Nereti, piesaucot mazo zemes pleķīti Rīgas līča vidū, mums pieņemts sāpīgi nopūsties: eh, varējām taču pacensties to divdesmito gadu sākumā dabūt sev! Vai igauņiem tādēļ kāds gabals nokristu? Viņiem taču ir vairāk nekā 2300 jūras apskalotu salu! Kāpēc mums nevarēja būt vismaz viena? Taču patiesībā arī Igaunijai Roņu sala nemaz nebija nekāda Dieva dāvana...
Roņu sala gadsimtu gaitā bieži vien pārgājusi no vienām rokām citās un mainījusi savu administratīvo piederību. Laikā no 1439. līdz 1621. gadam tā bija Kurzemes bīskapijas īpašums, iegādāts no iepriekšējā saimnieka - Rīgas domkapitula, kas to ieguva pēc krusta karotāju guvuma sadales.
Rakstos sala pirmo reizi pieminēta 1341. gadā - vēstulē, kas apliecina tās iedzīvotāju tiesības tur saimniekot un dzīvot pēc Zviedrijas likumiem. Savukārt šīs valsts karaspēks, karojot ar poļiem (1600-1639), salu ieņēma 1621. gadā. Tomēr tiesu pār saliniekiem joprojām sprieda Polijas vasaļvalstī Kurzemē, bet viņu draudzes mācītājs dzīvoja Ārlavā (Talsu novads).
Zviedru Līvzemes sastāvā sala - tāpat kā Sāmsala, arī Muhu, Vormsi un Kihnu salas, Igaunijas dienvidi un Vidzeme - oficiāli tika iekļauta 1660. gadā. Krievijas impērija pēc uzvaras Ziemeļu karā 1721. gadā Zviedru Līvzemi pārvērta savā guberņā, un Rīga joprojām palika roņsaliešu administratīvais centrs.
Kad izveidojās neatkarīga Latvijas valsts, tai bez vēl pavisam nesenām vēsturiskām atsaucēm nebija nekā cita, kas ļautu «ieķerties» Roņu salā un uz to pretendēt. Vāciešu okupācija Pirmajā pasaules karā bija sarāvusi salinieku saites ar guberņas centru. Turklāt latviešu viņu vidū nebija. Tiesa, tur nemitinājās arī igauņi.
Rīgas līča mazā Zviedrija
Roņu salas iedzīvotāji veidoja pavisam monoetnisku, savrupu un pret pārējo pasauli visai skeptiski noskaņotu kopienu. Viņi bija krasta zviedri, kuru senči tur, citās Igaunijas salās vai kontinentālās Igaunijas piekrastē, ieradās un nometinājās pārsvarā krusta karu izskaņā un XIV gadsimta sākumā. Cita versija uzskata, ka tas noticis jau vikingu sirojumu laikā. Tie bija vienkārši zvejnieki, roņu mednieki un zemnieki, kuri viduslaikos lielāko tiesu saimniekoja uz katoļu baznīcai piederošās un viņiem nomā dotās zemes.
Šo salu krasta zviedri dēvēja par Runö, un vietvārdam esot saistība ar rūnām - seno skandināvu rakstu zīmēm. Tāpēc arī latviešu valodā agrāk tika piesaukta Rūniešu sala. Tās iedzīvotāju skaits maksimumu (207 vīrieši un 182 sievietes) sasniedza 1842. gadā, bet pirms Otrā pasaules kara tur mitinājās nepilni trīs simti cilvēku.
Ziemā, jūrā veidojoties ledus krāvumiem, salinieki bija pilnībā atgriezti no ārpasaules. Jau caru valdīšanas laikos Roņu salas attālums un noslēgtība ļāva tai būt tādai kā valstij valstī. Līvzemes guberņas iestādēm parasti rokas neaizsniedzās tur iekasēt nodokļus vai paņemt jaunos vīriešus armijā. Administratīvās varas daudz netraucētie cilvēki dzīvoja pēc saviem ieskatiem un senču paražām, svēti ticot, ka kādreiz spēkā bijušie zviedru likumi viņiem joprojām nodrošina dažādas privilēģijas.
Pat ar Debestēvu roņsaliešiem bijušas savdabīgas attiecības. Vecās baznīcas - senākās saglabātās koka ēkas visā Baltijā (1644) - smailē senākos laikos atradās joprojām aplūkojama paliela skārda bumba. Ar mednieku kramenīcu lodēm tā ir sašauta caura kā siets. Stāsta, ka jūrasbraucējiem bijusi paraža, iebraucot ar laivu lielāku gabalu jūrā, šaut šajā «mērķī» - trāpījums solījis izdošanos medībās...
Igauņi salu vienkārši nopirka
Pēc Pirmā pasaules kara nodibinoties Baltijas valstīm, roņsalieši apņēmīgi iesaistījās savas turpmākās nākotnes izlemšanā. Viņi bija gatavi meklēt taisnību, kā to izprata, pat Stokholmā. Šādiem centieniem bija radušies izdevīgi apstākļi, sākoties toreizējā ASV prezidenta Vudro Vilsona (1856-1924) izsludinātajam tautu pašnoteikšanās laikmetam. Tas ļāva Latvijai un Igaunijai iegūt neatkarību. Taču abu valstu suverenitāte bija trausla, atkarīga gan no karā uzvarējušo lielvalstu labvēlības, gan draudzīgām attiecībām ar ietekmīgo Zviedriju.
Savās pretenzijās uz Roņu salu jaunās Igaunijas valdība ielika kāju durvīs 1919. gadā, sarīkojot uz salu tās pārstāvju ekspedīciju un dāvinot roņu medībām nepieciešamo munīciju. Nebūt ne bagātā valsts pat atpirka no medniekiem kara laikā sakrājušos roņu taukus. Prece vēlāk esot noliktavā aizgājusi postā, jo to nevarēja realizēt. Taču līdz ar šīs teritorijas iegūšanu igauņu valsts jūras robežu ar Latviju varēja novilkt zemāk uz dienvidiem.
Ziemeļu kaimiņi Roņu salu pavisam vienkārši nopirka, un tas ir unikāls gadījums visā Baltijas jūras reģiona XX gadsimta vēsturē. Igauņu politiķi, atšķirībā no mūsējiem, skaidri pārzināja krasta zviedru, salinieku un roņu mednieku mentalitāti.
Roņsalieši vēlāk šķendējušies, ka tomēr neesot dabūjuši visu, kas viņiem sasolīts. Savukārt Igaunijas valdība bijusi pārsteigta, atklājot, ka visumā naivie roņu mednieki spēj būt tik neatlaidīgi un prasmīgi sarunu vedēji. Taču šķiet, ka viņu veiksmes īstais pamats bija aprobežotā spītība un tukšās iedomas par savu īpašo statusu. Kā mēdz teikt - ar trakiem labāk pa labam...
Igauņu vēsturnieks Marts Kuldkeps, Londonas Universitātes koledžas profesors, nesen Zviedrijas arhīvā pētīja dokumentus par 1920.-1921. gada sarunām un strīdiem salas dēļ. Stāstot par tur atrasto Igaunijas sabiedriskajam medijam ERR, viņš saliniekus raksturoja pat ļoti neglaimojoši. Savrupā un ilgi brīvā dzīve bija šajā kopienā veidojusi lielmanīgu pārliecību, ka tieši Roņu salā dzīvo krasta zviedru etnosa pats «krējums». Vislabākie no labākajiem, kam citi tautieši nemaz klāt nestāv.
Zviedrijai patika «brīvdabas muzejs»
Protams, divu jauno valstu karstā vēlme salu dabūt savā paspārnē izredzētības izjūtu tikai vairoja. Pat radīja ilūziju par iespēju pievienoties sentēvu dzimtenei - Zviedrijas karaļvalstij. Tāpēc salinieki, kaut bija situši saujā Igaunijai un pieņēmuši tās labumus, vērsās pie pārjūras monarha ar attiecīgu lūgumu.
Atšķirībā no citiem krasta zviedriem, kuri Igaunijas Republikā saredzēja iespēju savas labklājības un kultūras izaugsmei, roņsaliešiem jaunā vara nepatika. Tās pārstāvji salā atradās pastāvīgi, tika iekasēti nodokļi un aizliegts brīvi cirst kokus valstij piederošajā mežā. Protams, salinieku iedomātās karaliskās privilēģijas tika ignorētas.
Ir lasīts kolorīts pastāsts, ka roņsalieši devušies uz Stokholmu, kur it kā pieņemti audiencē pie paša karaļa vai vismaz premjerministra. Delegāti cienāti ar visiem skandināviem mīļo kafiju, taču tā bijusi tik smalka, ka cukurs klāt nav piedāvāts. Salinieki tajā saskatījuši zīmi, ka dzīve zem ķēniņa kroņa varētu būt tikpat rūgta kā viņiem piedāvātā «susla», tādēļ ceļojuši mājup - kaulēties ar jaunvalstīm. Vai tiešām tā bijis, arhīvā ziņu nav. Taču salinieku raksturs attēlots ticami.
Zviedrija - tās attiecību ar Krieviju noteikto iespēju robežās - jau iepriekš centās atbalstīt cara varā palikušos tautiešus. Par karalistes naudu 1912. gadā tika uzcelta Roņu salas jaunā baznīca. Uz krasta zviedru kopienām sūtīja luterāņu mācītājus, humāno palīdzību, Ziemassvēku dāvanas. Profesors Kuldkeps gan norāda, ka Stokholmā uz īpaši lutināto Roņu salu raudzījās kā uz šarmantu brīvdabas etnogrāfisko muzeju. Tur taču varēja redzēt, kā zviedri dzīvojuši un runājuši teju vai tūkstoš gadu senā pagātnē. Taču tieši šī iemesla dēļ karaļvalstī nav vēlējušies palīdzēt salinieku ikdienu modernizēt - lai «muzeja» šarms neizzustu.
Roņsaliešu iedomas izplēnēja, jo Stokholma, pat ja tiešām vēlētos, vienkārši vairs nevarēja pieteikt teritoriālas pretenzijas. Karaliste jau bija atzinusi Igaunijas Republiku un abu valstu robežas. Taču zviedru diplomāti, saņemot vēl vienu salinieku lūgumrakstu, ar delikātu spiedienu ļoti veiksmīgi palīdzēja viņiem «atjaunot senās privilēģijas» un tā justies uzvarētājiem.
Roņsalieši atkal varēja bez maksas cirst kokus un baudīt dažus citus izņēmumus, karaklausībai padotie puiši dienēja uz dzimtās salas. Protams, Igaunijas valdība nekādas krasta zviedru senās privilēģijas neatzina, pretimnākšanu skaidrojot ar administratīvo lietderību. Piemēram, kokmateriāli saliniekiem pienākoties, jo viņi taču kopjot mežu.
...un mums vairs nebija roņu
Latvija savas pretenzijas uz salu atsauca vien 1923. gadā, lai noslēgtu ar kaimiņvalsti līgumu par aizsardzības savienību. Reāli raugoties, spēkošanās par to no sākta gala bija spēle uz vieniem vārtiem. Mēs tad bijām, tēlaini izsakoties, tikai naivs objekts pašpārliecinātas skaistules dozētai koķetērijai, lai iesveltu greizsirdību viņas īstajā preciniekā.
Mūsu valstij 1919. gadā bija pārāk daudz izšķirošāku izaicinājumu, kuros ieguldīt tās necilos resursus. Munīcija bija pārāk vajadzīga cīņai pret lieliniekiem un bermontiešiem, lai ar tās izdaļāšanu iekārdinātu roņsaliešus dzīvot zem sarkanbaltsarkanā karoga. Latvija, kas saņēma igauņu palīdzību Cēsu kaujās un lūdza to Bermonta uzbrukuma laikā, pat nespēja sev nosargāt Valkas pilsētas lielāko daļu. Tas bija daudz sāpīgāks zaudējums par 12 kvadrātkilometriem Rīgas līča vidū.
Pat ja - tikai iedomāsimies! - Latvija tiešām varētu sarūpēt līdzekļus, lai pārsolītu Igaunijas piedāvājumu roņsaliešiem, viņiem atrastos citi būtiski argumenti mums atteikt. Lai cik zemās domās šie cilvēki nebūtu par citiem krasta zviedriem, viņi zināja, ka izdevīgāk būt piederīgiem pamanāmākam etnosam ar vēsturiskām saknēm Igaunijā, nevis kļūt par trīssimt cilvēku lielu «svešķermeni» Latvijā.
Ja Latvijas jūras robeža atrastos nedaudz uz ziemeļiem no Roņu salas, tad liela daļa salinieku ierasto medību lauku atrastos ārzemēs. Visticamāk, tie būtu igauņu robežsargu greizsirdīgi apsargāti. XX gadsimta sākumā šī nodarbe mūsu piekrastē bija vairs saglabājusies tikai atmiņās. Roņi, zvejnieku konkurenti un tīklu plēsēji, bija izkauti un padzīti. To roņsalieši zināja pavisam skaidri.
Savukārt Igaunijā roņu medības, dzīvnieku tauku un ādu apstrāde tad vēl joprojām bija attīstīta industrijas nozare. Taukus kausējot, tika iegūts trāns - senāk, īpaši laikmetā pirms naftas rūpnieciskās ieguves, plaši lietota smērviela. Ar to iezieda ratu asis un labības dzirnavu mehānismus, tāpat lietoja kā zābaksmēru. Roņu gaļu parasti uzturā nelietoja, tāpēc mednieki, noplēsuši no dzīvnieka ādu ar tauku slāni, tā atliekas pameta turpat uz ledus vai jūrā.
Būt zviedram = būt brīvam
Krasta zviedri (igauniski - rannarootslased) sevi dēvēja par aibofolke jeb salu ļaudīm. Liela daļa šo ieceļotāju viduslaikos uz Igaunijas salām un tās piekrasti devās no krusta karos sagrābtajiem un jau zviedriskotiem Somijas dienvidiem. Salu iedzīvotāju noslēgtajās kopienās saglabājās un veidojās vairāki senā austrumzviedru dialekta paveidi.
Kaut krasta zviedri citviet - izņemot Roņu salu, tāpat Vormsi, Osmusāres un Pakri salas - gadsimtu gaitā dzīvoja igauņu vidū un daudzviet bija izteiktā mazākumā, zvejnieku un zemnieku ģimenes praktiski neasimilējās. Atšķirībā no pilsētniekiem, kuri esot ātri pārvācojušies. Nacionālās identitātes saglabāšanai bija būtisks tiesiskais pamats. Šie cilvēki senāk tiešam bija «zviedru likumu» aizsargāti, un, atšķirībā no igauņiem vai latviešiem, viņus nepakļāva dzimtbūšanai. Protams, arī krasta zviedri maksāja nodevas muižniekam, uz kura zemes viņi dzīvoja, saimniekoja vai dzina krastā savas laivas.
Etnoss nebija ne daudzskaitlīgs, ne arī strauji pieaugošs. Apmēram tūkstotis ģimeņu XIV gadsimta vidū, 12 tūkstoši cilvēku XVII gadsimta vidū, bet Krievijas impērijas 1897. gada tautas skaitīšanā vairs nepilni seši tūkstoši cilvēku. Tiesa, jārēķinās ar varbūtību, ka tad daļa krasta zviedru iemanījās izdevīgā brīdī piemeklēt sev citu tautību. Cara ierēdņu attieksme pret viņiem - bijušajam ienaidniekam piederīgiem - nereti bijusi truli diskriminējoša.
Vien īsi pirms padomju okupācijas 1940. gadā krasta zviedru skaits gandrīz aizsniedza desmit tūkstošus. Igaunijas valstī viņiem bija nodrošinātas skolas (un viena ģimnāzija) dzimtajā valodā, tiesības veidot nacionālo apvienību un izdot savu presi, vēlēt pašu pārstāvjus parlamentā un valdībā virzīt šīs minoritātes lietas pārzinošu ministru.
Sākoties padomju okupācijai, pirmie krasta zviedri zvejnieku laivās un buriniekos uz Zviedriju aizbēga jau 1940. gadā. Otrais projām došanās vilnis sākas 1943. gadā, līdz ar jauno vīriešu mobilizāciju igauņu ieroču SS leģionā. Nākamajā gadā Zviedrijas Sarkanais krusts - ar nacistu okupācijas administrācijas neafišētu atļauju - sāka tautiešu masveida evakuāciju. Projām devušies līdz pat deviņiem tūkstošiem cilvēku, un pēc kara Igaunijā tikai nepilns tūkstotis palikušo sevi atzina par zviedriem. Roņu salu nepameta tikai divas ģimenes.
Atgūstot neatkarību, Igaunija atjaunoja krasta zviedru īpašumtiesības uz viņiem vai viņu senčiem piederējušo zemi. Būtisku reemigrāciju tas nav veicinājis. Taču daļa aibofolke mantinieku šos īpašumus izmanto vasaras atpūtai, un salās atkal skan zviedru (tiesa, moderna) valoda.
No krasta zviedriem vislielāko devumu Igaunijai atstāja igauņu zemniekbērnu skolu dibinātājs Bengts Gotfrīds Forseliuss (~1660-1688). Viņš sarakstīja pirmo igauņu ābeci un izstrādāja šīs valodas pareizrakstības pamatus. Etnosā ieskaita arī cīkstoni, pirmo pasaules čempionu smagsvaru Georgu Hakenšmidtu (1877-1968) un atjaunotās valsts pirmo prezidentu Lennartu Meri (1929-2006), jo abu mātes nāca no krasta zviedru dzimtām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
