Edīte Piafa, Moljērs un Džims Morisons - tie ir slavenākie Parīzes Perlašēza kapsētas «iemītnieki», kuri ik gadu nodrošina nerimstošu tūristu plūsmu. Interesanti, ka te ir apbedīts arī viens liepājnieks...
Latviešus grūti pārsteigt ar kapiem - šī kultūra mums ir labi zināma, izkopta un sava. Jo īpaši latviešus nepārsteigt ar kapiem, kas izskatās pēc zaļa parka, mūs varbūt drīzāk izbrīna citu nāciju piegājiens aizgājējus salikt marmora un granīta «pilsētās». Taču Eiropā XVIII gadsimtā par sensāciju kļuva «neparasta» kapsēta Parīzē, ko apzināti veidoja kā parku, kurā var ne tikai skumt par aizgājušajiem tuviniekiem, bet arī pastaigāties un nedaudz sajusties kā muzejā. Tāpēc Perlašēza kapsētā pat pārapbedīja dažas «zvaigznes», kas piesaistītu apmeklētājus.
Ja skatāmies Parīzes kapsētu izveidošanas laikus, tie nav senāki par 250 gadiem, taču tas nenozīmē, ka līdz XVIII gadsimta beigām parīzieši pilsētā netika apglabāti. Bija kapsētas pie baznīcām un klosteriem, katakombas un privātie kapi, taču, pilsētai paplašinoties un mirēju skaitam palielinoties, senās, mazās kapsētas pilsētas centrā likvidēja un ierīkoja 14 jaunas.
Pirmā no tām un attiecīgi senākā ir Vožirāra kapsēta (Cimetière de Vaugirard), kas atklāta 1798. gadā. Sešus gadus vēlāk Parīzes 20. apriņķī atklāja Austrumu kapsētu, kas vēlāk ieguva Perlašēzas nosaukumu un ir kļuvusi par vienu no slavenākajām kapsētām pasaulē. Protams, pateicoties saviem «iemītniekiem» - te atdusas tādi dižgari kā Karmenas autors Žoržs Bizē, slavenais franču dramaturgs Moljērs, rakstnieki Marsels Prusts un Oskars Vailds, eģiptologs Žans Fransuā Šampoljons, kurš atšifrēja ēģiptiešu hieroglifus, dievinātā franču dziedātāja Edīte Piafa un, protams, leģendārais The Doors solists Džims Morisons, kura kapavieta ir svētceļojumu mērķis tūkstošiem rokmūzikas fanu. Un daudzi citi.
Šajā ziņā ar Perlašēzu var konkurēt tikai Monmartras kapsēta, kurā tāpat apbedītas personas, kuru uzvārdi komentārus neprasa - komponisti Hektors Berliozs un Leo Delībs, literāti Aleksandrs Dimā dēls, Stendāls un Heinrihs Heine, gleznotājs Edgars Degā, režisors Fransuā Trifo un popmūzikas granddāma Dalida. Savukārt Monparnasa kapsētā atdusas tādi klasiķi kā dzejnieks Šarls Bodlērs, īru dramaturgs Semjuels Bekets, eksistenciālisma klasiķis Žans Pols Sartrs un režisors Seržs Geinsbūrs.
Progresīvākā Parīzes kapsēta
Pērlašēza kapsēta bija savam laikam ārkārtīgi progresīvs jaunievedums - tā bija ne vien pirmā municipālā kapsēta Parīzē, bet apzināti veidota kā parks, kur uzturēties ne tikai tuviniekiem, kas atnākuši apkopt savus dzimtas kapus un kapličas, bet arī pavisam svešiem cilvēkiem, kas gribētu pavadīt laiku svaigā gaisā, zaļumos, aplūkojot jau tajā laikā slavenu personu atdusas vietas. Tieši Perlašēza kapsētā tika izveidota Parīzē pirmā krematorija (1887. gadā) un ierīkots pirmais kolumbārijs (1889. gadā).Kapsētas neoficiālais nosaukums - Perlašēza - ir slavenāks par oficiālo nosaukumu. Kas bija šis Père Lachaise jeb tēvs Lašēzs? Tā ir vēsturiska persona, turklāt visai nozīmīga - Fransuā de la Šēzs (1624-1709) bija karaļa Luija XIV biktstēvs. Viņš dzīvoja itin lepnā mītnē īpašumā Šarona kalna nogāzē, ko 1626. gadā iegādājās jezuītu ordenis. No šīs nogāzes karalis esot vērojis Frondas kaujas.
Pēc jezuītu padzīšanas 1762. gadā īpašums vairākkārt mainīja īpašniekus, nopluka un aizauga, līdz 1804. gada 10. janvārī to kā vienotu lauku īpašumu iegādājās Sēnas prefekts Nikolā Frošo, lai izveidotu tur vienu no trim lielajām Parīzes kapsētām.
Kapsētas projektu izstrādāja arhitekts Aleksandrs Teodors Bronjārs (1739-1813), kuram pieder arī vairāku slavenu Parīzes viesnīcu ēku projekti. Napoleons, kurš pasūtīja Bronjāram šo darbu, ar iznākumu bija tik ļoti apmierināts, ka uzticēja arhitektam arī Parīzes biržas nama projektēšanu, kas kļuva par Bonjāra mūža pēdējo un ievērojamāko darbu. Lieki piebilst, ka Perlašēza kapsētas autors ir tajā arī apbedīts.
Bonjāra uzdevums bija radīt kaut ko pilnīgi citādu, nekā gadsimtiem bija ierasts, domājot par mūža mājām. Arhitekts Perlašēza kapsētu veidoja pēc angļu dārzu parauga, ar neregulāriem celiņiem un dažādu sugu koku un augu apstādījumiem, taču saglabājot elementus, kas nepārprotami norāda, ka šī tomēr ir kapsēta - alejas bēru gājieniem, krustojumus, ko akcentē mauzoleji.
Slavenību pievilkšanas spēks
Nevar teikt, ka parīzieši uzreiz metās apgūt jauno platību - kapsēta atradās pārāk tālu no pilsētas centra, turklāt katoļticīgie pilsētnieki atteicās glabāt savus aizgājējus nesvētītā zemē. Taču ar laiku pilsēta pletās plašumā, iebildumi gāja mazumā, un astoņus gadus pēc kapsētas atklāšanas tajā jau bija vairāk nekā 880 apbedījumu.
Tiesa, parīziešu pārliecināšanai tika izmantota arī mārketinga pieeja - 1817. gadā Perlašēzā pārapbedīja dižos franču klasiķus, fabulistu Lafontēnu un dramaturgu Moljēru. Savukārt romantiski noskaņotās pilsētnieku daļas pievilināšanai uz Perlašēzu pārvietoja XII gadsimta mīlniekus - franču kristīgo filozofu, matemātiķi un dzejnieku Peteru Abelāru un viņa mācekli un vēlāk slepeno sievu Eloīzu. Joprojām viņu kriptā pēc īstas mīlas alkstošie atstāj zīmītes ar attiecīgiem lūgumiem. Pieeja izrādījās pareiza - kurš gan negribētu atdusēties blakus ģēnijiem vai pasaules varenajiem; Perlašēza kapsētā ir iespaidīga, piemēram, krievu aristokrātijas nekropole.
Strauji pieaugot kapsētas popularitātei, tās saimniekiem nācās domāt, ko darīt - atteikties no apstādījumiem vai paplašināties? Nācās rast kompromisu, un līdzās sablīvēšanai iepirka arī papildu zemes gabalus. Pēdējā nozīmīgā paplašināšanās 1850. gadā, iegādājoties 17 hektārus Šaronas plato, pilnībā mainīja kapsētas kopējo veidolu. Tagad tā ir sadalīta divās atšķirīgās zonās: kalna nogāzē atrodas vecā, romantiskā dārza tipa kapsēta ar līkumotām takām; uz plato - racionāli apbedījumi ar bruģakmeņiem, ietvēm, soliņiem un strūklakām.
Morisona efekts
Neskatoties uz garo un iespaidīgo tur apbedīto slavenību sarakstu, Perlašēza lielākajai cilvēces daļai, iespējams, asociējas nevis ar Piafu vai Šopēnu, bet gan Džimu Morisonu - viņa kapavieta ir «svētceļojuma» galamērķis pat tiem, kuri varbūt nezina vairāk par ikoniskajām The Doors dziesmām Light My Fire vai Riders on the Storm. Statistika liecina, ka ik gadu Perlašēza kapsētā ierodas apmēram trīs miljoni apmeklētāju, un 80 procenti no tiem dodas pa taisno pie Morisona. Pateicoties Morisonam, Perlašēza kapsēta ir viena no trim galvenajām rokenrola svētvietām pasaulē līdzās bītlu ikoniskajai Abbey Road Anglijā un Elvisa Preslija Greislendai ASV.
Pilnā vārdā Džeimss Duglass Morisons dzimis 1943. gadā ASV un miris 1971. gadā Parīzē. Kā īsteni pretrunīga un skandaloza personība, viņš joprojām, pusgadsimtu pēc savas nāves, ir viens no galvenajiem hipiju un popkultūras nemierniekiem un brīvdomātājiem. Morisona tēlu uztur viņa harismātiskā un dramatiskā personība, smagās atkarības, agrā aiziešana un zemā, piesmakusī balss.
Morisona skandalozā dzīve ir zināma detaļās, taču viņa nāvi Parīzes dzīvoklī joprojām apvij noslēpumi. Sestdien, 1971. gada 3. jūlijā, sešos no rīta mūziķi mirušu vannā atrada viņa draudzene Pamela Kursona, kuras īrētajā dzīvoklī Parīzē abi bija apmetušies. Par nāves cēloni tika nosaukta sirds mazspēja, bet autopsija tā arī netika veikta - Francijas likumi to neprasa, ja nāve nav bijusi vardarbīga.
Nostāstos un baumās figurē heroīns, pārdozēšana, nāve naktsklubā, bet policijas versija par sirds apstāšanos Kursonas dzīvoklī esot radusies tikai tādēļ, lai glābtu kāda augstdzimuša narkotiku izplatītāja godu un ādu. Noslēpumu aura ap Morisonu turpina vīties arī tagad, 55 gadus pēc viņa nāves.
Morisons ir arī viens no neformālā un skumjā 27 kluba pārstāvjiem - tajā iekļūst slavenības, kas aizsaulē aizgājušas 27 gadu vecumā; pēdējais papildinājums klubam bija Eimija Vainhausa 2011. gadā. Starp citu, Pamela Kursona no dzīves šķīrās trīs gadus pēc Džima Morisona, pārdozējot narkotikas. Arī viņai tobrīd bija 27 gadi…
Morisona bērēs esot piedalījušies tikai pieci cilvēki, intervijā stāstīja mūziķa draudzene, pazīstamā režisore Anjēze Varda, kura bija viena no šiem pieciem. Mūziķa nāves fakts esot ticis slēpts vēl dažas dienas, lai neizraisītu ažiotāžu, tai skaitā medijos.
Morisona kaps atrodas Perlašēza kapsētas 6. sektorā, netālu no galvenās ieejas. Tas vienmēr rotāts ar fanu atnestajām veltēm un veltījumiem - ziediem, svecēm, fotogrāfijām, zīmējumiem, zīmītēm, cigaretēm, viskija, vīna vai alus pudelēm. Vairākus gadus Morisona kapavieta bija nosacīti anonīma, līdz 1975. gadā Francijas iestādes tur novietoja piemiņas plāksni, ko fani nekavējoties nospēra. Pēc tam atdusas vietu rotāja horvātu tēlnieka Mladlena Mikuļina 1981. gadā izveidots piemineklis - autors to izgatavoja un uzstādīja par baltu velti, ar kapsētas pārvaldnieka akceptu. Arī tas tika nozagts. Tagad uz Morisona apbedījuma atrodas necils, gaiši pelēks akmens taisnstūris ar bronzas plāksni, kurā grieķu valodā rakstīts kata ton daimona eautou, ko var tulkot kā uzticīgs savam garam vai atbilstoši savam dēmonam. Šo kapa noformējumu 1990. gadā izveidoja mūziķa tēvs Džordžs Stīvens Morisons, par uzrakstu konsultējoties ar akadēmiķiem.
Runājot par kapavietām, Morisona apbedījums nav vienīgais, kur cienītāji nes veltes un izsaka vēlmes. Par mīlētāju zīmītēm Abelāra un Eloīzas gotiskajā kriptā jau minējām, bet ap Oskara Vailda kapu 2011. gadā apjoza elegantu un caurspīdīgu sētu, lai pasargātu iespaidīgo pieminekli ar lidojošu ēģiptiešu eņģeli no kvēlo pielūdzēju skūpstiem un lūpukrāsas. Tagad viņas (un viņi - slavenais rakstnieks bija homoseksuāls) tikpat aktīvi bučo stiklplastu.
Savukārt uz rakstnieka Marsela Prusta elegantās un atturīgi melnās granīta kapa plāksnes tiek atstāti franču cepumiņi madelēnas un tējas tasītes, atsaucoties uz viņa slavenāko darbu Pazudušo laiku meklējot.
Daži no apbedītajiem veikuši ceļu pretējā virzienā - no Perlašēzas uz kādu citu vietu. Viens no tiem bija izcilais itāļu komponists Džakomo Rosīni, kurš 1868. gadā tika apbedīts Parīzē, bet jau pēc gada viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Forenci, Perlašēzā palika tikai kapela. Tāpat tukša kolumbārijā stāv urna ar ģeniālās operdziedātājas Marijas Kallasas vārdu - ģimene viņas pelnus izkaisīja Egejas jūrā.
Liepājnieks Perlašēzā
Attālināti liecības par Perlašēzā apbedītiem Latvijas cilvēkiem atrast neizdevās. Izņemot vienu. 96. sektorā apbedīts kāds Hermans Hadekels, kurš dzimis… Liepājā!
Ieraksts nr. 111 Liepājas rabināta reģistrā par 1881. gadu liecina, ka 8. decembrī (pēc vecā stila; 20. decembrī pēc mūsdienu kalendāra) Krievijas impērijas Kurzemes guberņā, Liepājā, tirgotāja Rubina un Rivas Hadekelu ģimenē piedzima dēls, kam deva kārtīgu ebreju vārdu - Giršs. Līdz 1917. gadam Giršs ar ģimeni dzīvoja Liepājā, bet, sākoties juku un nedrošības laikiem, emigrēja uz Franciju, nesagaidot Latvijas neatkarības pasludināšanu. Francijas starpkaru perioda naturalizēšanas un uzturēšanās atļauju arhīvos Hadekela uzvārds parādās saistībā ar baltvācu un ebreju emigrācijas viļņiem no Baltijas un bijušās Krievijas impērijas pēc 1917. gada, taču tur jau viņa vārds ir Hermans.
Hermans Giršs Hadekels Parīzē nodzīvoja septiņus gadus. Ieraksts Parīzes civilstāvokļa aktos liecina, ka «1924. gada 30. maijā pulksten 21.00 savā dzīvesvietā, Trokadero laukumā 5, miris Hermans Hadekels, dzimis Libavā (Krievijā) 1881. gada 8. decembrī, rentjē - persona, kas dzīvo no kapitāla ienākumiem; Rubina Hadekela un Rivas Freidbergas, abu mirušu, dēls; Rebekas Vulfsones vīrs».
Apzīmējums rentjē nozīmē, ka Hadekels nestrādāja algotu darbu, viņa iztikas avots bija kapitāls, īpašums vai investīciju ienākumi. Tātad turīgs vīrs, bet arī iespējams, ka izdevīgi apprecējies - 1934. gadā viņa atraitne, tobrīd dzīvojoša Parīzē, bet jau citā adresē, par 60-70 tūkstošiem reihsmarku (270-315 tūkstoši eiro mūsdienu pirktspējā) pārdevusi iespaidīgu 4516 kvadrātmetrus lielu zemes gabalu Berlīnē, teikts Šarlotenburgas tiesas arhīva materiālos.
Rīgas «perlašēza»
Lai arī latviešu kultūras dižgari un nozīmīgi sabiedriskie darbinieki apbedīti visās galvenajās galvaspilsētas kapsētās, par Rīgas «perlašēzu» var saukt I Meža kapus, jo tikai tajos ir īpašas apbedījumu grupas - Aktieru kalniņš, Mākslinieku kalniņš, Zinātnieku kalniņš un tagad arī XXI gadsimta slavenību sektors, kur apbedīti pavisam nesen aizsaulē aizgājuši mākslinieki - mūziķi Aivars Brīze un Niks Matvejevs, režisors Mihails Gruzdovs, aktieris Pēteris Liepiņš, gleznotāja Aija Zariņa un citi. Tiesa, pavisam stingrs šis iedalījums nav - dažs komponists un zinātnieks atdusas pie aktieriem, bet dažu aktieru kapavietas ir patālu no kolēģiem.
Rīgas I Meža kapi tika atklāti 1913. gada 19. jūnijā. To izveides pamatā bija Rīgas vajadzība pēc jaunas municipālas kapsētas, jo Lielie kapi bija sasnieguši savu limitu. Kapsētas plānojumu izstrādāja slavenais Rīgas dārzu arhitekts Georgs Kūfalts, izmantojot tā laika Vācijas ainavu kapsētu principus - ainavu parks, nevis tradicionāla, stingri ģeometriska apbedījumu teritorija.
Kapiem bija centrālā aleja, sānu alejas un mazāki celiņi, kuru malās izvietoja kapavietas. Tā kā latviešiem nav raksturīga kriptu un kapeņu kultūra, bet čuguna žogi Meža kapos bija aizliegti, tie sniedz lielāku parka vai pat meža sajūtu nekā Eiropas līdzinieki. Jo īpaši tagad, kad koki pa šiem 100 gadiem ir brangi sakuplojuši.
