Šis Bībeles citāts no Zālamana pamācībām daudzus gadsimtus kalpoja kā galvenais reliģiskais un morālais attaisnojums pēršanai gan mājās, gan skolās. Turklāt ne tikai tumšajos viduslaikos - Anglijas valsts skolās pēršanu aizliedza tikai 1987. gadā, bet privātajās vēl vēlāk, 1998. gadā.
Gan jau bērnus pēra un visādi citādi sodīja jau akmens laikmetā, taču pirmās reālās liecības rodamas rakstītajos avotos. Senās Ēģiptes rakstveži uzskatīja, ka «zēna ausis atrodas uz viņa muguras - viņš dzird tad, kad viņu sit». Romiešu skolās pēršana ar ādas siksnu vai rīkstēm un bērnu kliedzieni bija ikdiena. Dzejnieks Marciāls savās epigrammās pat sūdzējās par troksni, ko skolotāji rada no rītiem, traucējot pilsētnieku miegu. Viens no retajiem pēriena pretiniekiem bija romiešu retorikas skolotājs Kvintiliāns mūsu ēras I gadsimtā - viņš publiski paziņoja, ka miesas sodi ir pazemojoši un nedarbojas.
Pamatojumam kalpoja Vecā derība
Vēlākos gadsimtos pēršanu pamatoja ar Bībeles citātiem. Frāze «Kas savu rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu, bet, kas savu dēlu mīl, tas viņu agri pārmāca» (Zālamana pamācības 13:24) kalpoja kā absolūts attaisnojums. Viduslaiku Eiropā valdīja uzskats, ka bērns jau piedzimst grēcīgs (pirmdzimtā grēka jēdziens no kristietības), tāpēc fiziskas sāpes ir vienīgais veids, kā «izdzīt velnu» un glābt dvēseli. Bailes tika uzskatītas par pirmo pakāpienu ceļā uz zināšanām.
Interesanti, ka citāda pieeja bijusi musulmaņu pasaulē, vismaz oficiālajās doktrīnās. Islāma tradīcija uzsver žēlsirdību un maigumu pret bērniem, un islāma tiesību zinātnieki, balstoties pravieša Muhameda pamācībās, gadsimtu gaitā izstrādāja stingrus noteikumus skolotājiem un vecākiem, kas krasi atšķīrās no viduslaiku Eiropas metodēm. Stingri aizliegts sist pa galvu, skolotājs vai vecāks nedrīkst sodīt bērnu brīdī, kad pats ir dusmīgs, sodam jābūt kā mierīgam, audzinošam aktam. Ja skolotājs uz bērna ķermeņa atstāj zilumu vai pat brūci, tas ir krimināls pārkāpums un ģimenei ir tiesības pieprasīt finansiālu kompensāciju.
Dakteris Bērziņš, mērcēts sālsūdenī
Rīkste bija tāds pats skolotāja darbarīks kā zīmulis vai krīts. Tas nebija tikai pēriens, tas bija rituāls, kas iznīcināja nepakļāvību. Skolotāja rīkste reti kad karājās vadzī; tā vairāk dancoja pa bērnu mugurām. Un bērns, no sola nokāpis, bikses raustīdams un asaras rīdams, gāja atpakaļ savā vietā pavisam citāds - sirds tam bija pilna rūgtuma, un visa pasaule likās netaisna un barga. Sodi kalpoja kā izglītības pamats, vecāki pat paši pieprasīja, lai skolotājs bērnus pērtu, uzskatot, ka bez tā zināšanas galvā neieies.
Klasiskais Eiropas soda instruments, Latvijā saukts par dakteri Bērziņu, bija bērza rīkstes. Skolēnam pašam bieži vien bija jāiet uz mežu pēc žagariem; ja atnesa par tievu, skolotājs sodu dubultoja. Vācijā un cariskajā Krievijā populārs bija koka lineāls vai rādāmkoks, ar to sita pa pirkstu galiem vai plaukstām.
Vidzemes un Kurzemes guberņās skolu tīkls attīstījās ciešā saiknē ar muižu un baznīcu. Skolotāji bieži bija muižas kalpotāji, bijušie zaldāti vai amatnieki, kuru pašu izglītība bija minimāla, bet disciplīnas izpratne - skarbi militāra. Zemnieku bērnus pēra par neierašanos skolā (piemēram, ja rudenī bija jāgana lopi vai jāvāc raža), neprasmi lasīt vai nepaklausību. Klases kaktā stāvēja garš, zems soliņš. Skolēnam bija jāuzguļas uz tā ar vēderu, bieži ar pliku pēcpusi, kamēr skolotājs izpildīja sodu, nereti citiem klasesbiedriem bija pavēlēts turēt grēcinieka rokas un kājas. Publiska pēršana bija rituāls ar mērķi iedvest bailes visiem klātesošajiem. Skolotāji rīkstes mēdza mērcēt sālsūdenī vai skābputrā - žagari kļuva elastīgāki, nelūza pie pirmā sitiena, bet sāls, iekļūstot brūcēs, radīja dedzinošas sāpes, kas mocīja vēl stundām ilgi pēc pēriena.
ASV izmantoja speciālu pliķēkli, sauktu par paddle - biezu koka dēli ar rokturi. Daudzos bija izurbti caurumi, lai mazinātu gaisa pretestību un neļautu gaisa spilvenam mīkstināt sitienu. Skotijā lietoja tawse - biezu ādas siksnu, kuras gals bija sadalīts vairākās astēs. Ar to skolotāji cirta skolēniem pa plaukstām. Līdztekus pēršanai pastāvēja psiholoģiskie sodi. Lielbritānijā skolēnam, kurš bija lēns mācībās, galvā uzlika dunce cap - garu, smailu papīra cepuri ar burtu D (Dunce - muļķis) - un lika stundām stāvēt kaktā klasei par apsmieklu.
Līdz ar Latvijas Republikas nodibināšanu 1918. gadā un progresīvākas pedagoģijas ienākšanu oficiāli miesas sodus mūsu valsts skolās aizliedza. Tomēr arī pirmās brīvvalsts laikā skolotāji varēja uzdot ar lineālu pa pirkstiem vai paraut aiz auss. Padomju okupācijas laikā fiziski sodi oficiāli bija «buržuāziskā palieka» un aizliegti, aizstājot tos ar publisku kaunināšanu un galējā gadījumā izslēgšanu no pionieriem. Tomēr ikviens, kurš mācījies padomju laika skolā, labi atceras, ka skolotāji varēja gan sāpīgi paraut aiz auss, gan uzšaut ar lineālu, it sevišķi jaunākajās klasēs.
Nopērt karali vai grāfu
Lielbritānija privātajās skolās pēršanu aizliedza tikai 1998. gadā, un tas nozīmē, ka daudzi mūsdienu britu elites pārstāvji skolā saņēmuši pērienu ar rīksti vai nūju. Latviešu psihoterapeite Gunta Ancāne kādā intervijā skaidrojusi, ka pērēju fantāzijās normāls bērns ir bezpalīdzīgs, bez iniciatīvas, bez paša gribas, «ļoti labs kalps vai kalpone, sulainis vai kučieris». Pilnīgi pretējs uzskats valdīja Lielbritānijas elitārajās internātskolās, kur miesassodi kalpoja kā vadošās šķiras audzināšanas stūrakmens, tātad ne jau kalpu audzināšanai. Proti, topošajam impērijas līderim, aristokrātam, virsniekam bija jāiemācās bez emocijām izturēt fiziskas sāpes, lai vēlāk viņš spētu vadīt citus. Tituli te nesargāja nevienu.
Princis Endrū kādā 2000. gada intervijā atzina, ka sagatavošanas skolā Hīzerdaunā ticis fiziski sodīts. Mājās gan vecāki - karaliene Elizabete II un princis Filips - viņu nekad neesot situši, bet skolā noteikumi bijuši stingri: «Skolā pret mani tika vērsta viena fiziska sankcija, un ar to pietika.» Savukārt Čārlzs Spensers, princeses Diānas brālis, 9. grāfs Spensers, 2024. gadā iznākušajos memuāros detalizēti aprakstījis vardarbību Meidvelas skolā 1970. gados. Direktors regulāri un ar sadistisku baudījumu vilcis pusaudžus, topošos lordus un grāfus, uz savu kabinetu, lai ar koka nūju sistu pa plaukstām vai pēcpusi tik stipri, ka palika asinsizplūdumi.
Nākamo karali Čārlzu III, tolaik Velsas princi, tēvs nosūtīja uz skarbo Gordonstonas skolu Skotijā. Tās dibinātājs Kurts Hāns neatbalstīja klasisko angļu pēršanu ar nūju, taču skolā valdīja brutāla vecāko klašu skolēnu hierarhija un fiziska izrēķināšanās. Čārlzu skolā smagi terorizēja: rāva aiz ausīm, sita kopmītnēs naktīs, jo citi pusaudži vēlējās «pārmācīt nākamo karali». Skolu viņš vēstulēs raksturoja kā «absolūtu elli».
Edvards VII, karalienes Viktorijas dēls, no tādām šausmām izvairījās, jo viņa mātes laikmetā karaliskās atvases audzināja mājās pēc prinča Alberta izstrādāta režīma. Stāsta, ka skotu kalpone misis Makintaira pie Balmorālas pils 1850. gados jauno princi Bertiju, nākamo Edvardu VII, esot kārtīgi nopērusi pa pēcpusi par to, ka viņš metis ar akmeņiem pa vietējiem bērniem. Karaliene Viktorija par to nevis sodīja sievieti, bet gan izteica pateicību par prinča disciplinēšanu.
Leģendārais britu premjers Vinstons Čērčils bērnībā bija nepaklausīgs un spītīgs. Viņa pirmā izglītības kalve, Svētā Džordža skola Askotā, bija slavena ar sadismu, direktors Sneids-Kinnerslijs pats personīgi izpildīja sodus. Čērčils savos memuāros vēstīja, ka skolēnus regulāri veda uz bibliotēku, kur līdz asinīm pēra ar bērza rīkstēm. Tas jauno Vinstonu tik ļoti traumēja, ka vecākiem nācās viņu pārcelt uz citu skolu.
Kā liecina šīs atmiņas, britu skolas bieži vien pārvaldīja visai sadistiski noskaņoti indivīdi. Turklāt vardarbība bija pacelta gluži vai kulta līmenī. Prestižajās skolās pastāvēja prefektu jeb vecāko klašu skolēnu sistēma, kam bija pilnas tiesības uzturēt kārtību ar fizisku spēku. Jaunāko klašu skolēniem, kas bieži vien mājās bija hercogu vai lordu dēli, skolā bija jākļūst par kalpiem. Viņiem vajadzēja tīrīt vecāko puišu zābakus, kurināt viņu kamīnus un nest tēju. Ja jaunais aristokrāts atteicās paklausīt vai slikti paveica uzdoto, vecākais varēja viņu oficiāli nopērt ar elastīgo koka lineālu vai siksnu visas kopmītnes priekšā.
Ītonas rituāls
Viens no visvairāk dokumentētajiem un reizē dīvainākajiem fenomeniem Lielbritānijas izglītības vēsturē ir Ītonas koledžas pēršanas rituāls. Tas nebija spontāns skolotāja dusmu uzliesmojums, bet gan stingri teatrāls un juridiski reglamentēts process, kas nemainīgs saglabājās gandrīz divus gadsimtus.
Sods parasti tika izpildīts īpašā telpā, ko sauca par Augšējo skolu (Upper School), kur pie sienām karājās iepriekšējo paaudžu slavenāko absolventu portreti un kokā izgriezti vārdi. Rituāls sastāvēja no vairākiem obligātiem posmiem.
Pirmais bija sola jeb bloka sagatavošana (The Whipping Block). Telpas centrā atradās leģendārais Ītonas pēršanas bloks - masīvs koka steķis ar diviem pakāpieniem. Skolēnam, kurš bija saņēmis sodu, vajadzēja pieiet pie šī bloka, uzkāpt uz pirmā pakāpiena un nomesties ceļos uz augšējās koka virsmas, pārliecoties pāri malai. Šī poza pilnībā fiksēja ķermeni un padarīja pēcpusi par ērtu mērķi.
Direktors sodu nekad neizpildīja divatā ar skolēnu, tas bija publisks tiesas akts. Telpā obligāti bija jāatrodas diviem citiem vecāko klašu skolēniem, kurus sauca par Holders Down - turētājiem. Viņu oficiālais pienākums bija nostāties abās bloka pusēs un turēt sodāmā zēna kreklu un rokas, lai viņš sitiena brīdī nevarētu raustīties, pagriezties vai aizsargāties. Tas nodrošināja, ka katrs sitiens trāpīja precīzi mērķī un žagars nesalūza pret kauliem. Oficiālais rīku pienesējs bija sava veida amatpersona, skolas galdnieks vai sulainis, kura pienākumos ietilpa rīkšu izgatavošana. Tās nebija vienkārši no koka nolauzti žagari, Ītonā soda rīki bija gluži kā sertificēti - aptuveni metru garas, no svaigiem bērza zariem prasmīgi pītas un sasietas buntes, kuras pirms rituāla rūpīgi pārbaudīja. Katram sodam izmantoja pilnīgi jaunas, tikko sagatavotas rīkstes.
Kad nelaimīgais upuris bija nofiksēts uz bloka, telpā svinīgi ienāca skolas direktors savā melnajā akadēmiskajā mantijā. Saskaņā ar etiķeti, zēnam pašam vajadzēja atsegt savu pēcpusi. Direktors paņēma rīksti un ar pilnu vēzienu izpildīja sodu, standarts bija no sešiem līdz 12 sitieniem. Sāpes bija mežonīgas - žagari burtiski plosīja ādu, un asinis nebija retums.
Tomēr no topošā aristokrāta tika sagaidīts Stiff Upper Lip (stingra augšlūpa) - viņš nedrīkstēja ne kliegt, ne raudāt. Jebkura skaņa tika uzskatīta par dziļu gļēvulības un kauna zīmi, ko klasesbiedri vēlāk pieminētu gadiem ilgi.
Pats absurdākais un ciniskākais rituāla elements bija finansiālais norēķins. Mācību semestra beigās zēna vecākiem uz mājām tika nosūtīts oficiāls skolas rēķins par mācībām, kur kā atsevišķa pozīcija bija iekļauta maksa par rīkstēm. Vecākiem bija jāsamaksā daži šiliņi par katru žagaru bunti, ar kuru viņu dēls pērts. Izmantotās rīkstes pēc sodu izpildes parasti izmeta, un jaunāko klašu skolēni tās mēdza uzlasīt un pārdot kā suvenīrus vai citiem zēniem, kuri vēlējās tās paturēt kā piemiņu par savu izturību
Starp citu, XIX gadsimta beigās grupai Ītonas studentu izdevās naktī uzlauzt Augšējās skolas durvis un nozagt leģendāro pēršanas bloku. Viņi to aizveda uz Londonu, kur nodibināja pagrīdes klubu The Eton Boy Club, un bloks kalpoja kā trofeja. Tikmēr skolas vadība bija spiesta steidzami pasūtīt jaunu bloku, lai skarbais rituāls varētu turpināties.
Meitenēm sita pa pirkstu galiem
Miesas sodi un disciplinēšana meiteņu skolās, īpaši XIX gadsimtā Viktorijas laikmeta Lielbritānijā, citviet Eiropā un cariskajā Krievijā, būtiski atšķīrās no zēnu skolu brutālajiem rituāliem. Ja zēnu izglītībā mērķis bija rūdīt raksturu un panākt bezierunu paklausību caur asām fiziskām sāpēm, tad meiteņu audzināšanas pamatā bija «grācijas, stājas un iekšēja kauna» pedagoģija.
Tomēr meiteņu skolu metodes bieži bija tikpat nežēlīgas, tikai izsmalcinātākas, koncentrējoties uz ilgstošu fizisku diskomfortu un psiholoģisko teroru. Laba stāja tika uzskatīta par galveno lēdijas tikumu. Ja meitene šļūca, sēdēja saliekusies vai izrādīja slinkumu, viņu nesita ar rīkstēm visas klases priekšā, bet iesprostoja īpašos rīkos. Pie muguras un pleciem piesēja šauru, garu koka dēli, un vajadzēja stundām ilgi sēdēt un rakstīt, nespējot ne par milimetru saliekt muguru. Ja meitene mēģināja atslābt, siksnas sāpīgi griezās ādā.
Lai novērstu pārlieku skatīšanos uz zemi vai nepareizu galvas pozīciju, meitenēm ap kaklu aplika stingras, augstas apkakles, nereti no koka vai cieta metāla, kurām zoda daļā bija iestrādātas nelielas adatiņas vai asi izciļņi. Tiklīdz meitene nogurumā nolaida galvu uz leju, adatas sāpīgi iedūrās zodā. Meitenes pa dibenu nepēra, jo viņu gadījumā tas tika uzskatīts par nepiedienīgu un seksualizētu aktu, bet miesas sodi pastāvēja - aiz slēgtām durvīm. Visizplatītākais bija sitiens ar lineālu pa pirkstu galiem, kas neradīja redzamas rētas, taču sāpes bija paralizējošas, un pirksti palika pietūkuši dienām ilgi.
Skotijā un Anglijā meiteņu skolās izmantoja vieglākas ādas siksnas, sodu parasti izpildīja skolas vadītāja savā kabinetā, liekot meitenei izstiept rokas uz priekšu. Ļoti populāra metode bija matu raušana, tos pat mēdza nogriezt - XIX gadsimtā meitenei tas bija briesmīgāks skaistuma un sociālā statusa zaudējums.
Smoļnija jaunavas noveda līdz ģībonim
Dzelzs disciplīna valdīja Sanktpēterburgā, Smoļnija cildeno jaunavu institūtā, vēlākajā boļševiku varas štābā. Meitenes tika turētas izolācijā no ārpasaules un pusbadā, lai iegūtu tievu vidukli un aristokrātiski bālu sejas krāsu. Par mazāko pārkāpumu, piemēram, nepareizi uzsietu priekšautu vai skaļiem smiekliem ēdnīcā, vainīgajai atņēma silto ēdienu, lika stundām ilgi stāvēt uz ceļiem klases vidū vai nēsāt īpašu kauna zīmi pie apģērba kā norādi uz sliktajām manierēm. Fiziskus sitienus šeit neizmantoja, taču psiholoģiskais terors bija tāds, ka meitenes regulāri piedzīvoja nervu sabrukumus un ģīboņus.
Cara laika pagastskolās Latvijā meitenes klases priekšā pa pliku dibenu nesita, bet arī īpaši nesaudzēja - viņas pēra ar žagariem pa kailiem apakšstilbiem vai caur svārkiem visas klases priekšā. Vispopulārākais fiziskais sods bija sitieni ar koka lineāla šķautni pa pirkstu galiem. Skolotājs lika salikt pirkstus kopā tulpītē ar nagiem uz augšu un sāka zvetēt, pirksti acumirklī pietūka, un meitene stundām ilgi nespēja noturēt spalvaskātu.
Ierasta bija tupēšana ceļos uz kaltētiem zirņiem vai kukurūzas graudiem. Sāpes bija ilgstošas, bet nepalika redzami zilumi, par ko sūdzēties vecākiem. Par nepaklausību pansijās meitenēm atņēma pusdienas vai vakariņas, ieslēdza tukšā klasē vai skolas bibliotēkā uz visu pēcpusdienu, kur vienīgais uzturs bija glāze ūdens un sausa maizes garoza.
Rakstniece Anna Brigadere savā autobiogrāfiskajā triloģijā Dievs, daba, darbs spilgti apraksta pilsētas skolu atmosfēru XIX gadsimta beigās. Viņa pieminējusi, ka meitenēm visbriesmīgākais nebija fiziskais sitiens, bet gan skolotāja aukstais, nicinošais skatiens un publiskā ignorēšana. Ja meitene nebija izpildījusi uzdevumu, skolotājs varēja paziņot, ka viņa neeksistē, aizliegt klasesbiedrenēm ar viņu sarunāties un ignorēt viņas pacelto roku vairākas dienas, dzenot pusaudzi līdz histērijai un nervu sabrukumam.
ASV dienvidos ieper joprojām
Arī mūsdienās miesas sodi skolās nav pilnībā izskausti, un runa nav tikai par valstīm, ko rietumnieki augstprātīgi uzskata par tālām no civilizācijas. ASV joprojām ir gandrīz 20 štati, pārsvarā dienvidos, piemēram, Misisipi, Teksasa, Džordžija, kur miesas sodi valsts skolās ir legāli.
Tiesa, nevar pērt, kā iedomājas, bet pēc stingri noteiktas kārtības. Skolas vadība nosūta vecākiem veidlapu, kurā jādod vai jānoraida atļauja noteikumu pārkāpēja pēršanai ar jau pieminēto koka pliķēkli. Ir stingri noteikti gadījumi, kad šādu sodu var piemērot, pārkāpumam jābūt gana nopietnam. Kādas Alabamas skolas rokasgrāmatā norādīts: «Šo metodi lieto vienīgi tad, kad citas alternatīvas nav devušas rezultātu, un ja tam piekrīt vecāki.»
Izpildītājs ir speciāls sertificēts tā paša dzimuma skolas darbinieks vismaz viena darbinieka, proti, liecinieka, klātbūtnē; sodu izpilda pa atkailinātas sēžamvietas apakšējo daļu ar pliķēkli, kas nav garāks par 61 centimetru un platāks par 12,7 centimetriem. Tas nenotiek publiski, un patiesībā nav kārtīgs pēriens, bet drīzāk nekaitīgi pliķi pārdomām. No šā soda var atteikties, taču tad var piemērot atstādināšanu no mācībām uz laiku vai nopietnākos gadījumos vērsties pie likumsargiem.
Savā pieredzē no Alabamas kā vidusskolas apmaiņas programmas dalībniece (2000-2003) savulaik Latvijas Avīzē dalījās Sandija Ozola: «Pirms sašust par nežēlīgo tumsonību, gribu aicināt padomāt, ar kādiem skolēnu pārkāpumiem tad Alabamā pamatā cīnās - miesassods paredzēts par «galēju rupjību, amoralitāti un atkārtotu smagu pārkāpumu (ieroči, narkotikas, smēķēšana, zagšana, uzbrukumi skolotājam, citu ievainošana)».»
Kāda Ozolas paziņa stāstījusi: «Reiz iznāca neliela tieša saskare pašai, jo draudzenei un man bija cigaretes kādā izbraukuma pasākumā. Nesmēķēju vispār, bet neapdomības dēļ biju ielikusi savā somā cigaretes kopā ar alus bundžām, ko palūdza meitenes. Pēc šī gadījuma saņēmu nelielu, vieglu, taču personisku miesassoda pieredzi… Briesmīgi nav, bet, kad dabū pa dibenu, paliek atmiņā uz ilgiem laikiem.»
Karcerī pie maizes un ūdens
Latvijas Universitātes galvenajā ēkā Rīgā, Raiņa bulvārī 19, ir saglabājies un restaurēts 19. gadsimta beigu studentu karceris. Uz tā sienām vēl tagad var izlasīt uzrakstus vācu, krievu un latviešu valodā, piemēram, «Šeit es sēdēju par brīvību» un asprātīgas vārsmas par skolas sargu.
Krievijas impērijas un vācu izglītības sistēmā skolas un universitātes baudīja zināmu autonomiju - pilsētas policijai nebija tiesību arestēt un sodīt izglītojamos par disciplīnas pārkāpumiem, bet skolas pašas uzturēja savu tiesu sistēmu. Ja zēns veica smagu pārkāpumu, viņam tika piespriests arests uz laiku no dažām stundām līdz pat vairākām diennaktīm. Karceris bija maza, tumša un auksta telpa, parasti skolas puspagrabā vai bēniņos.
Ieslodzījums nozīmēja pilnīgu izolāciju un badu, dienā pienācās tikai krūze auksta ūdens un gabals sausas maizes. Tikai pēc divu diennakšu aresta, ja sods bija tik ilgs, sargs ienesa nedaudz siltas zupas. Iekārtojums bija ļoti askētisks, koka lāva bez matrača vai segas, labākajā gadījumā koka krēsls un galds un svecīte. Telpas netika pietiekami apkurinātas, tāpēc ziemā zēni pavadīja nakti salstot un drebot.
Sodu žurnāli rāda, ka karcerī lika par pārkāpumiem, kas mūsdienās šķiet nieki, taču XIX gadsimtā bija uzskatīti par dumpi pret sistēmu. Piemēram, ja ģimnāzists uz ielas nebija noņēmis cepuri un paklanījies garāmejošam skolotājam vai pilsētas amatpersonai. Tāpat sodīja par smēķēšanu vai alkohola lietošanu, arī ārpus skolas, runāšanu pretī skolotājam, stundu vai lekciju bastošanu, aizliegto grāmatu lasīšanu. Karceru prakse Rīgas skolās sāka izzust līdz ar 1905. gada revolūciju. Oficiāli tos pilnībā likvidēja pēc cariskās Krievijas sabrukuma 1917. gadā.
Lēnais ceļš uz aizliegumu
Polijas-Lietuvas kopvalsts Tautas izglītības komisija pirmā pasaulē oficiāli aizliedza miesas sodus skolās. Tas bija Apgaismības laikmeta humānisma ideju rezultāts, tomēr reālajā dzīvē skolotāji, īpaši provincēs, jauno noteikumu bieži ignorēja. XIX gadsimta beigās arī Somija aizliedza pēršanu skolās, un Lielbritānijā sākās pat skolēnu streiki. 1889. gadā Londonā un citās pilsētās simtiem bērnu izgāja ielās ar plakātiem, pieprasot īsākas mācību stundas un pilnīgu miesas sodu atcelšanu. Vairākos gadījumos pusaudži klasēs pat uzbruka skolotājiem, atņēma nūjas un tās sadedzināja krāsnīs. Tomēr līdz pēršanas aizliegumam pagāja gandrīz gadsimts.
Interesanti, ka ārkārtīgi represīvā boļševiku vara, kas nekautrējoties pie sienas lika arī bērnus, vienlaikus pēc 1917. gada apvērsuma pilnībā aizliedza miesassodus skolās ideoloģisku iemeslu dēļ - kā kapitālisma un apspiešanas simbolu.
Latvijā pēršanu skolās aizliedza gan komunistiskā Stučkas vara 1919. gadā, gan jaunās Latvijas Republikas valdība. Pirmās brīvvalsts laikā bērnus sodīja tikai ar kaktā stāvēšanu, rājieniem un sliktām atzīmēm uzvedībā. Ja kāds skolotājs palaida rokas, vecāki varēja sūdzēties skolu valdē un pedagogs zaudēt darbu. Pilnīgs fizisko sodu aizliegums arī mājās un ģimenē Latvijā juridiski tika nostiprināts Bērnu tiesību aizsardzības likumā 1998. gadā.
1979. gadā Zviedrija pirmā pasaulē aizliedza bērnu pēršanu arī mājās. Lai sabiedrība to pieņemtu, valdība veica masīvu kampaņu - likuma teksti un skaidrojumi drukāti pat uz piena pakām, lai katrs no vecākiem un bērniem pie brokastīm tos izlasītu. Tagad Zviedrijas piemēram sekojušas vairāk nekā 60 valstis.
Lielbritānija un tās elitārās skolas bija pēdējais bastions Eiropā, kas pretojās pēršanas aizliegšanai. Argumenti sabiedrībā bija neticami spēcīgi, tika uzskatīts, ka bez rīkstes zēni izaugs par gļēvuļiem. Izšķirošo triecienu sistēmai deva divas skotu mātes Greisa Kempbela un Džeina Kozensa. Kaut arī Skotijā valsts un pašvaldību pārvaldītajās skolās pēršana bija aizliegta kopš 1980. gada, skolu vadība un reģionālās padomes atteicās vecākiem parakstīt garantiju, ka viņu bērni nekad netiks pērti. Mātes 1982. gadā iesniedza prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā un guva uzvaru. Lielbritānijas parlaments nobalsoja par aizliegumu, kas stājās spēkā 1987. gadā valsts skolās. Privātskolās, kur mācījās pamatā aristokrātija, pēršana tomēr bija legāla līdz pat 1999. gadam Anglijā, 2000. gadam Skotijā un 2003. gadam Ziemeļīrijā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita