Neskatoties uz plaši pieejamiem informācijas un attēlu avotiem, domājams, liela daļa cilvēku arī XXI gadsimtā pat nenojauš, kā izskatās dažādi svešzemju dzīvnieki, putni un augi. Šajā ziņā necik tālu no viduslaikiem laikam neesam vis tikuši, kad māksliniekiem bija jāzīmē ilustrācijas un telpu greznojumi pēc vārdiskiem aprakstiem un paša izdomas. Tā radās gan fantastiski briesmoņi, ar kādiem pilnas viduslaiku grāmatas, gan amizanti, pat komiski attēlojumi tiem dzīvniekiem, ko šodien itin labi zinām. Šķiet, visvairāk «cietuši» šajā ziņā ir paši zvēru karaļi - lauvas. Cēlie un spēcīgie milzu kaķi vienmēr ir simbolizējuši spēku un varu. Kamēr dienvidu zemēs tapušajos mākslas darbos tie attēloti visai detalizēti, tikmēr mūspusē, ziemeļos, zīmēti vien pēc nostāstiem. Rezultāts reizēm iznāca smieklīgs, taču ziemeļpuses māksliniekiem tas piedodams.
Zviedrijas komiskais lepnums
Viens no dīvainākajiem piemēriem, kas notiek, kad māksliniekam ir, maigi izsakoties, maza nojausma par attēlojamo dzīvnieku, atrodams tepat netālu, Zviedrijā, Gripsholmas pilī.
Zviedrijas karalim Frederikam I piederēja lauva. Kā šis dzīvnieks nonāca monarha pilī, īsti nav zināms. Viena no versijām vēsta, ka 1731. gadā to viņam uzdāvinājis kāds no Alžīrijas valdniekiem. Bez lauvas dāvanā esot bijis vēl viens savvaļas kaķis, trīs hiēnas un brīvlaists vergs, kam šie dzīvnieki bija jāuzrauga un jāapkopj. No mūsdienu (un droši vien arī tā laika) viedokļa dāvanu apmaiņa gan neizskatās diez ko līdzvērtīga, jo zviedri attiecīgās Alžīrijas teritorijas valdniekam personiski uzdāvināja ar zeltu inkrustētas pistoles, gredzenu komplektu ar dimantiem, zelta kabatas pulksteni ar dimantiem un dārgu audumu baķi, bet valdība valsts vajadzībām saņēma 40 lielgabalus, kuģu tauvas, 8000 lielgabala lodes, 50 Rīgas mastu priedes un vēl dažādas noderīgas lietas.
Tā nu lauva dzīvojās krātiņā Djurgordenas pils Karaļa medību parkā. Nav zināms, kā dzīvnieks pārcieta aukstās Zviedrijas ziemas, taču kādu laiku lauva izklaidēja karali un viņa viesus. Pēc dzīvnieka nāves Frederiks I acīmredzot vēlējās to saglabāt izbāžņa veidolā, lai tas greznotu valdnieka rezidenci, taču šo lēmumu pieņēma vairākus gadus pēc tam, kad lauva jau bija beigts. To, kas bija no tā palicis pāri, nosūtīja kādam vietējam taksidermistam, kurš, saprotams, nekad nebija redzējis dzīvu lauvu, jo šī privilēģija bija tikai karaļa viesiem. Tāpēc taksidermists darbojās pēc savas izpratnes par to, kā varētu izskatīties lauva, un izmantoja to, kas no plēsēja bija palicis pāri.
Nav zināms, kā karalis reaģēja uz rezultātu - jo viņš taču lauvu bija redzējis dzīvu -, taču iznākums bija dramatisks. Tas, ko taksidermists bija izveidojis, ļoti atgādināja neparastos viduslaiku zīmējumus un aprakstus. Ja teikts, ka lauvas mēle ir kā liesma, tad izbāznim tāda arī ir. Daži pētnieki pieļauj, ka taksidermists par paraugu izmantojis heraldisko lauvu tēlus, tai skaitā Gripsholmas pilī ģerbonī redzamo. Lielas, baisas acis, un nekā no kuplajām un iespaidīgajām krēpēm. Gods kam gods, lauvas pakaļgals gan izskatās adekvāti, bet tas laikam tāpēc, ka kaķis paliek kaķis un šos dzīvniekus tomēr pazina arī Zviedrijā.
Vai nu lauva Frederikam I patiešām bija tik mīļš, vai arī tāpēc, ka iznākums bija ļoti amizants, taču kroplīgais izbāznis tika rūpīgi saglabāts un vēl joprojām atrodas Gripsholmas pils ekspozīcijā. Ilgu laiku tas bija vienkārši viens no jocīgiem pils eksponātiem līdzās citiem, pilnīgi normāliem un vēsturiski nozīmīgiem priekšmetiem, līdz 2010. gadā pēc kādas zviedru blogeres ieraksta piedzīvoja milzu popularitātes bumu, kļuva par interneta sensāciju un apmeklētāju sirsnīgi mīlētu dīvainīti.
Dīvainais bestiārijs leišu sinagogā
Vēl tuvāka vieta, kur apskatīt dīvainas versijas par eksotiskiem dzīvnieku attēliem, ir Lietuvā, 125 kilometru jeb nepilnu divu stundu brauciena attālumā no Rīgas. Nelielā Pakrojas pilsēta ir labi zināma arī mūsu tūristiem, pateicoties savai skaistajai pilij un iespaidīgajiem ziedu un gaismas festivāliem visos gadalaikos. Taču pašā pilsētiņā ir kāda no skata necila brūngana koka ēka, kas glabā gan skarbus vēstures stāstus, gan īpatnējus zīmējumus.
Pakrojas sinagoga ir senākā saglabājusies ebreju sakrālā koka ēka Lietuvā, celta 1801. gadā. Lielāko daļu Lietuvas teritorijā esošo ebreju dievnamu nopostīja Otrā pasaules kara laikā, tāpēc šī sinagoga ir unikāla vēstures liecība. Pakrojas ebreju kopiena holokausta laikā tika pilnībā iznīcināta, taču viņu lūgšanu nams brīnumainā kārtā izglābās.
Saprotams, padomju okupācijas laikā tur nebija nekāda dievnama, ēkā tika ierīkots vispirms klubs, tad kino un izglītības iestāde, taču māja turējās un sagaidīja neatkarības atjaunošanu. Pakrojas sinagogai paveicās arī tajā ziņā, ka XX gadsimta trīsdesmitajos gados tās interjers tika diezgan detalizēti fotografēts un tāpēc to bija iespējams visai autentiski atjaunot, jo šur tur zem krāsu slāņiem bija saglabājušās arī oriģinālās tapetes un sienu gleznojumu toņi. Šobrīd Pakrojas sinagogā ierīkots muzejs un var redzēt, ko dievlūdzēji apbrīnoja pirms vairāk nekā pusotra gadsimta. Tas viss izskatās diezgan eksotiski, īpaši koši zilās tapetes.
Īpaši savdabīgi ir zīmējumi, jo uzaicinātajam māksliniekam, kam palūdza izgreznot dievnama sienas un griestus ar bibliskiem motīviem, tāpat kā zviedru taksidermistam, bija visai nosacīta izpratne un zināšanas par eksotiskajiem dzīvniekiem, kas minēti Vecajā derībā. Tradicionāli tie ir četri - briedis, lauva, tīģeris un ērglis. Ar putniem, ieskaitot pāvu, sinagogas apgleznotājs vēl kaut kā ticis galā, mītiskais jūras monstrs Leviatāns izskatās pēc dusmīgas jūras čūskas, kamielim nez kāpēc nav ausu un kupris izskatās, piedodiet, pēc dibena, bet viens no lauvām šķiet kopēts no Gripsholmas pils izbāžņa, tikai Pakrojas sinagogā tas ir guļošā pozā. Vēl viena neliela, brīnišķīga nianse - sinagogas apgleznojumos bez dabas motīviem ir arī… tvaika vilciens. Mūžīgais un pasaulīgais satiekas.
Jautrais ocelotu pārītis
Berlīnes Dabas vēstures muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā ir divi tēli, kas varētu būt iedvesmojuši multenes Ledus laikmets autorus radīt jautro oposumu pārīti, brāļus Krešu un Ediju. Te stāsts līdzīgs kā ar Gripsholmas pils lauvu - uzdevums bija izveidot ocelota izbāzni muzejam. 1819. gadā šo nelielo kaķi Brazīlijā ieguva divi vācu zinātnieki, pēc tam nezināmam taksidermistam tika iedota dzīvnieka āda un pārējās saglabātās un izmantojamās «detaļas», kā arī uzzīmēta skice, lai izgatavotu izbāzni. Lai gan varētu šķist, ka vācu taksidermijas meistaram uzdevums bija stipri vienkāršāks nekā viņa senākajam zviedru kolēģim, šis neredzētais dzīvnieks viņam sagādāja ne mazumu grūtību, un rezultāts bija… savdabīgs, taču atbilstošs tā laika taksidermijas metodēm - ķermenis nedabiskā pozā, plakanas stikla acis (citādu vienkārši nebija), atiezti zobi.
Taču līdzīgi kā gadījumā ar karalisko lauvu, arī šo izbāzni tika nolemts saglabāt. Pēc vairāk nekā 100 gadiem, 1934. gadā, jau cits meistars izveidoja vēl vienu ocelota izbāzni. Taksidermists Gerhards Šrēders bija pats studējis šos kaķus dabā un skaidri zināja, kā tam jāizskatās. Tagad šie abi oceloti Berlīnes Dabas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā uzskatāmi rāda taksidermijas attīstību.
Sirmie liecinieki
Latvijas Nacionālā Dabas muzeja ekspozīcijā nav tādu izteiktu dīvainīšu kā Vācijā, taču krājumos šis tas neparasts ir arī pie mums. Krājuma telpās no simtgadīgiem skapjiem uz muzeja darbiniekiem (jo apmeklētājiem šīs telpas nav pieejamas) veras tikpat senas un arī jaunākas stikla acis. Tas ir tajos gadījumos, kad stikla acis ir saglabājušās…
Zooloģijas nodaļas vadītājs, Dr. biol. Dmitrijs Boiko parāda dažus interesantus eksemplārus - baltu bezdelīgu un baltu zvirbuli, kā arī krēmkrāsas vārnu, kas nāk tepat no Carnikavas un kolekcijai pievienota 1996. gadā. Tik ļoti esam pieraduši pie tās melni pelēkā «svārka», ka šajā putnā pat pagrūti atpazīt vārnu…
Amizants ir arī albīns lauku cīrulis, kas datēts ar 1883. gada oktobri. Laika gaitā tam pazudušas acis, un putns ieguvis tādu nedaudz baisu izskatu. Vai baltā pūce ar «sejas» izteiksmi, kāda šiem putniem nav raksturīga - kādu nu taksidermists pirms gadsimta izveidojis, tāda ir palikusi.
Dabas muzeja kolekcijā ir vairāk nekā 4000 dažādu putnu izbāžņu, un apmeklētāji redz tikai aptuveni desmito daļu. Ekspozīcijās situācija ar veciem eksemplāriem ir ļoti dažāda, piemēram, Latvijas putnu ekspozīcijā tādu ir salīdzinoši daudz, citās - mazāk.
Kurzemes dīvainā lapsa
Rīgā vēl var atrast eksponātus, kas izsauks smaidu, tie meklējami Latvijas Universitātes muzejā. Te nepieciešama īsa priekšvēsture. 1818. gadā Kurzemes literatūras un mākslas biedrība nodibināja Kurzemes Provinces muzeju, kurā gadu gaitā sakrājās diezgan plaša dabas ekspozīcija. Biedrības biedri bija baltvācu muižnieki, kas rūpējās par kultūras un zinātnes ideju gaisotnes uzturēšanu un veicināšanu. Kurzemes literatūras un mākslas biedrība tiek uzskatīta par Latvijas Zinātņu akadēmijas priekšteci.
Vācbaltiešu izceļošanas laikā 1939. gadā tika pieņemts lēmums par Kurzemes literatūras un mākslas biedrības likvidāciju, un kara laikā muzeja kolekcijām, bibliotēkai un arhīvam bija dažādi likteņi. LU Muzeja krājumā nonāca daļa no muzeja dabas priekšmetiem, ieskaitot šo lapsu. Ieraksti toreizējā LU Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta inventāra grāmatā liecina par to, ka 1941. gada 20. janvārī tas saņēmis ap 750 muzeja vienību no Jelgavas Provinces muzeja. Nav precīzu dokumentu, kas un kur uzglabāts, kas noticis pēckara gados, bet zināms, ka šobrīd LU muzeja zooloģisko kolekciju ekspozīcijā aplūkojami 316 eksponāti no Kurzemes Provinces muzeja, pārējie - krājuma skapjos.
Viens no amizantākajiem eksponātiem šajā vairāk nekā 200 gadu senajā kolekcijā ir Latvijai pavisam parasts dzīvnieks - rudā lapsa. Lai arī kopumā izbāznis ir labi saglabājies un kažoks joprojām kupls, lapsas «sejas izteiksme» ir smieklīga - it kā būtu «sapīpējusies».
Neko daudz neatpaliek arī vilks, kura izbāznis veidots atbilstoši XIX gadsimta taksidermijas modei, ar atņirgtiem ilkņiem, bet purns izskatās, it kā vilks būtu pēc botoksa kūres - nevienas mīmikas līnijas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
