Rīgas Lielie kapi, dibināti 1773. gadā, ir viena no senākajām Eiropas lielās kapu reformas laikmeta kapsētām. Diemžēl pēc padomju laikā barbariski veiktās kapu “tīrīšanas” liela daļa vēsturiskā mantojuma ir zudusi un mums palicis tikai mazumiņš no kādreizējā šīs vietas spožuma. Saglabājušies ir tikai daži mauzoleji, ko būvēja Rīgas turīgākās dzimtas, kā arī zemes plāksnes, kas ir uzskatāma liecība par mūsdienās vairs neizmantotu apbedījuma veidu. Arī XIX gadsimtā bija sava kapu kultūra, kurā daudz ko noteica maka biezums, un Lielajos kapos var atrast tam dažu pierādījumu.
Ar laika mašīnu uz mauzoleju
Liksim lietā iztēli, lai apciemotu vienīgo Lielo kapu virszemes apbedījumu vietu - Reinholdu ģimenes panteonu. Tātad - ir 1930. gads, burvīga pavasara pēcpusdiena. Sulaiņa kungs (viņam ir vārds, bet klusībā mēs viņu saucam tieši tā) laipni uzaicinājis mūs uz Reinholdu dzimtas mauzoleju. Šīs kapenes ir neorenesanses kapelas stila celtne ar masīvām puskolonnām un saulē spoži mirdzošu vara kupolu, kas laika gaitā ieguvis raksturīgo zaļgano patinu.
Sulaiņa kungs atslēdz metāla vārtiņus, tad mauzoleja durvis. Atšķirībā no dažām citām kapenēm Reinholdu mauzoleja atslēga ir tikai ģimenei, ko ar lepnumu uzsver Sulaiņa kungs. Mēs nokļūstam palielā apaļā telpā, ko maigi apgaismo virsgaismas logi. Mums pretī, rokas izpletis, stāv marmora Kristus, ļoti kvalitatīva statuja no profesora Lirsena darbnīcas Vācijā.
Kamēr Sulaiņa kungs sakārto puķes vāzītē un ar samtainu lupatiņu apslauka metāla krēslus, varam aplūkot zārkus, kuri uz speciāliem podestiem izvietoti starveidā pret centru. Zem tiem grīdā ir plāksnes, un Sulaiņa kungs paskaidro, ka tur ir zemgrīdas nišas, kurās arī var novietot zārkus, ja augšā vairs nav vietas.
Taču viens nav īsti saprotams: kāpēc augstdzimušie nelaiķi pēc nāves neuzvedas tāpat kā mēs parastie - kāpēc viņus nevar... saost? Te mēs nonākam pie XIX gadsimta apbedīšanas noslēpumiem. XIX gadsimtā nāvei vajadzēja būt estētiskai, bet pēcnāvei vēl jo vairāk. Un, jo vairāk naudas kāds ieguldīja, jo dekoratīvāka nāve izskatījās.
Reinholdi bija izvēlējušies īsti ķeizarisku pēcnāves noformējumu, proti - īstus virszemes apbedījumus, nevis dekoratīvu sarkofāgu veidojumus. Atbilde uz jautājumu par to, kā gan tas nākas, ka kapenēs nejūt trūdēšanas smaku, slēpjas materiālos, ko izmantoja zārku izolācijai. Lai arī zārks izskatījās kā koka konstrukcija, patiesībā tas bija tikai dekoratīvais apvalks. Tā iekšpusē atradās otra, hermētiski noslēgta, kaste, kas bija izgatavota no cinka loksnēm. Šis metāla ieliktnis, rūpīgi aizlodēts, novērsa gaisa un mitruma piekļuvi mirušajam, kā arī novērsa nevēlamu smaku izplatīšanos. Varenākie rīdzinieki, kā Reinholdu dzimta, pilnīgi iespējams, izmantoja arī svinu, kas bija vēl smagāks un prestižāks materiāls.
Lai cik bagāti būtu Rīgas patricieši, tomēr viņu gaumei Reinholdu ķeizariski greznā mūža māja un apbedījumi šķita pārspīlēti. Galvaspilsētas sabiedrība XIX gadsimta beigās brīnījās par Āmālijas fon Reinholdes milzīgo turību. Viņa varēja atļauties ne tikai greznu dzīvi, bet arī milzīgus ziedojumus un vienu no visdārgākajiem vai pat visdārgāko mauzoleju Rīgā.
Baumoja, ka šī nauda nākot tieši no Sanktpēterburgas, no imperatora kases kā uzturēšanas nauda vai mantojums slepenajam imperatora dēlam. Reinholdu dēlu, kurš pāragri nomira 26 gadu vecumā, sauca par Konstantīnu. Tas bija ļoti populārs vārds Romanovu dinastijā, tāpēc nav brīnums, ka sensāciju kārā publika Konstantīna vaibstos un stājā saskatīja Romanovu profilu, kas apvienojumā ar viņa mātes privileģēto stāvokli tikai uzkurināja baumas.
Turklāt arī Āmālija Rīgā uzvedās kā īsta aristokrāte ar aizmuguri augstākajās aprindās. Viņas drosme cīnīties par dzīvnieku tiesībām un vērsties pret pilsētas varas iestādēm liecināja par pašpārliecinātību, kāda piemita tikai cilvēkiem ar ļoti spēcīgiem sakariem pašā impērijas virsotnē.
Bet, ja atgriežamies pie mauzoleja, tad tā autors bija arhitekts Šēls, un būvi pabeidza ap 1873. gadu. Profesora Andra Caunes grāmatā “Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem” minēts, ka mauzolejs bijis ideālā kārtībā līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumam. Bet tad vienā naktī (vai arī dažās dienās) zārki no turienes esot pazuduši - iespējams, iznesti un aprakti. Tas gan nebūs bijis viegls darbs, jo dubultie zārki bija smagi, bet akmens sarkofāgs varēja svērt pat tuvu tonnai.
Mauzoleja iemītnieki
Kas ir ļaudis, kuri Reinholdu dzimtas mauzolejā tik karaliskā veidā sevi eksponē pat pēc nāves?
Āmālija Aleksandrīne fon Reinholde (1824-1893) Āmālija (dzimusi Fleišmane) bija turīga patriciete, arī ļoti aktīva sabiedriskā darbiniece. Dzimusi Sanktpēterburgā, viņa ieradās Rīgā, sekojot dēliem, kuri studēja Rīgas Politehnikumā. Interesanti, ka Āmālija bija viena no pirmajām cīnītājām par dzīvnieku tiesībām Latvijā. 1887. gadā viņa kļuva par Bavārijas Dzīvnieku aizsardzības biedrības goda biedri un nodibināja šādu biedrību Rīgā. Tāpat viņa dāsni ziedoja līdzekļus izglītībai, īpaši Rīgas vecticībnieku skolai. Nomira 1893. gadā un tika apglabāta ģimenes mauzolejā Lielajos kapos blakus savam vīram un pāragri mirušajam dēlam Konstantīnam.
Konstantīns fon Reinholds (?-1864) Āmālijas vīrs bija augsta ranga militārpersona un aristokrāts: pēc ranga - valsts padomnieks un leibgvardes huzāru pulka pulkvedis. Šāds rangs norāda uz piederību Krievijas imperatora galmam. Iespējams, Konstantīns bija Emīla fon Reinholda dēls, kurš savulaik kalpoja par imperatora Nikolaja I galma ārstu.
Konstantīns fon Reinholds jaunākais (1850-1876) Stāstā par mauzoleju svarīga loma ir arī dēlam Konstantīnam. Viņš nomira tikai 26 gadu vecumā, būdams students. Tieši dēla pāragrā nāve, visticamāk, bija iemesls, kāpēc ģimene tik lielas pūles veltīja mauzoleja iekārtošanai - lai radītu pēc iespējas cienīgāku un mūžīgāku mājvietu saviem mīļajiem. Kā zinām, tieši vecāki parasti ir savu bērnu piemiņas vislielākie čempioni.
Pārējie radi Vēl kapenēs apbedīta virkne Reinholdu dzimtas piederīgo: Antons Tomaševics (1899-1959), attāls Reinholdu radinieks; Terēze Fleišmane (dzim. Reinholde) (1805-1884), arī abi pārējie Āmālijas Reinholdes dēli - Aleksandrs (1851-1902) un Frīdrihs (1852-1912).
Kapenes pazemē
Cits piemērs XIX gadsimta apbedījumiem ir 2025. gadā restaurētās Krēgeru dzimtas atdusas vieta. Šaurā, elegantā un gaisīgā kapeņu virsbūve ir acu apmāns un arhitekta rotaļa. Slaidai telefona būdiņai līdzīgā gotiskā celtne patiesībā kalpo tikai kā ieeja uz spirālveida kāpnēm. Tās ved lejup uz divu kameru telpu, starp kurām atrodas gaitenis. Virs gaiteņa - kapeņu sedzamā plāksne, kas klāj atveri, pa kuru tiek nolaists zārks. Pirmsrestaurācijas fotogrāfijās redzamas struktūras, kas liecina par lokulu principa nišām.
