Šāds jautājums daudziem radās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Visai populārs bija viedoklis, ka mums pilnīgi pietiktu ar robežsardzi, tomēr beigu beigās tika pieņemts lēmums par armijas veidošanu.
Pēc neatkarības faktiskās atjaunošanas 1991. gada augustā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā bija izveidojusies īpaša situācija - šo valstu teritorijās joprojām atradās Padomju Savienības karaspēks, kā arī okupācijas laikā izveidotās padomju valsts pārvaldes iestādes. Tas, ka mūsu valstī ir jāveido savas bruņoto spēku struktūras, diezgan skaidri kļuva saprotams pēc 1991. gada janvāra barikāžu notikumiem.
Neatkarības kara atbalsis
Tikai pēc 1991. gada augusta Maskavas puča izgāšanās un tā rezultātā notikušās valstiskās neatkarības pilnīgas atjaunošanas radās iespēja reāli sākt veidot Latvijas Republikas aizsardzības bruņotas struktūras, kā arī sākt kārtot likumdošanas bāzi jaunveidojamo militāro formējumu sakarā. Līdztekus šo jautājumu praktiskajiem risinājumiem 1991. gada rudenī sabiedrībā izvērsās plašas debates par to, vai atjaunotajai Latvijas valstij vispār ir vajadzīgi bruņotie spēki un aizsardzības ministrija? Varbūt pietiktu tikai ar bruņotu robežsapsardzības dienestu un attiecīgi robežapsardzības ministriju?
Šeit var vilkt paralēles ar situāciju pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada novembrī un Neatkarības kara (1918.-1920.) laikiem, kad arī sabiedrībā un jaunās valsts politiskajās aprindās norisinājās intensīvas diskusijas par to, vai Latvijai būtu nepieciešama armija un, ja būtu nepieciešama, tad kādā kapacitātē tā veidojama. Toreiz, uzreiz pēc Neatkarības kara beigām, kad sāka veidoties neatkarīgās valsts parlamentārā sistēma un valsts pārvaldes aparāts, galvenokārt diskusijas norisinājās Latvijas Republikas Satversmes sapulces sēdēs un preses izdevumu slejās. Galvenie oponenti no vienas puses bija pilsoniskās partijas, kas uzskatīja, ka sava armija mums ir vajadzīga, bet no otras puses - sociāldemokrāti, kuriem savukārt likās, ka nepieciešams stiprināt iekšlietu struktūras, bet armijas veidošana būtu nevajadzīga valsts naudas tērēšana, jo tāpat ar saviem spēkiem nekādu vērā ņemamu militāru spēku izveidot neizdosies.
Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gada rudenī situācija bija līdzīga, jo sabiedrībā tāpat dominēja šie divi viedokļi. Tāpat arī tobrīd visai populārs bija viedoklis, ka aizsardzības un robežapsardzības funkcijas varētu pārzināt Iekšlietu ministrija. Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts Linards Muciņš atzīmēja: «Es uzskatu, ka ir jābūt Robežapsardzības ministrijai [..] Es domāju, ka mums jārunā par funkcijām. Šobrīd ir nepieciešams aizsargāt savas valsts robežas, tātad tādām ir jābūt arī šīs ministrijas funkcijām un arī nosaukumam.» Savukārt toreizējais Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis atzina: «Bija diskusijas, kā apvienot Iekšlietu ministriju ar Aizsardzības ministriju. Tas patlaban nav iespējams neskaidrību dēļ Iekšlietu ministrijā un dažādu funkciju dēļ. Bija priekšlikums izveidot Aizsardzības ministrijas vietā Robežapsardzības ministriju. Tomēr baidos, ka aiz šī vārda grib vienkārši slēpties. Ir jābūt atklātiem un godīgiem. Tā ir Aizsardzības ministrija.»
Robežsargi, gvardi vai vispār nekas
Armijas (lai arī kā tā sauktos - aizsardzības spēki, bruņotie spēki vai kā citādi) veidošanas pretinieki sev par labu izvirzīja divus argumentus: pirmkārt, valstij nav tik daudz naudas, lai uzturētu armiju; otrkārt, armijas izveidošana nespēs novērst valsts iznīcināšanu militārās agresijas gadījumā, jo Latvija ir pārāk maza un tās iespējamais militārais potenciāls ir niecīgs. Vārdā nesauktais agresors, ar kura potenciālu mūsu valsti salīdzināja, gan netika saukts vārdā, bet visiem tāpat tas bija skaidrs.
