1982. gada 2. jūlijā Kalifornijā Losandželosas starptautiskās lidostas dispečeriem šķita, ka piloti ir sajukuši prātā vai vada lidmašīnu smagā reibumā - viņi ziņoja, ka gaisa telpā nepilnu piecu kilometru augstumā lido... vīrietis dārza krēslā.
Dzīve mēdz pārsteigt vairāk nekā kino, un par to parūpējās 33 gadus vecais Larijs Volters. Viņam bija sapnis kļūt par lidotāju, taču vājās redzes dēļ bija liegts kļūt par pilotu. Vjetnamas kara laikā Larijs dienēja par pavāru, pēc atvaļināšanās no dienesta strādāja par kravas automašīnas šoferi, bet joprojām lūkojās debesīs un domāja, kā tās sasniegt, līdz atcerējās 13 gadu vecumā militāro preču veikalā redzēto - meteoroloģiskos balonus, kas karājās pie griestiem.
Kas gan var noiet greizi?
1982. gada vidū Larijs un viņa draudzene Kerola iegādājās 45 meteoroloģiskos balonus, katru 2,4 metru diametrā. Plāns bija dzimis - lidot virs Mohaves tuksneša, pēc tam ar pneimatisko ieroci sašaut dažus balonus un droši nolaisties.
2. jūlijā Larijs draudzenes mātes mājas pagalmā Sanpedro pie dārza krēsla piestiprināja 42 hēlija balonus, sev uzlika izpletni un piesprādzējās. Lidaparāts bija nodēvēts par Inspiration I - kā iedvesma vai radošums. Viņš paņēma līdzi pneimatisko ieroci, rāciju, sviestmaizes, divus litrus kolas, alu un fotoaparātu. Larijs gan bija plānojis par iecerēto lidojumu vēl pirms starta paziņot varas iestādēm, taču pie viņa auto Jeep piestiprinātā trose pēkšņi pārtrūka, un krēsls strauji cēlās augšup, drīz sasniedzot 4880 metru augstumu un nokļūstot īsto pilotu redzeslokā.
Divu pasažieru lidmašīnu apkalpes bija ļoti izbrīnītas un sazinājās ar REACT - iedzīvotāju rāciju novērošanas organizāciju, kas ierakstīja turpmāko sarunu.
REACT: «Kādu informāciju jūs vēlaties, lai es šobrīd nododu [lidostai] par jūsu atrašanās vietu un grūtībām?»
Larijs: «Ak, grūtības ir tādas, ka, ē, šis bija neautorizēts balonu starts, un, ū, es zinu, ka atrodos federālajā gaisa telpā, un, ū, esmu pārliecināts, ka mana zemes komanda ir brīdinājusi attiecīgās iestādes. Bet, ū, vienkārši piezvaniet viņiem un pasakiet, ka ar mani viss ir kārtībā.»
Pārrāva elektrolīniju
Vīrietis bija ļoti izmisis, viņš nebija plānojis pacelties tādā augstumā, kur temperatūra bija zem nulles, bet «pilots» ģērbies šortos un krekliņā. Larijs bija nobijies, ka, sašaujot balonus, izjauks līdzsvaru, krēsls sasvērsies un viņš izkritīs. Bet variantu nebija, te nevarēja izsaukt glābējus ar paceļamām kāpnēm un nogādāt viņu drošībā kā koka galotnē iestrēgušu kaķi.
Pēc 45 debesīs pavadītām minūtēm Larijs nolēma sašaut vairākus balonus, uzmanoties, lai neizjauktu līdzsvaru. Pēc tam viņš nejauši izmeta ieroci pāri bortam un lēnām nolaidās, līdz balonu auklas ieķērās elektrolīnijā Longbīčā. Laimīgā kārtā Lariju nenosita strāva, jo viņš palika karājamies gaisā pusotra metra augstumā un nesaskārās ar zemi. Turklāt elektrolīnijas vadi pārtrūka, izraisot 20 minūšu ilgu elektrības padeves pārrāvumu, taču piedzīvojumu meklētājs nolaidās nesavainots.
Viņu nekavējoties aizturēja Longbīčas policijas departamenta likumsargi. Reģionālais drošības inspektors Nīls Savojs sacīja: «Mēs zinām, ka viņš pārkāpis kādu Federālā aviācijas akta daļu, un, tiklīdz mēs izlemsim, kura tā ir, tiks izvirzīta kāda apsūdzība. Ja viņam būtu pilota apliecība, mēs tās darbību apturētu, bet viņam tādas nav.»
Lariju sagaidīja arī žurnālisti, un kādu laiku viņš bija preses un TV varonis. «Tas bija kaut kas, kas man bija jāizdara. Man šis sapnis bija divdesmit gadus, un, ja es to nebūtu izdarījis, es domāju, ka būtu nonācis jautrajā namā [psihiatriskajā slimnīcā]. (..) Ar Dieva žēlastību es piepildīju savu sapni. Bet es to neatkārtotu ne par ko uz pasaules.» Viņš vēl piebilda: «Cilvēks nevar vienkārši sēdēt uz vietas.»
Īslaicīga slava, nekādas peļņas
Sākotnēji Larijam piesprieda 4000 dolāru sodu par ASV Federālo aviācijas noteikumu pārkāpumiem, tostarp par lidaparāta vadīšanu lidostas satiksmes zonā, «nenodibinot un neuzturot divpusējus sakarus ar vadības torni». Viņš iesniedza apelāciju, un sods tika samazināts līdz 1500 dolāriem. Apsūdzība par «civilā lidaparāta vadīšanu, kuram pašlaik nav derīga lidojuma derīguma sertifikāta», tika atcelta, jo tāds gluži vienkārši nebija piemērojams viņa «lidaparāta» klasei.
Desmit dienas pēc lidojuma Larijs piedalījās Deivida Letermena šovā Late Night, uz īsu laiku kļuva pieprasīts kā motivācijas runātājs un pameta šofera darbu, deviņdesmito gadu sākumā parādījās ASV pulksteņu firmas Timex drukātajā reklāmā, taču neguva lielu peļņu no savas slavas.
Lidojumā izmantoto krēslu viņš bija atdevis kādam puisēnam vārdā Džerijs Fleks, kurš pēc divdesmit gadiem to izīrēja Sandjego Gaisa un kosmosa muzejam, bet vēlāk ziedoja Smitsona institūtam. Pašlaik tas apskatāms Nacionālajā aviācijas un kosmosa muzejā Vašingtonā.
Bet pats Larijs kļuva par brīvprātīgo ASV Meža dienestā, vēlāk izšķīrās no draudzenes, ar kuru bijis kopā 15 gadus, un varēja atrast tikai gadījuma darbus kā apsargs. 1993. gadā viņš saņēma Darvina balvu At-Risk Survivor kategorijā - izdzīvojušo riska grupā. Un, tā arī īsti neatradis sev vietu uz zemes, 1993. gada 6. oktobrī 44 gadu vecumā viņš šķīrās no šīs pasaules, iešaujot sev sirdī Andželesas nacionālajā mežā.
Priesteris pazuda virs okeāna
2008. gada janvārī Brazīlijas katoļu priesteris un cilvēktiesību aizstāvis Adelirs Antonio de Karli sasniedza 5300 metru augstumu ar 600 baloniem un droši nolaidās Argentīnā.
2008. gada aprīlī, mēģinot veikt citu lidojumu, krēslā ar 1000 ballīšu balonu viņš sasniedza 6100 metru augstumu. Karli bija plānojis lidojumu iekšzemē, bet nebija pārbaudījis laika prognozi un iekļuva vētrā, kas viņu aizpūta virs Atlantijas okeāna. Pēdējo reizi priesteris sazinājās pa rāciju astoņas stundas pēc pacelšanās, jau tuvojoties ūdenim tālu no krasta. Viņam bija GPS ierīce, taču Karli neprata ar to rīkoties, lai nodotu koordinātas. Divarpus mēnešus vēlāk viņa mirstīgās atliekas - ķermeņa apakšdaļu - atrada Brazīlijas piekrastē netālu no kādas naftas platformas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
