsu ēras. Iespējams, karstajā klimatā bija praktiski gludi noskūt galvu un vajadzības brīdī apsegt ar parūku kā cepuri. Turklāt tās bija vienkāršs risinājums, lai veidotu cilvēka augstam sociālajam stāvoklim atbilstošas pompozas frizūras, kas vienmēr būs pa rokai, kad nāksies iziet publikā.
Ēģiptiešu parūkas gatavoja gan no cilvēku matiem, gan no dzīvnieku vilnas, gan augu šķiedrām, gan pat pītām virvītēm. Tajos laikos sievietes virs šīs galvassegas nostiprināja cietas smaržu ripas vai konusus. Tos darināja no mirrēm un vaska vai taukiem, kas, lēnam izgarojot, izplatīja tīkamu aromātu. Cilvēki ar neskūtu galvu, liekot lietā bišu vasku, savu šķirisko apliecību pielīmēja pie pašu matiem, lai tā nenoslīdētu.
Ēģiptes ietekmē parūkas bija tradicionāls aksesuārs Feniķijā (tagadējās Libānas teritorija), Asīrijā (lielvalsts no Ēģiptes līdz Persijas līcim), senajā Jūdejā un Izraēlā. Tāpat arī Romā un Grieķijā - vairāk gan kā teātra mākslas rekvizīts. Tieši tur vīrieši tās sāka valkāt, lai slēptu plikpaurību.
Romai pakļaujot ģermāņu ciltis tagadējās Vācijas teritorijā, metropoles modes dāmu vidū ažiotāžu izraisīja tur sagrābto un vergu tirgos pārdoto sieviešu gaišie mati. Blondas parūkas kļuva, galantērijas blogeru žargonā izsakoties, par tālaika must have. Visticamāk, pašas gūsteknes tādēļ masveidā un regulāri palika bez matiem.
Ar parūku debesīs netikt
Nākamajos tūkstoš gados pēc Romas impērijas sabrukuma lieko matu valkāšana Eiropā būtiski saruka. Kristīgā baznīca to uzskatīja par Dievam netīkamu, kristīgu cilvēku un īpaši garīdznieku necienīgu paradumu. Viņi, pieķerti šādā grēkā, varēja palikt bez amata. Kāda tev var būt saikne ar Visaugstāko, ja starp jums ir sveša cilvēka mati vai zirga astri? Līdzīga nostāja bija arī krievu pareizticīgo virsganiem XVII gadsimta beigās, kad cars Pēteris I parūkās saskatīja vienu no līdzekļiem Maskavijas eiropeizēšanai.
Turklāt viduslaiku sievietēm - īpaši precētām - tika prasīts piedienīgi slēpt pašu matus zem lakata, plīvura vai aubes. Tāpēc friziermākslas tirgū kopumā zuda vajadzība ne tikai pēc parūkām, bet arī šinjoniem, piepinamām bizēm un līdzīgas produkcijas.
Taču, ja baznīcas kontrole nebija tik spēcīga, parūka vai kažokādas mice tika atzīta par efektīvu līdzekli cīņai ar utīm. Noskuj savus matus ar visām gnīdām un ar svešiem nomaskē tās kailumu. Nereti turīgi cilvēki, kam rūpēja savs izskats, vienkārši piešuva pie cepures (vai tīkliņa mices, ko paslēpa zem cepures) kuplas cirtas, pagatavotas no citu cilvēku matiem, dzīvnieku vilnas vai sariem.
Valdniekam nepiedien plikpaurība
Kristīgajā Eiropā parūku reabilitēja divi monarhi - Anglijas Elizabete I Tjūdora (1533-1603) un triju musketieru laika franču karalis Luijs XIII Burbons (1601-1643). Abiem bija spiesta vajadzība izlīdzēties ar svešiem matiem.
Elizabetes zīmols bija koši ruda un sarežģīti veidota frizūra, un tas bija galmā visiem zināms noslēpums: valdniece nēsā parūku virs pašas matu sarūkošā mazumiņa. Ugunīgajai krāsai bija visiem jāatgādina: viņa ir dižā valdnieka Henrija VIII (1491-1547) meita. Karalim jaunībā bija bijuši izteiksmīgi sarkanbrūni mati, ko laikabiedri raksturojuši kā zeltainus.
Tā bijusi vispārzināma Tjūdoru ģimenes iezīme. Mazās princeses jeb ar galvas nociršanu par it kā laulības pārkāpšanu sodītās Annas Boleinas meitas rudie mati bija uzskatāmākais atspēkojums baumām, ka viņa nav karaļa bērns (ko brīžiem atzina arī pašas tēvs!). Matus Elizabete sāka zaudēt, pēc 1562. gadā pārciestajām bakām sejai lietojot baltā svina krāšļus un dzīvsudraba kosmētikas noņēmēju. Savu daļu frizūras prasīja arī valdnieces stresa pilnās dienas, dzīvojot bailēs no katoļu sazvērestībām.
Savukārt franču karalim - pavisam jaunam, jau 23 gados - sāka veidoties banāla plikpaurība. Kaila galvas virsa nekādi neiekļāvās tā laika estētiskajās tendencēs, kad sākās vīriešu garo matu mode. Parūka šo valdnieka problēmu novērsa, ļaujot portretos pozēt visnotaļ lepni.
Flandrija - matu audzētava
Viņa dēls Luijs XIV (1638-1715) jeb Saules karalis mantoja tēva likstu, taču pārvērta defektu efektā. Viņš sāka nēsāt iespaidīga apjoma cirtotas un viļņotas parūkas - alonžus (no franču alonger - «pagarināt»). Garumā tās sniedzās pat pāri lāpstiņām un krūškurvim. Turklāt atšķirībā no Luija XIII dēls bija absolūts monarhs, un galminieki neapsīkstošā entuziasmā it visā atdarināja valdnieku, pat ja pašu matu stāvoklis to neprasīja.
Alonžam bijis jāatgādina lauvu tēviņa, respektīvi - zvēru karaļa, krēpes. Tāpēc sākotnēji parūkas tika darinātas blondi rudos toņos. Vēlāk - dabiskākās krāsās. Tās bija sarežģīti veidotas, ļoti dārgas, ārkārtīgi smagas un, protams, neērtas.
Labāko preci vīriešiem darināja slavenie Flandrijas amatnieki - no īpaši atlasītiem sieviešu matiem. Trūcīgām un praktiskām flāmu un citu tautību sievietēm friziera apmeklējums nozīmēja naudu ģimenes budžetam. Daudzviet šādam nolūkam lietoti arī uz nāvi notiesāto mati. Lai parūkas izejmateriāls saglabātu elastību un dzīvīgumu, matus, ievīstot mīklas pikās, apcepa maizes krāsnī.
Savukārt skopulīgiem un paputējušiem klientiem, kuri tomēr centās apliecināt savu piederību kungu kārtai, tika radītas lētākas parūkas. Tās tapa no zirgu astriem, aitas vai kazas vilnas.
Milzu krēpes pavisam loģiski iekļāvās Versaļas māksloti ceremoniālajā un krāšņi teatrālajā vidē. Tā bija skatuve arī tiešā nozīmē. Greznajā interjerā baleta partijas galminieku publikas priekšā dejoja pats karalis - tērpies krāšņā kostīmā un, protams, parūkā. Apmēram 80 lomas četros desmitos iestudējumu - profesionāļa cienīgs portfolio!
Versaļas soft power
Krēpju mode ātri pārņēma franču aristokrātiju un izplatījās ārpus valsts robežām. Karaļa galms Versaļas pilī bija modes, stila un elegances noteicējs visai pārējai Eiropai. Ar laiku arī tās kolonijām citos kontinentos. Franču trendus citur varēja tikai apbrīnot un atdarināt savas rocības robežās, nevis atļauties ignorēt vai censties pārspēt.
Tas šķiet neticami, bet no viena - taču kronēta un absolūtu varu baudoša! - cilvēka plikpaurības ātri izveidojās milzīgs parūku izgatavošanas un tirgošanas bizness. Vīriešiem ar augstu sociālo stāvokli tā bija obligāta garderobes sastāvdaļa, un lieko matu meistaru profesija kļuva par prestižu nodarbi. Francijā 1665. gadā nodibināja parūku meistaru ģildi, un arī šim paraugam ātri sekoja citviet Eiropā.
Tāda absolūtisma laikmeta uzvedība ļoti atgādina totalitāru līderu atdarināšanu pagājušajā gadsimtā, kad miljoniem cilvēku valkāja Staļina vai Mao stila frenčus. Tikai no Versaļas tika kopēta ārišķīga greznība, bet no komunistu vadoņiem - tēlots askētisms.
Anglijā kuplās parūkas uzradās līdz ar restaurāciju, kad karalis Čārlzs II atguva tēva zaudēto kroni 1660. gadā. Savus trimdas gadus viņš bija aizvadījis Francijā, tāpēc alonža uzvaras gājiens bija neapturams - vispirms galmā, pēc tam Londonas turīgajās aprindās (vai cilvēkos, kas vēlējās tām piederēt). Sākotnēji gan pilsētā, īpaši askētisko puritāņu naidīgās nostājas dēļ, parūku nēsātājus uzskatīja par tērētiem un nevīrišķīgiem. Tāpat baumots, ka parūkas gatavo no mērī mirušu cilvēku matiem.
Vārds «parūka» latviešu valodā - tāpat igauņu, vācu, krievu, dāņu, somu un vēl citās - tika tieši pārņemts no franču perruque. No šī avota nācis arī angļu apzīmējums periwig, pirmo reizi manīts XVI gadsimta sākumā. Nākamā gadsimta beigās, alonžam kļūstot ikdienišķam, termins noīsināts līdz tagadējam wig.
Ja milti neder maizei, der parūkām
Alonža kults gluži loģiski izbeidzās līdz ar Saules karaļa nāvi 1715. gadā. Taču vajadzība vizuāli norobežoties no prastās tautas nepazuda. Tikai parūkas pamazām kļuva mazākas, pieglaustākas, vien ar pāris cirtām pie deniņiem. Lielākai ērtībai tās aizmuguri ar zīda un samta lentēm sasēja zirgastē vai sapina bizē. Gadsimta izskaņā, ap 1780. gadu, radās mode bizi ielikt melnā samta maisiņā.
Virsnieki pat kaujās devās ar savas dižciltības neērto apliecību, radot papildu risku dzīvībai. Ierindas kareivjiem parūkas parasti nepienācās (izņemot gvardes parādes vienības), tāpēc viņi centās vismaz sapīt matus, lai kaut tā līdzinātos priekšniecībai. Prūsijas karaļa Frīdriha Lielā (1712-1786) armijā teju katram karavīram bijusi gara bize, kas nokarājusies līdz pat jostasvietai.
Par galveno parūku krāsu XVIII kļuva baltā vai tuva tai, un to darināšanai par ideālu materiālu kļuva zirgu astri. Tāpēc radās jauna mode - šo galvassegu pūderēšana, lai tās vienmēr izskatītos svaigas. Tam izmantoti gan nekvalitatīvi milti, gan kartupeļu ciete jeb stērķele, gan īpaši pūderi. Tie parūkām piedeva rozīgu, zilganu, sudrabainu vai dzeltenu toni. Pūderi iesmaržināja ar apelsīnu ziediem, lavandu vai īrisa sakni.
Sievietes XVIII gadsimtā parūkas pārsvarā nenēsāja. Taču aristokrātēm un viņu atdarinātājām tika veidotas komplicētas frizūras, kurās pašu mati tika papildināti ar svešiem, dzīvnieku vilnu, mežģīņu lentēm un dažādu bižutēriju. Arī šie friziermākslas veidojumi tika bagātīgi pūderēti.
Sieviešu parūku mode XVIII gadsimta otrajā pusē atjaunojās Versaļas galmā, kad tās tika veidotas grandiozi pārmērīgās formās. Parasti šo stilu ilustrē ar frizūrām, kurās izmantoti burukuģu modeļi. Taču plašai franču publikai tās kļuva tikai par apliecinājumu nicināmās aristokrātijas degradācijai.
Savukārt Londonā ap 1770. gadu ar hipertrofētām parūkām dižojās macaroni - dekadentiski švītīgi jaunekļi ar eiropeisku gaumi. Tā viņi vecākos un plašā publikā raisīja aizdomas par savu homoseksualitāti. Kopumā jau ap 1765. gadu vīriešu parūkas britu salās un kolonijās sāka iziet no modes.
Tad situēti cilvēki mēdza savus dabiskos matus veidot un pūderēt tā, lai tie atgādinātu parūku. Nevar taču pavisam saplūst ar zemākām kārtām! Konsekvents šāda stila piekritējs bija Virdžīnijas kolonijas plantators un vietējās zemessardzes virsnieks Džordžs Vašingtons (1732-1799). Tieši ar tādu frizūru viņš attēlots uz ASV viena dolāra banknotes. Taču četri pirmā amerikāņu prezidenta pēcteči - Džons Adamss, Tomass Džefersons, Džeimss Medisons un Džeimss Monro - ir gleznoti ar pūderētam parūkām.
Protams, liekie mati jau bija iesakņojušies tiesu varā: stilizēta parūka joprojām ir tiesnešu un advokātu profesionālās piederības atribūts Apvienotajā Karalistē un Austrālijā (ne Kanādā un Jaunzēlandē). Ceremoniālas parūkas līdz 1823. gadam valkāja arī anglikāņu baznīcas bīskapi.
Revolūcijas pūderētais paradokss
Pēc Franču revolūcijas tieši tai naidīgajās Britu salās sabiedriskā doma pūderētas parūkas sāka saistīt ar konservatīviem vecāka gadagājuma vīriešiem un viņu tumsonību. Tāpēc Lielbritānijas parlaments, kura deputāti vēl nesen valkāja parūkas, 1795. gadā karam pret Franciju ieviesa nodokli matu pūderim - vienu gineju gadā (zelta monētu 21 šiliņa vērtībā; sterliņu mārciņā bija 20 šiliņi).
Šis nodoklis deva izšķirošu spērienu gan parūku, gan to pūderēšanas modes norietam. Kāds britu parlamentārietis, viesojoties 1796. gada Parīzē, pārsteigts konstatēja, ka tur joprojām pūderē matus, tāpēc «tautas izskats ir mazāk demokrātisks nekā Anglijā»!
Pašā XIX gadsimta sākumā pūderētās parūkas un bizes vairākās Eiropas un Ziemeļamerikas armijās izzuda kā acīmredzami bezjēdzīgas. (ASV gan tas izraisīja virsnieku un kareivju kurnēšanu un pat dažu dezertēšanu!) Tomēr tās joprojām palika formastērpa sastāvdaļa «revolucionārā» imperatora Napoleona gvardes vienībām - grenadieriem, jēgeriem, grenadieriem-kavalēristiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita