Salīdzinot ar Verdenas kauju, pie Sommas Antantes spēki un Vācija nonāca mainītās lomās: šoreiz briti bija tie, kuri uzsāka grandiozu uzbrukumu ar mērķi pārraut vācu aizsardzības līnijas un ieplūdināt pārrāvumā kavalērijas vienības, kas tad izvērstu uzbrukumu dziļāk pretinieka aizmugurē un beigu beigās piespiestu vāciešus lūgt pamieru. Arī kaujas sākums bija līdzīgs kā Verdenā, tikai šoreiz masīvu artilērijas sagatavošanas uguni bija sarūpējuši nevis vācieši, bet briti un franči. 1916. gada 1. jūlijā vienas stundas laikā pa vācu pozīcijām tika raidīti 250 000 šāviņu. Apšaude bijusi tik intensīva, ka to varēja dzirdēt pat Londonā. Kad artilērijas uguns noklusa, 40 kilometru garā frontes iecirknī uzbrukumā devās britu un franču kājnieki. Lielā kauja pie Sommas bija sākusies.
Asinspirts pirmā diena
Gada sākumā vāciešiem pie Verdenas lielā mērā izdevās frančus pārsteigt nesagatavotus un uz pārsteiguma momenta rēķina ielauzties pretinieka priekšējās pozīcijās, bet pie Sommas jau no paša sākuma asinis plūda straumēm. Artilērijas apšaude īpaši nebija kaitējusi nocietinātās pozīcijās izvietotajiem vācu ložmetējiem, kas atklāja uguni uz britu kājnieku ķēdēm. Tās uz priekšu virzījās ļoti lēnām, jo britu reglaments paredzēja, ka kājniekam uzbrukumā jādodas pilnā ekipējumā, bet tas nozīmēja, ka līdzi jāstiepj gandrīz 30 kilogrami dažādu mantu. Bez daļas no tām varēja arī itin labi iztikt, piemēram, katliņa, ūdensdrošā apmetņa un maisiem smilšu iepildīšanai - smilšu maisi bija domāti aizsargpozīciju veidošanai. Skaidrs, ka tā apkrauts karavīrs nebija nekāds sprinteris un kļuva par vieglu mērķi vācu ložmetējniekiem.
Pirmās uzbrucēju rindas ložmetēji nopļāva, un tikai nedaudziem izdevās aizbēgt atpakaļ uz britu ierakumiem. Redzot šādu ainu, uzbrukuma otrā viļņa karavīriem dūša saplaka, un komandieriem nebija viegli pierunāt viņus celties jaunam uzbrukumam. Ar īpašu izdomu britu augstākie komandieri neizcēlās un sūtīja savus karavīrus tieši virsū vācu ložmetējiem. Par to, cik efektīva bija vācu uguns, liecina kaut vai šāds fakts: viens vienīgs ložmetējs, kas sedza ceļu uz Mamecas ciematu, iznīcināja 159 britu kājniekus. Citā frontes iecirknī vācu ložmetējniekiem izdevās gandrīz pilnībā iznīcināt veselu britu kājnieku bataljonu - no 836 cilvēkiem 520 gāja bojā, bet pārējie guva ievainojumus. Līdzīgs liktenis piemeklēja kanādiešu Ņūfaundlendas bataljonu - no 810 cilvēkiem 310 krita, bet 350 tika ievainoti. Kāds britu ģenerālis pēc tam vēstulē Ņūfaundlendas gubernatoram rakstīja: «Tas bija izcils labas sagatavotības, disciplīnas un drosmes paraugs. Uzbrukums noslāpa tikai tādēļ, ka mirušie nespēj uzbrukt...»
Kopumā vācu rīcībā šajā rajonā bija vairāk nekā simt ložmetēju, plus vēl ar šautenēm bruņoti vācu kājnieki. Tādēļ Sommas kaujas pirmās dienas iznākums bija diezgan likumsakarīgs: 20 000 kritušu britu karavīru un 1000 virsnieku. Vēl 20 000 bija ievainoti. Tik lielus zaudējumus vienas dienas laikā šajā karā neviens vēl nebija cietis.
Cēloņi tik lieliem zaudējumiem bija vairāki. Pirmkārt, britu ekspedīcijas korpusa komandiera Duglasa Heiga (kurš bija ļoti reliģiozs un ticēja, ka viņu vada Tā Kunga roka) un viņa štāba virsnieku pārliekais optimisms, cerot, ka artilērijas sagatavošanas uguns patiešām būs sagrāvusi pretinieka priekšējās pozīcijas un britu kājniekiem pietiks tikai lēnā solī (atcerēsimies par smago ekipējumu) pāriet pāri neitrālajai zonai. Otrkārt, britu artilēristu nepietiekamais profesionālisms un nesaskaņotā darbība ar kājniekiem. Ideālā variantā, sākoties kājnieku uzbrukumam, artilērijas uguni vajadzēja pamazām pārcelt tālāk uz priekšu, neļaujot pretiniekam pacelt galvu no ierakumiem. Būtībā artilērijas uguns valnim vajadzēja 100-200 metrus «iet pa priekšu» britu kājnieku ķēdēm. Realitātē uguns tika pārcelta tālāk uz priekšu jau pāris minūtes pirms uzbrukuma sākuma, ļaujot vāciešiem attapties un ieņemt savas pozīcijas. Treškārt, briti nespēja pirms uzbrukuma novākt vācu izliktos dzeloņstiepļu aizsprostus, kas vēlāk pamatīgi aizkavēja kājnieku virzīšanos uz priekšu. Pēc ieceres ar aizsprostiem galā vajadzēja tikt artilērijai, taču izrādījās, ka sprādzieni tikai vēl vairāk samudžinājuši dzeloņstiepļu joslu, padarot to teju necaurejamu.
Kā raksta britu kara vēsturnieks Džons Kīgans: «1914.-1918. gada ierakumu kara vienkāršā patiesība bija tāda, ka lielu karavīru masu, lai cik labi apmācīti un bruņoti viņi būtu, uzbrukums citai tādai pašai karavīru masai, kas atrodas zemes nocietinājumu un dzeloņstiepļu aizsegā un ir bruņoti ar ātršāvējiem ieročiem, neizbēgami beidzas ar smagiem zaudējumiem uzbrucēju rindās.»
Tieši tā tas notika 1916. gada 1. jūlijā. «Pa labi un pa kreisi no manis redzēju garas ļaužu rindas. Pēc tam izdzirdēju tālumā ložmetējus - ta-ta-ta-ta-ta-ta... Kad nogāju vēl desmit metrus, tad likās, ka blakus ir palikuši tikai daži cilvēki. Kad nogāju 20 metrus, tad likās, ka esmu palicis viens pats. Bet tad arī man trāpīja,» vēlāk atmiņās dalījās kāds kaujā izdzīvojušais īru bataljona karavīrs.
Tiesa, sveikā cauri netika arī vācieši, kuri arī zaudēja 6000 kritušo, ievainoto un gūstā saņemto. Britiem šajā dienā izdevās ieņemt divus ciematus un vienu vācu reduti. Jautājums tikai, vai šis panākums bija tādu zaudējumu vērts.
Tanki nāk!
Sommas kauja kļuva par pirmizrādi jaunam ieroču veidam - tankiem. Britu inženieru radītie metāla monstri kļuva par lielu pārsteigumu vācu karavīriem, kuri pāris gadījumos panikā pameta pozīcijas. Kaut gan pārsteiguma efekts nenoliedzami nostrādāja, tomēr lielus panākumus britiem uz tā rēķina neizdevās gūt. Sākotnēji bija iecerēts uzbrukumā iesaistīt 50 tankus, taču reāli 15. septembrī cīņā devās vien divi desmiti, jo pārējiem tika konstatētas dažādas tehniskas problēmas. Turklāt arī šos 20 tankus pavēlniecība nolēma izmantot izkliedēti vairākos frontes iecirkņos, kas jūtami mazināja efektivitāti. Tanki un aiz tiem ejošie kājnieki patiešām pāris vietās pārrāva pretinieka aizsardzības līniju un pavirzījās uz priekšu apmēram trīs kilometrus. Ar to tad veiksmes limits gan bija izsmelts, jo dažus tankus sašāva vācu artilērija, bet pārējie iestiga dubļos vai iesprūda bedrēs. Tālāk uzbrukumu attīstīt neizdevās. Vēlāk jau vācieši rēķinājās ar tanku briesmām un atrada līdzekļus, kā ar tiem cīnīties.
«Visi, kas devās uzbrukumā,
ir nošauti...»
Taču tā bija tikai kaujas pirmā diena. Var teikt, ka iesildīšanās, jo apmēram tādā pašā garā notikumi risinājās nākamos piecus mēnešus. Vācieši šajā frontes sektorā bija ilgi un pamatīgi veidojuši nocietinājumus un izvērstu tranšeju tīklu, ko tagad par dārgu cenu mēģināja pārvarēt briti un franči. Lielākais smagums gūlās uz britu 19 divīzijām, jo franči uzbrukumam varēja atvēlēt vien trīs divīzijas, kas darbojās dienvidu sektorā; visi pārējie spēki bija aizņemti Verdenas kaujā.
Heigs pēc kaujas pirmās dienas labu laiku bija neziņā par milzīgajiem zaudējumiem un uzskatīja, ka vajag tikai turpināt arvien jaunus uzbrukumus. Krietni paplucinātie kājnieku pulki arī mēģināja kaut ko darīt lietas labā, taču rezultāti bija tālu no cerētajiem. Britu pavēlniecība bija iedomājusies, ka masīvais uzbrukums ir atstājis satriecošu iespaidu uz pretinieku, taču patiesībā, ja arī vācieši bija par kaut ko satriekti, tad drīzāk par to, cik bezjēdzīgi tiek tērētas britu karavīru dzīvības. Ir saglabājušās liecības, ka dažos frontes iecirkņos, kad britu uzbrukums bija noslāpis, vācu ložmetējnieki tīri humānu apsvērumu dēļ pārtraukuši uguni, lai ļautu vieglāk ievainotajiem karavīriem atkāpties līdz savējiem. Tā šajā karā nebija tipiska rīcība un liecina par to, kādu iespaidu uz vāciešiem atstāja pretinieka milzīgie zaudējumi.
Vācu pavēlniecība operatīvi reaģēja uz britu mēģinājumiem pārraut fronti šajā sektorā un apdraudētajās vietās ātri pievilka rezerves. Tā bija nosacīti laba ziņa frančiem, jo vienīgā vieta, no kurienes vācieši varēja pārsviest papildspēkus, bija Verdena. Tādēļ vācu masīvie uzbrukumi pie Verdenas praktiski tika izbeigti un par galveno cīņu vietu kļuva Somma. Vācieši arī mainīja taktiku un vairs necentās par katru cenu noturēt priekšējās pozīcijas, bet gan bija gatavi atkāpties uz ierakumu otro līniju, lai pēc brīža ātrā pretuzbrukumā izsistu britus no zaudētajām pozīcijām.
Britu pavēlniecība 1. jūlijā ieņemtās dažas apdzīvotās vietas un pretinieka atspiešanu pāris kilometrus atpakaļ pasniedza kā lielu uzvaru. Turpmākajās dažās dienās izdevās atkarot vēl pāris ciematus. 14. jūlijā sākās vēl viens liels uzbrukums. Zaudējumi abās pusēs auga augumā, taču nevarētu teikt, ka frontes līnija īpaši pārvietotos uz vienu vai otru pusi.
Bieži vien uzbrukumi tika organizēti uz ātru roku un bija nepietiekami sagatavoti. Kā piemērs te var kalpot austrāliešu pulka liktenis. Austrāliešiem pavēlēja ieņemt Obēras augstieni, un augstākā pavēlniecība pat negribēja dzirdēt iebildumus par to, ka apkārtne ir pilnībā atklāta un frontāls uzbrukums novedīs pie lieliem zaudējumiem. 19. jūlijā pēc pāris stundu ilgas artilērijas sagatavošanas uguns austrālieši devās uzbrukumā, kura rezultāti bija viegli prognozējami. Stundu pēc uzbrukuma sākuma austrāliešu komandieris ziņoja: «Visi, kas devās uzbrukumā, ir nošauti. Ievainoto ziņojumi liecina, ka uzbrukums apsīka nepietiekama atbalsta dēļ.»
Kad divus gadus vēlāk nelaimīgā augstiene beidzot nonāca britu rokās, kaujas lauku apmeklēja kāds austrāliešu žurnālists. Lūk, ko viņš tur ieraudzīja: «Neitrālā josla bija nosēta ar mūsu karavīru mirstīgajām atliekām. Šaurākajā vietā galvaskausi, kauli un satrūdējušas uniformas pilnībā nosedza zemi.» Pēc visa spriežot, tie bija gandrīz 3000 austrāliešu karavīru, kuri skaitījās pazuduši bez vēsts, jo līdz tam apglabāt izdevās tikai 410 kritušos.
Draugu bataljonu traģēdija
Tādā garā Sommas apkārtnē aizritēja viss jūlijs. Artilērijas apšaudes, uzbrukumi, pretuzbrukumi, ložmetēju uguns, tuvcīņa un visapkārt līķi, līķi, līķi. Gandrīz visās kara veterānu atmiņās tiek pieminēta līķu smaka, kas valdīja visapkārt un no kuras nekur nebija glābiņa. Britu karavīriem arvien biežāk sāka rasties jautājumi, uz kuriem nebija atbildes - kas, pie velna, te notiek, un cik ilgi viss šis vājprāts vēl turpināsies? Arī valdības vīri Londonā kļuva nemierīgi, jo no Lamanša šauruma otra krasta platā straumē plūda ziņas par kaujās kritušajiem vīriem, kurus mājās velti gaidīja sievas, bērni un vecāki. Kā Heigam ārkārtīgi diplomātiskā tonī rakstīja ģenerālštāba priekšnieks Viljams Robertsons: «Valdība ir mazliet nobažījusies par pašreizējo situāciju.» Lai izskaidrotu tik lielus zaudējumus, vajadzēja būt taustāmiem sasniegumiem, taču dažu ciematu atbrīvošanu un frontes līnijas pabīdīšanu pāris kilometrus uz austrumiem diez vai varēja nosaukt par spīdošu uzvaru. Un, kā jau šādos gadījumos ierasts, sākās arī kurnēšana par sabiedroto darbību - sak, vai tie franči nevarētu kaut ko vairāk darīt lietas labā, kāpēc tikai britiem vien jālej savas asinis! Tas, ka franči jau vairākus mēnešus bija lējuši asinis pie Verdenas, Londonā kaut kā bija piemirsies.
Tomēr Heigs bija optimisma pilns un ziņoja Londonai, ka tūlīt, tūlīt notiks ilgi gaidītais frontes pārrāvums, jo vāciešiem kļūstot arvien grūtāk sagādāt jaunas rezerves no ierindas izsisto vienību vietā. Vajag tikai turpināt uzbrukumus! Tā arī darīja. 30. jūlijs kļuva par melnu dienu Liverpūlē, jo todien biezas miglas apstākļos vācu pozīcijām uzbrukumā devās trīs šajā pilsētā saformētie bataljoni. Vācu ložmetējnieki, kuri apkaimi jau bija piešāvuši, varēja šaut «uz dullo» un trāpīt, kamēr uzbrucēji pat īsti nesaprata, no kurienes uz viņiem šauj. Iznākumā ierakumus, ko aizstāvēja vien 80 vācu karavīru, liverpūlieši gan ieņēma, taču katrs piektais no viņiem gāja bojā - no 2500 vīriem kaujas laukā palika 500. Zaudējumu saniknotie briti apšāva praktiski visus vāciešus, kam tika klāt, gūstā saņēma tikai vienu.
Draugu jeb novadnieku bataljoni bija viena no traģiskākajām Sommas kaujas šķautnēm. Kara sākumā Britānijā bija izplatīta prakse karaspēka vienības formēt no vienā pilsētā vai novadā dzīvojošajiem. Tika uzskatīts, ka šāds princips ļauj paaugstināt vienības kaujasspējas, jo karavīri, kuri viens otru pazīst no bērnības, būs gatavi viens par otru stāvēt un krist. Bieži vien tā arī bija, taču masveidīgu uzbrukumu un zaudējumu gadījumā, kā tas bija pie Sommas, teritoriālo bataljonu princips nozīmēja, ka vienā dienā ziņu par kritušajiem tuviniekiem saņēma teju vai puspilsēta, kas atstāja ļoti smagu iespaidu uz iedzīvotāju psihi.
Vēl smagāk cieta karadarbībā iesaistīto karavīru psihe. Tieši Sommas kaujas laikā arvien biežāk komandieri saskārās ar situāciju, kad viņu padotie piedzīvo nervu sabrukumu. Mūsdienās tādus ar diagnozi posttraumatiskais stresa sindroms nosūtītu ārstēties, taču tajos laikos tādus gudrus vārdus neviens vēl nezināja un šādu parādību apzīmēja kā kara laika neirozi. Radās jautājums - ko ar tādiem darīt? Sākumā ne vienu vien kareivi, kurš nebija ticis galā ar stresu un paniku, vienkārši atdeva kara tiesai un nošāva kā gļēvuli un dezertieri. Sommas kaujas laikā šī problēma pieņēma tādus apmērus, ka kara tiesas tur vairs neko nespēja līdzēt, tādēļ pie vārda laida mediķus. Divas nedēļas ilga atpūta hospitālī - tāds bija viņu ieteikums. Katrā vienībā izveidoja medpunktu, kura darbinieku uzdevums bija noteikt, kam tiešām nepieciešama atkopšanās no stresa, bet kurš ir vienkārši simulants. Kara beigās tika aprēķināts, ka vismaz 50 000 britu karavīru ir bijusi nepieciešama šāda veida palīdzība.
Lietus, dubļi un asinis
Nāves dzirnavas Sommas apkaimē turpināja griezties līdz pat 1916. gada novembrim. Briti atkal un atkal mēģināja te vienā, te otrā vietā pārraut vācu aizsardzību. Reizēm tas izdevās, reizēm nē. Taču pat veiksmes gadījumā runa bija par dažiem simtiem metru vai pāris kilometriem atkarotas teritorijas, kam nebija izšķirošanas nozīmes kara gaitā. Taču par katru metru nācās maksāt ar asinīm. Abās frontes pusēs ierakumos noskaņojums bija nomācošs. Kāds austrāliešu karavīrs vēstulē uz mājām rakstīja: «Kad saņemsiet šo vēstuli, es jau būšu miris. Taču nepārdzīvojiet par to!» Austrālietis nekļūdījās - viņš krita kaujā divas dienas pēc vēstules nosūtīšanas. Līdzīgas domas māca daudzus karavīrus, jo izdzīvot nemitīgajā uguns peklē likās neiespējami.
Rudenī jau tā neciešamos apstākļus frontē papildināja lietavas un dubļi. Artilērijas šāviņi zemi bija tā uzaruši, ka tā atgādināja purvu, pa kuru pārvietoties bija iespējams tikai pa laipām. Ir bijuši reāli gadījumi, kad karavīri biedru acu priekšā noslīkuši dubļu masā, bet neviens nelaimīgajiem nav spējis palīdzēt. Ko nozīmēja caurām dienām sēdēt ūdens pilnos ierakumos mitrās drēbēs - to varam vien mēģināt iztēloties. Septembrī briti guva pēdējos panākumus šajā frontes sektorā. Par tiem bija jāpateicas jaunajam izgudrojumam - tankiem. Tie vāciešiem kļuva par lielu pārsteigumu un ļāva atbrīvot vairākas apdzīvotās vietas. Tiesa, dažas no tām vācieši pēc tam atkaroja. Oktobrī un novembrī, neraugoties uz vairākiem uzbrukumiem un pretuzbrukumiem, stāvoklis šajā frontes iecirknī vairs nemainījās. 19. novembrī britu un franču pavēlniecība oficiāli paziņoja, ka uzbrukumi Sommas apkaimē tiek izbeigti.
Kāds tad bija vairāk nekā četrus mēnešus ilgās kaujas iznākums? Britiem tiešām bija izdevies frontes līniju pavirzīt uz austrumiem, taču tikai mazliet. Pat tālākajā punktā tā bija pabīdīta tikai desmit kilometrus no vietas, kur bija kaujas sākumā. Par šiem diezgan pieticīgajiem panākumiem briti bija samaksājuši ar 419 000 kritušo un ievainoto, franču zaudējumi bija 194 000, bet vācu - apmēram 600 000 kritušo un ievainoto. Kopā Sommas kaujas laukos dzīvību bija zaudējuši vismaz 300 000 cilvēku.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita