1989. gada 4. jūlijā 19 gadus vecais Vims de Lārs mierīgi sēdēja uz sava tēva mājas lieveņa Kortreikas pilsētiņā Beļģijā, kad viņam uz galvas negaidot uzkrita padomju iznīcinātājs MiG-23, sagāžot ēku un nogalinot jaunieti. Beļģu policija bija ļoti apmulsusi, NATO pretgaisa aizsardzība arī - īpaši jau tad, kad uzzināja, ka iznīcinātājs atlidojis bez pilota...
Par droniem tolaik neviens vēl neko nezināja, tādēļ versija, ka lidaparāts varētu būt attālināti vadīts, piemēram, uz NATO štābu Monsā, kas atradās tikai apmēram 70 kilometrus no MiG-23 nokrišanas vietas, netika izskatīta. Taču jautājumu bija daudz, un visi tie vijās ap vienu, pašu galveno jautājumu - vai tikai tā nav kaut kāda īpaši izsmalcināta krievu viltība? Aukstais karš gan bija praktiski beidzies, jo Kremlī valdīja Mihails Gorbačovs un jau pilnā sparā ritēja perestroika, glasnostj un atbruņošanās programma, tomēr ko var zināt... Tikai pamazām tinot notikumu gaitu atpakaļ un sazinoties ar padomju pusi, mīklu izdevās atšķetināt.
Iznīcinātājs bez pilota
Kad no Austrumvācijas puses Rietumvācijas gaisa telpā ielidoja vientuļš padomju MiG-23, gaisā, protams, tika pacelti NATO iznīcinātāji - divi amerikāņu F-15. Uz radio aicinājumiem sevi identificēt padomju lidmašīna neatbildēja, tādēļ F-15 pielidoja tai tuvāk. Sekoja diezgan apmulsuša amerikāņu pilota, kapteiņa Mērfija ziņojums komandcentram - lidotāja padomju iznīcinātājā nav! Vēlāk, jau pēc nolaišanās, Mērfijs savas izjūtas raksturoja tā: «Tu skaties uz MiG-23, kas ir tieši tāds pats, kā attēlos, ko esi pētījis visu savu pilota mūžu, taču tā bilde neiet kopā. Kāpēc tā lidmašīna ir tukša? Ko tā te vispār dara?»
Kamēr NATO pretgaisa aizsardzības vadības centrā prātoja, ko iesākt ar vientuļo MiG, tas turpināja lidot rietumu virzienā vairāk nekā 10 000 metru augstumā. Šķērsoja visu Rietumvāciju, bet virs Beļģijas lidmašīnai beidzās degviela un tā nogāzās - tieši virsū nabaga Vimam de Lāram...
Ziņa par MiG katastrofu pamatīgi nošokēja arī lidmašīnas īpašniekus - padomju gaisa spēkus. Atšķirībā no beļģu policijas un NATO ģenerāļiem, padomju virsnieki gan ātrāk saprata, kas īsti ir noticis. Viss sākās tās dienas rītā, kad ar MiG-23 treniņlidojumu virs jūras netālu no Polijas veica pulkvedis Nikolajs Skuridins. Ir dzirdēta versija, ka patiesībā viņš bijis kādas aviācijas vienības politdaļas vadītājs, kurš tikai retu reizi sēdies pie lidmašīnas stūres, un tieši šī bijusi viena no tādām reizēm. Ņemot vērā tālākos notikumus, versija nemaz neliekas no gaisa grābta. Kādu laiku palidojis, pulkvedis pēkšņi izdzirdēja blīkšķi dzinējā, pēc kā lidmašīna strauji zaudēja ātrumu. Nospriedis, ka iznīcinātājam no ierindas izgājis dzinējs un lidlaukā atgriezties neizdosies, pulkvedis katapultējās. Viņu jau pēc brīža savāca glābšanas brigāde, bet lidojumu vadības centrs, konstatējis, ka avarējusī lidmašīna ir pazudusi no radaru ekrāniem, secināja, ka tā droši vien iekritusi jūrā. Arī lidmašīnas, kas bija nosūtītas izlūkot tuvāko apkārtni, nekādas MiG pēdas neatrada, kas it kā apstiprināja versiju par tās iekrišanu jūrā. Tātad incidents beidzies, jāsēžas rakstīt paskaidrojumus priekšniecībai par notikušo nelaimes gadījumu. Tā vismaz uzskatīja padomju virsnieki.
Pāri pusei Eiropas
Patiesībā nekas nebija beidzies, bet gan tikai sākās. Kā izrādījās, problēmas ar dzinēju nebija tik nopietnas, kā likās pilotam. Pēc tam, kad iznīcinātājs atbrīvojās no katapultēšanās krēsla un lidotāja, lidaparāts kļuva jūtami vieglāks, šīs svara izmaiņas ļāva tam ne tikai noturēties gaisā, bet pat strauji uzņemt augstumu. Autopilots bija palicis ieslēgts, tādēļ lidmašīna turpināja uzņemto kursu uz rietumiem. Tāpat ieslēgta bija palikusi atpazīšanas sistēma savējais-svešais, kas radarā ļauj pazīt savas armijas lidmašīnas, tādēļ par MiG lidojumu pāri savai teritorijai neradās nekādi jautājumi ne Polijas, ne Austrumvācijas pretgaisa aizsardzībai.
Tālāk sekoja Rietumvācija, kas, pēc visa spriežot, MiG vizīti mazliet nogulēja, jo savus iznīcinātājus gaisā pacēla vien tad, kad lidmašīna ar sarkano zvaigzni uz astes jau bija sasniegusi Nīderlandes robežu. Tur to pārtvēra jau pieminētie amerikāņu F-15, kuru piloti tad arī konstatēja, ka padomju lidmašīnā nav pilota.
NATO ģenerāļiem vajadzēja pieņemt lēmumu - ko šādā situācijā iesākt? Bija puslīdz skaidrs, ka nekādu ļaunu nodomu krievu lidmašīnai nav, taču problēma bija tā, ka iznīcinātājs bija nevadāms un tātad varēja nokrist jebkur. It kā jau varētu notriekt, taču virs Nīderlandes vai Beļģijas diezgan blīvi apdzīvotās teritorijas to darīt nebūtu prāta darbs. Tādēļ, kādu brīdi padomājuši, NATO priekšnieki nolēma visu atstāt Tā Kunga rokās - varbūt taču sasodītais MiG aizlidos līdz jūrai un tur nogāzīsies degvielas trūkuma dēļ!
Diemžēl MiG bija citi plāni un degviela izbeidzās virs Beļģijas. Savā ziņā tā bija veiksme, ka bojā gāja tikai viens cilvēks, jo sekas varēja būt ievērojami smagākas - burtiski dažus kilometrus tālāk jau bija Francijas robeža un tūlīt aiz tās Lilles pilsēta ar 200 000 iedzīvotāju. Ja iznīcinātājs nokristu kādā no tās dzīvojamiem kvartāliem, upuru skaits varētu sniegties desmitos.
Par laimi, Franciju MiG nesasniedza, jo tad papildus postījumiem nāktos tikt galā arī ar pamatīgu politisko skandālu - apstākļu sakritības dēļ tieši todien Francijā oficiālā vizītē atradās PSRS līderis Mihails Gorbačovs. Franču presei noteikti būtu ko teikt, ja reizē ar Kremļa vadoni Francijā ierastos arī nevadāms krievu iznīcinātājs, kas nogalina pārdesmit Francijas pilsoņus. Ņemot vērā, ka incidents notika Beļģijā un upuris bija tikai viens, lietu diezgan ātri notušēja, jo ar tobrīd demokratizācijas virzienā ejošo padomju valsti nevienam īsti negribējās konfliktēt. Beidzās viss ar to, ka Vima de Lāra ģimenei Maskava samaksāja 800 000 dolāru kompensāciju, bet pulkvedi Skuridinu atvaļināja no dienesta.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