Ko tas nozīmē? XIX gadsimtā Rīgas straujā izaugsme noteica jaunas tendences elites apbedīšanas kultūrā. Turīgās dzimtas sāka būvēt monumentālas kapličas, un, ņemot, vērā dzimtu lielumu, radās kapu arhitektūras tendence - vertikāli sakārtoti apbedījumi. Vēsturiski to saknes stiepjas līdz Romas impērijas katakombām. Protams, mirstīgās atliekas var novietot arī vienkārši plauktos, taču cienījamākās kapenes, kuras bija domātas lielākam iemītnieku pulkam, veidoja struktūras, kuru centrālais elements bija lokuli (loculum).
Lokulus reizēm dēvē par zārku atvilktnēm, un pēc lokulu principa cilvēku mirstīgās atliekas tiek glabātas modernajos morgos. Lokuls pēc būtības ir horizontāla taisnstūrveida niša, kas izveidota kriptas vai mauzoleja sienā. To lielākā priekšrocība - šādi var iegūt daudzstāvu apbedījumus un tā ietaupīt vietu. Izmērus parasti pielāgoja standarta koka vai cinka zārkam. Rīgā lokulus visbiežāk mūrēja no sarkanajiem ķieģeļiem vai kaļķakmens.
Lokulu varēja gan kādu laiku atstāt vaļēju, gan arī nosegt ar masīvu plāksni, uz kuras iegravēts mirušā vārds, dzīves dati un bieži vien dzimtas ģerbonis vai piederība pie konkrētas ģildes.
Bija arī trešā iespēja - lokulus vienkārši aizmūrēja. Šķiet, Krēgeru gadījumā darīts tieši tā. Gan plāksne, gan aizmūrēšana radīja gandrīz hermētisku vidi, kas ļāva pasargāties arī no kapeņu izlaupītājiem.
Atšķirībā no zemes kapiem lokuli ļāva dzimtai paplašināt kapličas ietilpību, esošās arhitektūras formām piebūvējot jaunas nišas. Lai saprastu, cik efektīvs ir šis apbedījuma veids, var piebilst, ka Krēgeros atdusējās 19 (!) cilvēki. Tātad iznāca tāds kā pazemes komunālais dzīvoklis. Senākais apbedījums datēts ar 1864. gadu, bet jaunākie - ar XX gadsimta trīsdesmitajiem gadiem.
Kapenes šprotu bundžas stilā
Staigājot pa Lielajiem kapiem, mēs parasti tos uztveram tikai vienā - virszemes - dimensijā. Taču patiesībā zem tiem ir vesela pilsētiņa. Šur un tur redzamās kapelas kalpoja ne tikai kā atvadu vieta izvadītājiem, bet arī kā ieeja pazemes kapenēs. Par to apmēriem varam spriest pēc 1833. gada Rigasche Stadtblätter publikācijas, kurā teikts:
“Zaļajā kapelā līdz 1832. gada nogalei zārku skaits bija tik lielā mērā pieaudzis, ka tajā nevienu vairs nevarēja ievietot. Baznīcas kolēģijai bija jāizlemj - vai nu atjaunot esošajā vietā visu kapelu, vai ļaut tai sabrukt. Kur atjaunošanas gadījumā vajadzētu novietot 175 zārkus, kas tur atradušies. 43 zārkus piederīgie apbedījuši tā sauktajā mūrētajā velvē [nav skaidrs, par ko ir runa, varam pieņemt, ka rindu kapenēs - red.]. Pāri palikušie 133 zārki 1833. gada 21. jūnijā apglabāti visi kopā, un masu kapavieta iezīmēta ar lielu akmens krustu.”
Telpai vai telpām, kur atrodas 176 zārki, vajadzētu būt lielai. Ja rēķinām vidēja zārka garumu un augstumu, tad, liekot trijās kārtās, tie aizņēma 40-80 kubikmetrus (jā, šāda mērvienība apbedīšanas jomā izklausās dīvaini), ja pieņemam, ka tie sablīvēti kā šprotes bundžā. Taču dzīvē neviens tā zārkus nelika, starp tiem bija ejas, tos krāva plauktos vai stalažās. Tātad runa ir par 100 kvadrātmetru un vēl lielākām pazemes telpām.
Glīti un higiēniski
Arī kapiem, tāpat kā daudz kam citam, ir sava mode. XIX gadsimta divdesmitajos gados tās pamatprincipus ieskicēja igauņu apgaismības darbinieks, mācītājs Rozenplanters, akcentējot divus postulātus solīdas mūža mājas izveidei. Pirmkārt, higiēna. Otrkārt, estētika. Izlamājis esošās kapeņu tradīcijas, Rozenplanters piedāvāja savus higēniskos un elegantos risinājumus. Viņš iestājās arī par ventilāciju, gaismu zemes stāvā un funkciju dalījumu: augša piemiņai, apakša - mirušo mieram.
Lielajos kapos šobrīd redzamie brīvstāvošie mauzoleji neatkarīgi no ārējās formas, kas var būt neogotiska, neoklasiska vai eklektiska, lielā mērā atbilst šim iekārtojuma principam. Tas arī izskaidro, kāpēc tieši pazeme ir būves plašākā daļa. Kā piemēru te varam izmantot abus Pihlavu mauzolejus - Reinholda Ludviga Pihlava mauzoleju, kas šobrīd ir restaurācijā, un iekonservēto Nikolaja Andreasa Pihlava mauzoleju. To pazemes izmēru parāda nevis būves pamati, bet gan viss iemērītais gabals, ko agrāk ieskāva sētiņa.
XIX gadsimta turīgais un izglītotais cilvēks vēlējās, lai nāve būtu estētiski noformēta un vienlaikus arī racionāli sakārtota. Tādēļ lielāko apbedījuma masu paslēpa zem zemes, atstājot virspusē tikai simbolisku un, ja izdevās, arī skaistu arhitektūru. Baltijas elite mauzolejos centās apvienot antīkās arhitektūras estētiku, modernu sanitāro domāšanu un dzimtas mūžības ideju.
Lielas pazemes kriptas, neapšaubāmi, bija dārgs prieks. To izbūve prasīja dziļus pamatus, kvalitatīvu ķieģeļu velvējumu, drenāžu, ventilācijas sistēmas, loģisku gaisa cirkulāciju. Pazemes daļa bija lielāka nekā virszemes pavisam praktisku iemeslu dēļ. Proti - pazemē vajadzēja vietu vairākām paaudzēm. Vieta kriptai tika plānota tā, lai tajā varētu atrasties desmitiem zārku, kas tiktu novietoti uz postamentiem, metāla balstiem vai nišās gar sienām.
Svarīgs faktors bija iekšējie bioloģiskie un ķīmiskie procesi. Zem zemes bija vieglāk uzturēt stabilu temperatūru un sausumu, kas bija būtiski, lai miesas nevis satrūdētu, bet izžūtu. Sausā un vēsā velvē ķermeņi sadalījās daudz lēnāk, un neveidojās tik spēcīga smaka kā mitros kapos un vecās baznīcu kapenēs. Biezās mūra sienas un apkārtējā grunts pasargāja no krasām laikapstākļu maiņām, samazināja mitrumu un kavēja trūdēšanu. XIX gadsimtā tas tika uzskatīts par modernu un higiēnisku risinājumu.
Guļamvagons zem zemes
Pag, bet kas tad īsti ir jau pieminētā kripta? Kripta ir XIX gadsimtam raksturīga būve, kas sastopama gan pilsētu turīgo iedzīvotāju, gan lauku muižnieku apbedīšanas tradīcijās. Ja mēs būtu burta kalpi, tad par kriptām sauktu tikai apbedījuma telpas sakrālā būvē, latviski sakot, baznīcā. Taču te nekādas būves nav. Ir plāksne, bet zem tās - telpa ar plauktiem.
Lai iekārtotu kriptu, nebija obligāti jābūvē virs tās mauzolejs, ko varēja atļauties vien retais. Vienkāršākais variants bija zemes kripta, tātad pazemes telpa ar velvētu pārsegumu un virszemē novietotu akmens plāksni, kas kalpoja kā ieejas aizvērums.
Patiesībā kriptas princips ir pārsteidzoši vienkāršs. Var teikt, ka tas ir sava veida guļamvagons. Lielajos kapos zemes kripta bija viens no izplatītākajiem apbedījuma veidiem, un te vēl joprojām ir neskartas kriptas, kuru iemītniekus nedrīkst traucēt. Ir arī daļēji vai pilnībā aizbērtas pazemes velves, kuru iekšējo pasauli mēs vairs neredzam. Par to eksistenci liecina vien iegrimis laukums zālē vai neliels mūrējuma fragments, ko atklājusi zemes virskārta.
Lielo kapu vecākajā daļā tās ir visur. Daudzas ir pārvietotas un saliktas rindās. Tās vairs neko nesedz. Daļa savulaik kalpoja kā pazemes velvju vāki, bet citas bija vienkārši piemiņas plāksnes. Jo, ja pazemes telpa zem milzu plāksnes skaitās prestiži, tāda mazāka plāksne virs vienkārša apbedījuma tomēr - grozi, kā gribi - izskatās solīdāk nekā vienkāršs piemineklītis.
XIX gadsimta kapu velvi sedzošai akmens plāksnei bija jābūt gan reprezentablai, gan praktiskai. To parasti izgatavoja no granīta, smilšakmens vai cita izturīga dabīgā akmens. Tā vienlaikus pildīja vairākas funkcijas.
Pirmkārt, pasargāja ieeju no lietus ūdens, sniega un zemes noskalošanās. Tā kā kriptas atradās zem zemes līmeņa, jebkurš lieks mitrums varēja radīt nopietnas problēmas gan konstrukcijai, gan apbedījumiem.
Otrkārt, tās kalpoja arī kā drošības elements. Plāksne svēra vairākus simtus kilogramu, un bez speciālām ierīcēm to pārvietot nebija iespējams.
Treškārt, plāksnei bija arī simboliska nozīme. Tā iezīmēja robežu starp dzīvo un mirušo pasauli. Uz tās tika iegravēti ģerboņi, uzraksti, vārdi, dzīves dati un reliģiski simboli.
Un visbeidzot - plāksne ļāva kriptu izmantot atkārtoti. Kad pienāca kārta nākamajam apbedījumam, to noņēma, atvēra ieeju, ievietoja zārku un pēc tam visu aizvēra.
Ja runājam par būvniecības tehnoloģiju, tad viss sākās ar bedri. Atkarībā no reljefa un grunts īpašībām kriptas grīda atradās 2-4 metrus zem zemes virsmas. Pamatu daļā uzbēra šķembu, akmeņu vai grants slāni, kas nodrošināja drenāžu. Grīdu parasti veidoja no ķieģeļiem vai akmens plāksnēm, ieklājot tās ar nelielu slīpumu ūdens novadīšanai. Ja kripta bija būvēta īpaši rūpīgi, tajā ierīkoja arī drenāžas caurules, kas aizvadīja gruntsūdeņus prom no apbedījumu telpas.
Kriptu sienas mūrēja no ķieģeļiem, izmantojot kaļķa javu. To biezums parasti sasniedza 50-80 centimetrus, bet lielākajās kapliču kriptās pārsniedza pat vienu metru. Biezās sienas izturēja zemes spiedienu, saglabāja stabilu temperatūru, aizsargāja no mitruma un nodrošināja būves ilgmūžību. Iekšpusi nereti apmeta ar kaļķa apmetumu un nobalsināja. Tas ne tikai izskatījās glītāk, bet arī palīdzēja cīnīties ar mitrumu.
Svarīgākā kriptas daļa bija velve. To mūrēja no ķieģeļiem pusloka vai segmentveida formā. Šāds risinājums nebija izvēlēts skaistuma dēļ vien. Arkas forma vienmērīgi sadalīja virs tās esošās zemes svaru pa sienām, ļaujot konstrukcijai izturēt ievērojamu slodzi bez papildu balstiem. Šo principu zināja jau senie romieši, un līdz XIX gadsimtam tas bija kļuvis par vienu no uzticamākajiem pazemes būvniecības risinājumiem. Virs velves parasti atradās 60 centimetru līdz 1,2 metru biezs zemes slānis, kas pasargāja konstrukciju no temperatūras svārstībām un ārējās iedarbības.
Lielākajā daļā dzimtas kriptu zārki nestāvēja uz grīdas. Gar sienām izbūvēja plauktus vairākos līmeņos. Tie varēja būt no mūra, akmens vai, iespējams, arī no ozolkoka. Šāds risinājums ļāva vienā telpā izvietot vairākus apbedījumus un izmantot kriptu vairāku paaudžu garumā. Plaukti tika būvēti pietiekami izturīgi, lai ilgstoši izturētu smagos ozolkoka zārkus.
Zemes kriptas bija dzimtas apbedījumu vietas visīstākajā šī vārda nozīmē. Tajās vienas ģimenes locekļus apbedīja desmitiem gadu, dažkārt pat vairāk nekā gadsimtu. Kad pienāca bēru diena, akmens plāksni noņēma, atvēra piekļuves šahtu un zārku nolaida pazemē. Bēru ceremonija ar to tad arī visbiežāk beidzās.
Tālākais darbs bija zārku velvē novietot plauktā, kam sekoja plāksnes nolikšana savā vietā. Bez trīša, vinčas, iespējams, hidrauliskas ierīces un vairākiem spēcīgiem cilvēkiem šādu operāciju veikt nebija iespējams. Bet, kad viss bija izdarīts, smagā akmens plāksne atkal noslēdza ieeju neredzamajā pasaulē zem kājām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita