1946. gada 5. martā Fultonā teiktā bijušā britu premjera Vinstona Čērčila runa iezīmēja jaunu laikmetu pasaulē. Sākās aukstā kara ēra.
Vestminsteras koledžas vadītājs Frenks Maklūers par darbu domāja vienmēr. Arī tās 1945. gada rudens dienas izskaņā, kad kopā ar sievu Idu uz savas mājas terases vēroja vakara saulrietu. Koledžā, kas atradās Amerikas Savienoto Valstu Misūri pavalsts Fultonas Universitātes pilsētiņā, mācījās ap 300 studenti. Lai pievilinātu koledžai vairāk jauniešu, mācību iestādes vadītājs laiku pa laikam aicināja ar runām vai lekcijām uzstāties pazīstamus cilvēkus. Te jau bija runājuši Ņujorkas mērs un kongresmenis Fjorello Lagardija, kā arī Federālā izmeklēšanas biroja direktors Edgars Hūvers.
«Varbūt uzaicināt Čērčilu?» tovakar uz terases skaļi prātoja Maklūers.
«Dārgais, nu kurš gan mums var aizliegt sapņot,» ironiski atbildēja viņa kundze.
Lai arī iecere likās visai utopiska, tomēr Frenks nolēma pamēģināt to īstenot un uzrakstīja savam kursabiedram ģenerālim Harijam Voganam, ASV prezidenta Harija Trumena militārajam padomniekam. Drīz vien Maklūers saņēma uzaicinājumu ierasties īsā vizītē Ovālajā kabinetā. Prezidentam Trumenam ideja par Čērčila uzaicināšanu iepatikās, un viņš ar savu roku pierakstīja rindiņu Maklūera vēstulē Čērčilam:
«Dārgais Vinnij, ja Tu nolemsi ierasties šajā senajā un ļoti labajā mācību iestādē, tad es Tevi pavadīšu ceļojumā uz manu štatu.»
Tobrīd neviens vēl nezināja, ka Čērčila viesošanās Fultonas koledžā kļūs par vēsturisku notikumu.
Irānas šaha galdiņš
1945. gada beigās ievērojami pasliktinājās attiecības starp Otrā pasaules kara antihitleriskās koalīcijas sabiedrotajiem - Padomju Savienību un Lielbritāniju. Pie tā noveda abu valstu interešu sadursme Irānā - to kopš 1941. gada kontrolēja kopīgs Lielbritānijas un PSRS okupācijas režīms. Otrā pasaules kara sākumā Irānas šaha Rezā Pehlevi valdība bija pasludinājusi neitralitāti, bažījoties, ka kaut kādu slepenu padomju un vācu nolīgumu rezultātā Irāna varētu būt iedalīta PSRS ietekmes sfērā. Gluži bez pamata šādas bažas nebija, jo 1940. gada beigās PSRS risināja sarunas par pievienošanos Vācijas-Itālijas-Japānas asij, cenšoties izkaulēt sev brīvas rokas jeb ietekmes zonas Tuvajos un Vidējos Austrumos.
Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai Irāna aizliedza izmantot savu dzelzceļu britu ieroču transportam uz padomju Aizkaukāzu un Vidusāziju, turklāt britus uztrauca iespējamā vācu ietekmes palielināšanās Irānā. Tāpēc PSRS un Lielbritānija Irānas valdībai izvirzīja ultimātu, pieprasot izsūtīt no valsts visus Vācijas pilsoņus un atvērt sabiedroto transportam dzelzceļus. Irāna ultimātu noraidīja, un 1941. gada augustā sākās padomju un britu karaspēka kopējs iebrukums Irānā jeb operācija Countenance (Savstarpējs atbalsts). Irāna tika okupēta un sadalīta divās okupācijas zonās, iecelts jauns valsts vadītājs - šahs Mohameds Rezā Pehlevi (iepriekšējā šaha dēls).
Beidzoties karam, ne Londona, ne Maskava nesteidzās izvest karaspēku un centās izmantot savu ietekmi, lai gūtu labumu no naftas ieguves. Turklāt 1945. gada beigās ar PSRS atbalstu Irānas ziemeļrietumos izveidojās divas padomju marionešu valstis: Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika (liels procents Irānas iedzīvotāju ir etniskie azerbaidžāņi) un Irānas kurdu Mahabādas Republika. Šāda uzvedība darīja nemierīgus Rietumus, un, lai gan vēlāk starptautiskā (lielā mērā britu) spiediena rezultātā PSRS tomēr nācās izvest savu karaspēku un abas «valstiņas» drīz vien beidza eksistēt, attiecības starp nesenajām sabiedrotajām Lielbritāniju un PSRS jūtami atsala.
Aukstais karš un piektās kolonnas
Par robežšķirtni starptautiskajās attiecībās kļuva tobrīd jau bijušā Lielbritānijas premjerministra Vinstona Čērčila runa, ko viņš teica studentiem un vēl dažiem tūkstošiem klātesošo Vestminsteras koledžā Fultonas Universitātes pilsētiņā 1946. gada 5. martā. Ar savu spilgto runu britu premjers uzstājās ASV prezidenta Harija Trumena klātbūtnē pašā Irānas krīzes attīstības karstākajā fāzē.
Te gan jāņem vērā, ka Čērčils ASV uzturējās kā privātpersona. Viņš bija zaudējis kārtējās vēlēšanās un nepārstāvēja oficiālo britu valdības ārpolitisko kursu, tāpēc izteikumos varēja atļauties būt brīvāks. Savā runā viņš paziņoja, ka Eiropā nolaidies dzelzs priekškars, un aicināja rietumvalstis apvienoties pieaugošo padomju draudu priekšā. Reaģējot uz šo runu, padomju diktators Josifs Staļins Čērčilu salīdzināja ar Ādolfu Hitleru.
Politikas pētnieki visā pasaulē Fultonas runu sāka dēvēt par tā saucamā aukstā kara sākumu. Patiesībā gan pirmās briestošā aukstā kara pazīmes parādījās jau 1945. gadā. Savu artavu deva tā gada februāra Jaltas konference, kurā PSRS, ASV un Lielbritānijas līderi apsprieda pēckara pasaules kārtību.
Togad britu rakstnieks Džordžs Orvels (tas, kurš vēlāk sarakstīja Dzīvnieku fermu un 1984) ieviesa terminu «aukstais karš», pirmoreiz lietojot to rakstā «Tu un atombumba». Pēc viņa domām, kodolieroču nonākšana vairāku lielvalstu rīcībā novestu pie visas pasaules sadalīšanas starp tām un divu trīs «monstrozu lielvalstu» izveidošanās, kuras vienotos neizmantot atomieročus viena pret otru, taču atrastos pastāvīgā aukstā kara stāvoklī.
Čērčils savā Fultonas runā uzsvēra, ka «Amerikas Savienotās Valstis atrodas pasaules varas virsotnē», un vienlaikus apbrīnoja krievu tautas drosmi Otrajā pasaules karā. Viņš neaizmirsa pieminēt arī Staļinu, nosaucot padomju līderi par savu «kara laika biedru». Tomēr komunistiskās partijas izplešanās Eiropas valstīs Čērčilam likās bīstama. Britu politiķis pārmeta Austrumeiropas komunistiem centienus visur panākt totalitāru kontroli un saskatīja tajā galvenos draudus starptautiskajai stabilitātei.
«No Štetinas [mūsdienās Šcecina Polijā - red.] Baltijas jūrā līdz Triestei pie Adrijas jūras pār visu kontinentu ir nolaidies dzelzs priekškars. Aiz šīs līnijas atrodas visas seno Viduseiropas un Austrumeiropas valstu galvaspilsētas: Varšava, Berlīne, Prāga, Vīne, Budapešta, Belgrada, Bukareste un Sofija - visas šīs slavenās pilsētas ar iedzīvotājiem atrodas padomju sfērā, un tās visas tādā vai citādā formā ir pakļautas ne tikai padomju ietekmei, bet arī ļoti augstai un dažos gadījumos pieaugošai Maskavas kontrolei. Tikai Atēnas - Grieķija ar savu nemirstīgo slavu - ir brīvas lemt par savu likteni vēlēšanās Lielbritānijas, ASV un Francijas uzraudzībā. Krievijas kontrolē esošā Polijas valdība tiek mudināta uz vērienīgiem un nepamatotiem iebrukumiem Vācijā, un pašlaik notiek miljoniem vāciešu masveida izraidīšana neiedomājamā mērogā. Komunistu partijas, kas visās šajās Austrumeiropas valstīs bija ļoti nelielas, ir ieguvušas ievērojamu pārsvaru un varu, kas krietni pārsniedz to biedru skaitu, un visur tiecas pēc totalitāras kontroles. Gandrīz visur dominē policejisks režīms, un pagaidām, izņemot Čehoslovākiju, nekur nav patiesas demokrātijas. Turcija un Persija [Irāna - red.] ir dziļi satrauktas un nobažījušās par pretenzijām un spiedienu, ko pret tām vērš Maskavas valdība. Berlīnē krievi mēģina izveidot kvazikomunistisku partiju savā Vācijas okupācijas zonā, piešķirot īpašas privilēģijas kreisi noskaņotu vācu līderu grupām. Pagājušā gada jūnijā beidzoties karadarbībai, Amerikas un Lielbritānijas armija saskaņā ar iepriekšēju vienošanos atkāpās uz rietumiem vietām pat par 150 jūdzēm gandrīz četrus simtus jūdžu garā frontē, lai ļautu mūsu krievu sabiedrotajiem okupēt šo plašo teritoriju, kuru bija iekarojušas Rietumu demokrātijas. Ja tagad padomju valdība mēģinās ar atsevišķām darbībām savās teritorijās izveidot prokomunistisku Vāciju, tas radīs jaunas nopietnas problēmas Lielbritānijas un Amerikas okupācijas zonās un dos sakautajiem vāciešiem iespēju izsolīt sevi starp Padomju Savienību un Rietumu demokrātijām. Lai kādi secinājumi tiktu izdarīti no šiem faktiem - un tie ir fakti -, šī noteikti nav tā atbrīvotā Eiropa, par kuras izveidi mēs cīnījāmies. Un šī nav tā Eiropa, kas sevī ietver visu nepieciešamo ilgstošam mieram,» konstatēja Čērčils.
Britu ekspremjers atklāti apsūdzēja Kremli prokomunistiskas piektās kolonnas veidošanā dažādās Eiropas valstīs, uzsverot, ka tās rada «draudus kristīgajai civilizācijai». Čērčilu nopietni satrauca jauna kara iespējamība. Viņš uzsvēra: «Vēsturē nekad nav bijis kara, ko būtu bijis vieglāk novērst ar savlaicīgu rīcību, nekā tas, kas tikko izpostīja daļu mūsu planētas. Šādu kļūdu nedrīkst atkārtot. Bet tam ir nepieciešams Apvienoto Nāciju paspārnē un uz angliski runājošo valstu sadraudzības militārā spēka pamata rast savstarpēju sapratni ar Krieviju. Tad galvenais ceļš uz nākotni būs skaidrs ne tikai mums, bet visiem un ne tikai mūsu laikā, bet arī nākamajā gadsimtā.»
Čērčils aicināja apvienot angliski runājošo tautu militāros spēkus (lasi - ASV un Britānijas), atsaucoties uz personīgo pieredzi saskarsmē ar krieviem, kuri, pēc viņa domām, visvairāk ciena spēku un militāro varenību. Tāpēc, viņaprāt, spēcīga armija bija «vienīgais instruments, kas konkrētajā vēsturiskajā brīdī spēj novērst karu un izrādīt pretestību tirānijai».
Pēc uzstāšanās Čērčils atzinās Trumenam: «Ja es varētu piedzimt otrreiz, es gribētu piedzimt Amerikā. Tā ir vienīgā valsts pasaulē, kur jauns cilvēks zina, ka viņa priekšā ir plaši atvērti vārti uz neierobežotu iespēju nākotni. [..] Pat neraugoties uz to, ka jūs, amerikāņi, pie pusdienām nedzerat viskiju...»
No Lielbritānijas vēstniecības Vašingtonā Čērčils nosūtīja vēstuli britu premjeram Etlijam un ārlietu ministram Bevinam, kurā apgalvoja - pozitīvam attiecību noregulējumam ar PSRS nepieciešama neliela varas un spēka demonstrācija.
Vēlāk Fultonas runa tika novērtēta kā oratormākslas šedevrs. Vienlaikus pētnieki piesauca tās klaji provokatīvās iezīmes, vērstas uz plašas rezonanses izraisīšanu. Runas galvenās tēzes Čērčils vāca jau kopš 1943. gada. Teksta gala versija aizņēma 50 neliela formāta rokraksta lapas - pēdējos labojumus ekspremjers veica jau vilcienā ceļā uz Fultonu. Tiek uzskatīts, ka vēl pirms ierašanās Vestminsteras koledžā Čērčils iedevis savu runu izlasīt Trumenam, un ASV prezidentam ļoti patikusi britu politiķa spēcīgā valoda.
Kara laika biedra atbilde kara kurinātājam
Padomju Savienībā Čērčila retoriku uztvēra ārkārtīgi kritiski. Valsts galvenais oficiozs avīze Pravda 1946. gada 11. martā pa visu pirmo lapu publicēja rakstu «Čērčils žvadzina ieročus» un nosauca britu politiķi par kara kurinātāju, melīgu un liekulīgu tēžu paudēju un angļu reakcionāru.
Vēl pēc dažām dienām, 13. martā, Staļins intervijā tam pašam laikrakstam Pravda Čērčila izteicienos pat saskatīja līdzību ar Ādolfa Hitlera retoriku un konstatēja, ka viņa bijušais antihitleriskās koalīcijas partneris «tagad stāv kara kurinātāju pozīcijās». Nākamajā dienā Staļina interviju pārpublicēja visi galvenie Padomju Savienības laikraksti, ieskaitot latviešu valodā iznākošo avīzi Cīņa.
«Čerčila kungs kara izraisīšanu saista arī ar rasu teoriju, apgalvodams, ka tikai nācijas, kas runā angļu valodā, ir pilnvērtīgas nācijas, kas izraudzītas, lai lemtu visas pasaules likteņus. Angļu rasu teorija noved Čerčila kungu un viņa draugus pie secinājuma, ka angļu valodā runājošajām nācijām kā vienīgajām pilnvērtīgajām ir jāvalda pār pārējām pasaules nācijām. Jāpiebilst, ka Čerčila kungs un viņa draugi šajā ziņā pārsteidzoši atgādina Hitleru un viņa draugus,» rezumēja Staļins.
Padomju līderis noraidīja arī apsūdzības par PSRS ekspansīvajiem plāniem Austrumeiropā. Jāpiebilst, ka pēc Fultonas runas Čērčila izteikumi par Staļinu kļuva negatīvi.
Fultona kā robeža
Fultona kļuva par sava veida robežšķirtni: ne PSRS, ne Rietumi vairs nevarēja atkāpties. Lai gan pēc Staļina nāves PSRS un Lielbritānijas attiecības nedaudz uzlabojās, turpmākās desmitgades aizritēja savstarpējas neuzticības un izlūkdienestu cīņas zīmē.
«Šīs runas galvenajām tēzēm Rietumos nebūt ne visi piekrita, īpaši jau tolaik pie varas esošie angļu leiboristi. Tomēr tā liecināja par jaunu svarīgu posmu - ka Rietumi apzinās padomju ekspansionisma draudu realitāti. Šo briesmu priekšā rezultatīva varēja izrādīties tikai stingra politika - tāda, pie kādas Lielbritānija ķērās turpmākajās nedēļās Irānā,» sacīja franču vēsturnieks Nikolā Verts.
Anglijas parlamentā vairāk nekā 100 leiboristu ierosināja rezolūciju, kas nosodīja ekspremjera uzstāšanos. Čērčila piedāvāto programmu nosodīja arī Anglijas Komunistiskā partija. Tomēr Etlija valdība ieņēma neitrālu pozīciju un paziņoja, ka šī runa ir privātpersonas personīgais viedoklis.
1946. gada aprīļa un jūlija-oktobra Parīzes konferences, kas bija veltītas Vācijas jautājumam, nepanāca padomju un Rietumu pozīciju tuvināšanos, izņemot reparāciju jomu. Pēc miera konferences neveiksmes attiecības starp Rietumiem un PSRS vēl vairāk pasliktinājās tiešas palīdzības dēļ, ko Dienvidslāvija, Bulgārija un Albānija sniedza komunistiskajai kustībai Grieķijā. Turklāt PSRS spiediena dēļ uz Turciju saistībā ar Melnās jūras šaurumu kopīgu apsardzi ASV nosūtīja uz Vidusjūras austrumiem savu jūras kara flotes eskadru. Grieķijas un Turcijas krīzes rezultāti kļuva par priekšnoteikumiem NATO izveidei.Oficiālā runā terminu «aukstais karš» pirmo reizi 1947. gadā lietoja ASV prezidenta Trumena padomnieks Bernards Baruhs. Tajā pašā laikā parādījās konflikta ideoloģiskais pamatojums jeb Trumena doktrīna. Amerikas prezidents uzskatīja, ka kapitālisma un komunisma pretrunas ir nepārvaramas, tāpēc ASV uzdevums ir atspiest komunismu atpakaļ PSRS robežās.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita