Bakterioloģiskos ieročus Otrā pasaules kara laikā mēģināja izstrādāt vairākas valstis, taču neviena tā arī nav tos izmantojusi reālos kara apstākļos, aprobežojoties tikai ar eksperimentiem. Tomēr viens izņēmums ir - 1942. gada sākumā padomju ārsts Fjodors Mihailovs Ukrainas pilsētā Slavutā pret vācu okupantiem izvērsa visīstāko bakterioloģiskā terora kampaņu.
Sstāsta varonis Fjodors Mihailovs piedzima 1889. gadā zemnieka ģimenē Novgorodas apgabalā. Dienēja Baltijas jūras flotē, piedalījās revolucionārajos notikumos Petrogradā, bet pilsoņu karā cīnījās sarkano pusē. 1919. gadā boļševiku partija viņu nosūtīja darbā ideoloģiskajā frontē dziļos laukos, taču Mihailovs šo rīkojumu ignorēja un aizbrauca uz Petrogradu, kur iestājās medicīnas institūtā. No kompartijas viņu par tik brīvdomīgu gājienu izslēdza, toties Mihailovs ieguva izglītību un divdesmitajos un trīsdesmitajos gados strādāja par ārstu dažādās lauku rajonu slimnīcās. 1940. gadā viņu nosūtīja darbā uz Ukrainu, tagadējo Hmeļņickas apgabalu, kur iecēla par Slavutas dzemdību nama vadītāju.
Ārstu pagrīdes organizācija
Tāda, lūk, pavisam necila biografija. 1941. gada sākumā, kad visa padomju valsts gatavojās doties «atbrīvošanas» karagājienā uz Eiropu, Mihailovu iesauca armijā, kur viņš arī sagaidīja kara sākumu. Tobrīd viņš jau bija kara ārsts un kā tāds nonāca aplenkumā pie Kijivas, no kura tomēr izdevās izrauties un atgriezties Slavutā, ko tad jau bija ieņēmuši vācieši. Taču okupācijas režīms nebija aizspriedumains un kadru trūkuma apstākļos neseno padomju kara ārstu iecēla par vietējās slimnīcas galveno ārstu. Šajā amatā tad arī Mihailovs uzsāka savas padomju pagrīdnieka gaitas.
Par labu viņam nāca tas, ka turpat netālu vācieši bija izvietojuši padomju karagūstekņu nometni. Tā kā slimnīcā trūka ārstu, Mihailovs ar okupācijas varas iestādēm sarunāja, ka varēs papildināt kadru sastāvu ar nometnē ieslodzītajiem mediķiem. Tā viņš ieguva piekļuvi nometnei, kur pāris mēnešu laikā, sadarbojoties ar bijušo NKVD virsnieku Antonu Oduhu, izveidoja vairākas pagrīdnieku grupas.
Kā vēlāk stāstīja Oduha, Mihailovam piemitis talants iemantot apkārtējo cilvēku uzticību: «Tas bija stingra rakstura un enerģisks cilvēks. Vecs pilsoņu kara laiku partizāns. Vidēja auguma, rudiem, uz aizmuguri sasukātiem matiem, asiem sejas vaibstiem. Piekliboja. Izskatījās vecāks par 50 gadiem, allaž noskuvies un ģērbies eleganti - pelēkā uzvalkā un dzeltenās kurpēs. Vienmēr ar papirosu iemutī. Viņš radīja uzstājīga un izlēmīga cilvēka iespaidu.»
Saskaņā ar Oduhas liecībām, 1941. gada decembra beigās Mihailova dzīvoklī notikusi pagrīdnieku sanāksme: «Tajā es sastapu vairākus ārstus: Zaharovu, Kozijčuku un vēl vienu ārstu no Šepetovkas. Visi ārsti bija baltajos halātos, lai radītu medicīnas konsilija iespaidu. Arī biedrs Mihailovs bija halātā. «Konsilijs» šajā sapulcē pieņēma visai drosmīgu darbības programmu: izveidot slepenas pagrīdes šūniņas; realizēt plašu padomju propagandu iedzīvotāju vidū; sagatavot iedzīvotājus bruņotam dumpim; sagādāt ieročus un munīciju; veikt diversijas un terora aktus.»
Pagrīdnieki tiešām izvērsa visai aktīvu darbību, taču ilgi tā neturpinājās, jo 1942. gada aprīlī daļa no viņiem iekrita pavisam muļķīgā kārtā - vācieši astoņus pagrīdniekus aizturēja par padomju radiopārraižu klausīšanos. Pratināšanā noskaidrojās, ka ar klausīšanos vien aizturētie nebija aprobežojušies, bet arī gatavojušies izvērst bruņotu cīņu un atbrīvot Slavutas nometnē esošos karagūstekņus.
Tomēr Mihailova pagrīdes tīkls bija tik prasmīgi konspirēts, ka šī iekrišana tā darbību neapturēja. Uz tīkla vadītāju nekrita ne mazākā aizdomu ēna. Kā stāstīja Oduha: «Mihailovs, kurš labi zināja vācu valodu, konspirācijas nolūkos uzturēja labas attiecības ar vācu priekšniekiem un ārstiem, uzdodoties par padomju varas ienaidnieku, kas viņam izdevās visai pārliecinoši. Mihailova dzīve noritēja nemitīgā saspridzinājumā, jo viņam nācās savā mājoklī rīkot pusdienas, uz kurām viņš uzaicināja vācu ārstus, tā novēršot varas iestāžu aizdomas.» Lai pilnībā paliktu ārpus jebkādām aizdomām, Mihailovs pat noorganizēja «bandītu uzbrukumu» savam dzīvoklim, kura laikā guva ievainojumu kaklā.
Pēc visa spriežot, savā spēlē ar vāciešiem Mihailovs kaut kur pārcentās un beigu beigās tomēr iekrita. Vēlāk tapušajā partizānu vienības ziņojumā par ārsta bojāejas apstākļiem liela daļa vainas tika novelta uz viņu pašu: «Mihailovs bija ārkārtīgi drosmīgs un uzņēmīgs. Viņam piemita spējas no pirmā acu skatiena saprast, kāds cilvēks ir viņa priekšā. Šajā ziņā viņš bija gandrīz nekļūdīgs. Taču vienlaikus viņš bija arī neuzmanīgs. Mihailovam bija liela pieredze vāciešu apmuļķošanā, taču bieži vien viņš spēlēja pārāk riskantu spēli. Un visam kādreiz pienāk beigas.»
Viens no Mihailova aģentiem vārdā Kozijčuks pastāstīja vāciešiem par pagrīdes tīkla eksistenci. Vācu drošības dienesta SD ziņojums, kas datēts ar 1942. gada 4. septembri, īsumā atstāsta tālākos notikumus: «Slavutā izdevās likvidēt sazvērnieku - intelektuāļu bandu, ko vadīja turienes slimnīcas galvenais ārsts Mihailovs. Kopumā arestēti 15 cilvēki. Mihailovs palīdzēja bēgt vairākiem karagūstekņiem un izveidoja no tiem bandu. Neuzpērkamus policistu komandierus viņš bija iecerējis novākt no ceļa ar slepkavību palīdzību. Vienā gadījumā viņš pats personīgi mēģināja noindēt policijas komandieri.»
Utis kā terora ierocis
Visus arestētos, ieskaitot Mihailovu, pakāra. Taču lielākā daļa no viņa veidotā pagrīdes tīkla palika neskarta un darbojās līdz pat 1943. gada beigām. Vēl vairāk - spriežot pēc vācu dokumentiem, Mihailovs pratināšanās tā arī neatzinās, ar kādām metodēm viņa biedri cīnījās pret okupantiem. Vēl 1939. gadā Mihailovam izsniegtajā rajona veselības aizsardzības dienesta raksturojumā bija teikts, ka viņš izrādījis lielu interesi par epidēmiju apkarošanu. Bet kara laikā viņš tieši lipīgās slimības padarīja par cīņas ieroci.
Mihailova vārdā nosauktās partizānu vienības ziņojumā visai lakoniski aprakstītas šīs cīņas metodes: «1942. gada janvārī pagrīdes komiteja nolēma izvest no Slavutas nometnes visus karagūstekņus (tātad runa ir par vairākiem tūkstošiem cilvēku - red.). Nometnē noorganizējām radiopārraižu klausīšanos, padomju aģitācijas materiālu kolektīvu lasīšanu, kā arī vācu apsardzes iznīcināšanu, kultivējot tās vidū izsitumu tīfu. Ampulas ar tīfa utīm, kas bija domātas vāciešiem, nometnē regulāri piegādāja no Slavutas.»
Viena no šīs operācijas īstenotājām bija Justīne Bonacka, kura 1942. gada sākumā strādāja Slavutas slimnīcas veneroloģisko slimību nodaļā par saimniecības pārzini un sanitāri. Blakus slimnīcai atradās remontdarbnīcas, kurās strādāja un arī dzīvoja vācu karavīri: «Mihailovs paņem kārbiņu ar utīm un dod man ar vārdiem: «Te ir tīfa utis, kas savāktas no tīfa slimnieku veļas. Ej un izmētā tās pa vāciešu gultām. Vāciešus vajag no šejienes dabūt prom, lai viņi mums netraucē.»»
Bonacka darbnīcas apciemoja ar ieganstu, ka viņai vajag salabot apavus: «Pieklauvēju, eju iekšā. Viņi mani sagaidīja priecīgi un ar izsaucieniem: «Frau, frau atnākusi!» Apsēdos uz gultas un ar zīmēm sāku rādīt, kādēļ esmu pie viņiem atnākusi. Izņēmu no vates kārbiņu un turēju to rokās. Turpināju ar vāciešiem runāt un jokoties, bet pati tikmēr nemanot pavēru kārbiņu un izbēru utis uz kažoka, kas atradās turpat uz gultas. Bet pati baidījos, ka tikai vācieši nepamana. Aiztaisīju kārbiņu un atkal noslēpu kabatā.»
Nākamajā dienā Bonacka vēlreiz ieradās pie vācu meistariem un, izliekoties, ka ļoti interesējas par viņu ģimenes albumiem, iegriezās guļamistabā: «Pagriezos un paskatījos, vai viņi neredz, ko es daru, un tad ātri atvēru kārbiņu un visas utis izbārstīju pa drēbēm, kas karājās uz pakaramajiem. Pēc tam gāju ārā, bet viņi saka: «Gut, gut, frau!» Pateicu paldies, paņēmu salabotās kurpes un gāju prom.» Pēc dažām dienām Mihailovs savu aģenti uzslavēja: «Malacis! Vācieši vakar no šejienes aizvācās, bet dakteris Kozijčuks viņiem konstatēja tīfa gadījumu.»
Arī NKVD virsnieks Oduha savā autobiogrāfijā ar lepnumu ziņoja: «Grupa manā tiešā vadībā līdz 1942. gada aprīlim nodarbojās ar diversijām vācu garnizonos: ar individuālu teroru pret vācu virsniekiem un karavīriem, inficējot viņus ar tīfu, šim nolūkam izmantojot tīfa utis.»
Bioterora akcijās tika iesaistīta arī Justīnes Bonackas meita Lidija, kurai tolaik bija 18 gadu: «Mans tēvocis Romans Bonackis atnesa man stikla mēģeni un teica: «Te ir tīfa utis. Kad iesi uz dejām, paņem līdzi un uzber vāciešiem.» Uz dejām gāju kopā ar Gaļu Lisu. Salikām utis uz papīrīšiem - uz katra pa vienai vai divām, vairāk negribējām likt ar domu, lai pietiktu lielākam vāciešu skaitam. Tad deju laikā un pārtraukumos centāmies tos papīrīšus nemanāmi iebāzt kādam vācietim kabatā vai aiz apkakles. Tā arī visas izmētājām.»
Ignats Kuzovkovs, kurš 1942. gadā atradās Slavutas nometnē, arī pielika savu roku: «Atlasīju uzticamu biedru grupiņu, un centāmies aplipināt ar tīfu vācu garnizonu, izmantojot utis, ko mums ampulās piegādāja no Slavutas slimnīcas. Tā mēs likvidējām vienu feldfēbeli, divus apakšvirsniekus un deviņus karavīrus.» Līdzīgu liecību pēc kara sniedza nometnes komandanta tulks Ābrams Lihtenšteins. Te gan jāņem vērā, ka Lihtenšteins un Kuzovkovs kara laikā bija saķildojušies, tādēļ Lihtenšteina stāstā izpaliek Kuzovkova lomas apraksts: «Dakteris Mihailovs piedāvāja dakterim Drujanam, kurš sēdēja nometnē, un vēl kādam no ārstiem pielaist vāciešiem tīfa utis. Nometnē tobrīd bija tīfa epidēmija. Drujans savāca utis no kāda mirušā policista, ielika kārbiņā un iedeva to man. Es tās utis vēlāk uzmetu vācu apakšvirsniekam un karavīram, kuri uzturēja kārtību ēdnīcā.» Lihtenšteins bija sarēķinājis, ka akcijas rezultātā 28 vācieši saslimuši ar tīfu, no tiem astoņi nomiruši.
«Miroņu» tranzīts uz mežu
Ir arī netiešas liecības par to, ka pagrīdnieki apzināti aplipinājuši ar tīfu ne tikai vāciešus, bet arī karagūstekņus, lai nometnē izraisītu epidēmiju. Tas savukārt vācu priekšniecības acīs cēla Mihailova grupas ārstu vērtību, jo viņi taču bija tie, kuri ar pašu izraisīto epidēmiju cīnījās. Turklāt epidēmija ļāva gūstekņu vidū atlasīt uzticamus cilvēkus, kurus iegrāmatot kā mirušus, bet patiesībā slepus nogādāt mežā pie partizāniem. Pēc kara pagrīdnieki, protams, nelepojās ar tīfa izplatīšanu karagūstekņu vidū, taču īpaši arī to neslēpa. Piemēram, 1969. gadā iznākušajā krājumā Mediķi - Padomju Savienības varoņi pieminēts, ka Mihailova grupas darbības rezultātā nometnē izcēlās epidēmijas, kuru laikā «mirušie» aizgājuši partizānos.
Savas pastāvēšanas pirmajā pusgadā Slavutas nometne bija visparastākā gūstekņu nometne. Taču, sākoties epidēmijai, to pārvērta par Lazareti 301, uz kuru slimniekus veda nomirt. Aģentūra, kas slepus piegādāja medikamentus «savējiem», nometnē pastāvēja līdz pat okupācijas beigām.
Laikam jau vāciešiem beigu beigās tomēr radās aizdomas, ka tīfa epidēmija varētu būt mākslīgi izraisīta. Vienā no Nirnbergas tribunāla apsūdzībām, ko iesniedza padomju puse, ir teikts: «Lazaretē periodiski notika nezināmas izcelsmes slimību uzliesmojumi, ko vācu ārsti dēvēja par paraholeru. Saslimšana ar paraholeru bija vācu ārstu barbarisko eksperimentu rezultāts. (Te var tikai pabrīnīties par padomju puses nekaunību, piedēvējot Mihailova īstenoto bioteroru vāciešiem - red.) Epidēmijas gan sākās, gan arī beidzās pilnīgi negaidot. 60 līdz 80 procentos gadījumu paraholeras iznākums bija letāls. Dažu mirušo līķus pētīja vācu ārsti, savukārt krievu ārstus pie sekciju veikšanas nepielaida.»
Padomju puse uzskatīja, ka Lazaretē no slimībām un bada nomiruši 150 000 cilvēku. Ja versija par to, ka gūstekņus ar tīfu aplipināja Mihailova aģentūra, ir patiesa, tad iznāk, ka vaina par viņu bojāeju gulstas ne tikai uz vāciešiem, bet arī uz sarkanajiem pagrīdniekiem. Tātad te jau ir runa par kārtējo padomju falsifikāciju Nirnbergas procesa laikā, ko apmēru ziņā var salīdzināt ar Katiņā notikušo poļu virsnieku slepkavību.
Bioterorista vārdā nosauktais parks
Padomju valsts Mihailova veikumu atzina, 1965. gadā pēc nāves viņam piešķirot Padomju Savienības varoņa nosaukumu. Slavutā viņa vārdā nosauca ielu, parku, šūšanas fabriku un rajona slimnīcu, pie kuras bijušajam galvenajam ārstam uzstādīja pieminekli. Tas tur atrodas vēl šobaltdien, tāpat arī parkam un slimnīcai ir saglabāts bioterorista vārds. Turklāt ir pamats domāt, ka Mihailovs darbojās ne pats uz savu roku, bet gan pēc Sarkanās armijas izlūkdienesta rīkojuma. Pēc visa spriežot, tas viņu savervēja vēl pilsoņu kara gados, kad Mihailovs kaujās pret Judeņiča armiju piedalījās tieši kā militārais izlūks. Uz pārdomām par to, vai aiz Mihailova nestāvēja kāda ietekmīga struktūra, vedina arī viņa biogrāfija līdz karam ar Vāciju: 14 gadu laikā Mihailovs nomainīja septiņas darba vietas dažādos reģionos, parasti ieņemot slimnīcas galvenā ārsta posteni. Turklāt šajā laikā viņš septiņas reizes izgāja militārās apmācības kursu, kas ilga no 20 līdz 90 dienām. Ja zinām, ka tajā laikā ar Staļina atbalstu tika izvērsta bakterioloģiskā kara programma, nav izslēgts, ka šo apmācību laikā Mihailovs apguva tieši šāda profila zinības.
Turklāt jau pieminētā Oduhas atmiņās ir rodama piezīme, kas liecina, ka Mihailovs darbojies ne gluži tikai pēc savas iniciatīvas vien: «Viņš man stādījās priekšā kā revolucionārās padomes pārstāvis.» Visticamāk, ar tolaik vairs nepastāvošo revolucionāro padomi Oduha bija domājis Dienvidrietumu frontes kara padomi.Jebkurā gadījumā stāsts par tīfa epidēmiju ir ievērības cienīgs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ir vienīgais zināmais gadījums, kad Otrā pasaules kara laikā Eiropā izmantoti bakterioloģiskie ieroči. Un te nav svarīgs salīdzinoši nelielais mērogs - tīfa baciļi šajā gadījumā ir bakterioloģiskais ierocis, tātad viens no masu iznīcināšanas ieroču paveidiem. Otrkārt, tas ir viens no ļoti nedaudziem dokumentētiem bakterioloģisko ieroču izmantošanas gadījumiem cilvēces vēsturē. Ne jau velti pat asiņainākajos karos oponenti neizvēlas šo ieroču veidu, pamatoti to uzskatot par nūju ar diviem galiem. Taču Staļina valstī audzināts padomju ārsts bez šaubīšanās lika šo ieroci lietā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