Regulāru bruņoto spēku izveidošanas pretinieki neskopojās ar emocijām un spilgtiem epitetiem. Piemēram, Tas ir neaprakstāms stulbums - tāds vērtējums dots Ilmāra Ezernieka publikācijā laikrakstā Neatkarīgā Cīņa 1992. gada martā. Savukārt žurnālists Ingus Gailums 1992. gada 11. marta laikraksta Latvijas Jaunatne numurā raksta: «Valstij trūkst līdzekļu zinātnei, medicīnai, kultūrai, stipendijām, pensijām, visbeidzot dzīves līmeņa strauja krituma apturēšanai. Taču 1992. gada pirmā pusgada valsts budžets liecina, ka militārajai jomai naudas netrūkst. Valdība un deputāti šai nozarei atvēlēja tik, cik prasīts. Aizsardzības jomas aizstāvji parlamenta sēdēs zināja teikt, ka vecajos, labajos «Ulmaņlaikos» armijai atvēlēja vairāk nekā 20 procentu no visiem valsts budžeta līdzekļiem. Šādi var spriest tikai analfabēts vai nezinītis.»
Alerģija pret mundieri
Armijas pretinieku rindas kuplināja tādi sabiedrībā pazīstami cilvēki kā rakstnieks Andrejs Dripe, kurš piesauca jau gandrīz gadsimtu senu sociāldemokrātu saukli, ka armijas jālikvidē visur un visiem, jo, ja nebūtu armiju, tad nevienam nekur nevajadzētu karot. Savukārt viņa kolēģis, pazīstamais vēsturisko romānu autors Laimonis Purs (īstajā vārdā Laimonis Strazdiņš) pauda viedokli, ka nepieciešams cīnīties ar noziedzību, kura tolaik arvien pieauga, nevis māžoties ar bērnišķīgām spēlītēm ar ieročiem rokās: «Varbūt pamēģināsim iztikt bez kara un pat bez kara gaidām. Bez zaldātiem un virsniekiem ar lielām algām, kuras sola atpelnīt tikai tajā «brīvības stundā», sola bez garantijām.» Rakstnieks aicināja visus ieročus nest spējīgos vīriešus nepieciešamības gadījumā apvienot vienotā «gvardē» un apkarot noziedzību, nevis «kaut kādus abstraktus mērķus».
Mūsdienās, lasot šādus pret armijas veidošanu vērstus viedokļus, jāņem vērā, ka tos noteikti bija ietekmējuši piecdesmit padomju okupācijas gadi, kad padomju iekārta daudzos cilvēkos bija radījusi izteiktu alerģiju pret visu militāro. Nevēlēšanās dienēt padomju armijā bieži vien pārauga vēlmē neiet dienēt jebkādā armijā, tostarp arī Latvijas aizsardzības spēkos.
Obligātā militārā dienesta nepieciešamību Latvijā atbalstīja 34 procenti pilsoņu un 28 procenti nepilsoņu, kas nozīmēja, ka sabiedrības lielākā daļa bija noraidoša pret vispārējo obligāto militāro dienestu. Protams, šāds viedoklis varēja būt subjektīvs, taču zināmu ieskatu sabiedrības tābrīža noskaņās tas dod.
Lūk, citāts no 1995. gada žurnālā Vīri publicētās piecu jaunu cilvēku diskusijas par to, ko vajadzētu sargāt jaunajai armijai un vai tā vispār ir nepieciešama. «Daudzus jaunus, talantīgus cilvēkus ar ļoti labsirdīgu un lēnu dabu padomju armija pusgada laikā padarīja par fiziskiem vai garīgiem kropļiem. Par daudzu likteņiem mēs zinām, jo viņi taču nekur nav pazuduši - tepat līdzās velk nožēlojamu dzīvi, ja vien nav aizgājuši viņsaulē. Vai Latvijai vispār ir vajadzīga armija? Vai pašreizējā nabadzībā Latvija spēj izdot tūkstošiem latu armijas uzturēšanai? Varbūt šī nauda nemaz neaiziet aizsardzībai, bet uz ministrijām un štābiem jaunu mundieru pielaikošanai? Bruņotie spēki Latvijai nepieciešami robežu un pilsoņu drošības sargāšanai, par to šaubu nav. Bet armija? Pat ja mūsu armija būs apgādāta un apbruņota līdz zobiem, ikvienas lielvalsts agresijas brīdī tā mūs neglābs. Mūs samīs tik un tā.»
Taču nevar arī izslēgt, ka šādi skeptiski viedokļi dzima mērķtiecīgi virzīta procesa rezultātā. Kā atzīmēja vēlākais pirmais valsts aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis: «Šo diskusiju nolūks bija pierādīt, ka Baltijas valstis nespēj būt patstāvīgas, tām ātrāk jāatgriežas Krievijas skavās. Kopumā šos procesus nebūtu par skaļu nosaukt par plaša mēroga psiholoģisko karu, kura uzdevums bija vājināt Latvijas valstiskuma nostiprināšanu, nepieļaujot vienotas aizsardzības sistēmas un bruņoto spēku izveidošanu. Šajos apstākļos par marionetēm kļuva cilvēki, kuri neizprot drošības politiku un bruņoto spēku veidošanas procesus vai arī vērtē tikai no personisko ambīciju viedokļa.»
Jāņem arī vērā situācija pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad Krievijas karaspēks vēl atradās mūsu teritorijā un daļai Latvijas iedzīvotāju Krievija bija tuvāka nekā viņu mītnes zeme. To var vērot arī kādā socioloģiskajā aptaujā, ko Aizsardzības ministrija veica neilgi pēc savas izveidošanas. Kopumā gan Latvijas pilsoņu un arī nepilsoņu vidū dominēja viedoklis, ka valstij ir nepieciešama sava armija: pilsoņu vidū tādu bija 71,5 procenti, bet nepilsoņu vidū - 56,8 procenti no visiem aptaujātajiem. Līdzīgi bija ar robežsardzes nepieciešamību: 87 procenti pilsoņu un 73 procenti nepilsoņu izteicās pozitīvi par robežsardzes pastāvēšanu. Tomēr tajā pašā laikā ļoti ievērojama sabiedrības daļa bija noraidoša pret ideju Latvijas Republikā veidot savus bruņotos spēkus, un tas bija satraucoši.
Mums nebūs klasiskas armijas
Runājot par armijas atbalstītāju argumentiem par labu valsts aizsardzības struktūru veidošanai, Tālavs Jundzis raksta: «Neatkarības pasludināšana iedvesmoja tos Latvijas patriotus, kuri uzskatīja, ka laiks atdzimt Latvijas armijai. Īpaši tas sakāms par bijušās Latvijas armijas virsniekiem, kā arī karavīriem, kuri, domājot par savu Tēvzemi, bija savulaik dienējuši dažādās armijās un cīnījušies dažādās frontēs. Latviešu strēlnieku apvienība, kas bija nodibināta jau 1989. gadā, ne tikai prātoja, bet arī ķērās pie praktisku jautājumu risināšanas, par spīti pastāvīgam Padomju Savienības politiskajam spiedienam un jaunās Latvijas valdības neizlēmībai aizsardzības jautājumu risināšanā. Var tikai apbrīnot šo entuziastu nelokāmo pārliecību, ka Latvijas armija atdzims, un viņu lielās darba spējas, sagatavojot savā brīvajā laikā šos apjomīgos reglamentus, bez kuriem grūti iedomāties sekmīgu Latvijas Aizsardzības spēku un Zemessardzes veidošanos tūlīt pēc 1991. gada puča.»
Jundzis uzskatīja, ka jaunveidojamajiem valsts aizsardzības spēkiem nevajadzētu būt lieliem - pietiktu ar 5-6 tūkstošiem vīru. «Mums nebūs klasiskā tipa armijas, un termins - aizsardzības spēki - vislabāk raksturo to būtību, tādēļ neredzu jēgu skaitliski lielākai armijai. Mēs neesam ne materiāli, ne tehniski spējīgi veidot skaitliski lielāku armiju [..] Aizsardzības spēku pirmais uzdevums nenoliedzami ir valsts robežsapsardzība, tādēļ tie veidosies uz robežapsardzības spēku bāzes, bet Zemessardze ir un paliks šo spēku palīgs.»
Tajā laikā tika rīkoti semināri par bruņoto spēku izveidošanas nepieciešamību, un viens no to galvenajiem pamatargumentiem par labu armijas veidošanai bija tieši neatkarības atgūšanas iedvesma, entuziasms un patriotiska pārliecība par bruņoto spēku nepieciešamību. Mēnešiem ilgi risinājās karstas diskusijas par to, kādai ir jābūt optimālai valsts aizsardzības sistēmai: vai veidot klasiska tipa armiju, vai varbūt regulāra armija vispār nav vajadzīga, bet aizsardzības sistēma veidojama pēc Šveices parauga, kā galveno spēku izmantojot zemessardzi.
Šādu uzskatu krustugunīs uzvarēja regulāro bruņoto spēku atbalstītāju viedoklis, un jau 1992. gada janvārī sākās Aizsardzības spēku veidošana. 1992. gada 23. martā pēc ilgām debatēm Latvijas Republikas Augstākās Padomes Aizsardzības un iekšlietu komisija apstiprināja Latvijas Republikas aizsardzības koncepciju, uz kuras pamata tajā pašā gadā pieņēma likumus Par valsts aizsardzību un Par Aizsardzības spēkiem. Tāpat lielākajai daļai sabiedrības, nemaz nerunājot par militārajiem speciālistiem, bija skaidrs, ka līdztekus aizsardzības spēku attīstīšanai un nostiprināšanai Latvijai pēc iespējas ātrāk nepieciešams iekļauties Rietumu pasaules kolektīvajās aizsardzības struktūrās.
Kā veidojās Latvijas pirmās aizsardzības vienības?
Valsts pašaizsardzības sistēmu sāka veidot jau 1991. gada janvāra barikāžu laikā, kad 24. janvārī izveidoja Sabiedrības drošības departamentu. Taču tikai pēc reālās neatkarības atjaunošanas un Latvijas valstiskuma faktiskās starptautiskās atzīšanas 1991. gada augustā un septembrī mūsu valsts varēja sākt veidot savu drošības politiku un reāli ķerties pie valsts aizsardzības sistēmas veidošanas. 23. augustā Augstākā Padome pieņēma likumu Par zemessardzi, aizsākot zemessardzes veidošanu. Vienlaikus sākās arī citu aizsardzības struktūru veidošanās.
1991. gada 13. novembrī uz Sabiedrības drošības departamenta bāzes nodibināja Aizsardzības ministriju. Tās tiešā pakļautībā nonāca tikko izveidotās valsts dienesta pārvaldes rajonos un pilsētās, kā arī oktobrī izveidotie robežsargu mācību centri Mālpilī, Vārvē, Rīgā un Liepājā. Sākās robežapsardzības spēku veidošana. 1992. gada 31. janvārī izveidoja Aizsardzības spēku Robežapsardzības brigādi. Jau tā paša gada februārī sākās Latvijas robežas pārņemšana no Krievijas Federācijas robežsargiem. Lai nodrošinātu vienotu vadību sauszemes, jūras un gaisa robežu aizsardzībā, 1992. gada 21. janvārī nodibināja Aizsardzības spēku štābu, kam pakļāva jau izveidoto Robežsargu brigādes štābu. 25. janvārī izveidoja Jūras spēku pārvaldi, bet 24. februārī - Gaisa un pretgaisa aizsardzības pārvaldi. Aizsardzības spēkos ietilpa Robežapsardzības spēki, mobilie strēlnieki, Gaisa un pretgaisa aizsardzības spēki, kā arī Jūras spēki. Ilgu laiku zemessardze atradās Augstākās Padomes pakļautībā, vēlāk Valsts prezidenta pārraudzībā. Lai apvienotu visus bruņotos spēkus vienā struktūrā ar vienu vadību, koncepciju, stratēģiju un taktiku, 1994. gada rudenī likvidēja Aizsardzības spēku komandiera amatu un Aizsardzības spēku štābu, tā vietā izveidojot Nacionālo bruņoto spēku štābu, bet, apvienojot Aizsardzības spēkus un zemessardzi, tika izveidoti Nacionālie bruņotie spēki. 1997. gadā robežapsardzība tika nodota Iekšlietu ministrijas pārziņā, līdz ar to robežsargu brigāde vairs neietilpa bruņoto spēku sastāvā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
