Cilvēces attiecībām ar naftu nav garš mūžs - tikai kādi 150 gadi. Šīs attiecības ir bijušas vētrainas - pašreizējais saspīlējums Irānas apkaimē ir tikai viena no daudzajām piedzīvotajām krīzēm. Vienā žurnāla numurā visu naftas ieguves vēsturi atspoguļot nav iespējams, tāpēc sāksim ar stāstu par to, kā nafta no vienkārši noderīgas dabas veltes kļuva par pirmās nepieciešamības preci.
Tūkstošiem gadu cilvēki dzīvoja, pat nenojaušot, ka viņiem zem kājām atrodas tāds vērtīgs dabas resurss kā nafta. Teiksiet: viņiem tas vienkārši nebija vajadzīgs, jo nebija taču vēl izgudrotas mašīnas, kuru bākā jālej zināmākais no naftas produktiem - benzīns? Taisnība, taču tikai pa daļai, jo arī brīdī, kad cilvēki naftu sāka izmantot rūpnieciskos apjomos, nekādu automobiļu nebija.
Pirmais zināmais naftas lietojums bija pavisam citā jomā - apgaismošanā. Tiesa, Ziemeļamerikas indiāņi jau agrāk naftu, dēvētu par kalnu eļļu, nelielos daudzumos atrada peļķēs virszemē un izmantoja medicīnā - taisīja no tās smāķus un pat mikstūras iekšējai lietošanai pret dažādām slimībām. Vēl XIX gadsimta vidū Amerikas aptiekās varēja iegādāties šādas uz naftas bāzes brūvētas zāles, un varam vien minēt, cik tās bija vai nebija efektīvas. Vismaz no mūsdienu cilvēka viedokļa, tas neizklausās diez ko veselīgi - dzert iekšā naftu...
Lai top gaisma!
Par to, ka naftai atrada vēl kādu lietojumu, cilvēce ir pateicību parādā trim amerikāņiem: advokātam Džordžam Biselam, baņķierim Džeimsam Taunsendam un ķīmiķim Bendžaminam Silimenam. Zinot, ka kalnu eļļa labi deg, pirmie divi no šiem kungiem aizdomājās līdz revolucionāram biznesa plānam - ja kaut kā izdotos no zemes izrakt lielākus naftas apjomus, tad varbūt to varētu dedzināt un izmantot apgaismes iekārtās? Apmēram tāpat kā līdz tam eļļas lampās un tobrīd modernajās gāzes apgaismes ierīcēs?
Braucot reiz cauri Pensilvānijas štatam (tur naftas peļķes bija sastopamas visbiežāk), advokāts Bisels kādas peļķes paraugu iesmēla pudelē ar domu veikt ķīmisko analīzi. Tam gan vajadzēja naudu, kuras Biselam nebija, tāpēc viņš 1855. gadā sazinājās ar baņķieri Taunsendu, kurš atbilstoši savām iespējām bija gatavs pasākumu atbalstīt finansiāli.
Atlika vien atrast zinošu ķīmiķi, un šis gods tika Jēlas Universitātes profesoram Silimenam. Pēc trim mēnešiem profesors bija gatavs klientiem paziņot rezultātus - jā, naftu pēc nelielas apstrādes tiešām var izmantot apgaismošanā!
Taču tālāk gadījās aizķeršanās - pilnīgu atskaiti Silimens bija gatavs iesniegt tikai tad, ja viņam par darbu samaksās 526 dolārus. Mūsdienās šāda summa izklausās smieklīgi, taču te jāņem vērā, ka tagadējā vērtībā tie būtu 5000 dolāri. Tik daudz brīvu līdzekļu nebija pat baņķierim, nerunājot nemaz par advokātu. Tāpēc pāris nedēļas abi izmisīgi meklēja jaunus investorus, kurus varētu iekārdināt ar biznesa plānu par naftu kā apgaismošanas līdzekli. Beigu beigās vajadzīgo summu kaut kā izdevās sagrabināt, Silimens atskaiti iesniedza un par to dabūja arī žūksni jaundibinātās Pensilvānijas naftas kompānijas akciju.
Nu biznesmeņi teorētiski varēja ķerties pie naftas ieguves. Teorētiski tāpēc, ka īsti nebija skaidrs, kā naftu izdabūt laukā no zemes dzīlēm. Ar nelielo daudzumu, kas izsūcās virszemē, varbūt pietiktu aptieķnieku ziedēm, bet ne jau visas Amerikas apgaismošanai. Ko darīt - rakt aku un cerēt, ka apakšā būs nafta? Daži censoņi jau tā bija darījuši, un ātri vien kļuva skaidrs, ka tādā gadījumā jārok būs sasodīti dziļa aka. Tāpēc Pensilvānijas naftas kompānija nolēma iet citu ceļu - veikt dziļurbumus.
Pēdējā brīdī
Atlika vēl divi būtiski jautājumi. Pirmais - kam uzticēt darbus, jo nevienam kompānijas dibinātājam nebija ne mazāko zināšanu derīgo izrakteņu ieguvē. Patiesībā tādu nebija arī Edvīnam Dreikam, kurš kādas viesnīcas bārā iepazinās ar baņķieri Taunsendu un piedziedāja viņam pilnas ausis ar stāstiem par saviem piedzīvojumiem. Taunsendu nesamulsināja fakts, ka Dreika pēdējā darbavieta bija dzelzceļa kompānija, kur viņš strādāja par konduktoru. Tas nebija svarīgi, galvenais, ka Dreika izstarotā enerģija noslieca baņķieri ņemt viņu savā pulkā un uzticēt naftas meklēšanu.
Diezgan būtisks apstāklis bija arī tas, ka kā bijušajam dzelzceļa darbiniekam Dreikam bija tiesības uz vilciena brīvbiļeti. Pensilvānijas naftas kompānijai ar finansēm bija tik švaki, ka būtiska bija pat ekonomija uz biļetēm. Lai Dreika misija izskatītos cienījamāk, Taunsends kompānijas vārdā viņam izsniedza pilnvaru, kurā naftas meklētājs bija nodēvēts par pulkvedi E. L. Dreiku, kaut gan patiesībā viņam nebija nekādas militāras pakāpes.
Otrs jautājums - kur veikt meklējumus? Izvēle krita uz mazu miestiņu Pensilvānijā - Taitusvilu. Tajā laikā tur dzīvoja apmēram 250 cilvēki, kas pārsvarā nodarbojās ar mežu ciršanu (mūsdienās ir ap 5000). Visas zīmes rādīja, ka Taitusvilai pavisam drīz pienāks beigas, jo apkārtējie meži būs izcirsti un nevienam nebūs iemesla te dzīvot. Tāpēc Dreikam neradās nekādas problēmas atrast izcirstu zemes pleķi, kurā varētu urbt dziļumā.
Urbšana un rakšana sākās 1858. gadā. Taču pirmais gads pagāja pa tukšo, galvenokārt cīnoties ar naudas trūkumu un strādniekiem, kurus skaidrā sastapt varēja tikai retu reizi. Arī nākamais gads nesolīja neko labāku, tāpēc augustā Taunsends bija gatavs atmest pasākumam ar roku un nosūtīja Dreikam vēstuli ar rīkojumu izbeigt darbus, jo naudas vairs nav.
Taču dienu pirms šīs vēstules saņemšanas notika brīnums - no viena izurbtā cauruma sāka sūkties tumšs šķidrums. Interesanti, ka pusgadsimtu vēlāk tieši tāds pats brīnums notiks Irānā. Tur britu naftas meklētāji Viljama d’Arsija vadībā pēc vairāku gadu tukšiem pūliņiem atrast tuksnesī naftu saņems rīkojumu no Londonas mest mieru un braukt mājās, kad burtiski pēdējā brīdī uzdursies bagātīgai naftas atradnei.
Dreika atradums izraisīja pamatīgu ažiotāžu - vienā rāvienā Taitusvilas apkaimē tika izpirkti visi zemes gabali, kam vēl nesen neviens pat virsū neskatījās. Tos iegādājās ne tikai Pensilvānijas naftas kompānija, bet arī citi gribētāji.
Kā naftas vēsturei veltītajā un Pulicera balvu ieguvušajā grāmatā The Prize raksta ekonomikas vēsturnieks Daniels Jergins, gadu pēc Dreika veiksmīgā urbuma Taitusvilas apkaimē darbojās jau 75 urbumi. Naftas ieguves apjomi gan sākumā bija ļoti tālu no tiem, kādi ir mūsdienās - sākumā no urbuma dienā ieguva pāris simtus barelu vai pat vēl mazāk. Tikai pēc pāris gadiem naftiniekiem beidzot gadījās urbums, kas sagādāja tiem laikiem fantastisku apjomu - 3000 barelus dienā.
1862. gadā šajā apkaimē jau ieguva gandrīz trīs miljonus barelu. Ar to pietika, lai pirmatklājēji labi nopelnītu. Izņēmums bija vien Dreiks, kurš visu peļņu ātri notrieca šaubīgos darījumos un dažus gadus vēlāk jau bija nonācis pilnīgā nabadzībā. Dreiks nomira 1880. gadā, un mūža nogalē Pensilvānijas štats viņam piešķīra pensiju par īpašiem nopelniem naftas industrijas attīstībā.
Lielais naftas drudzis
Protams, ar Taitusvilu vien naftas bums neaprobežojās, un drīz vien gigantiski kurmju rakumi parādījās citviet Pensilvānijā. Šur tur naftu tiešām atrada, taču parasti prieki bija īsi, jo tā laika diezgan primitīvās ieguves tehnoloģijas ļāva tikt klāt vien nelielai daļai zemes dzīlēs esošās naftas un jau pēc gada urbums bija tukšs. Tāpēc par ierastu lietu kļuva naftinieku mazo pilsētiņu - tādu kā Taitusvila - ātrs uzplaukums ar astronomisku zemes cenu kāpumu un tikpat ātrs noriets. Piemēram, Pithoulas apkaimē naftas buma laikā kāds zemes gabals maksāja divus miljonus dolāru, bet 12 gadus vēlāk vairs tikai četrus dolārus.
Pensilvānijā valdīja īsts naftas drudzis. «Apsēstība ar naftu un zemi nu jau ir aptvērusi visu. Tā ir skārusi visus sabiedrības slāņus un vecumus. Nekas vairs nav kā pirms sešiem mēnešiem. Zeme, īre, līgumi, darījumi, procenti - tagad sarunas ir tikai par to. Nabagie kļūst bagāti, bagātie kļūst vēl bagātāki, gan nabagie, gan bagātie zaudē savus iekrājumus,» rakstīja kāds tā laika žurnālists.
Drīz vien naftas ieguve Pensilvānijā bija izpletusies tādos apmēros, ka radās pārprodukcija un cenas strauji kritās: no desmit dolāriem par barelu 1860. gada sākumā līdz desmit centiem 1861. gada beigās. Daudzi naftinieki rezultātā izputēja. Taču tad atkal sekoja cenu kāpums. Par to jāpateicas naftas pārstrādes uzņēmumu attīstībai, kas ļāva saražot arvien vairāk petrolejas. Arī turpmākajos gados bija vērojamas nemitīgas cenu svārstības: te barels maksāja septiņus dolārus, te nokritās līdz diviem.
Cenas ietekmēja virkne faktoru. Jaunu atradņu atklāšana un veco izsīkšana bija tikai viens no tiem. Būtiskas bija arī pārstrādes jaudas un izcenojumi.
Vēl viens svarīgs faktors - naftas transportēšana. Sākumā viss notika pa vienkāršo: naftu pildīja mucās (no tiem laikiem mums palikusi naftas mērvienība - barels, kas ir 42 galoni jeb 159 litri), ar zirgu pajūgiem veda līdz tuvākajam dzelzceļam un jau no turienes tālāk uz pārstrādes uzņēmumiem. Skaidrs, ka šāda transporta ķēdīte izmaksāja dārgi, turklāt pajūgi pārblīvēja naftas rajonu ceļus un radīja gigantiskus sastrēgumus.
Tāpat problēma bija mucas: pietika kaut kur atrast naftu, lai tuvā un tālā apkaimē mucas kļūtu par deficītu. Tāpēc naftinieki drīz vien aizdomājās līdz naftas vadu būvei. Tas gan izraisīja pajūgu īpašnieku sabotāžu un prasīja diezgan lielas investīcijas, taču drīz vien atmaksājās.
Jaunums bija arī naftas biržas - tās radās apmēram desmit gadus pēc pirmajiem urbumiem Taitusvilā. Nafta kļuva par spekulāciju objektu, jo biržā to tirgoja ne tikai pēc principa «prece pret naudu tepat un tūlīt» vai ar piegādi desmit dienu laikā, bet arī tā dēvētos fjūčersus jeb nākotnes darījumus, kas paredzēja noteikta daudzuma pārdošanu par noteiktu cenu pēc noteikta laika. Tieši fjūčersi tad arī kļuva par spekulāciju un tālākpārdošanas objektu, un šajā ziņā nekas daudz nav mainījies arī mūsdienās.
Rokfellers un Standard Oil
Ar naftas biznesa pirmsākumiem cieši saistīts stāsts par sava laika Amerikas bagātāko cilvēku Džonu D. Rokfelleru (1839-1937) un viņa dibināto kompāniju Standard Oil. Sācis ar dažādiem tirdzniecības darījumiem, 1870. gadā Rokfellers, kuram tobrīd tikko bija apritējuši 30 gadi, nolēma pievērsties perspektīvajam naftas biznesam. Taču nevis riskantajai ieguvei - kā zināms, naftas cenām piemita niķis ļoti svārstīties, bet gan apstrādei, transportēšanai un tirdzniecībai.
Nākamo desmit gadu laikā viņa Standard Oil metodiski pārpirka gandrīz visus konkurentus, izveidojot tobrīd pasaulē lielāko naftas biznesa impēriju, kurai ASV piederēja 95 procenti tirgus. Kaut gan visai izplatīts ir uzskats par Rokfelleru kā nežēlīgu biznesa haizivi, kas dažu centu dēļ gatavs iet pāri līķiem, patiesībā viņa metodes nebija tik drakoniskas. Parasti viņš ar pārņemto uzņēmumu īpašniekiem vienojās pa labam, piešķirot Standard Oil akcijas, kas nesa ļoti labu peļņu. Lielā mērā tieši Rokfellers sakārtoja līdz tam visai haotisko un neprognozējamo Amerikas naftas biznesu, uzstādot augstu kvalitātes latiņu. Vārds Standard viņa uzņēmuma nosaukumā nozīmēja tieši kvalitātes standartu, uz ko patērētājs allaž var paļauties, - atšķirībā no daudziem citiem naftas produktu ražotājiem.
Pats Rokfellers sadzīvē bija diezgan pieticīgs un ļoti reliģiozs, katru svētdienu apmeklēja baznīcu. Tieši ar reliģiozitāti lielā mērā skaidrojama viņa pievēršanās filantropijai un lielu summu novēlēšanai labdarībai - kopumā vairāk nekā pusmiljardu dolāru. Piemēram, Čikāgas Universitāte būtībā dzīvoja tikai no Rokfellera ziedojumiem. Arī baznīcai viņš regulāri atdeva desmito tiesu savu ienākumu.
Pats viņš piekopa ļoti noslēgtu un nesabiedrisku dzīvesveidu, kas radīja dažnedažādas baumas. Kāds uzņēmējs, pabijis sanāksmē ar Rokfellera piedalīšanos, vēlāk dalījās iespaidos: «Viņš ļāva visiem runāt, bet pats sēdēja, atgāzies krēslā, un klausījās, nesakot ne vārda. Taču šķita, ka viņš visu iegaumē, un, kad beidzot sāka runāt, tad visu salika pa plauktiņiem. Cik viņam gadu? Man liekas, varētu būt 140. Un droši vien tad, kad viņš piedzima, bija jau 100.»
XX gadsimta sākumā Standard Oil bija kļuvis par tik milzīgu monopoluzņēmumu, ka jaunievēlētais ASV prezidents Teodors Rūzvelts uzsāka pret to tiesisku karagājienu. Tiesu darbi beidzās ar lēmumu Standard Oil sadalīt daudzās mazākās kompānijās. Dažas no tām laika gaitā kļuva par mūsdienās zināmiem naftas uzņēmumiem, piemēram, Mobil, Chevron un Amoco.
Tīri finansiāli Rokfellers no sadalīšanas bija ieguvējs, jo viņam katrā jaunajā uzņēmumā pienācās akciju pakete, kas kopumā sasniedza 900 miljonu dolāru vērtību. Pārrēķinot mūsdienu ekvivalentā, tie būtu vairāk nekā 300 miljardi, kas viņu ierindo pirmajā vietā visu laiku bagātāko cilvēku sarakstā. Un laikam jau labdarība arī nesa dividendes, jo nodzīvoja Rokfellers līdz pat 98 gadu vecumam.
Baku un brāļi Nobeli
XIX gadsimta beigās naftu atrada arī citās vietās. Par vienu no galvenajiem reģioniem kļuva Teksasa, kur, kā atklājās, naftas ir pārpārēm. Sākās jauns naftas drudža vilnis ar visām parastajām sekām: zemes cenas celšanos un krišanu, kā arī milzīgām naftas cenu svārstībām.
Rosība valdīja arī Atlantijas okeāna otrā krastā - pie Kaspijas jūras. Tur XIX gadsimta septiņdesmitajos gados atrada naftu, pie tam tādā apjomā, ka cariskā Krievija vienā rāvienā kļuva par otru lielāko naftas ieguves valsti pēc ASV.
Pateicība par to pienācās zviedriem - Nobelu ģimenei. Tās galva Emanuels Nobels vēl Krimas kara laikā piedāvāja Krievijai savu izgudrojumu - īpašas konstrukcijas jūras mīnas. Ar tām krieviem izdevās nolaist dibenā vairākus britu kuģus. Emanuels bija saposies ilgstošai sadarbībai ar Krieviju, taču karš beidzās, un krievi vairs negribēja pirkt viņa mīnas.
Taču Nobelu ģimenes darījumu attiecības ar Krieviju pavisam nebeidzās. Emanuela dēls Ludvigs Sanktpēterburgā izveidoja fabriku, kas ražoja dažādas ierīces. Šajā biznesā viņam palīdzēja vecākais brālis Roberts. Tieši viņu Ludvigs 1873. gadā ar 50 000 rubļu somā aizsūtīja komandējumā uz dienvidiem iegādāties riekstkoka partiju sava uzņēmuma šauteņu laidēm.
Riekstkoku Roberts nenopirka, jo pieņēma spontānu lēmumu visu līdzi paņemto naudu ieguldīt naftas atradnēs, kas nesen bija uzietas Baku apkaimē, kā arī nelielā naftas pārstrādes uzņēmumā. Tā tapa uzņēmums Brāļi Nobeli jeb BraNobel. Īsā laikā tas izauga par vadošo naftas ieguves kompāniju austrumu puslodē. 1876. gadā nafta jau bija kļuvusi par Nobelu pamatbiznesu.
Finansiāli to atbalstīja arī trešais brālis, Parīzē dzīvojošais Alfrēds - tas pats, kurš izgudroja dinamītu un savā vārdā nosaukto prēmiju. Doma par prēmiju viņam radās pēc tam, kad 1888. gadā vizītes laikā Francijā nomira Ludvigs Nobels, bet žurnālisti sajauca abus brāļus un publicēja indīgus nekrologus par to, ka miris «nāves fabrikants» Alfrēds. Pēdējais tad nosprieda, ka brīdī, kad tiešām pienāks pēdējā stundiņa, būtu jāatstāj aiz sevis kaut kas vairāk nekā tikai atmiņas par dinamītu...
Pirmā pasaules kara priekšvakarā Nobelu naftas uzņēmumā jau strādāja 30 000 cilvēku un tam piederēja vairāki desmiti naftas atradņu. Lielākais konkurents šajā reģionā Nobeliem bija baņķieru Rotšildu nams, kas arī investēja naftas ieguvē Kaspijas jūras apkaimē.
Petrolejas radinieki
Šur tur pasaulē naftu apgaismošanā izmantoja vēl pirms tās rūpnieciskās ieguves Pensilvānijā. Apmēram tajā pašā laikā tika atklāti arī paņēmieni, kā iegūt petroleju no gudrona un akmeņoglēm. Taču šīs tehnoloģijas bija salīdzinoši dārgas, un, lai arī Amerikā darbojās vairāki desmiti petrolejas ražotāju pēc šīs metodes, konkurences cīņā pret ievērojami lētāko naftas petroleju tie zaudēja.
Jau XIX gadsimta piecdesmitajos gados naftu sāka iegūt arī Galīcijā un Rumānijā, taču apjomi salīdzinājumā ar to, kas mazliet vēlāk notika Amerikā, bija nožēlojami - ap 30 000 barelu gadā. Taču arī šis pieticīgais daudzums radīja kādu blakusproduktu, kam bija milzīga nozīme tālākajā naftas biznesa attīstībā - tā bija petrolejas lampa, ko izgudroja divi Ļvivas meistari. Tāpēc var teikt, ka apgaismošanas tehnoloģija bija jau radīta un amerikāņu uzņēmējiem atlika vien sagādāt tai izejvielas.
Vai tad benzīnu tiešām kādam vajag?
XIX gadsimta nogalē pie naftas biznesa apvāršņa parādījās drūmi negaisa mākoņi. Tos bija sagādājis vīrs vārdā Tomass Alva Edisons. Viņš izgudroja elektrisko lampiņu, kas īsā laikā varēja kļūt par visas naftas industrijas kapraci. Kam gan vairs vajadzēs petrolejas lampas, ja mājokli varēs apgaismot ar elektrību? Tā gan maksā mazāk, gan gaismu dod vairāk, gan arī nav tik bīstama (petrolejas lampu eksplozijā ASV ik gadu bojā gāja vairāki tūkstoši cilvēku)? Tas bija īsts tehniskā progresa cunami: 1885. gadā Amerikā bija 250 000 elektriskā apgaismojuma klientu, bet 1902. gadā jau 18 miljoni.
Amerikāņu pieredzi ātri vien pārņēma eiropieši, savukārt naftas bizness nonāca uz iznīcības sliekšņa. Kaut kādus ienākumus varēja gūt ar smērvielu ražošanu, kaut ko nopelnīt ar petrolejas tirdzniecību civilizācijas neskartos nostūros, taču tie būtu nožēlojami graši salīdzinājumā ar ierasto peļņu.
Un jau atkal naftiniekiem paveicās. Līdzīgi kā gadījumos, kad naftu izdodas uziet pēdējā brīdī, arī industrijas glābiņš uzradās reizē ar trešo zvanu. 1886. gadā vācietis vārdā Karls Bencs bija uzbūvējis ratus, ko uz priekšu dzina iekšdedzes dzinējs. Labā ziņa naftas industrijai bija tā, ka darbināt šo dzinēju varēja ar benzīnu - vienu no naftas pārstrādes produktiem. Līdz tam pieprasījums pēc benzīna bija neliels un to izmantoja tikai kā šķīdinātāju un kurināmo.
Kaut gan sabiedrības lielākā daļa jauno transportlīdzekli sākumā uztvēra ar aizdomām, XX gadsimta sākumā automobiļi uz ceļiem parādījās arvien vairāk un pat piedalījās sacīkstēs. 1900. gadā ASV bija 8000 mašīnu - un naftas produktu ražotāji sarosījās, paredzot jaunu tirgus nišu. Viņi nebija kļūdījušies, jo 1912. gadā Amerikā bija jau 900 tūkstoši automašīnu, un visām tām vajadzēja kaut ko liet bākā.
Pirmajos gados gan bākā liešana notika visai haotiski, jo degvielas uzpildes staciju tīkli vēl nebija izveidoti. Benzīnu tolaik varēja nopirkt vai nu aptiekā, vai šaubīgos ceļmalas ūķos, kur tirgoja tikpat šaubīgas izcelsmes un izskata degvielu.
Vēl viena problēma bija tā, ka naftas pārstrādes industrija īsti nebija gatava tik ātri augošam pieprasījumam pēc benzīna. Tāpēc tā cena pāris gados uzkāpa no 9 līdz 17 centiem par galonu - tātad benzīns kļuva gandrīz divreiz dārgāks. Eiropā bija vēl trakāk - tur galons maksāja no 50 centiem līdz dolāram. Taču, neraugoties uz augsto cenu, pieprasījums pēc benzīna arvien pieauga, un 1910. gadā to jau pārdeva vairāk nekā petroleju.
Bija sācies jauns laikmets ar jaunām tehnoloģijām un jaunam tendencēm. Kļuva skaidrs, ka nafta tomēr nekur nepazudīs un pieprasījums pēc tās tikai augs. Tas noveda ne tikai pie ekonomikas attīstības, bet arī arvien jaunām krīzēm. Par kataklizmām, kas gaidīja naftiniekus un naftas produktu patērētājus, - stāsta turpinājumā žurnāla nākamajā numurā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita