Astoņdesmito gadu sākumā remontstrādnieks Bamberbridžā Anglijas ziemeļos pamanīja caurumus bankas koka fasādē. “Jums te ir milzīgi termīti!” viņš izmeta kolēģiem. Tie paskatījās pilnīgā neizpratnē un attrauca: “Nē, puis, tie nav termīti - tie ir ložu caurumi.” Klintonam Smitam tagad ir 73 gadi, un viņš atceras, cik pārsteigts bija, uzzinot, kāda Otrā pasaules kara kauja norisinājusies ciemā Lankašīras grāfistē. Ne pret nacistu desantu, bet starp ASV karavīriem.
Ritēja 1943. gads, sabiedrotie gatavojās desantam Normandijas krastos, amerikāņu karaspēks jau izvietojās otrpus Lamanšam Lielbritānijā, taču tā rindās valdīja kārtība, kas atgādināja viņu ienaidnieku - nacistu - uzskatus. Ieradušies Eiropā, amerikāņi turpināja ievērot Džima Krova likumus par rasu segregāciju.
“Daudzās vietās armija ieviesa politiku, ar kuru saskaņā baltie karavīri drīkstēja doties uz pilsētu pirmdienās, trešdienās un piektdienās, bet melnie - otrdienās, ceturtdienās un sestdienās,” ASV sabiedriskajā radio NPR stāsta Gregorijs Kuks, melnādainais vēsturnieks un pedagogs no Filadelfijas, kurš palīdzēja izveidot 2013. gada dokumentālo filmu Choc’late Soldiers from the USA par melnādainajiem amerikāņiem, kuri cīnījās Otrajā pasaules karā.
Viņi bija gana labi, lai lietu savas asinis un pat atdotu dzīvību, bet ne vairāk. Melnādainajiem karavīriem, kuri brīvprātīgi pieteicās kaujas uzdevumiem, bieži nācās atteikties no savas dienesta pakāpes un samierināties ar mazāku algu. Ādas krāsai bija lielāka nozīme nekā prasmēm un drosmei. “Armija nevēlējās, lai melnais seržants komandētu balto ierindnieku,” norāda Kuks.
Filmas vajadzībām viņš intervēja vēl dzīvos veterānus, kuri bija nosūtīti uz Lielbritāniju. Baltie briti pret melnādainajiem amerikāņiem lielākoties izturējās kā vienkārši pret amerikāņiem, kā pret sabiedrotajiem un līdzvērtīgiem. Vārdu sakot - kā pret cilvēkiem, stāsta vēsturnieks.
Tas trakais lindihops
Bamberbridžas ciemats, kurā bija tikai 12 000 iedzīvotāju, 1943. gadā kļuva par pagaidu kara laika mājvietu ASV armijas 1511. kvartīrmeistaru kravas auto pulkam - loģistikas vienībai, kurā dienēja melnie, bet komandēja baltie. Segregācijas noteikumu dēļ pēdējie bija izmitināti atsevišķi, tuvējā Prestonas pilsētā.
“Viņi atveda līdzi savu kultūru un savas dejas - to trako lindihopu!” pasmaida Kriss Lomakss, mērs Dienvidriblas pašvaldībā, kuras sastāvā ir Bamberbridža. “Mums šajā valstī tas patika, un mēs pievienojāmies.”
Pavisam citādi uz to skatījās ASV armijā. Afroamerikāņus pastāvīgi apturēja militārā policija, turklāt, līdzīgi kā Hitleru, baltos virsniekus biedēja rasu sajaukšanās - viņi draudzību starp melnādainajiem karavīriem un vietējās kopienas baltajām sievietēm uzskatīja par nopietnu apdraudējumu. Tas bija laiks, kad ASV, it īpaši dienvidos štatos, melnādainos linčoja jau tikai saistībā ar aizdomām par uzmanības izrādīšanu baltajai sievietei.
Tikmēr Bamberbridžā melnie karavīri cilāja glāzes, koķetēja un laidās dejā ar baltajām, nebaidoties no linčotājiem. Iecienīta atpūtas vieta bija XVII gadsimta krogs Ye Olde Hob Inn netālu no armijas nometnes. Kad amerikāņu militārā policija mēģināja ciema krogos ieviest krāsu barjeru, vietējie iedzīvotāji izrādīja pretestību, pie visu trīs krodziņu durvīm izliekot uzrakstus: “Tikai melnādainajiem karavīriem.”
Konflikta aizsākums
1943. gada 24. jūnija naktī ierindnieks Jūdžins Nans atgriezās Bamberbridžā pēc tam, kad ar armijas auto bija nogādājis kravu uz tuvējo Mančestru. Ap krogus slēgšanas laiku viņš iegriezās iedzert, joprojām būdams savā lauka uniformā. Divi baltie militārie policisti, kaprālis Rojs Vindzors un ierindnieks Ralfs Ridžvejs, aizrādīja Nanam par to, ka viņš nav uzvilcis svētku uniformu. “Viņam ir nepareizā uniforma, rokās ir pudele - un viņš ir melnais,” saka Alans Raiss, Centrālās Lankašīras universitātes melnādaino studiju eksperts.
Kad policisti krogā sāka saukt Nanu pie, viņuprāt, kārtības, gan viņa dienesta biedri, gan cieminieki metās Jūdžinu aizstāvēt. Ierindnieks Adamss pavicināja pudeli, uz ko policists Vindzors atbildēja, izvelkot ieroci. Sapulcējās aptuveni ducis cilvēku, abi baltie bija mazākumā un atkāpās.
Kādam seržantam uz brīdi izdevās konfliktu nokušināt, tomēr pa policistu aizbraucošo džipu kāds meta pudeli. Policisti savāca papildspēkus un tajā pašā naktī sarīkoja lamatas melnādainajiem karavīriem, kuri atgriezās nometnē.
Kauja ilga piecas stundas
Sekoja sīva sadursme, kurā militārie policisti izmantoja stekus, bet karavīri - pudeles un bruģakmeņus. Kautiņa laikā kāds policists izšāva un ievainoja Adamsu. Haosa vidū izplatījās baumas, ka melnādainais karavīrs ir nošauts mugurā un militārā policija rīko cilvēku medības. Sapulcējās aptuveni 200 karavīru un aicināja uz sacelšanos. Leitnantam Džounsam, vienīgajam melnādainajam virsniekam 1511. pulkā, uz laiku izdevās viņus nomierināt.
Tomēr drīz ieradās aptuveni ducis militāro policistu ar džipiem un improvizētu bruņumašīnu, kas bija aprīkota ar ložmetēju. Melnādainie padoties negrasījās, sagrāba lielāko daļu nometnes šaujamieroču un ieņēma aizsardzības pozīcijas Stacijas ielā - Bamberbridžas galvenajā ielā. Anglijas ciemā sākās ASV pilsoņu karš...
Tajā naktī Bamberbridžā atskanēja vismaz 400 šāvieni, un kauja ilga piecas stundas. Vietējie pēc savu melno draugu lūguma palika iekštelpās. Pēdējā dzīvā aculieciniece bija Junisa Baiersa, tolaik 26 gadus veca, kura apšaudi vēroja pa logu. Viņa vēl paspēja dalīties atmiņās, pirms 2024. gadā aizgāja mūžībā 107 gadu vecumā.
Viens kritušais
Kad 1943. gada 25. jūnija rītā dūmi izklīda, uz ielas miris gulēja melnādainais ierindnieks Viljams Kroslends. ASV militārpersonas paziņoja, ka viņš gājis bojā savstarpējā apšaudē, savukārt liecinieki apgalvoja, ka Viljamam iešauts mugurā. Viņš ir apglabāts ASV karavīru kapsētā Kembridžā Anglijā, un uz kapa nav norādīts nāves iemesls. Ievainotie bija abās pusēs.
Pēc tam sekoja kara tiesa, kurai nodeva 35 Kroslenda biedrus, un 28 no viņiem notiesāja ar cietumsodu no trim mēnešiem līdz pat 15 gadiem. Dažiem vēlāk sodu mīkstināja, lai armija varētu viņus paturēt dienestā līdz kara beigām, kad tai ārkārtīgi bija nepieciešami karotāji.
“Kara tiesas protokolos vairāk uzmanības veltīts tam, cik daudz alus bija uzliets uz amerikāņu militārajiem policistiem nekā nāvei un ievainojumiem pēc tam,” atzīmē Raiss. “Manuprāt, tas ir visai daiļrunīgi.”
Bamberbridžas vīriem bija arī negaidīts aizstāvis - ģenerālis Īkers, 8. gaisa armijas komandieris, kurš lielu daļu vainas novēla uz rasistiskajiem militārajiem policistiem un 1511. pulka baltādainajiem virsniekiem. Ģenerālis kritizēja viņu neprasmi rīkoties konfliktsituācijā un nevērību pret ievainotajiem.
Sekoja tam laikam vērienīgas reformas - no transporta vienībām tika atstādināti rasistiski noskaņoti virsnieki, un militārās policijas vienībās tika pieņemti melnādainie virsnieki. Tas iezīmēja pagrieziena punktu rasu spriedzes mazināšanā armijā. Tomēr nevienu policistu kara tiesa pie atbildības nesauca.
Trīs gadus vēlāk segregāciju aizliedza
Kara laika cenzūras dēļ par šo kauju ārpus mazā Anglijas ciema tikpat kā nekļuva zināms. 1945. gadā, kad Bamberbridžas vīri atgriezās mājās, arī viņi nerunāja par šo notikumu, kas oficiāli bija atzīts par dumpi. Kukam meklējot vēl dzīvos konflikta dalībniekus, ap 2003. gadu izdevās atrast tikai vienu veterānu, kurš dzīvoja Kolorādo. “Viņš atteicās ar mani par to runāt. Mūsu saruna ilga ne vairāk kā divas minūtes. Iespējams, viņa ģimenē par to nemaz nezināja. Ja viņu bija notiesājusi kara tiesa, tad diez vai viņš pēc atgriešanās par to labprāt stāstītu,” skaidro Kuks. “Es sazinājos ar viņu 60 gadus vēlāk, un tas droši vien bija kā uzplēst senu brūci.”
Drīz pēc Otrā pasaules kara, 1948. gadā, ASV valdība ar prezidenta Harija Trumena rīkojumu aizliedza segregāciju bruņotajos spēkos. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, ASV armijā vairs nešķiro pēc krāsas, ir melnādaini ģenerāļi un apmācībās melnie seržanti sviedrus liek liet gan baltam, gan melnam. Savu artavu tajā ir ielikuši arī Bamberbridžas iedzīvotāji. Viņus šausmināja nevis atrašanās ar melnādainajiem pie viena galda, nevis iedzeršana vienā krogā un iešana uz vienu tualeti, bet gan segregācija.
Kauja Stacijas ielā bija priekšvēstnesis vēlākajai ASV pilsoņtiesību kustībai. 2022. gadā pie Ye Olde Hob Inn kroga vietējie iedzīvotāji uzstādīja piemiņas zīmi, lieku reizi apliecinot, ka krāsai nav nozīmes ne kaujas laukā, ne pie alus kausa.
Karš iedvesmoja cīnīties par tiesībām
Otrā pasaules kara laikā ASV Bruņotajos spēkos dienēja aptuveni 1,2 miljoni afroamerikāņu. Lielākā daļa bija norīkoti atbalsta vienībās (kravu pārvadājumi, inženiertehniskie darbi), nevis devās kaujās. Tomēr bija arī ievērojamas vienības, piemēram, Tuskegee Airmen - pirmie afroamerikāņu kara lidotāji, un 92. kājnieku divīzija, saukta par Buffalo Soldiers, kas cīnījās Itālijā. Melnādainie karavīri bieži izjuta sliktāku attieksmi, dzīvojot atsevišķās, zemākas kvalitātes kazarmās, un bieži cieta no balto virsnieku aizspriedumiem. Pēc atgriešanās mājās, daudzi pieprasīja vienlīdzīgas tiesības, par ko bija cīnījušies citās pasaules malās.
Rasu karš Detroitas ielās
Tikai dažas dienas pirms Bamberbridžas kaujas Detroitā izcēlās vieni no traģiskākajiem rasu nemieriem ASV vēsturē. Tie ilga trīs dienas un atstāja paliekošas rētas pilsētas un visas valsts atmiņā.
Otrā pasaules kara laikā Detroita bija kļuvusi par milzīgu militārās rūpniecības centru, uz pilsētu pārcēlās simtiem tūkstoši cilvēku - gan melnie, gan baltie. Konkurence par labāku darbu un mājokļiem veicināja rīvēšanos.
Nemieri sākās 1943. gada 20. jūnijā, svētdienas vakarā, Belailas parkā - populārā atpūtas vietā. Karstajā dienā šeit bija sapulcējušies tūkstošiem cilvēku. Pirmā dzirkstele bija nenozīmīgs kautiņš starp jaunu vīriešu kompānijām. Situāciju pasliktināja nepatiesas baumas, kas izplatījās abās pusēs: vieni runāja, ka baltie nosvieduši melno sievieti un viņas bērnu no tilta, otri izplatīja viltus ziņu, ka melnie izvarojuši un nogalinājuši balto sievieti.
Nākamajā dienā ielās sākās haoss, balto pūļi uzbruka tramvajiem un automašīnām, kurās atradās melnādainie, bet tie savukārt demolēja un izlaupīja baltajiem piederošus veikalus savos rajonos. Policija lielākoties nostājās balto pusē vai ignorēja viņu vardarbību, visus spēkus koncentrējot pret viņu oponentiem. No 17 melnādainajiem, kurus nogalināja policija, daudzi bija nošauti mugurā vai neapbruņoti.
Nemieri beidzās tikai tad, kad prezidents Franklins Delano Rūzvelts pilsētā ieveda federālo karaspēku ar bruņutehniku. Dzīvību zaudēja 34 cilvēki (25 melnie un deviņi baltie), vairāk nekā 600 guva ievainojumus, aizturēja aptuveni 1800.
Šie notikumi ietekmēja morāli armijā. Melnādainie karavīri Anglijā saprata rūgtu patiesību: kamēr viņi ir gatavi mirt par savu valsti un demokrātiju Eiropā, viņu ģimenes nogalina Detroitā.
Mīlestība ārpus likuma
Otrā pasaules kara laikā gandrīz divi miljoni amerikāņu karavīru bija izvietoti Apvienotajā Karalistē vai devās tai cauri. Vairāk nekā 60 000 britu sieviešu apprecējās ar šiem amerikāņiem, daudzas pēc kara pārcēlās uz ASV. Bez uzmanības nepalika arī melnādainie karavīri, un tiek lēsts, ka kara laikā un tūlīt pēc tam ar viņiem attiecības izveidoja vairāki simti vai pat pāris tūkstoši britu sieviešu.
Tomēr šīm siržu savienībām ceļā bija nopietni šķēršļi. Kamēr baltajiem karavīriem laulībām ar britu sievietēm vajadzēja tikai formālu atļauju, melnādainajiem baltie virsnieki bieži atteicās to parakstīt, pārcēla uz citu bāzi vai uzreiz nosūtīja uz fronti, pat draudēja sievietēm vai mēģināja viņas diskreditēt.
Sarežģītās situācijas dēļ daudzas attiecības turpinājās bez oficiālas laulības. Rezultātā Lielbritānijā piedzima aptuveni 2000 bērnu, kurus tolaik dēvēja par “brūnajiem mazuļiem”. Tā kā segregācijas likumi ASV joprojām bija spēkā, daudziem karavīriem pat pēc kara bija aizliegts vest savas mīļotās un bērnus uz ASV dienvidu štatiem, kur šādas laulības bija nelegālas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita